Liela daļa Jāņa Poruka intīmo un apceres dzejoļu tiek uzskatīti par latviešu klasiskās dzejas šedevriem, daudziem ir komponēta mūzika. Viņa mīlestības lirikai raksturīga sapņainība un tieksme pēc garīgas tīrības, kā arī liela vilšanās par šīs pasaules nepilnībām.

Savulaik Jāņa Poruka daiļradi un psihisko stāvokli pētīja psihiatrs Hermanis Buduls, kurš dzejnieku tuvāk iepazina Tērbatas Universitātes Nervu un gara slimību klīnikā. Poruks tur ārstējās, bet Buduls bija klīnikas vadītāja – profesora Vladimira Čiža – asistents. Vēlāk savos pierakstos psihiatrs Buduls secināja, ka Poruks ir bijis garīgi slims vēl pirms tam, kad slimība kļuvusi acīm redzama. Dzejnieks pratis savu kaiti labi noslēpt, lai gan pats sapratis, ka ar viņu nav viss kārtībā. Kad Poruks vēl bijis pie pilnas saprašanas, viņš savai sievai reiz palūdzis – gadījumā, ja viņš saslimst ar gara slimību, lai tā viņam iedod nāves zāles. Dzīvesbiedre to uzskatījusi par joku un apsolījusi šo vēlēšanos izpildīt. Tiesa gan, kad Poruks tik tiešām saslimis, viņa tomēr nav uzdrošinājusies savu vīru noindēt.

Cilvēki, kas dzejnieku pazina, vēlāk atzina, ka viņš bijis apveltīts ar labu intelektu un bagātīgu fantāziju, taču ar vāju gribu un slimu garu. Daži draugi gan uzskatīja, ka pie dzejnieka slimības vainojams nevis viņš pats, bet gan citi. Vainota tika pat sieva Ernestīne, kura it kā ieslodzījusi vīru trakonamā tikai tāpēc, lai varētu netraucēti satikties ar citiem vīriešiem. Tas gan neatbilda patiesībai, jo viņa patiesi rūpējās par savu vīru.

Psihiatrs Buduls savā grāmatā Poruka dvēseles noskaņas krēslainās dienās rakstīja, ka dzejnieks bieži nonācis konfliktā pats ar sevi un apkārtni. “Poruka iekšējā pasaule izrādīja stipru tieksmi atdalīties no ārējās un dzīvot savu īpatnēju dzīvi, samērā maz rēķinoties ar ārējiem apstākļiem, un, otrkārt, dzejnieka iekšējās pasaules saturs bieži vien neattaisnoja viņa personīgās dzīves veidu, kuru raksturoja tieksme pēc izsmalcinātas dzīves baudas, nerēķinoties ar materiāliem apstākļiem un dzīves tiešamību.”

Dzejnieks sirga ar hronisku paranoju jeb ārprātību. Par tās cēloņiem tika minēta iedzimtība, alkohols, garīga pārpūle un vilšanās dzīvē. Poruks bieži vien jutās nepiemērots reālajai dzīvei, kā arī nenovērtēts un nesaprasts. 1903. gadā dzejnieks rakstīja: “Ar drebošu roku/ Viņš rakstīja patiesību./ Ar sāpošu sirdi/ Viņš radīja mīlestību./ Ar lamām un koku/ Tie viņu izvadīja;/ Viņš nīka un mira,/ Neviens to nemanīja.”

Ģimenes krahs

Biogrāfi norāda, ka bērnībā Jānis lutināts un apčubināts. Viņš audzis lielā vaļā un bezrūpībā. Starp pārējiem bērniem viņš vecākiem bijis tas mīļākais, ko vēlāk dzejnieks pieminējis arī savās atmiņās: “Auklēts, paijāts, aijāts tiku,/ Mīļots vairāk nekā citi,/ Tāpēc izaugu par tādu,/ Kurš nu sūdzas, ka iet grūti.”

Būtiska nozīme dzejnieka izaugsmē bija kristīgajai ticībai. Viņa ģimene piederēja pie Brāļu draudzes, un tas nenoliedzami ietekmēja zēna domāšanu un jūtas. Kristīgā ietekme manāma visā Poruka dzīves laikā un arī viņa darbos.

