Kā vērtējat pašreizējo stāvokli globālās drošības jomā?

Pasaule vairs nav tāda, kāda tā bija pirms 30, 40, 50 gadiem, pat pirms 20 gadiem, kad tirdzniecība un nacionālā drošība bija nodalītas lietas. Nozaru robežas ir nojauktas. Negribu gluži teikt, ka tagad pilnīgi viss ir nacionālās drošības jautājums, tomēr vairs nedzīvojam tajā pasaulē, kad konkrētas lietas bija savā vietā, bet nacionālā drošība citā.

Piemēram, ja jūs domātu par tirdzniecības investīcijām Ķīnā vai varbūt pat Krievijā un skatītos no Vācijas pozīcijām, jūs uzskatītu, ka strādāsiet pie tirdzniecības sakariem un investīcijām, bet nacionālās drošības riski tiks risināti paralēli, ar jums nesaistīti. Tagad arvien vairāk apzināmies, ka mūsu pretinieki, jo īpaši mūsu galvenie pretinieki Krievija un Ķīna, tirdzniecību, enerģētiku vai investīcijas nenodala no nacionālās drošības. Mūsu pretiniekiem viss ir vienas un tās pašas spēles ietvaros. Novērojam to aizvien izteiktāk attiecībā uz Krieviju, kas arī šeit Baltijā labprāt izmanto hibrīdkara taktiku, izmanto visu, lai psiholoģiski vājinātu pretinieku.

Vienlaikus arī novērojam, ka tāpat ir izplūdušas arī ģeogrāfiskās robežas starp dažādiem starptautiskajiem teātriem. Visskaidrākais piemērs tam ir Ziemeļkorejas spēki, kas karo Eiropā un mirst Krievijas režīma vārdā, kas nogalina tik daudzus cilvēkus Ukrainā. Tas ir kaut kas tāds, ko mēs no Krievijas saiknes ar dažām Austrumāzijas autokrātijām gluži negaidījām.

Tādējādi novērojam aizvien ciešāku saistību starp tādām jomām kā tirdzniecība un valsts drošība, kā arī šādas ģeogrāfiskas saiknes, kad pat iesaistīto valstu intereses var nebūt pilnīgi vienādas, kā tas ir Krievijas un Ķīnas gadījumā, tomēr redzam, ka tās palīdz viena otrai, kad tas ir izdevīgi.

Esmu daudz laika pavadījis Āzijā, tāpēc redzu situāciju arī no Āzijas puses. Šeit Eiropā ļoti labi redzat, kā Krievija tiek pabalstīta, kaut Ķīna izliekas, ka tā nav iesaistīta karā, ka tā neizvēlamies kādu no pusēm, taču ir skaidrs, ka viņi palīdz Krievijai. Vienlaikus redzam šo mijiedarbību arī no otras puses, Krievijai ļoti aktīvi iesaistoties Klusā okeāna reģionā un kaitējot tādu demokrātisku valstu interesēm kā Japāna, Dienvidkoreja un Taivāna.

Ir vēl viena problēma - mūsu rīcībā esošie instrumenti šo draudu novēršanai vājinās un sašaurinās. Protams, mums ir NATO, kas ir lieliski. Mums ir arī citas organizācijas, Eiropas Savienība (ES), divpusējas saistības. Tomēr starptautiskās kopienas, kas varētu cīnīties pret šiem draudiem, ar katru dienu vājinās. Mēs redzam Apvienoto Nāciju Organizāciju, kuru divas pastāvīgās Drošības padomes locekles - Krievija un Ķīna - izmanto savās interesēs. Tagad priekšplānā ir arī ASV jautājums, no kura nav iespējams izvairīties. Tas ir mūsu kopīgais sabiedrotais, kurš mums ir ļoti vajadzīgs, tomēr mūsu attiecībās ir iestājušies izaicinoši laiki. Diemžēl patlaban risinām visas šīs problēmu grupas ar ierobežotiem līdzekļiem.

