Henrieta, vai tevi nebiedē steiga un darbu virpulis, kādā nu esi nonākusi? Tieši veselības ziņā.

Es ļoti ilgojos pēc laika, kad varētu neskriet un iedziļināties kādā darbā tā – pamatīgi un pa īstam. Jo visriebīgākā sajūta – un to noteikti zina visi radošā darba darītāji, bet žurnālisti jo īpaši – jau ir, ka skrienot nevari iedziļināties tik daudz, cik gribētu. Tā ir tāda ļoti pretīga sajūta. Un pēc tam cilvēki var teikt, ko grib: cik tu biji laba, cik silts un labs bija raidījums, bet es taču zinu, ka patiesībā nebija labi!

Un arī sev gribētos to lēno, nesteidzīgo laiku. Es vispār esmu ārkārtīgi slinks cilvēks. Tāda laiska. Es varu sēdēt pie jūras ilgi, ilgi, stundām. Vasarā bija viena nedēļa, kurā beidzot varēju tā darīt. Līdzi biju paņēmusi žurnālus, kurus pat neatvēru. Vienkārši sēdēju vai gulēju pie jūras un skatījos tajā vai debesīs. Un viss. Ilgi un dikti es tā varētu.

Bet pēc tam nāca ārprātīgi grūts periods rudenī – septembrī, oktobrī – mēs pārvācāmies uz citu dzīvesvietu, mana mamma ļoti smagi saslima, taisījām filmu par brāļiem Žagariem... Pa vidu Kultūršoks un kultūras ziņas, ko vispār izmetu no atmiņas, un tik algas lapiņā ieraudzīju: o, pieklājīga summa! Ierakstījām septiņus raidījumus ciklā Teātris.zip, kas nav tikai izrādes, bet vēl arī sarunas pirms tam ar uzaicinātajiem viesiem.

Kad Mārtiņš (Ķibilds – Red.) nomira, mana pirmā reakcija bija šoks un doma: “Bet ar mani arī tas varēja notikt...” Tajā sestdienā nofilmējām pēdējo cikla izrādi Valmierā, teicu savam vīram Andrejam, ka nu, izskatās, esmu izkūņojusies ārā dzīva. Un tad notika tas, kas notika ar Mārtiņu...

Kāpēc tu tik daudz strādā? Naudas dēļ? Neproti pateikt “nē”?

Par to nespēju pateikt “nē” – noteikti. Atceros, kā Māris Gailis veda mūs ar Andreju (Henrietas vīrs, operators Andrejs Verhoustinskis – Red.) no Žagaru pirmizrādes Cēsīs, un Andrejs viņam tā kā pasūkstījās, ka es visu laiku strādāju. Un es tur kaut ko sāku iebilst, ka vispār esmu slinka un labprāt nemaz nestrādātu. Māris Gailis pagriezās pret mani un pateica: “Nu, tātad tu esi ne vien slinka, bet arī stulba!”

Es domāju, ka tā arī ir. Ka tā ir kaut kāda stulbuma pazīme. Un tāpēc es arī visu laiku kavēju: jo neesmu iemācījusies pārkāpt pāri savam optimismam saplānot vairāk, nekā varu izdarīt. Mana pirmā reakcija visiem interesantajiem piedāvājumiem vienmēr ir: “Jā, es to varu!” Jo man tiešām gribas to darīt. Bet nupat es atteicos rakstīt recenziju par Hermaņa Balto helikopteru un ļoti par to ar sevi lepojos. Jo tas atkal nozīmētu vienu negulētu nakti brīvdienās. Bet vilinājums rakstīt par Hermaņa un Barišņikova izrādi bija milzīgs!

Ir kāds režisors, kuram viss un vienmēr izdodas?

Nē, nav tāda.

Bija jau te tāda kā mode iestājusies klupt Džilindžeram virsū, bet tagad, kopš viņš paziņojis, ka režisora ampluā vairs nedomā darboties, cits pēc cita sāk slavēt viņa vēl ejošās izrādes, cik labas tās...

Tas, ka Džilindžers paziņoja, ka vispār aizies no režijas, bija liels pārsteigums. Bet – arī saprotams. Kā režisors viņš līdz šim bija strādājis Dailes un Liepājas teātrī. Ar Liepājas teātri savas Kleo-Kleo-Kleo-Patras dēļ sakašķējās jau senāk, tagad arī ar Daili.

Ceru, ka tā nav nekāda slepenā informācija, bet esmu dzirdējusi stāstu, ka viņš pēc šā visa iemetis piešķirto Smiļģa gredzenu okeānā, pie kura tobrīd bija atpūtas braucienā. (Pēc žurnālā "OK!" izlasītās intervijas režisors Dž.Dž. Džilindžers piezvanīja Verhoustinskai un sacīja, ka tas neatbilst patiesībai. - Red. piez.)