Uzsākot mācības Druvienas pagastskolā, Jānis bijis nedrošs un atturīgs, taču pamazām iekļāvies kolektīvā. Interese par literatūru viņam radusies Liezeres draudzes skolā, bet domubiedrus viņš atradis Cēsu pilsētas skolā, kur jaunie literāti pulcējušies ap dzejnieku Edvardu Treimani-Zvārguli. Cēsīs jaunais dzejnieks papildinājis savas zināšanas krievu un vācu valodā, kā arī krievu klasiskajā literatūrā.

1889. gadā jaunietis devās uz Rīgu, lai mācītos Politehnikas priekšskolā. Paralēli mācībām viņš privāti pie dažiem Rīgas pilsētas teātra un operas māksliniekiem mācījās arī vijoles un klavieru spēli. Studējot Rīgā, zemniekdēls Poruks diezgan ātri un pamatīgi izmainījās, kļuva par smalku pilsētnieku. Topošais dzejnieks ģērbās eleganti un pēc pēdējās modes. Vecākiem dēla skološana Rīgā prasīja lielus tēriņus, viņiem bija ne tikai jātaupa, bet pat jāaizņemas. Priekšskolas gados Poruks diezgan daudz dzejoja un sāka dzejoļus arī publicēt. Pirmais iespiestais dzejolis bija Mūžīgais dzejnieks mēnešraksta Austrums 1890. gada 1. burtnīcā.

Un tad notika katastrofa, kas atstāja iespaidu uz visu turpmāko dzīvi. Literatūrzinātnieks un Poruka daiļrades pētnieks Valdemārs Ancītis raksta: “Kamēr Poruku Jānis, izmantojot mecenātu devību, pārpilsētnieciskojas, viņa tuviniekus uz laukiem piemeklē liela nelaime. Jau 1889. gada rudenī ir atklājies iztrūkums Druvienas pagasta kasē. Un daudzu druvēniešu aizdomas krīt uz pagasta vecāko – Poruku Jāņa tēvu. Seko tēva arests, lietas izmeklēšana un beidzot tiesa (1893. gadā), kurā gan apsūdzēto pagasta vecāko atzīst par nevainīgu naudas piesavināšanā, taču notiesā uz trīs gadiem un trīs mēnešiem pārmācības namā par nolaidību, pildot amata pienākumus, jo pārbaudē ir konstatēts, ka nav kārtības pagasta skrīvera papīros. Ģimenei tas nozīmē tiklab morālu kā materiālu krahu.” 1893. gada vasarā Poruku ģimenes saimniecība beidz eksistēt – to izūtrupē. Vectēvs aiz lielām bēdām nomirst, tēvs tiek notiesāts, bet pārējie izklīst kur kurais.

Studijas un uzdzīve Vācijā

Vēl Politehnikas priekšskolā par Poruka labvēli bija kļuvis matemātikas skolotājs Hermanis Vestermanis, kurš jaunekli finansiāli atbalstīja. Kāpēc Vestermanis bija tik devīgs, nav īsti zināms. Vēlāk tika izteikta versija, ka viņa rūpju pamatā bijusi homoseksuāla interese, tomēr droši to nevar apgalvot. Kad dzīves nogalē Poruks jau bija ieslīdzis ārprātā, viņš savos pierakstos Vestermani dēvēja par pederastu.

Vestermanis sarūpēja līdzekļus, lai Poruks varētu studēt Vācijā. Ja nebūtu skolotāja palīdzības, jaunietim izglītošanās būtu tikai nepoepildāms sapnis. 1893. gada februārī Poruks devās uz Vāciju un iestājas Drēzdenes konservatorijā. Līdztekus mūzikai viņš interesējās par literatūru – klausījās literatūras vēstures lekcijas, iedziļinājās it īpaši vācu klasikā, visvairāk Šillera un Gētes darbos. Tajā pašā laikā dzejnieks neatteicās no bohēmas. Atceroties Drēzdenes posmu, viņš savās atmiņās rakstīja: “Es gandrīz katru dienu apmeklēju kafejnīcu, sēdēju bufetes istabā, un pie bufetes dižojās kāda mamzele, viena no skaistākajām dāmām Drēzdenē, kurā es biju iemīlējies. Varbūt, ka viņa par mani noraizējās, jo, kad es atkal atgriezos bufetes istabā, kur pie sienas karājās visskaistākās gleznas un kur var sapņot tāpat kā Arābijā vai Andalūzijā, es ieraudzīju, ka dāma pie bufetes bija gluži bāla.