Kādas tad šobrīd ir Kanādas attiecības ar ASV?

Mūsu attiecībās ar ASV ir sarežģīts posms. Tāpat kā jūs, arī mēs nevaram izmainīt mūsu ģeogrāfisko atrašanās vietu. Ģeogrāfija nenosaka visu, bet tomēr diezgan daudz. Vairāku Kanādas valdību gūtajos panākumos gadu gaitā ir liels ieguldījums no attiecībām ar ASV - no piekļuves tirgum, tirdzniecības, drošības. Uzskatu, ka esam to izmantojuši un pametuši novārtā. Iespējams, ka līdzīgs stāsts ir arī par Eiropas un ASV attiecībām NATO kontekstā, šādā veidā daudzas valstis pietiekami nenovērtēja šīs alianses vērtību. Taču tā nav vienvirziena iela.

Esam centušies pārliecināt ASV, ka arī tās gūst labumu no miermīlīgas, stabilas, līdzīgi domājošas demokrātijas aiz to ziemeļu robežas. Tomēr šī ir sarežģīta saruna. Ir lietas, kas mums jāpaveic pašiem, lai mūsu valsts būtu drošāka. Tomēr ir arī reizes, kad mums ir Savienotajām Valstīm jāsaka "nē". Attiecībās ar Vašingtonu tas rada diezgan sarežģītu dinamiku.

Skatoties no malas, gan liekas, ka spiediens no ASV prezidenta Donalda Trampa puses pēdējos mēnešos ir vājinājies (intervija notika pirms ASV lēmuma apturēt tirdzniecības sarunas ar Kanādu).

Būtiski ir vairāki faktori. Trampam personīgi ļoti nepatika mūsu bijušais premjerministrs Džastins Trudo. Viņu attiecībās bija sava vēsture, un Tramps viņu uzskatīja par augstprātīgu līderi. Viņi bija kā eļļa un ūdens, nesapratās nemaz. Jaunais premjerministrs ir vairāk Trampam pa prātam, bijušais baņķieris ar uzņēmēja pieeju. Viņš Trampam patīk labāk.

Vienlaikus viņi cenšas atrisināt atsevišķas domstarpības. Mums joprojām ir neatrisinātas tirdzniecības problēmas, cenšamies noslēgt lielo tirdzniecības nolīgumu ar ASV. Cenšamies pazemināt temperatūru. Mūsu premjerministrs nesen bija Vašingtonā. Tas bija liels notikums. Un nekas ļoti šausmīgs nenotika. Ja tu vari iekļūt Ovālajā kabinetā un tikt ārā sveikā, tad tā tagad ir uzvara.

Ja tagad attiecības starp ASV un Kanādu varētu atkal uzlaboties, tad varbūt ir pienācis laiks, kad Kanāda varētu daudz paveikt kā tāds kā vidutājs starp Eiropu un ASV?

Es ceru, ka Kanāda uzņemsies mazliet vairāk no šīm funkcijām. Mūsu jaunais premjerministrs ir apmeklējis Eiropu jau piecas reizes, bet vēl nav devies uz Āziju. Viņš ļoti iestājas par transatlantisko sadarbību, cenšas panākt, lai mēs ne tikai atbalstītu Ukrainu, bet arī veidotu saikni ar Eiropu. Neilgi pēc G7 samita pie mums notika arī ES un Kanādas samits, kurā runājām arī par sadarbību aizsardzības jomā.

Mums ir daudzi dažādi veidi, kā izveidot saikni ar ES. Cenšamies pabeigt mūsu tirdzniecības līgumu ar ES, savukārt NATO ietvaros esam apņēmušies, tāpat kā citas NATO dalībvalstis, beidzot sasniegt 5% robežu aizsardzības izdevumiem no IKP (3,5% aizsardzības izdevumiem un 1,5% infrastruktūrai). Šajā ziņā daudz darba, domājams, tiks veikts sadarbībā ar Eiropu.