Īsts Smiļģa gredzens, nevis kopija vai butaforija?

Jā. Tāds, kas laikam jānodod nākamajam režisoram. Bet es nezinu, vai tas tiešām tā bija, vai Džilindžers tikai tā runājis.

Ir kāds režisors, kura nākamās izrādes tu ar nepacietību gaidi?

Tāda viena vairs nav. Ilgu laiku tas bija Vladislavs Nastavševs, bet viņš tagad Latvijā bija pieklusis. Man šķiet, mums ir daudz kas līdzīgs. Sākot jau ar mentalitāti, jo es esmu puskrieviete. Tēmas, par kurām viņš runā, mani noteikti uzrunā daudz tuvāk un spēcīgāk nekā “tīru” latviešu publiku.

Un viņa dziesmas ar krievu Sudraba laikmeta dzeju.

Tās vispār ļoti, ļoti! Bet arī tas, par ko viņš runā abos savos Cerību ezeros. Un Lorkas Asiņainās kāzas bija satriecoši skaista izrāde. Esmu nopirkusi Edvīna Raupa tulkoto Lorkas lugu krājumu un nevaru vien sagaidīt, kad varēšu to beidzot lasīt.

Bet savu bakalaura darbu 1995. gadā es rakstīju par Alvi Hermani. Viņš TĀDS ir bijis visu laiku. Un tāpēc man bija ļoti skumji, ka viņa tik ilgu laiku nebija Latvijā, jo domāju, ka skaipā iestudēt lugas var, bet ne tik ilgi. Un tagad viņš ir atgriezies. Protams, var diskutēt par to, ka viņš pārceļ uz Rīgu izrādi Vēlā mīla viens pret vienu, kāda tā bija Minhenē, kas, manuprāt, nav īpaši auglīgs paņēmiens. Bet viņam šajā laikā ir bijušas izrādes, kas man šķitušas ļoti izdevušās: Linda Vista, Pakļaušanās un tagad arī Baltais helikopters.

Un vēl viens mans absolūts favorīts no jaunajiem režisoriem ir Elmārs Seņkovs, kura izrādes vienmēr gaidu. Un, jāsaka, vienmēr arī sagaidu to, ko gaidu. Pat ja kāda viņa izrāde nav perfekta, tā vienalga vienmēr ir ļoti interesanta. Jo viņš savukārt necenšas paust kaut kādu savu īpašu rokrakstu, bet tieši otrādi – katrā savā izrādē dara kaut ko pilnīgi citu. Viņa izrādēs vienmēr ir pārsteiguma moments.

Kā tu sevī jūti to “puskrievieti”?

Atbilde būs visnotaļ stereotipiska. Droši vien ir krievi, kas ir ļoti introverti un drūmi, bet manā gadījumā tā mentalitāte izpaužas vienkārši: es runāju un uzvedos skaļāk nekā citi. Man pat darbā mēdz norādīt, ka vienmēr var dzirdēt, kad esmu ieradusies. Eju pa gaiteni, ar visiem sveicinos, kāds kaut ko pasaka – es skaļi apsmejos. Tāda es esmu. Skaļa.

Es arī vairāk lasu krieviski nekā latviski. Un tas man dzīvē ir noderējis, esmu daudz tulkojusi no latviešu uz krievu valodu un otrādi, rakstījusi krievu žurnāliem par latviešu teātri. Un tāpēc arī daudzi krievu rakstnieki man ir mīļāko rakstnieku topā. Bulgakovs. Nabokovs, Dostojevskis. Sorokins. Peļevins. Ir krieviem tāda populāra rakstniece Ludmila Uļicka, kas raksta par to padomju laiku, ko es labi atceros.

Vēl ir tāda Mariama Petrosjana, kas, spriežot pēc vārda, acīmredzot nav krieviete, bet uzrakstījusi vienu brīnišķīgu romānu Nams, kurā..., tas tulkots arī latviski. Petrosjanas pirmā un, cik zinu, joprojām vienīgā grāmata, pilnīgi fantasmagorisks darbs, kas mani ļoti iespaidoja. Tieši krievu valodā lasu arī ārzemju autoru darbus, jo angliski lasu daudz sliktāk. Bet krievi visu jauno ļoti ātri iztulko.

Nesen intervēju psihiatri, kura uzsvēra, cik ļoti bīstama ir mūsdienu tendence visu laiku dzīties pēc jaunas informācijas. Pat ja šī informācija ir vērtīga. Pārspīlētās devās un bez atpūtas tas spējot nodedzināt psihisko veselību. Tāpēc ļoti vajag laiku, kurā nedara neko, tiešām pilnīgi neko. Varbūt tikai skatās jūrā vai ugunī.