Es biju tā piedzēries, ka ķelneri mani iecēla droškā. Es aizbraucu mājā un dzēru tālāk manus paša vīnus, kurus liku nest no kāda Kestnera kunga vīna pagrabiem un no kādas firmas karaļa Jāņa ielā un, proti, pa ducim vai diviem dučiem pudeļu reizē. Šai laikā es noīrēju smalku pianīno; mans saimnieks bija tapsētājs un dekorators, viņš bija viselegantākā kārtā izgreznojis zāli, kuru es apdzīvoju. Es biju nodevies greznai dzīvei, kādu dzīvojuši vecie feniķieši Tirū, Sidānā un Kartaģinē.”

Kā noprotams, ziņas par Poruka vērienīgo uzdzīvi bija nonākušas līdz mecenātam Vestermanim, tāpēc viņš nolēmis pārtraukt jaunieša studiju finansēšanu. Poruks bija spiests atgriezties Rīgā – viņa studijas bija ilgušas tikai trīs semestrus.

Ar to dzejnieka nedienas nebeidzās. Viņam bija jāstājas karatiesas priekšā, kur viņu apsūdzēja par izvairīšanos no zemessargu apmācībām, kurās Porukam bija jāpiedalās laikā, kamēr studēja Drēzdenē. Spriedums gan nebija bargs – tikai sešas nedēļas cietumā. Vēlāk sodu samazināja – Poruks tika cauri ar nepilnu mēnesi ieslodzījuma.

Atzinība un parādi

Vēlāk dzīve pamazām sāka nokārtoties. Laiks no 1894. līdz 1897. gadam Porukam bija literāri produktīvs. Viņš sarakstīja prāvu skaitu dzejoļu, vairāk nekā desmit prozas darbu, to vidū arī Pērļu zvejnieku. Turklāt viņš debitēja ar drāmu Hernhūtieši. Vērtējot dzejnieka un rakstnieka Jāņa Poruka līdzību ar paša radītajiem tēliem, literatūrzinātnieks Valdemārs Ancītis atzīmē: “Lasot Poruka stāstus par bālajiem zēniem, var rasties priekšstats par autoru, ka arī viņš pats bērnībā būtu piederējis pie šī bālo zēnu tipa. Vai šis priekšstats pareizs? Jā un nē. Ja ar bālajiem zēniem saprotam puisēnus, pusaudžus un jaunekļus, kas no caurmēra atšķiras ar to, ka viņi vērīgāki, atminīgāki, ar spēcīgāku intelektu un rosīgāku fantāziju, katrā ziņā smalkāki, jūtīgāki nekā citi, tad arī Poruku Jānis ir bālais zēns. Jau agri viņā sāk parādīties tās īpašības, pēc kurām cilvēkā pazīst dzejnieku.”

Līdzās literāram darbam Poruks sāka sadarboties ar preses izdevumu Mājas Viesis, kur publicēja recenzijas par Rīgas teātru izrādēm, koncertiem un reizēm arī par mākslas izstādēm. Ar laiku Poruks kļuva populārs, viņu pazina un slavēja daudzi latviešu lasītāji. Nedaudz nostabilizējās dzejnieka materiālā dzīve – kaut arī no saņemtajiem honorāriem bagāts viņš nekļuva, tomēr iztikt varēja.