Piekrītu, ka mēs agrāk sevi neuzskatījām par tiltu, bet domāju, ka tagad, vērojot šo spriedzi Vašingtonas un Briseles attiecībās, sākam apjaust, ka Kanādai varētu būt lielāka loma.

Mēs varam būt tilts arī Arktikā, jo esam Arktikas valsts, un tādas ir arī vairākas ES un NATO valstis, kuras visas ir satrauktas ne tikai par to, ko Tramps saka par Grenlandi, bet arī par to, ko Arktikā vairāk un vairāk dara Krievija un Ķīna.

Vai jūs kā Āzijas eksperts varat paskaidrot, kāpēc Japāna kā lielvara vienmēr ir bijusi ļoti klusa savā kritikā pret Krieviju?

Jā, astoņus gadus pavadīju Japānā un ļoti rūpīgi studēju viņu politiku. Patiesībā biju ļoti patīkami pārsteigts, ka Japāna pēc atkārtotās Krievijas invāzijas Ukrainā reaģēja daudz ātrāk nekā 2014.gadā pēc iebrukuma Krimā. Šī reakcija nebija gluži tāda pati kā Kanādai un citiem NATO partneriem, tomēr patiesībā tā bija diezgan ātra, jo tā bija pirmā Āzijas valsts, kas pateica, ka ir jānosaka sankcijas pret Krieviju, un to arī izdarīja. Turklāt viņi par spiegošanu no Tokijas izraidīja arī dažas Krievijas vēstniecības amatpersonas. Pēc tam sekoja arī Dienvidkoreja ar mazliet vājākām sankcijām.

Jums ir taisnība, kopumā Japāna izvairās riskēt teikt lietas, kas varētu šķist provokatīvas. Tam ir vairāki iemesli. Pēc Otrā pasaules kara Japāna bija ASV okupēta, un pēc kara izveidotie tās aizsardzības spēki tika primāri vērsti pret Krieviju, pret padomju invāzijas koncepciju. Tāpēc lielākā daļa Japānas bruņoto spēku patiesībā bija koncentrēta uz Japānas ziemeļiem, lai novērstu iespējamu PSRS iebrukumu vai kaut kādas padomju spēku operācijas. Tāda ilgu laiku bija Japānas politika, jo Japānai turklāt ir teritoriāls strīds ar Krieviju par Kuriļu salām, ko japāņi dēvē par ziemeļu teritorijām. Tāpēc Japāna ir bijusi daudzmaz piesardzīga savās attiecībās ar Krieviju.

Tagad Japānas stratēģu uzmanības centrā patiesībā nav Krievija, bet gan Ķīna. Krievija japāņiem joprojām ir svarīgs spēks, kas spēj jaukt gaisu Āzijā, īpaši savu attiecību ar Ķīnu dēļ, tomēr galvenā prioritāte ir Ķīna. Līdz ar to Japānas stratēģu skati no ziemeļiem pārvietojas uz dienvidiem, koncentrējoties uz Ķīnas agresivitāti dienvidos, īpaši pret Taivānu. Tāpēc japāņi izturas klusāk pret Krieviju, bet ir ļoti skaļi attiecībā uz Ķīnu, kuru viņi uzskata par savu gan īstermiņa, gan ilgtermiņa draudu. Domāju, ka viņi redz Krieviju kā draudus Rietumiem un dažkārt arī savām interesēm, bet vairs ne kā galveno draudu pašai Japānai.

Ja gadījumā Ķīna paveiktu kaut ko ļoti nepatīkamu, tad Krievija Ķīnu atbalstītu?

