Atceros, ka mani pusaudžu vecumā pēkšņi pārņēma aizdomas, ka es esmu adoptēta, ka es neesmu savu vecāku īstais bērns - atceros to kā apsēstību un atceros, ka pārdzīvoju pašu iespēju, ka "kā būtu, ja būtu". Kad paaugos, tad šī apsēstība mani atstāja, bet tagad es domāju - visas šādas "sazvērestību teorijas" - sak, varbūt Tu esi no mēģenes, no bērnu nama, no kaimiņu Jankas vai no kaimiņienes Martas tantes radies puscilvēks... Varbūt Tu esi nedz šis nedz tas - nedz meitene nedz zēns - tas var radīt tiešām milzīgu personības krīzi pusaudzim. Nesaprotu, kādēļ pieaugušajiem vajag šādas sazvērestības teorijas noformēt kā mācību priekšmetus vai kā lekcijas, jo uz zinātni tur nav balstīts pilnīgi nekas. Kuri tad tur ir bioloģijas Nobela prēmija laureāti, kas to teoriju ir izveidojuši?
andri - plūstošais dzimums ir kad gribi dušās uz plikām meičām skatīties, vienkārši nosauc sevi skuķi un ej lūri. kad paliek bail ka no viņām dabūsi pagurķi un paliksi bez olām, fiksi skrien uz puišu dušām un sauc sevi par mužiku. bet tur jau arī vatr atraut olas par to ka gāji lūrēt uz viņu meitenēm. un tā visu laiku tik skraida bez sava dzimuma, jo visur var dabūt pa gurķi.
Biologs Aivars Cīrulis: eksistē tikai divi dzimumi – vīrietis un sieviete! Zinātnieks nosauc lietas, kas bērniem par seksualitāti ir jāmāca skolā
Pievienot komentāru
Komentāru pievienošana pieejama tikai autorizētiem lietotājiem
Populārākais šodien