1897. gadā Poruks iestājās Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātē, kur gan mācījās tikai divus gadus. Studijas prasīja sistemātisku darbu un izturību, bet tās, kā izrādījās, dzejniekam pietrūka. Dzīvē viņam gāja kā pa amerikāņu kalniņiem – augšup un lejup. Poruks regulāri cīnījās ar naudas trūkumu, turklāt viņš daudziem bija parādā. Lai atdotu vieniem, bija atkal jāaizņemas no citiem.

Pirms sajukšanas prātā

Būtisks pagrieziens dzejnieka dzīvē notika 1901. gadā, kad viņš kādā saviesīgā pasākumā Cēsīs iepazinās ar 26 gadus veco Ernestīni Pētersoni. Viņa bija sieviete ar apgriezieniem un tieksmi uz mākslām. Ernestīne spēlēja pašdarbības teātrī, dziedāja korī un dejoja. Turklāt viņai bija arī praktisks ķēriens –vēlāk Cēsīs viņa atvēra savu veikalu.

Liktenīgo iepazīšanos ar smalko dzejnieku Ernestīne atcerējās šādi: “Es skatos un brīnos, vai tas ir tas pats sapņojošais puisis, kādu es sev viņu biju priekšā stādījusies, lasot viņa Es zinu, kā roze plaukst. Tas nav arī tas salonu lauva un dāmu mīlulis, par kādu Rūdolfs Blaumanis man tika bieži stāstījis, ar kuru viņš sarunājies tikai dzejās un meldijās, tas ir, operasveidīgi. Poruks ir neveikls un meklē pēc vārdiem. Acumirklī es sajūtu, ka man viņam jāpalīdz, un drīz mēs triecam par šo un to, tas ir, es runāju un Poruks klausās.”

Abi iemīlējās un jutās piemēroti viens otram, sāka jau runāt par kāzām. Tiesa gan, Ernestīne līgavaiņa uzvedībā bija pamanījusi kaut ko neadekvātu un biedējošu. Poruks bija izteikti greizsirdīgs, reizēm solīja izdarīt pašnāvību, ja viņa to atstās. Kad viņa ar dzejnieku pārrunāja šīs lietas, viņš skaidroja, ka nesavaldības galvenais cēlonis esot alkohols, ko viņš gan esot pārtraucis lietot.

1901. gada Ziemassvētkos abi oficiāli saderinājās, kāzas nolika uz 1902. gada 9. augustu. To, ka Poruks nav īsti vesels, vēlāk pamanīja arī Ernestīnes māte. Vēl kāzu rītā viņa mēģināja atrunāt meitu no precībām ar nervozo Poruku, taču meita nepaklausīja.

Paziņas vēlāk stāstīja, ka dzejnieks ģimenes dzīvē bijis ļoti nenoteikts. Piemēram, viņš Rīgā bija iekārtojis dzīvokli, taču nebija par to maksājis, tāpēc drīz pēc kāzām tas ticis ieķīlāts. Ernestīnei vajadzējis ņemt aizdevumu krājkasē. Dzejnieks ar draugiem un paziņām bieži uzdzīvojis Kazarova pagrabiņā, kur nodzēris savus honorārus. Viņš bijis ļoti paviršs pret savām finansiālajām saistībām, nav veicis maksājumus par īri.

1903. gada 21. aprīlī Porukiem piedzima meitiņa Karmena Tatjana. Pēc dzemdībām Ernestīne nejutās īsti vesela, tāpēc ar meitiņu pārcēlās uz Cēsīm pie mātes. Kādu laiku Poruki dzīvoja atsevišķi, bet vēlāk uz Cēsīm pārcēlās arī Jānis. Tas bija laiks pirms viņa sajukšanas prātā. Vēlāk dzejnieka vajāšanas mānija pieņēmās spēkā – viņam jau bija nepieciešama speciālistu palīdzība.

Biedējoši sapņi

Jāpiemin, ka 1901. gada rudenī Poruks no jauna bija iestājies Rīgas Politehniskajā institūtā, šoreiz Komerczinātņu fakultātē. Tas bija pēdējais dzejnieka mēģinājums iegūt piemērotu izglītību, lai pēc tam spētu finansiāli nodrošināt ģimeni.