Pirms gadiem desmit, vēl pirms Krimas aneksijas, Krievija, iespējams, tāpat Ķīnu atbalstītu, tomēr ne tādā mērā, kā to darītu tagad - tagad tās atbalsts būtu līdzīgs ķīniešu atbalstam krieviem. Pirms desmit gadiem viņi droši vien nodrošinātu materiālus un apmācības, bet darītu to diskrētā veidā, taču tagad viss ir pavisam citādāk - domāju, ka šis krievu noziedzīgais režīms ir daudz atklātāks, viņi vairs neuztraucas par savu reputāciju.

Viņi necenšas sabalansēt savas attiecības ar Japānu vai Dienvidkoreju. Ja Ķīnai kaut kas būs vajadzīgs, tad viņi to sniegs.

Ko domājat par Trampa teikto, ka Spāniju vajadzētu izslēgt no NATO? Tad jau līdzīgi būtu jādara arī ar Kanādu.

Jā, ilgi tērējām aizsardzībai tikai 1,3% no mūsu IKP. Tad palielinājām izdevumus virs 2%, bet 3% vēl neesam sasnieguši. Esam izteikuši solījumus, tomēr, protams, mērķis ir 5%. Tāpēc, pēc Trampa domām, vajadzētu izraidīt no NATO arī Kanādu. Viņš līdzīgi ir izteicies arī agrāk.

Domāju, ka esam guvuši zināmas atlaides mūsu jaunā premjerministra dēļ, turklāt viņš ir izteicis vairākus lielus solījumus. Trampam savā ziņā ar to pietiek jeb drīzāk viņš jūtas mazliet apmierinātāks - labi, es esmu piespiedis kanādiešus mainīt nostāju, viņi bez divdomībām saka skaidri, ka ies uz šiem 5%. Patiesībā mums to pat pateikt ir ļoti liels solis. Tāpēc domāju, ka mūsu situācija ir citādāka nekā spāņiem. Viņu nostāja ir mazliet atšķirīga - viņi ne tikai netērē aizsardzībai naudu, bet arī vilcinās uzņemties jebkādas saistības.

Ja Kanāda strauji dotos tuvāk šiem 5%, tad kādas īsti iespējas sniegtu šī papildu nauda - sūtīt vairāk karavīru uz Eiropu, pirkt vairāk bruņojuma?

Tas ir labs jautājums, un es domāju, ka daudzi par to domā. Jauna nauda ir laba lieta, bet jauna nauda ir jātērē pareizajām lietām, pretējā gadījumā ieguldījumi nav veiksmīgi. Jā, nauda noderētu cilvēkresursiem, kā arī tehnoloģisko iespēju spēcināšanai. Tās mums šobrīd ir ļoti zemā līmenī. Man vislielākās bažas ir par cilvēkresursiem, jo mums ir bijis ļoti grūti piesaistīt cilvēkus bruņotajiem spēkiem. Piemēram, iznīcinātāju pilotus, zemūdeņu jūrniekus. Mēs vēlamies nopirkt 12 zemūdenes, cenšamies trīskāršot zemūdeņu skaitu no četrām līdz 12. Tā ir dārga, bet laba ideja. Tomēr mums ir vajadzīgi cilvēki, speciālisti, jo kādam jau būs tās zemūdenes jāvada.

Pat šajā sarežģītajā ģeopolitiskajā zonā cilvēki nav pārāk ieinteresēti pievienoties armijai. Mēs cenšamies paaugstināt algas, cenšamies uzlabot drošības pārbaužu procesu, padarīt to efektīvāku, jo patlaban tas aizņem pārāk daudz laika. No dienas, kad cilvēks paraksta savus dokumentus, paiet pārāk ilgs laiks līdz dienai, kad viņš patiešām tiek uzņemts armijā. Cilvēkiem ir ģimenes, cilvēkiem ir jāmaksā īre.

Cik augsts prestižs Kanādā ir armijai?