Bet tā ir taisnība. Es apmeklēju ne gluži psihoterapeitu, drīzāk viņu var saukt par kouču – viņa reiz mani izrāva no bedres, arī tagad turpinu palaikam pie viņas iet. Un viņa man iemācīja nejusties vainīgai par tiem brīžiem, kad tiešām deg zeme zem kājām, kad visi dedlaini svilst un cilvēki gaida. Bet es sēžu un skatos pa logu. Jo prokrastinācija ir veids, kā organisms paņem sev pauzi. Un kopš tā laika es cenšos vairs nejusties vainīga par savu kavēšanu. Jo jau tā ir stress par kavēšanu, bet, kad klāt nāk vēl vainas sajūta, tad ir dubultsmagi.

Kas vēl bez Māra Gaiļa pieminētā stulbuma un tevis pašas pieminētā laiskuma tevi raksturo?

Man jau liekas, ka diemžēl tomēr tā kavēšana. Tas arī mani pašu traucē visvairāk.

Un ko tev patīk darīt?

Man ļoti patīk lasīt. Klausīties mūziku. Skatīties kino. Bet ar filmām, tāpat kā ar seriāliem, ir viena neraža: ja iekodies, tad viss, Tad līdz rītam! Grāmatu vismaz var aizvērt un nolikt malā.

Vēl man ļoti patīk garas pastaigas. Esmu pilnīgi nesportisks cilvēks. Man sevi burtiski jāpielauž aiziet uz baseinu peldēt, kad jūtu, ka visas klasiskās vainas aktivizējas. Bet es dievinu garas pastaigas. Tad pēkšņi izrādās, ka esmu diezgan izturīga, mierīgi varu noiet arī trīsdesmit kilometru. Man patīk staigāt pa mazām ieliņām. Ielīst nezināmos pagalmos, parunāt tur ar večukiem.

Ja man izdotos atrast tam laiku kaut reizi nedēļā, es noteikti būtu daudz laimīgāks cilvēks. Taču tas prasa pusi dienas. Vēl man patīk lūrēt svešos logos. Tāpēc patīk, ka mūsdienās daudzi vairs neizmanto biezos aizkarus. Tā nu es eju, ieskatos. Man nešķiet, ka tas ir kaut kas slikts, taču manai meitai ir cits viedoklis. Vēl man patīk skatīties uz cilvēkiem kafejnīcās, izdomājot versijas par to, kas viņus saista un kas tieši šobrīd starp viņiem notiek. Un arī tas manai meitai nešķiet labs hobijs.

Tev ir viens bērns?

Jā, viena meita. Bet Andrejam ir divi bērni no iepriekšējās laulības. Nu, kā bērni, viņi jau ir pieauguši: 26 un 24 gadi. Bet viņi daļēji auga arī pie mums. Katrīnai ir 15 gadu.

Un kā tu sevi vērtē kā māti?

Es tiešām nezinu, kā tas ir sanācis, bet viņa ir izaugusi ārkārtīgi sakarīga. Jo es, teikšu godīgi, esmu liela egoiste. Nav tā, ka es kaut ko noliktu malā bērna dēļ.

Viens bērns – tā bija apzināta izvēle?

Nē, tā nebija izvēle. Tā sanāca, ka vairāk nesanāca. Bet trīs bērni mums ar Andreju pa abiem kopā ir; domāju, pietiekami.

Ko meita no jums pārņēmusi?

No manis viņa, par laimi, nav paņēmusi to šausmīgo kavēšanu. Meita ir ārkārtīgi punktuāla. Un vienmēr cieš, kad ejam kaut kur kopā. Tieši tikšanās ar viņu man ir tā reize, kad es tiešām ļoti, ļoti cenšos nenokavēt. Viņa ir ļoti apdāvināta pilnīgi dažādās jomās. Mācās Rīgas Doma kora skolā, viņai pat ir absolūtā dzirde. Labi dzied, spēlē klavieres. Un – kas man šķiet pilnīgs kosmoss – viņai patīk matemātika! Viņa taču pat piedalās matemātikas olimpiādēs! Man skolā ar matemātiku klājās visbēdīgāk, tiešām nesaprotu, no kurienes viņai šīs dotības.

Vispār Katrīnas talantos ir ļoti mazs mans nopelns, Andrejs tajā noteikti piedalījies vairāk. Kaut vai loģistikā. Bet viņa jau kopš mazotnes ir ļoti patstāvīga. Jau 1. klasē pamāju viņai pa logu, un viņa pati aizgāja tālāk. Viņas pirmajā skolas gadā un pat jau pirmajā nedēļā atmetu domu, ka varētu ar viņu kopā mācīties, jo es pārstāju saprast jebko no mūzikas mājasdarbiem jau uzreiz! Tā nu viņa vienmēr tikusi gala ar skolas lietām pati.

Pieminēji grūtu brīdi dzīvē, no kura tiki ārā. Ja drīkst vaicāt, kas tas bija par brīdi?