Drīz vien pēc iestāšanās institūtā Poruks saslima ar nerviem. Studiju biedri viņu ievietoja Šēnfelda nervu klīnikā Pārdaugavā. Tur bija jāpaliek tikai pāris nedēļu, un tik īss ārstēšanas kurss lika domāt, ka lieta nav nopietna, taču patiesībā bija otrādi. Pēc kāda laika slimības simptomi atkārtojās.

1905. gada rudenī Poruku atkārtoti ievietoja Šēnfelda nervu klīnikā. Sākās viņa dvēseles krēslas gadi – vesels viņš vairs nekļuva. Poruks pārmaiņus uzturējās vairākās dziednīcās – viņu ievietoja Tērbatas Universitātes Nervu un gara slimību klīnikā, tad Strenču psihiatriskajā slimnīcā, vēlāk atkal Tērbatas klīnikā, kur viņš palika līdz pat savai nāves dienai.

Tērbatas klīnikā dzejnieku uzraudzīja tolaik vēl jaunais psihiatrs, bet vēlāk pazīstamais profesors Hermanis Buduls. Uzturēdamies slimnīcā, Poruks ārstiem stāstījis par saviem savādajiem sapņiem, kas viņu nomokot jau ilgāku laiku, jau kopš bērnības. Kā atzina pats dzejnieks, šiem sapņiem piemītot spējas dažādus priekšmetus un lietas attēlot pārsteidzoši skaidri, pat vēl skaidrāk nekā reālajā dzīvē. Sapņu saturs parasti esot ārpus ikdienības, tajos figurē sen miruši gari, senatnes vietas un tempļi. Bieži vien sapņi esot ļoti dīvaini un atstājot uz dzejnieku nomācošu iespaidu. Vēlāk viņam esot grūti atšķirt, kas noticis reālajā dzīve un kas sapnī.

Reizēm dzejnieks savus sapņus pierakstīja un ar tiem iepazīstināja klīnikas ārstus. 1911. gada 3. janvārī Poruks savos pierakstos fiksēja: “Aizvakar naktī es redzēju sapni, proti: Monrovijā, Āfrikā, kur atrodas kāds hernhūtiešu jeb brāļu draudzes nams, tiek turēts kāds nēģeris kādā alā, kurš esot gribējis mani nokaut. Viņam kāds misionārs stāstījis, ka Krievijā (Vidzemē) dzīvojot kāds Poruks, t. i., es, kurš sarakstījis drāmu Hernhūtieši, kurā esot dots padoms saiešanas namu nojaukt un tā vietā uzcelt fabriku. Misionārs uzaicinājis nēģeri mani uzmeklēt un noslepkavot, tas dabūjis vajadzīgo naudu no misionāra, kurš bijis Rīgas pilsētas vācietis, luterānis un nēsājis Mārtiņa Lutera fotogrāfiju kabatā, kuru arvien rādījis nēģeriem, lai to pielūdzot. Nēģeris jau bijis gatavs ceļot uz Vidzemi, kad to vācu un angļu kuģu kapteiņi ielikuši kuģa pakaļā, pēc tam to piesējuši pie staba kādā klinšu aizā, kur tas mirstot badā. Viņš lūdzot Dievu dienu un nakti un esot vēl dzīvs, bet izskatoties pēc mēslu čupas. Man liekas, ka to nēģeri vajadzētu glābt, bet izrunāt viņam, lai mani nenokauj.”

Ik palaikam dzejniekam šķitis, ka citi vēlas viņu noindēt. Viņš bieži jautājis, kas viņam ģifti pie ēdiena pielicis un kādā nolūkā tas darīts. Kādā vēstulē Poruks rakstīja: “Mana sievas māte vairākas reizes pielika pie dzērieniem stiprus pilienus vai pulverus, kurus viņai piegādāja žīdi, un, līdz ko es padzēros no savas sievas apburtajiem dzērieniem, es sāku ielaisties miegā. Šinī laikā mana sieva tikās ar kareivjiem, sevišķi ar oficieriem, kuru mīļākā tā bija.”