Es gluži neteiktu, ka prestižs ir augsts. Nav arī zems, tas ir cienījams darbs, tomēr nedomāju, ka tam būtu tik augsts prestižs, cik, piemēram, augsts bruņoto spēku prestižs ir ASV.

Kāpēc tā?

Ļoti labs jautājums, jo mums ir bijusi patiešām iespaidīga militārā vēsture. Pirmais pasaules karš, Otrais pasaules karš, Korejas karš - kad mūsu armija ir saukta cīnīties, esam cīnījušies godam. Manuprāt, mūsu cilvēkiem tas ir ļoti svarīgi. Acīmredzot pēc Otrā pasaules kara diemžēl armijas prestižs ir pabalējis, kaut arī mūsu armija bija gan Afganistānā, gan citviet.

Acīmredzot mūsu sabiedrība joprojām redz veco pasauli, kad nodarbojāmies ar miera uzturēšanu.

Tādas misijas kā, piemēram, misija Latvijā šo prestižu spodrina, vai tas tiek uzskatīts par kaut ko bīstamu, kam tiek pakļauti kanādieši?

Jāsāk jau ar to - un man ir kauns to teikt -, ka lielākā daļa kanādiešu, iespējams, nemaz nezina, kur mūsu karavīri ir, vai pat nezina, kur atrodas Latvija. Kanādieši ir salīdzinoši labāk izglītoti nekā mūsu amerikāņu draugi, bet tomēr nedomāju, ka no desmit cilvēkiem uz ielas vairāk kā pieci atbildētu apstiprinoši uz jautājumu, vai viņi zina, ka Latvijā atrodas Kanādas spēki. Drīzāk pat mazāk. Valdībai par to būtu plašāk jākomunicē ar sabiedrību. Tomēr arī domāju, ka mēs arī vilcināmies runāt pārāk daudz, jo nevēlamies dzirdēt, kā atsevišķi kanādieši mestos šo misiju kritizēt un apšaubīt, vai tas mums ir jādara. Gan man, gan jums pamatojums ir acīmredzams, taču kāds cilvēks kādā mazpilsētā to nebūt nesaprot. Iespējams, valdība par šo misiju runā mazāk, nekā vajadzētu tieši šo iemeslu dēļ.

Iespējams, nozīme ir arī krievu propagandai? Jūsu tautietis Markuss Kolga propagandas ietekmi uz kanādiešu sabiedrību raksturo kā būtisku.

Tagad atzīstam, ka informācijas vide ir grūti pārvaldāma, un tādi naidīgi spēki kā Krievija un Ķīna diezgan daudz manipulē ar mūsu mediju vidi. Viņi manipulē arī ar tā saukto trešo valodu avotiem, īpaši Ķīnas gadījumā, jo mums ir liela ķīniešu diaspora, kuru viņi ietekmē, piemēram, Ķīnas sociālajā tīklā "WeChat" un visdažādākajos citos avotos, kuros ķīnieši patērē savas ziņas. Mēs to redzam.

Markuss dara lielisku darbu nevalstiskajā sektorā, informējot Kanādas iedzīvotājus. Valdības līmenī mums notiek daudz apjomīgāka uzraudzība, mums ir tā saucamais ātrās reaģēšanas mehānisms (RRM). Atrodam dezinformācijas gadījumus, atrodam to avotus un identificējam tos. Cenšamies kļūt stiprāki.

Atklāšana, atmaskošana un, iespējams, arī kāds veikts arests - tas viss ir svarīgi, tomēr uzskatu, ka mums ir jākļūst agresīvākiem. Pamatā tikai aizsargājamies. Mums ir vairāk jācīnās pret pašiem mūsu pretiniekiem. Mēs varam neatkāpties no mūsu vērtībām un demokrātisko, atvērto sabiedrību ētikas un vienlaikus izaicināt arī viņu institūcijas. Manuprāt, šobrīd Rietumu demokrātijām un aliansēm jādomā par to, ka tas ir jādara, ja vēlamies uzvarēt ilgtermiņa karā - pat ja tas ir psiholoģisks karš pret Krieviju un Ķīnu. Arī viņiem ir vājās vietas. Tie ir ļoti korumpēti režīmi, kuru informācijas telpa tiek kontrolēta, tomēr mums vajadzētu domāt par veidiem, kā informēt viņu iedzīvotājus par to, ka viņu valstis ir tik korumpētas.