Es tagad domāju, vai to vajag stāstīt... Bet laikam tomēr vajag. Jo ne jau man vienai dzīvē kas tāds bija jāpiedzīvo. Un es esmu piemērs, kā no tā tiek ārā dzīvs. Un ka dzīve turpinās.

Tas stāsts ir tāds, ka mēs ar Andreju gandrīz izšķīrāmies. Jo viņš bija iemīlējies citā sievietē. Tas notika pirms trīspadsmit gadiem.

Smagi bija. Bet vienā brīdī jau biju nonākusi pie atziņas, ka – kā būs, tā būs. Un pat jau atradusi tajā visā pozitīvo. Piemēram, ka man taču tagad būs vairāk laika. Jo nebūs abiem kopā jāpavada laiks ar bērnu, bet Andrejs dažreiz viņu ņems pie sevis, un tad man būs tāds īpašs brīvais laiks sev. Bija arī citi labumi – es novājēju par 20 kilogramiem. Tolaik svēru 50 kilogramus. Atradu vēl kaut kādas pozitīvās lietas tajā visā. Un tajā brīdī Andrejam tas beidzās. Un tā mēs joprojām esam kopā.

Tagad domāju: ja tu neieciklējies uz iekrampēšanos tajā cilvēkā, bet ļauj situācijai pašai risināties... Es, protams, gribēju, lai mēs esam kopā. Bet es arī sapratu, ka es to nevaru ietekmēt. Ka tā neesmu es, kas to šoreiz noteiks. Un, kad es to beidzot pieņēmu, tad viss arī atrisinājās.

Kāda tad šādā situācijā ir tā “pareizā uzvedība”?

Mēs ļoti daudz runājām. Un tas bija tieši viņš, kas gribēja runāt. Ģimene un darbs, ģimene un darbs... Un es kaut kā izrādījos vienīgais cilvēks, ar kuru runāt par to, kas uz sirds. Protams, viss nenotika tik mierīgi. Man taču ir tas temperaments! Un, protams, bija brīži, kad es nevarēju savaldīties. To, cik traks tas laiks bija, es joprojām pilnīgi fiziski spilgti atceros. Tu dzīvo tādā kā stikla kupolā, kas piepildīts ar vati, kas slāpē visus trokšņus. Kad ej pa ielu un visu dzirdi kā no attāluma, tādu klusinātu. Esi kā iekapsulējusies savā sāpē. Un liekas – tas nekad nepāries.

Es tolaik biju ļoti aizspriedumaina pret psihoterapiju. Man likās, ka tas neattiecas uz mani. Kaut biju to visu mācījusies. Mēs studējām Junga teoriju par arhetipiem, esmu lasījusi daudz no Freida. Mācoties pie Silvijas Radzobes, mēs analizējām mākslinieka personību. Es labi zinu, kas Ērihs Fromms un kas Ļevs Vigotskis. Man likās, ka es zinu visus tos āķus un visus paņēmienus. Un ka uz mani nekas no tā visa nedarbosies... Un tad dzīve man lika pie tā atgriezties, strādāt un atzīt – tas darbojas.

Pēc laika tā saplēstās un salīmētās krūzes sajūta pazūd?

Nu, zini, nav vairs, protams, tā kā kādreiz. Bet es jau arī neesmu nekāds eņģelis. Un arī esmu aizrautīgs cilvēks. Es zinu, kā tas mehānisms darbojas. Zinu, ka var ieraudzīt cilvēku un pēkšņi viņā iemīlēties.

Tu jautāji, kas mani raksturo kā cilvēku. Tad, lūk, manī ir ļoti liela taisnīguma sajūta. Piemēram, man gribētos domāt, ka es nekad nepārmetu cilvēkiem to, kas man pašai piemīt. Tāpēc es nekad nedusmojos, ja kāds kavē. Tikai vienu tādu reizi atceros. Bija Teātris.zip ieraksts, raidījuma viesi sanākuši, bet grimētāja – jauna meitene – stundu kavē. Tā bija vienīgā reize, kad tiešām sadusmojos.

Bet visādi citādi – es tiešām ļoti mēģinu iejusties otra cilvēka ādā. Arī konfliktsituācijās. Jo es neredzu pasauli tā, ka: lūk, ir mana skaistā, taisnā pozīcija, un man noteikti ir taisnība. Jā, kādreiz man gribas tādus konservatīvākus ļaudis aizsūtīt uz kādu augstskolu, lai taču viņi saprot, ka cilvēki ir dažādi un iecietība pret dažādību ir vērtība. Bet arī to konservatīvismu un noliegumu var saprast. Kad iedziļinos, es gandrīz vienmēr saprotu katra cilvēka pozīciju. Tas mēdz arī traucēt. Piemēram, izlasot manas recenzijas, cilvēki mēdz pārjautāt: nu, tad tev beigās patika vai nepatika tā izrāde?

