Cilvēks darba vidē

Darbs ir vieta, kurā pavadām lielāko daļu savas dzīves – dažkārt pat vairāk stundu nekā kopā ar saviem mīļajiem. Tāpēc nav vienalga, kā šajā vidē jūtamies. Nav vienalga, kā runājam, kā klusējam, kā sadarbojamies, kā redzam vai, tieši otrādi, palaižam garām cits citu. Protams, izdarīts darbs ir svarīgs. Rezultāts ir būtisks. Taču neviena sistēma ilgtermiņā nespēj pastāvēt veselīgi, ja cilvēks tajā reducēts tikai līdz funkcijai – bez sajūtām, balss un iekšējā līdzsvara.

Darba vide nav tikai telpa, kurā notiek procesi. Tā ir dzīva sistēma, kas elpo caur cilvēkiem – ar viņu domām, emocijām, klusumiem, pārdzīvojumiem, jautājumiem, cerībām. Tā ir vide, kurā mēs piedzīvojam gan sasniegumus, gan nogurumu, gan pieaugšanu. Un šajā sistēmā svarīgākais nav perfekts izpildījums vai nemitīga produktivitāte.

Svarīgākais ir cilvēks – ar viņa klātbūtni, godīgumu un spēju būt. Neviens amata apraksts neaptver to, kas patiesībā veido darba vides kvalitāti. To veido attieksme.

Sajūta, ka šajā vietā drīkst būt cilvēks, nevis tikai loma. “Darba vide kļūst patiesa tikai tad, kad mēs redzam cilvēkus – ne tikai viņu rezultātus,” saka Kristīne. “Jo aiz katra uzvārda, aiz katras lomas slēpjas cilvēks ar savu stāstu. Un tieši šis stāsts ir tas, ko ir vērts ieraudzīt.”

Mēs neesam roboti. Mēs domājam, jūtam, pārdomājam, šaubāmies, kļūdāmies, uzplaukstam. “Darba vide, kas pieņem cilvēku viņa pilnībā – ar vājajiem brīžiem, nogurumu un domstarpībām –, nav vāja. Tieši pretēji – tā ir spēcīga, jo balstīta uzticēšanās pamatā, nevis bailēs un kontrolē,” Kristīne stāsta.

Cieņa nav bonuss – tā ir pamats

Veselīgs mikroklimats nav vieta, kur nekad nav konfliktu vai grūtību. Tie būs vienmēr. Taču atšķirība ir tajā, kā mēs caur tiem izejam: viens otram pārmetot vai sadzirdot, slēpjoties aiz klusēšanas vai atrodot veidu, kā sarunāties. Un šeit galvenā loma pieder katram – vadītājam, kolēģim, cilvēkam, kurš ik dienu izvēlas, vai uz pasauli darbā skatīties caur aizsardzības vai iejūtības prizmu. Mēs visi esam kādreiz pārguruši, apmaldījušies savās domās vai vienkārši – emocionāli trausli. Un tieši tajos brīžos cilvēks nevis sabrūk, bet atgūstas, ja viņam blakus ir attieksme, kas atgādina: “Tevi redz. Tu drīksti būt.”

Cieņu bieži piesauc kā pievienoto vērtību – kā kaut ko, kas “būtu jauki, ja būtu”. Taču Kristīne ir pārliecināta – cieņa nav luksusa elements darba vidē. Tā ir pamats, uz kura vispār iespējama sadarbība. Bez tās komandas izjūk, cilvēki apklust, rezultāti kļūst mehāniski, nevis dzīvi.

“Cieņa nav tikai būt pieklājīgam,” viņa saka. “Tā ir spēja redzēt cilvēku – arī tad, kad viņš kļūdās. Tā ir prasme sarunāties bez pazemošanas. Un vēl – cieņa ir klusēšana, kad kāds cits runā. Tas ir brīdis, kad mēs atstājam vietu otram.”