Bet kā jūs to iedomājaties? Vai jums ir kādas idejas, kā sasniegt šos cilvēkus?

Dažām metodēm būs vien jābūt slepenām, daļa ir izlūkdienestu darbs. Mums nebūs iespējas vēstīt par mūsu skatījumu uz notiekošo caur šo valstu sociālajiem tīkliem vai televīziju, jo to visu kontrolē Krievija vai Ķīna. Viņi to vienkārši nepieļaus. Tomēr ir veidi, piemēram, nesen mēs redzējām gadījumu Ķīnā, kur kāds cilvēks no sava dzīvokļa ar projektoru uz ēkas sienas pauda savu nostāju pret valsts varu. Kas viņu atbalstīja, mēs nekad neuzzināsim, bet, iespējams, bija iesaistīts kāds Rietumu izlūkdienests. Mums vajadzētu vairāk domāt par šādām lietām. Tas nemainīs visu cilvēku uzskatus, tomēr mums ir jādomā arī par maziem soļiem, ar kuriem varam vismaz nedaudz ietekmēt viņu informācijas sistēmu.

Tas gan uzreiz atgādina krievu specdienestus, kas ar naudu pievilina jauniešus vai trūkumcietējus un pamudina viņus veikt kādus hibrīduzbrukumus Rietumos.

Tāpēc saku, ka mums ir jādara lietas, kas atbilst mūsu vērtībām. Krievija un Ķīna darīs visu, kas ir saskaņā ja ne gluži ar valsts interesēm, tad ar viņu režīma izdzīvošanas interesēm. Mēs varam veikt pasākumus, kas ir ētiski un atbilst mūsu vērtību sistēmai, bet tomēr ir uzbrukuma rakstura. Mums ir jāspēj orientēties šajā sarežģītajā pelēkajā zonā. Nesaku, ka mums vajadzētu rīkoties tāpat kā viņiem vai atgriezties pie septiņdesmito gadu Aukstā kara laika metodēm.

Mums ir jāizvērtē katra darbība. Tomēr noteikti pastāv atsevišķas darbības, kuras varam veikt.

Vai jau esam nonākuši jaunā, ilgā Aukstā kara laikmetā?

Tā varētu būt. Kā jau minēju, viens no mūsu izaicinājumiem ir šī mums naidīgo spēku konverģence. Krievija, Ķīna, Ziemeļkoreja un Irāna nebūt nav vienisprātis par daudzām lietām. Viņiem ir atšķirīgas intereses. Tomēr šī jaunā Aukstā kara kontekstā vienā jautājumā tās sakrīt, būtībā pat divos. Šo valstu elitēm ir viens galvenais mērķis un viens instruments, lai šo mērķi sasniegtu. Galvenais mērķis ir saglabāt savu režīmu un palikt bagātiem un korumpētiem. Tas ir viņu galvenais mērķis, nevis tautas vai valsts intereses. Paņēmiens, ko šī mērķa sasniegšanai viņi izmanto un kurā cieši sadarbojas, ir Rietumu vājināšana. Visām šīm valstīm ir atšķirīgas attiecības ar ASV, Eiropu un Kanādu, tomēr tās ir vienisprātis, ka tad, ja viņiem izdosies vājināt Rietumu tēlu, izdosies vājināt Rietumu gribu, nekas cits vairs tām nespēs kaitēt. Tas ir pamatprincips, par kuru viņi ir vienisprātis.