Lūk, bet tieši šī taisnīguma sajūta un visu pušu saprašana man tajā Andreja iemīlēšanās sarežģītajā situācijā lika nevienu neienīst. Kaut tieši tāds ir pirmais impulss. Turklāt kāda likteņa ironija: man jaunībā ilgu laiku bija attiecības ar precētu vīrieti. Un es tiešām nodomāju: za što borolasj, na to i naporolasj. Jo tobrīd man, protams, mana uzvedība nelikās nekas nosodāms. Un šķita, ka vīrietim jāspēj pašam atrisināt savas attiecību problēmas.

Jāatzīstas, ka nebiju gatava šādam stāsta pavērsienam... Kā tu tagad jūti mīlestību? Kādās darbībās? Kādos brīžos?

Ar to ir līdzīgi kā ar laimes brīžiem. Paskaties – un pēkšņi sajūti to mīļumu. Šobrīd, piemēram, Andrejs ir apslimis, saaukstējies. Viņš tur krekšķ, un man uzreiz gribas viņu tā mātišķi aprūpēt. Protams, viņš uzvedas kā īsts vīrietis: nedzer vitamīnus, nelieto zāles, neiet pie ārsta... Tad nu es varu izvērsties ar savām rūpēm.

Bet ir vēl viena mīlestības šķautne. Mēs kopā strādājam. Andrejs ir ārkārtīgi talantīgs operators. Un es tagad ļoti negribētu izklausīties šabloniska, bet cik forša ir tā sajūta, ka tu savu vīrieti vari apbrīnot. Par to, ko viņš dara. Jo es dažreiz skatos, pilnīgi elpu aizturējusi, un saprotu: es nekad tā nevarētu. Bet viņš var.

Tev ir trīs filmas: par Zaigu Gaili, par Lidiju Doroņinu-Lasmani un tagad par brāļiem Žagariem...

Stāsts par Zaigu Gaili ir TV raidījums no cikla Personība. 100 g kultūras, ko gan kvalificēja kā televīzijas filmu. Vispār tur toreiz bija pat tāds kā dīls. Es gribēju taisīt raidījumu par Zaigu Gaili – un jau ļoti sen gribēju –, bet man teica: uztaisi raidījumu par Guntaru Raču, tad varēsi taisīt par Zaigu Gaili! Raidījumu par Raču bija sākuši filmēt kolēģi, kuriem vajadzēja pievērsties citam darbam, viņi nevarēja to pabeigt. Tāpēc piesaistīja mani. Un – man bija ļoti interesanti taisīt par viņu raidījumu! Es taču pati to pat nebūtu iedomājusies.

Račs, protams, neatvērās, viņš negribēja stāstīt par savu privāto dzīvi. Atceros, Sintija Jenerte parādījās tikai vienā epizodē, kurā viņi abi staigāja pa Dzegužkalnu, arī mājās mēs nevarējām filmēt. Bet vienā brīdī man kļuva ļoti interesanti, es pat teiktu – pamācoši. Es taču neko nezināju par viņa bohēmisko jaunību Liepājā. Tā pa īstam mēs sākām saprasties, kad aizbraucām uz Liepāju. Un tas bija tik interesanti: viņš ieiet savā vecajā skolā un pēkšņi pilnīgi pārvēršas!

Un es sapratu, ka tas ir pavisam cits cilvēks nekā tas, kurš runā par biznesu MicRec studijā. Es arī godprātīgi lasīju viņa dzeju, un man pašai par pārsteigumu daudzas četrrindes man tiešām arī ļoti patika. Domāju, dzejnieks Kārlis Vērdiņš, par kuru arī veidoju raidījumu, šo lasot, izdzēš manu telefona numuru no sava telefona. Bet man tiešām patika.

Esi teikusi, ka tev svarīgi veidot darbus par cilvēkiem, ko cieni.

Jā, esmu gājusi vieglāko ceļu. Izvēlos cilvēkus, kurus pati uzskatu par personībām. Mūsu ar Andreju pirmā filma bija par puisi, kurš kļuva neredzīgs jau pieaugušā vecumā. Viktors un nakts. Un arī viņa stāsts ir apbrīnojams. Tas skanēs ļoti savādi, bet, tieši kļūdams neredzīgs, viņš kļuva arī daudz sakarīgāks cilvēks. Tā, it kā viņš pa īstam sāktu redzēt tad, kad redzi ir zaudējis. Mēs joprojām uzturam ar viņu kontaktu. Un tā atkal ir viena pasaule, ar saviem notikumiem un noteikumiem.