Darbavietā cieņa izpaužas mazajās lietās: tonī, kādā tiek uzdots jautājums, acu kontakta ilgumā, klusuma minūtē, kad ļaujam otram padomāt. Tā dzīvo detaļās – arī tajās, kuras bieži nepamanām, bet kuras sajūtam kā spriedzi vai, tieši otrādi, kā drošību.

Kristīne uzsver – cieņa ir aktīva izvēle, nevis pasīva pieļaušana. Tā sākas nevis ar to, ko sagaidām no citiem, bet ar to, ko izvēlamies dot paši. “Ja es atļaušos būt laipna arī tad, kad man nav viegli, es jau būšu radījusi kaut nelielu temperatūras maiņu gaisotnē. Un tas bieži vien ir pietiekami, lai kaut kas mainītos arī citos.”

“Es bieži sev uzdodu vienkāršu jautājumu: vai cilvēks pretī jūtas kā cilvēks, nevis tikai kā darbinieks?” viņa saka. “Un, ja nē, ko es šobrīd varu darīt, lai viņš tā sajustos?”

Cieņpilna darba vide nav sterila un bez konfliktiem. Gluži pretēji – tā ir vide, kurā ir pietiekami droši, lai runātu par grūtībām, kurā atšķirības netiek slēptas, bet risinātas. Tur drīkst kļūdīties. Tur drīkst teikt – “man tas nepatīk” vai “es šobrīd jūtos noslogota”.

Un tur cilvēki nevis slēpjas aiz amata maskām, bet dzīvo savā profesionālajā cilvēcībā. “Cieņa ir kā skābeklis. Tu to nepamani, kad tā ir. Bet, tiklīdz tās nav, viss kļūst smags.”

Klusais klimata noteicējs

Darba vides klimats nerodas pats no sevis. To veido cilvēki, taču visbiežāk tieši vadītājs nosaka to neredzamo fonu, kurā viss notiek, – kā tiek runāts, kā tiek klusēts, kā tiek risināti konflikti un pārpratumi vai kā tie tiek “paslaucīti zem paklāja”. Un pat tad, ja vadītājs par to nedomā apzināti, katra viņa izvēle, reakcija vai klusēšana rāda piemēru. Tieši viņš definē, kas šajā kolektīvā tiek uzskatīts par normu – kas ir un kas nav pieņemami.

“Vadītājs ir kā klimata regulators. Viņš nosaka, vai telpa būs “elpojama” vai noslēgta,” saka Kristīne. “Ja viņš ir emocionāli nepieejams, ja viņam nevar droši uzdot jautājumu vai godīgi atzīt savu kļūdu, tad komanda sāk pielāgoties. Nevis attīstīties, bet pielāgoties. Un tieši tādā darba vidē zūd kopējā spēja augt un attīstīties. Un tas ir bīstami.”

Ikdienas saskarsmē tieši vadītājs ir tas, kurš var dot atļauju būt cilvēkiem. Tā nav formāla pieklājība – tā ir attieksme, kas redz otru ne tikai kā darbinieku, bet kā personību ar emocijām, brīžiem arī ar šaubām, neskaidrību vai trauslumu. “Vadītājs ne vienmēr ir tas, kurš zina atbildes,” uzsver Kristīne. “Bet viņš ir tas, kurš nosaka, vai komandā drīkst uzdot jautājumus.”

Labs vadītājs nav tikai organizators vai kontrolētājs. Viņš ir cilvēks, kurš prot ieklausīties, kurš spēj būt klātesošs, nevis tikai virspusēji informēts. Viņš dod piemēru ar savu uzvedību – ar to, vai pasaka paldies vai izturas cieņpilni arī stresa situācijā, vai spēj atzīt, ka arī viņš reizēm pieļauj kļūdas. Kā atgādina Kristīne, cilvēkiem nevajag ideālu vadītāju – viņiem vajag cilvēku, kurš ir klātesošs. Īpaši nozīmīgi tas kļūst brīžos, kad starp cilvēkiem ievelkas klusums vai spriedze, ko vairs nevar nepamanīt. Tieši tad izšķiroša kļūst vadītāja rīcība: vai viņš paliks malā vai uzdrošināsies būt klātesošs un ieiet šajā trauslajā telpā ar ieinteresētību un cilvēcīgu vērību.

