Meistarklases notiek Rīgā, Gastronomijas institūtā, un interese par tām ir patiešām liela. Piedalās ne tikai rīdzinieki, bijuši interesenti arī no citām Latvijas pilsētām. Cilvēki ierodas pēc zināšanām, un Lita ir laimīga, ka var dalīties.

Jau no bērnības eksperimenti virtuvē

“Mīlestību pret ēst gatavošanu esmu pārmantojusi no mammas, bet viņa savukārt no savas mammas, kura dzīvoja laukos un, kā jau senos laikos bija ierasts, mācēja gan desas siet, gan kūkas cept. Bērnībā man nebija pieejama tik liela informācija par ēst gatavošanu, bet daudz eksperimentēju pēc tolaik populārajām Ņinas Masiļūnes pavārgrāmatām un draugu iedotām receptēm. Man gandrīz viss virtuvē bija atļauts un vienmēr par visu paslavēja. Uz svētkiem cepām pīrādziņus, plātsmaizes, gatavojām šokolādes desu, skudrupūzni, kukurūzas desu. Savukārt vasaras saldais ēdiens bija uzputenis un ogu ķīselis ar pienu. Konditora profesiju izvēlējos jau pēc devītās klases, kad man bija vien četrpadsmit gadu,” atklāj Lita.

Meistare mācījās Rīgas 1. pārtikas rūpniecības skolā, kur ieguva piekto kategoriju specialitātē pavārs-konditors. Pēc tam beigusi Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultāti, iegūstot inženierzinātņu bakalaura grādu uztura gatavošanas tehnoloģijā, tad studijas maģistrantūrā, un iegūts inženierzinātņu maģistra grāds.

Kā krājas pieredze un materiāli

“Pēc augstskolas pabeigšanas mani ievirzīja pedagoģijā – vairākus gadus nostrādāju Tirdzniecības tehnikumā un uzreiz jau apmācīju jaunos profesionāļus, kas man 21 gada vecumā bija ļoti izaicinoši. Tolaik nebija ne meistarklašu, ne “Google” un arī meistari tā nedalījās ar informāciju, kā tas notiek tagad. Tikt pie kāda mācīties – tā bija pat kaut kādā ziņā neiespējamā misija. Es krāju savu “vācelīti”, un man likās, ka 40 gados savā profesijā varu justies diezgan stabili un es varētu jau kaut ko vairāk,” stāstu turpina Lita, sakot, ka ar kovidlaiku šī sfēra sāka mainīties un meistari sāka dalīties ar informāciju sociālajos tīklos. Pirmās meistarklases viņa sāka vadīt mācību centrā “DIJA” 2021. gada decembrī – notika meistarklašu cikls par godu Ziemassvētkiem. Kovida laikā meistare sāka praktizēt individuāli – attālināti “Zoom” platformā. No vienas puses, tā bija laika ekonomija, jo nebija nekur jābrauc, no otras – diezgan izaicinoši, jo ļoti labi jāsaplāno receptūra, lai cilvēkiem būtu viss nepieciešamais. Meistarklasēm svarīgs arī laika limits, ēdienu jāpaspēj pagatavot trīs stundās, vai jābūt jau iepriekš sagatavotām sagatavēm. Dalībnieki arī novērtē to, ka visu var atkārtot mājas apstākļos un tādēļ īpaši jāpadomā par izejvielu pieejamību.

“Ja kāda no manis izstrādātajām receptēm nesanāk, tad parasti uzdodu kontroljautājumus: vai visu pareizi sasvēri, vai izejvielas bija pareizās, vai cepi atbilstošā temperatūrā? Interneta recepšu kļūdas gan parasti nekomentēju, pati esmu vairākas reizes tās atradusi,” teic Lita.

Dāmām tīk smalki gardumi

Meistare atklāj, ka visvairāk sievietes vēlas apgūt kūku un smalkāku gardumu pagatavošanu, bet, ja notiek meistarklases par pelmeņiem vai mājas pastām, tad bieži vien sievas paņem līdzi arī savus vīrus. Tas ir labs “duets” ar domu, ka to arī mājās varētu atkārtot.

Vaicāta par gaļas ēdieniem meistarklasēs, Lita teic, ka tās esot specifiskākas, jo cilvēkiem liekas, ka viņi visu zina. Meistarklases par gaļas un zivju ēdieniem organizējusi, bet neesot bijis tik liels pieprasījums. Taču patlaban ir interese par mājas pastām un pelmeņiem.

Litai mīļas ir tēmas, kas saistās ar rauga mīklas izmantošanu. No tās top smalkmaizītes, kliņģeri, maize, fokača. Pašas mājās bieži tiek gatavotas dažādas tortes no smilšu mīklas. “Man ir vairākas svaigās kūkas, kur es mēģinu garšas salikt kopā. Tas arī ir tāds labs izaicinājums, jo jāprot salikt kopā arī augļus un ogas. Mēģinu spēlēties ar garšām. Populāra ir mango–citronu kūka, kura aizgājusi tautās. Arī musa kūka, kur sastāvā ietilpst marakuja, arī rabarberi ar zemenēm. Tās ir svaigās, vieglās kūkas. Man ir arī izstrādāta recepte lauku kūkai uz klasiskiem pamatiem. Ir dažādas cilvēku gaumes un daudzveidīgas meistarklases. Galvenais, ka tas viss ir radošs process, nekas nav monotons. Nav arī viegli izdomāt, ko cilvēki vēlas, jo tik daudz jau visa kā bijis,” pauž Lita.