Arī veidojot raidījumus Personība. 100 g kultūras – tie vienmēr bijuši cilvēki, kas man patikuši. Es nevarētu uztaisīt tādas filmas kā Andra Gaujas Ģimenes lietas. Es gan domāju, ka Andris arī iemīlēja savus varoņus, jo zinu, ka viņš pēc tam turēja rūpi par šīs filmas galveno varoni Zandu, palīdzēja viņai. Man reiz bija vēlēšanās veidot filmu par vienu pretrunīgu dāmu, neteikšu tagad uzvārdu, bet painteresējos vairāk un sapratu, ka tomēr ne. Te arī ieslēdzas mans laiskums un sevis saudzēšana. Man vajag, lai filmas varonis mani interesē, lai es viņu cienu un varbūt pat mīlu. Jo man gribas darba procesā justies labi.

Un kāpēc tieši šie cilvēki, par kuriem filmas?

Mums ar Andreju patīk vecas lietas. Vienmēr esam izvēlējušies dzīvot vecās mājās ar vēsturi, mums patīk antikvāras mēbeles un interjeri. Tāpēc Zaiga. Ar savu koka Rīgas arhitektūru. Biju lasījusi viņas intervijas, arī Māris kādā savā intervijā daudz stāstīja par Zaigu. Un mēs ar Andreju vienkārši sajutām to vienojošo stīgu.

Savukārt Lidija bija Andreja ideja. Mani viņš tikai izmantoja kā intervētāju. Andrejam ļoti patīk Lidijas seja. Viņš filmēja dokumentālo filmu par Pēteri Vasku un ieraudzīja Lidijas seju, klausoties Vaska mūziku. Tā viņam radās doma par filmu, kas ir vienā kadrā, un tajā ir tikai seja. Viss, nekā cita tajā filmā nav. Bet Lidijas stāsts jau nemaz nevar neaizraut. Tas ir Pāvela Pavļikovska – filmas Aukstais karš režisora – cienīgs scenārijs. Dzīve ar 14 cietumiem un izsūtījumā pavadītiem gadiem.

Nu, un filmu par brāļiem Žagariem jau vēl visi svaigi atceras.

Jā, es pati žurnālā OK! uzrakstīju savu stāstu par to, kā tapa šī filma. Juri Žagaru biju daudz intervējusi, gatavojot raidījumus par viņa kolēģiem. Un sapratu, ka viņš savā teātrī ir tāds guru. Tad man ienāca prātā ideja taisīt filmu par Andreju Žagaru. Bet es nezināju, cik slims viņš ir... Un tālāk notika tas, kas notika.

Kādā ģimenē tu pati uzaugi?

Mans paps ir sporta skolotājs, mamma – latviešu valodas un literatūras skolotāja. Pedagogu ģimenē uzaugu. Kā dumpinieciska un neciešama pusaudze!

Un droši vien arī kā maza un paklausīga sākumskolniece.

Jā, pirmajās klasītēs biju tieši tāda. Bet tālāk jau klasika: dzēru, pīpēju, uz skolu negāju. Manī gan, par laimi, nebija predisponētības uz atkarībām. Bet, piemēram, šogad (Saruna notika 2019. gada decembrī. - Red.) es nelietoju alkoholu jau no 1. janvāra.

Kāpēc tieši no 1. janvāra?

Es pamodos ārprātīgās paģirās. Nu, tādās paģirās... Mani vispār tieši paģiras ir paglābušas no biežākas un pamatīgākas vīna lietošanas, jo nākamā diena allaž ir norakstāma.

Tātad 1. janvāra rītā es pamodos smagās paģirās. Nākamajās dienās par alkoholu nevarēju pat iedomāties, tad saslimu un attapos, ka pagājis jau mēnesis bez alkohola lāsītes. Un ka jūtos ļoti labi. Tad kāpēc gan tāpat nedarīt arī februārī? Un pēc tam jau tas bija vienkārši pieradums – neiedzert.

Man nav tāda mērķa: nekad vairs neiedzert. Nebija arī iemesla atturēties, izņemot jau pieminēto izteikto intoksikāciju pat tad, ja viesībās izdzerta pudele vīna. Taču tagad domāju: ja šoruden tajā milzīgajā slodzē un spriedzē vēl būtu arī dzērusi savu ikvakara vīna glāzi, nez vai būtu to izturējusi... Kopā ar vīnu es to nebūtu pieveikusi.

Tev darbā netrūkst intelektuālu izaicinājumu un izklaižu. Bet kā vēl tu sevi lutini? Kāds ir tavs guilty pleasure?

Ceļojumi. Es gan diezgan daudz ceļoju arī darba dēļ, pati tik daudz nevarētu atļauties. Bet vismaz reizi gadā aizlaižam kaut kur ar Andreju. Riktīgi patīk! Sākot jau ar lidostām. Tās atslābina daudz labāk par vīna glāzi. Ieej lidostā, un viss, vairs neviens un neko tev nevar uzgrūst, tūlīt iesēdīsies lidmašīnā un aizlidosi...

Nu, un skaistumkopšana?

Man ir 46 gadi, un kaut kāds obligātais minimums jau ir jāievēro. Īpaši, ņemot vērā, ka ļoti grēkoju ar skaistumkopšanas pirmo bausli – es daudz par maz guļu. Ne tuvu astoņas stundas.