Atbildība. Kad vide kļūst saspringta, vadītājam nav tiesību nogaidīt. Viņam jāsper pirmais solis – jāatzīst, ka problēma pastāv, un jāuzklausa arī neērtas atbildes. Ja vadītājs klusē, komanda iemācās darīt to pašu. Un tad no cieņas un atvērtības paliek pāri tikai izdzīvošanas režīms.

Spēks. Kad spriedze pieaug, vadītājam jāuzņemas iniciatīva. Nevis meklējot vainīgo, bet meklējot skaidrību. Tieši vadītājs var ievest gaismu tur, kur valda aizdomas, klusums vai nevēlēšanās vairs runāt.

Līdzjūtība. Dažkārt pietiek ar vienu mierīgu sarunu, lai kāds atgūtu sajūtu, ka viņš vēl ir piederīgs. Vadītājs šādu sarunu var ierosināt nevis pienākuma dēļ, bet tāpēc, ka viņam rūp.

“Vadītājs nav tas, kurš iet visiem pa priekšu. Viņš ir tas, kurš palīdz katram atrast un nostiprināt savu spēku.”

Kolēģi – cilvēki, nevis lomas

Mēs darba vidē nereti redzam cits citu caur funkcijām: grāmatvede, projektu vadītājs, asistents. Taču aiz katra amata nosaukuma ir cilvēks, kurš no rīta uzvilcis ne tikai darba drēbes, bet arī līdzi paņēmis savu noskaņojumu, miega trūkumu, bērna temperatūru, vēl vakardienas pārdzīvojumu vai, gluži otrādi, iekšēju prieku, kuru vēl neviens nepamanīja. “Mēs tik bieži skrienam cauri dienai, ka pat nepaskatāmies cits uz citu. Bet kolēģis nav tikai loma, kuru viņš spēlē. Viņš ir cilvēks, kurš, tāpat kā tu, reizēm šaubās, reizēm kļūdās, reizēm iedvesmo,” saka Kristīne.

Cieņpilnas attiecības starp kolēģiem sākas nevis ar lieliem žestiem, bet ar ikdienas mikro izvēlēm: kā mēs uzrunājam, kā reaģējam uz kļūdu, vai atstājam vietu otram pateikt “es nesaprotu”. Tās rodas no tā, vai spējam pieņemt, ka ne visi ir mūsu gaumē, bet ikviens pelna cieņu.

Kristīne atzīst – arī viņai pašai ir dienas, kad viss šķiet gludi, un ir dienas, kad šķiet – “visi mani kaitina”. Bet tas nav par kolēģiem. Tas ir stāsts par mums pašiem. Tieši tad ir īpaši svarīgi apzināties: mēs visi ienākam darbā ar savu neredzamo somu. “Tāpēc vajag ieelpot, nevis reaģēt automātiski. Vajag paturēt prātā, ka otrs varbūt šobrīd cīnās ar kaut ko, ko mēs pat neiedomājamies.”

Veselīgā kolektīvā kolēģi nav konkurenti vai klusējoši svešinieki, kas dala vienu biroju. Viņi ir cilvēki, kuriem rūp ne tikai savs uzdevums, bet arī tas, vai otram viss kārtībā.

Tur ļauj pajautāt, pasmaidīt, apstāties uz brīdi gaitenī ne tikai darba tēmas dēļ. Un tieši tajā sāk dzimt mikroklimats, kurā iespējams būt ne tikai profesionālim, bet arī – vienkārši cilvēkam.