Kūkas tomēr ir diezgan sarežģītas. “Citi pamēģina vienreiz un saka: paldies par zināšanām, bet vairs negatavošu. Daži teic: tā ir tik garda! Daudzi meistarklasi vēlas kā izklaides un atpūtas veidu. Ļoti populāri ir dāvināt dāvanu kartes un pārsteigt savu kolēģi ar dāvanu uz meistarklasi,” atklāj Lita. “Man ļoti patīk mācīt, cilvēki novērtē šīs zināšanas.” Meistarklašu dalībnieki ir vecumā ap 40 gadiem, bet bijuši arī līdz 60 un pat 70 gadiem. Klātienē ir astoņi desmit cilvēki, bet attālināti piedalās pat vairāki simti. Ne tikai no Latvijas, bijuši interesenti arī no Anglijas, Zviedrijas un Vācijas.

Mācot attālināti, bijuši arī kuriozi un dažādi jautājumi. Piemēram: “Man mājās nav svaru, cik tas būs karotēs?” “Pielēju nevis 100 gramus, bet veselu litru piena. Ko lai daru?” “Jums nav pareiza recepte, man nesanāk!” “Mana ģimene neēd gaļu. Ko lai liek speķa pīrādziņu pildījumā?” “Man ļoti ātri uzrūga mīkla...” Cik jūs pielikāt raugu? “Veselu paciņu – 100 gramus.” Bet receptē bija 20 grami... “Ja soļankas receptē sastāvā nav nieres, tad tā nav īsta soļanka un es tādu negatavošu!”

Bizness – tas nav vienkārši

Litas kolēģe bija veidojusi savu anonīmo statistiku un atklājusi, ka meistarklasēs mācās daudz grāmatvežu, finansistu un datorspeciālistu. Ikdienā daudz jādarbojas pie datora sēdus stāvoklī, un cilvēkiem rodas vēlme kaut ko paveikt pašu rokām. Dažkārt dzīvē pienāk brīdis, kad gribas pamēģināt ko jaunu. “Pēc trīsdesmit vai četrdesmit gadu vecuma profesijas maiņa vairs nav retums. Cilvēki, kuri apgūst konditorejas pamatus, it īpaši sievietes, kas sāk cept tortes pēc pasūtījuma, nereti arī maina savu profesionālo ceļu. Tas nav viegls darbs, tas ietekmē arī ģimenes dzīvi. Man ir audzēknes, kurām sekoju līdzi sociālajos tīklos un redzu – ar katru reizi viņu darbi kļūst arvien interesantāki, kvalitatīvāki un vizuāli skaistāki,” priecājas profesionāle.

Vienlaikus Lita uzsver, ka bizness nav romantisks sapnis. “Bizness ir vienkāršs – vai nu pērk, vai nepērk. Ja būsim pārāk radoši, bet cilvēki nepirks, tam nav jēgas. Mūsdienās konditorejā iedvesma nāk no visas pasaules, un reizēm pat grūti pateikt, kur meklējama konkrētās receptes izcelsme. Piemēram, mums ir Švarcvaldes kūkas meistarklase, bet vai mēs patiešām zinām precīzu oriģinālrecepti? Cilvēki ceļo, redz, kas citur ir populārs, un vēlas to atkārtot arī mājās.”

Vai pašai kādreiz bijusi doma atvērt savu kafejnīcu? “Tādas vēlmes droši vien ir katram profesionālim, taču realitātē tas ir nepārtraukts ikdienas darbs. Kad man radās doma rīkot banketus, apmeklēju speciālus kursus un tikai tad līdz galam sapratu, ko nozīmē šis bizness. Sapņot un uzreiz vērt vaļā kafejnīcu – tā es neieteiktu rīkoties. Vispirms vajag pastrādāt, paskatīties, pamācīties un tikai tad saprast, kā bizness patiesībā sokas. Tiem, kuri mācās par konditoriem, bieži ir maldīgs priekšstats par profesiju. Tas, ka mājās izdodas garšīgi gatavot, vēl nenozīmē, ka viss būs tikpat vienkārši uzņēmumā. Tur ir rutīna, ikdienas darbs. Protams, talants ir svarīgs, bet, piemēram, konditorejā darbs bieži ir vienveidīgs. Mēs taču katru dienu gribam nopirkt svaigus speķa pīrādziņus – un tie katru dienu arī ir jācep,” uzsver meistare.

Lita teic, ka pašai ļoti garšo vienkārši, kvalitatīvi ēdieni. “Apmeklēju zemnieku tirdziņus, un tur ir tik daudz dažādu lauku labumu! Man patīk klasika, un es ļoti novērtēju to, ka produkts ir ar kaut kādu savu stāstu. Lauku olas man ir top trijniekā, arī lauku rupjmaize vai saldskābmaize. Man pašai patīk gatavot, un esmu priecīga, ja mans gatavotais ēdiens kādu padarījis laimīgāku. Jo mīlestību pret tuvāko varam parādīt arī ar skaisti saklātu galdu un garšīgu ēdienu. Regulāri uz svētkiem draugiem un radiem dāvinu tortes, tā jau ir izveidojusies kā tradīcija,” atklāj Lita.

Tagad modē rakstīt grāmatas, bet meistare teic, ka pašai tam nav laika, taču ļoti vajadzētu profesionālu mācību literatūru latviešu valodā. Nekad nedrīkst pārstāt mācīties.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “Gardumu meistare Lita Līne atklāj virkni virtuves noslēpumu - prasmi gatavot viņa mantojusi no senčiem” saturu atbild SIA “Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.

Svešvaloda nav lieka greznība. 45 gadus vecā Laima devās strādāt uz Angliju, kaut arī neprata angliski