Bet vispār es skaistumkopšanu nesauktu par sevis lutināšanu. Vienkārši daru to, kas jādara. Drīzāk jau tas ir vēl viens darbs, kam arī jāatrod laiks. Īpaši, ja jāiet TV kadrā. Nez vai maz varu atļauties vispār nedomāt par to, kā izskatos. Bet skaistumkopšanas procedūras prasa laiku. Un laiks man vienmēr aiziet pastrādāšanā...

Bet – es esmu baigais kafejnīcu cilvēks. Un par to es esmu iemācījusies nejusties vainīga. Ne laika, ne naudas ziņā. Man patīk garšīgi paēst restorānā. Tā kā gaļu neēdu, parasti tie ir kādi garšīgi salāti – un jāsaka, ka tos mūsu šefpavāri ir iemācījušies ļoti izcili gatavot. Jā, tā gan es sevi lutinu.

Ir kāds cilvēks, uz kuru tu tagad skaties ar profesionālu iekāri?

Domājot par jaunu filmu? Jā. Un esmu ne tikai uzmetusi aci, bet jau sākusi strādāt ar neparastu, talantīgu un šobrīd varbūt nepelnīti malā nostumtu gleznotāju Birutu Delli. Mēs ar Andreju tagad esam sākuši fiksēt viņas vientulību un sarežģīto dzīvesstāstu.

Tev pašai ar sevi ir interesanti?

Galīgi nē.

Kā tad tā?

Nu tā. Es nešķietu sev satriecoši interesanta pasaule. Ar mani ir tā, kā ar tiem sprogainajiem, kas sapņo par taisniem matiem. Kā ar tām, kas ir ar izteiksmīgām krūtīm, bet vēlas sev kalsno modeles augumu.

Tā arī man liekas, ka interesanti ir cilvēki ar noslēpumu. Introverti. Tādi kā Biruta Delle vai Zaiga Gaile. Tie, kuri neveras uzreiz vaļā. Bet es veros. Arī nekāda femme fatale no manis nesanāktu.

Bet ārējie dotumi ir.

Nē, noteikti nesanāktu! Jo es attiecībās esmu kā čoms. Es it nemaz neesmu tāda attiecību spēlīšu pratēja.

Bet Andrejs tevi mīl?

Nu, es ceru. Viņš vismaz tā dažreiz saka.

Zinu, ka tu sevi pieskaiti pie feministēm. Kā tieši tas ar tevi notika?

Es, protams, neesmu nekādā organizācijā. Bet tas, starp citu, ir brīnišķīgi un precīzi noformulēts jautājums: kā tieši tas ar mani notika. Jo es spilgti atceros to, kā manā bērnībā paps atnāca mājās no darba, apgūlās dīvānā... Viņam vēl bija tāda mīļākā poza: viena kāja uz atzveltnes, otra dīvānā. Un ieslēdza televizoru.

Tad atnāca mamma – viņa parasti strādāja ilgāk – un sāka visu mājās darīt. Kā jau teicu, manī ir liela taisnīguma izjūta, un jau tolaik, neko nezinot par feminismu, man šī situācija likās šausmīgi netaisnīga. Taisnības labad jāsaka, ka manās attiecībās tā nav bijis. Mums ar Andreju ir dabiski izveidojusies darbu līdzvērtīga sadalīšana. Tiesa, Andrejs ne tikai dara visus “vīriešu darbus”, bet arī daudz labāk un biežāk nekā es gatavo ēst un saliek veļu veļasmašīnā...

Bet – atgriežoties bērnībā. Kā jau skolotāju ģimenē, naudas nebija daudz, tāpēc mamma vienu brīdi strādāja pat divos darbos. Turklāt viņa ir 14 gadus vecāka par manu tēvu. Esmu viņai vēlais bērns. Un tas viss man šķita tik netaisnīgi. Un joprojām nešķiet taisnīgi.

Protams, ja ir apzināta vienošanās, ka sieviete atbild par visiem mājas darbiem – ok. Man nešķiet svarīgi par katru cenu izraut kastroli sievietei no rokām un ietūcīt rokās tam vīrietim. Bet jāsaka, ka lielākā daļa mūsu draugu ģimeņu dzīvo tāpat kā mēs, nesadalot pienākumus “vīriešu” un “sieviešu” darbos.

Tu tiešām slikti gatavo ēst?

Ļoti apšaubāmi. Salāti man padodas. Bet vispār es protu uzvārīt tieši vienu zupu un vēl uzcept pankūkas tā, lai var ēst. Atceros, reiz uzvārīju zivju zupu. Vienīgais, kurš to varēja ieēst, bija Andreja māsas vīrs, kas ir ārkārtīgi jauks un pieklājīgs cilvēks. “Interesanta garša,” viņš smalkjūtīgi teica.