Katram ir tiesības uz savām sajūtām

Darbs nav tikai uzdevumi un sapulces. Tajā ik pa laikam parādās situācijas, kas liek norīt to kamolu kaklā, pasmaidīt, kad negribas, vai arī ilgi pārdomāt vienu sarunu vēl pēc darba laika. Ne viss ir skaļš vai redzams – reizēm tas, kas sāp, dzīvo klusumā. “Cilvēki bieži klusē tāpēc, ka negrib izraisīt konfliktu, izklausīties pārāk jūtīgi vai likties neprofesionāli,” saka Kristīne. “Bet būt profesionālam nenozīmē neko nejust. Būt profesionālam nozīmē – zināt, kā ar šīm sajūtām tikt galā.”

Tātad ko darīt, kad kāds teikums aizskar? Kad šķiet, ka netiec sadzirdēts? Kad robežas tiek pārkāptas?

Pirmais – nevajag rīkoties uzreiz. Kristīne iesaka vispirms apstāties un saprast, kas īsti notika. Kas tieši mani aizskāra? Vai tā bija forma, saturs vai brīdis? Tikai tad, kad emocijas ir mazliet nogulsnējušās, mēs spējam runāt nevis caur aizvainojumu, bet ar skaidrāku skatu. “Vislabāk runāt tad, kad vairs nav dusmu. Kad ir vēlme saprast, nevis tikai nolikt pie vietas,” viņa saka.

Otrais – runāt. Arī tad, ja ir bail. Arī tad, ja liekas – “tas taču tāds nieks”. Ja mēs vienmēr klusējam, mēs audzējam sevī vilšanos, kas pārvēršas aizvainojumā, cinismā vai vienaldzībā. Runāt cieņpilni nenozīmē kliegt vai prasīt taisnību. Tas nozīmē pateikt: “Šī situācija man lika justies tā un tā. Vai varam par to parunāt?”

Trešais – saglabāt cieņu arī pret otru. Iespējams, tas, kurš izteicās neveikli, pats tajā brīdī nejutās labi. Varbūt viņš pat neapzinājās, kā viņa vārdi skan otram. Mēs neesam spoguļi viens otram – mēs neredzam līdz galam, kas notiek otrā pusē. Tāpēc labāk ir pateikt, kas mūs ir aizskāris, nevis pieņemt, ka otrs to jau zina.

Un jāatceras – katram ir tiesības uz savām sajūtām. Arī tad, ja kāds tās nesaprot. “Mūsu sajūtas nav pārspīlējums. Tās ir signāls, ka kaut kas līdz galam nebija sakārtots. Mēs bieži gaidām, ka kāds cits pamanīs, kas mūs aizskāra, bet cilvēks nevar labot to, ko pats nezina,” atgādina Kristīne.

Un ja saruna nav iespējama? Ja kolēģis neatbild, ignorē vai situācija atkārtojas atkal un atkal, cilvēkam jāsaprot – šī vairs nav tikai nejaušība vai nesaprašanās. Tā kļūst par sistēmisku problēmu, kas ietekmē viņa darbaspējas, pašcieņu un labsajūtu. Šādos brīžos nedrīkst palikt vienatnē. Ir jāmeklē atbalsts – pie vadītāja, personāla speciālista vai kāda, kurš spēj paskatīties uz situāciju no malas, palīdzēt to nosaukt vārdā un atrast ceļu uz risinājumu. Tas nav vājums. Tā ir iekšēja drosme un cieņa pret sevi.

Tas, kurš dzird starp rindām

Neviens neienāk birojā un nesaka: “Labrīt! Šodien man pazuda motivācija un visa šķiet par daudz.” Taču tieši šādas lietas notiek ik dienu – klusi, nemanāmi, aiz smaidiem un pieklājīgiem “viss kārtībā”.

Cilvēki izdeg, kļūst dusmīgi, neredz vairs savam darbam jēgu, bet turpina sūtīt e-pastus un laipni pasmaida gaitenī. Un tieši šādās situācijās ļoti svarīgi, lai organizācijā ir kāds, kurš spēj pamanīt neizteikto. Tas, kurš ne tikai klausās, bet arī pamana, kā cilvēks patiesībā jūtas.