Kā piemēru es jums minēšu Afganistānu. Ķīnai bija daudz iemeslu, lai tā nebūtu priecīga par to, ka pēc amerikāņu aiziešanas pie varas atgriezās talibi. Proti, viņiem ir savas problēmas Siņdzjanā, ko viņi dēvē par ekstrēmismu, līdz ar to viņiem nevajadzētu priecāties par islāmistu valdības atgriešanos. Bet viņi priecājās. Kāpēc gan tā? Tāpēc, ka notikušais aptraipīja viņu galvenā sāncenša ASV reputāciju. To pašu varētu teikt par Krieviju, kas Afganistānā cīnījās ilgā, slepkavnieciskā karā, tomēr arī tā atbalstīja talibus. Jo tā ir ieinteresēta sagraut un vājināt ASV.

Ir svarīgi saprast, ka visi šie autoritārie spēki - Krievija, Ķīna, Ziemeļkoreja, Irāna, Venecuēla u.c. - nav vienisprātis par daudzām lietām. Vienīgais, par ko viņi ir vienisprātis, ir tas, ka, ja viņiem izdosies vājināt šo starptautisko sistēmu un visas tās sastāvdaļas, tad viņi spēs sasniegt savu galveno mērķi, proti, izdzīvot, kļūt resniem un pārtikušiem.

Kas, jūsuprāt, bija šie nesenie hibrīduzbrukumi Eiropā? Vienkāršas provokācijas vai, kā Rīgas konferencē teica bijušais NATO Militārās komitejas priekšsēdētājs Robs Bauers, izmisuma pazīme?

Man jau gribētos Baueram piekrist. Ceru, ka viņi nepavisam nav laimīgi. Tas var būt izmisums, tomēr drīzāk domāju, ka tā ir daļa no rūpīgi izkalkulētas stratēģijas, lai arvien vairāk izpludinātu pieļaujamā robežas. Tāds arī ir hibrīdkara mērķis, ka uzbrucēju neizdodas pilnībā identificēt un tā identitāte tiek apšaubīta gan konkrētā valstī, gan aliansē - kā medijos, tā domnīcās un politiķu aprindās. Mēs spriedelējam par to, kā mums būtu jārīkojas, ja pierādītos, ka aiz kaut kā stāv Krievija. Vai tas ir 4.pants? Vai 5.pants? Tas viss viņiem ir izdevīgi.

Ja tā ir Krievija - un, manuprāt, tā ir Krievija -, tad visvairāk tā rūpējas par to, lai saglabātos iespēja no notiekošā kaut kādā veidā norobežoties. Tā ir viņu stratēģija. Viņiem ir jānodrošina, lai uzbrukumus nevarētu tieši saistīt ar viņiem, tāpat bija ar viņu zaļajiem cilvēciņiem u.tml. Viņiem ir jārada iespaids, ka par to pastāv šaubas.

Vienlaikus ar šīm akcijām viņi padara mūs stiprākus, jo pēc provokācijām tiek sperti konkrēti soļi, iemācāmies uz tām reaģēt.

Jā, protams. Ja rīkojamies pareizi, tad kļūstam noturīgāki pret šādiem uzbrukumiem. Tomēr ir ļoti svarīgi, lai mēs nenormalizējam šādu situāciju. Jo vairāk kaut kas notiek, jo vairāk pie tā pierodam, bet to nevajadzētu pieļaut. Tas ir tas, ko vēlas Krievija. Manuprāt, tas, kas notika Polijā, bija kaut kas tāds, kam patiešām bija jāpievērš liela uzmanība. Jūs nevarat pieļaut pastāvīgu zondēšanu un savas gaisa telpas pārkāpšanu. Ja tas turpinās, tad ir jānosaka šīs robežas un jāpieņem sekas. Sevi ir jāaizsargā.

FOTOREPORTĀŽA: Latvijas biznesa zieds pulcējas ikgadējā ballē