Ir tēmas, kas tevi mākslā izsit no līdzsvara un ko tu, ja ir iespēja, izvēlies neskatīties?

Man tāda ir izvarošanas tēma. Es, protams, esmu profesionāla teātra kritiķe un neskrienu ārā no zāles brīžos, kad kaut kas tāds uz skatuves tiek rādīts. Un arī filmas neizslēdzu. Bet tas ir tas, ko nespēju noskatīties aukstasinīgi. Īpaši, ja tas tiek pārvērsts par kaut kādu...

Nu, piemēram, Regnāra Vaivara izrādē Kaisles vilciens, kas ir pēc Ilgu tramvaja motīviem, Stenlijs izvaro Blānšu. Viņš to dara, vardarbīgi uzbrūkot, viņa pretojas, un nekas neliecina, ka tā būtu tāda rotaļīga pretošanās. Bet vienā brīdī viņa no tā sāk gūt baudu. Un visa zāle priecīgi smejas. Tajā brīdī man bija tādas dusmas! Man riebās tā aina, es nevarēju to skatīties un vēl vairāk nevarēju izturēt publikas reakciju.

Tu esi neparasti atklāta stāstos par sevi. Tev kādreiz nav nācies ciest no savas atklātības?

Ir. Bet arī ciešanas pie manis ilgi neturas. Man ātri pāriet. Turklāt – man liekas, labāk, ka pats par sevi kaut ko izstāsti, nevis kāds cits to izstāsta, pavēršot pret tevi.

Kurš ir bijis līdz šim skaistākais periods tavā dzīvē?

Mana ģimene to zina, tāpēc ceru, ka neapvainosies par to, ko pateikšu. Bija divi gadi manā dzīvē, kad dzīvoju bez attiecībām. Kas tā bija par brīvību! Man bija savs vienistabas dzīvoklītis. Jā, Purvciemā – toties ar lodžiju un skaistu skatu, kura vairs, protams, nav.

Man bija 22 gadi, es biju jauna, stipra un studēju maģistrantūrā. Tas bija intelektuāli ļoti piesātināts laiks, kurā pietika vietas arī bohēmai un nebija nekādas atbildības kāda priekšā. Pa dienu varēju izdomāt, ka gribu uz Tallinu, un tajā pašā vakarā arī iesēsties vilcienā. Absolūtas brīvības laiks.

Tu esi īstais cilvēks, kam pajautāt: kuras izrādes noteikti nedrīkst palaist garām un ir jāredz?

Noteikti būtu jāredz Pūt, vējiņi! Nacionālajā teātrī. Es domāju, ka noteikti būtu jāredz arī abi Nastavševa Cerību ezeri Jaunajā Rīgas teātrī.

Un Meklējot spēlmani ne?

Spēlmanis man ļoti patika. Bet es to skatījos kopā ar meitu, un man viņai bija ļoti daudz jākomentē izrādes laikā. Tāpēc – es nezinu, vai es šo izrādi varētu ieteikt cilvēkam, kas, piemēram, vispār nezina, kas ir Pēteris Pētersons. Un kas neko nenojauš par viņa 1972. gada izrādi Spēlē, spēlmani.

Man ļoti patika izrāde Jubileja ’98 Daugavpils teātrī. Ļoti iesaku! Pēc šā materiāla – Vitenberga Svinībām – ir iestudēta izrāde arī Dailes teātrī. Tas pats stāsts, bet Justīne Kļava, kas ir ārkārtīgi talantīga jaunā dramaturģe, ir šo stāstu lokalizējusi un pārnesusi uz Latvijas pierobežu deviņdesmito gadu beigās.

Ir kāds literārs vai kino tēls, ar ko tu pati sev asociējies?

O, nu ir tie sieviešu personāži, kuriem gribētos līdzināties: visādas Nastasjas Fiļipovnas un Emmas Bovarī kundzes. Kurām es galīgi nelīdzinos! Bet vispār, ja nopietni, es gribētu būt Begemots no Bulgakova Meistara un Margaritas.

Jo?

Jo man ļoti patīk tā vieta, kurš viņš gribēja būt klusējoša halucinācija. Begemots visu laiku runā – tas mums ir kopīgs. Mani arī ir grūti apklusināt, es runāju daudz, dažkārt arī kaitinoši daudz, un domāju, ka vecumdienās tas vispār būs slimīgi. Lūk, un Volanda ballē Begemots ierodas tā īpaši satērpies un visiem uzbāžas, prasot, vai tagad viņš izskatās pēc halucinācijas. Viņam iesaka beidzot taču aizvērties. Uz ko viņš atbild: “Labi, es būšu klusējoša halucinācija.” Man tas šķiet tik smieklīgi!

21 gadu kopā - darbā un mājās. Henrietas un Andreja Verhoustinsku attiecību līkloči