“Man šķiet, personāla speciālista darbs bieži atgādina tulkošanu,” saka Kristīne. “Es dzirdu, ko cilvēks saka, bet vēl uzmanīgāk klausos tajā, ko viņš patiesībā cenšas pateikt – arī tad, ja to nevar uzreiz noformulēt vārdos.”

Un tas nav vienkārši. Jo cilvēki uz HR lomu uzņēmumā skatās dažādi: viens nāk pēc padoma, otrs – tikai tad, kad krīze jau deg, trešais vispār uzskata, ka personāla speciālists ir tikai “par papīriem”.

Taču patiesībā labs personāla speciālists ir komandas termometrs. Viņš jūt, kad temperatūra sāk kāpt, pirms vēl kāds “saslimis”.

“Dažreiz man saka – tev jau viegli, tu tikai runā ar cilvēkiem. Un es smejos – jā, tikai! Tikai klausos, analizēju, tulkoju, meklēju vārdus, kas neizskanēja. Un, protams, izdrukāju darba līgumu,” viņa piebilst ar smaidu.

Personāla speciālists var būt tas cilvēks, kurš uzdod neērtos, bet vajadzīgos jautājumus. Vai viss kārtībā komandā? Vai šajā procesā netiek pārkāptas robežas? Vai cilvēki vēl jūtas motivēti? Viņš arī var būt tilts starp vadītāju un darbiniekiem, starp konfliktiem un iespējamu risinājumu. “Es bieži nejautāju: “Kas notika?” Es jautāju: “Kā tu šobrīd jūties?” Un cilvēki atveras, jo viņi paši ilgi nebija sev to pajautājuši.”

Personāla speciālists nav domāts tikai brīžiem, kad situācija jau “deg”. Viņš nav tikai krīzes risinātājs vai konflikta starpnieks. Viņš var būt klātesošs arī ikdienā – kā atbalsts, sarunu biedrs, kāds, kurš palīdz ieraudzīt to, kas vēl nav vārdos, bet jau ir sajūtās. Viņš ir klātesošs arī tad, kad cilvēkam vienkārši vajag sarunu, padomu vai pat nelielu atgādinājumu: “Tu dari labu darbu.” Šādi mirkļi, pēc Kristīnes domām, ir visvērtīgākie. Jo tad cilvēks ne tikai paliek organizācijā, bet viņš uzplaukst. Un plaukst arī organizācija.

Mēs visi esam cilvēki

Mēs varam būt organizēti, punktuāli, mērķtiecīgi, prasīgi un efektīvi. Mēs varam vadīt projektus, rēķināt budžetus, atrisināt krīzes un sakārtot kalendārus. Taču visā tajā, kas saucas “darba vide”, mēs esam, paliekam un vienmēr būsim – cilvēki. Mēs bieži cenšamies izskatīties stipri. Profesionāli. Līdzsvaroti. Un tas nav slikti – šī struktūra arī palīdz. Taču reizēm aiz profesionālā smaida slēpjas nogurums, vilšanās vai klusas asaras automašīnā pirms darba dienas sākuma. Un tādas dienas ir un būs visiem. Arī tiem, kas to ļoti labi prot noslēpt. To Kristīne zina ļoti labi. “Es pati to jūtu. Ir dienas, kad viss šķiet raitāk par raitu – idejas nāk, cilvēki iedvesmo un viss ir kustībā. Un tad ir citas dienas, kad liekas – visi mani speciāli kaitina. Visi!” viņa pasmaida. “Bet tajos brīžos es sev atgādinu – viņi nav mainījušies. Mainījusies esmu es. Šodien vienkārši nav mana spožākā diena.”

Cilvēcība nav pretstats profesionalitātei. Tā ir pamats, uz kura var balstīties sadarbība, uzticēšanās un cieņa. Neviens no mums nav vienmēr pārliecināts vai nosvērts. Mēs mēdzam kļūdīties, klusēt, apjukt vai nogurt. Un tieši tāpēc mums vajag vidi, kur tas nav kauns vai vājums, bet daļa no kopīgas esības.

Kad mēs savā darbavietā drīkstam būt mēs paši, nevis tikai pienākumu izpildītāji, rodas pavisam cita līmeņa kvalitāte. Rodas telpa, kurā attiecības kļūst patiesas, komunikācija – skaidra, rezultāts – nozīmīgs. Ne tikai formāli, bet iekšēji. “Neviens nav tikai sava amata nosaukums. Katrs cilvēks darbā ir dzīva klātbūtne. Un no tā, kā mēs šo klātbūtni uztveram un cienām, ir atkarīgs viss, ko kopā veidojam,” noslēdz Kristīne.

Darbavietas toksiska klimata pazīmes

Cilvēki baidās izteikties. Darbinieki izvēlas klusēt pat tad, kad kaut kas nav kārtībā. Valda sajūta, ka jebkura atklāta doma var tikt pārprasta, izmantota pret viņiem vai uztverta kā apdraudējums.

Kļūdas tiek uztvertas kā darbinieka defekts, nevis pieredze. Neviens neatzīst, ka kaut kas nogājis greizi, jo kļūdas tiek nosodītas, nevis risinātas. Tā vietā attīstās aizsardzības mehānismi, slēpšanās un savstarpējas vainas meklēšana.

Robežas netiek respektētas. No darbiniekiem gaida pieejamību arī vakaros, brīvdienās, atvaļinājumā. Privātā dzīve tiek ignorēta.

Valda saspīlēta atmosfēra un netiešas attiecības. Čuksti aiz muguras, baumas, kolektīvā ironija, pasīva agresija. Nav komandas sajūtas, tikai piespiedu līdzāspastāvēšana.

Vadītājs ir nepieejams vai nekonsekvents. Lēmumi mainās, uzvedība nav prognozējama, komunikācija ir minimāla vai pretrunīga. Darbinieki jūtas vieni un bez noteikta virziena.

Darbavietas veselīga klimata pazīmes

Ir drošības sajūta runāt – arī tad, kad nav viegli. Darbinieki drīkst izteikties, uzdot jautājumus, teikt “es nezinu” vai “man vajag palīdzību”, nebaidoties tikt noraidīti vai nolikti pie vietas. Patiesība nav apdraudējums – tā ir vēlme saprast un mācīties.

Kļūdas tiek uztvertas kā dabiska procesa daļa. Nevienam nav jāmaskējas. Kļūdas ir kā pieturas ceļā uz risinājumu. Tās tiek pārrunātas ar cieņu, nevis ar kaunināšanu. Darbinieki aug un attīstās, nevis salūst.

Cilvēks tiek uztverts plašāk par viņa amatu. Ir vieta emocijām, garastāvokļiem, dzīves notikumiem. Kolēģi ne tikai sadarbojas, bet arī rūpējas. Ne vienmēr dziļi, bet godīgi. Profesionalitāte nav bezjūtīgums.

Vadītājs ir klātesošs un uzticams. Viņš spēj uzklausīt, dot atgriezenisko saiti, radīt skaidrību. Viņš neizliekas par visu zinošu, bet rada telpu, kurā iespējama izaugsme. Viņš nerada bailes – viņš dod virzienu un rada pārliecību savā komandā.

Ir vieglums būt pašam. Komandā valda sajūta, ka cilvēks drīkst būt viņš pats. Nav jāuzvelk maska, nav jātēlo pārliecība. Ir savstarpēja pieņemšana un iespēja elpot. Un, jā, arī kopā paraudāt un pasmieties.

Lielākā daļa saražoto drēbju nonāk izgāztuvēs, tā arī nekad nenopirktas