Vēlme mazgāt sevi skaidru

Atrodoties klīnikās, slimais dzejnieks ik palaikam rakstīja dažādas sūdzības, pretenzijas un lūgumus. 1909. gada 5. jūnijā viņš nodeva Strenču psihiatriskās slimnīcas direktoram Albertam Bēram vēstuli, kur cita starpā bija rakstīts: “Saskaņā ar jauno valsts satversmi es kā viens no galvenajiem reformatoriem nākotnes reliģijas un mīlestības laukā paģēru jaunu un pikantu dāmu kā metresi vai konkubīni, lai es varētu kārtīgi piekopt dabisku fizisku mīlestību un lai man nebūtu jānododas garīgam onānismam.”

Dzīves nogalē Porukam bija pārliecība, ka viņu vajā un apdraud dažādas personas un iestādes, viņš uzskatīja, ka nelabvēļi vēlas viņu noķert un nomaitāt. Ar sevišķu lielu nepatiku dzejnieks savās murgainajās vīzijās vērsās pret savu agrāko labvēli un finansētāju Hermani Vestermani, kuru dzīves nogalē uzskatīja par vislielāko ienaidnieku. Vestermaņa vārds figurēja daudzos Poruka tekstos, kas tapa slimošanas laikā. Kādā no vēstulēm Poruks rakstīja: “Katrs bīstas no Vestermaņa ģifts un nozāļošanas. Zem Vestermaņa iespaida dzīvo daudz nedabisku cilvēku, kuri maitā savus bērnus, aizdedzina mājas, zog un pat nokauj cilvēkus. Vestermanis paģērēja no mācītājiem melus, un proti, ka viņš ir dabisks vīrs un dzīvo tikai ar sievu laulībā, ka pederasti ir citi, bet sākumā neviens no mācītājiem negribēja melot. Feders bija viens no tiem mācītājiem, kurš par zināmu atlīdzību izrakstīja dokumentu, ka pederasti nav vāciešu starpā, bet starp latviešiem.”

Un vēl: “Vestermanim ir laimējies 1907. gadā sagrābt zemeslodes psihisko enerģiju savās rokās, kad viņš parādījās ar kādu dāmu uz Jupitera un tur uzdevās par darbīgu vīru, kurš neesot pederasts. Vestermanis, tādā kārtā iekarodams zemeslodes un Jupitera psihiskās enerģijas robežas, kaut arī viņš ir pederasts, kā to zina daudzi cilvēki, savu noslēpumaino un nedabīgo funkciju noslēpa no citām planētām un, veikli sajaukdams melu sistēmu ar subjektīvās un objektīvās būtības apliecināšanas sistēmu, uz kādu laiku ieguva balsi pie zemeslodes valdību un valdnieku iecelšanas.”

Dažviet tekstos pavīd arī lielmanība. 1910. gada 3. maijā Poruks rakstīja: “Man jāatzīstas, ka ir daudz cilvēku, kuri nopietni raugās uz mani kā uz karali. Cik man zināms, tad skolās skolnieki un skolnieces mani ir izvēlējuši par dzejnieku karali, bet tas nepatika nedz mācītājiem, nedz žandarmiem (kuri Krieviju gribēja pārvērst par republiku). 1907. gadā man tiešām iecēla par karali. Uz Cēsīm atbrauca prūši un veda sarunas ar mani par jaunu karaļa valsti. Sākumā es šaubījos, domādams, ka pie manis atsūtītie prūši ir Viļuma II spiegi, bet drīz es pārliecinājos, ka lieta ir nopietna, jo Eiropas valdnieki šinī laikā sajuta no saviem aristokrātiem savādu aukstumu. Un tā kā tautas bija ļoti dumpīgas, tad valdnieki vai valdnieku padome nolēma saukt uz jaunnodibinātā troņa kādu no tautas, kurš pazītu visas tautu kustības un kurš pie laika aizsargātu valdnieku savienības pozīcijas.”

Jau vēlāk kāds dzejnieka paziņa atzina, ka Poruka saslimšana bijusi biedējoša un šausminoša. Diemžēl šāda saslimšana bijusi prognozējama, jo Poruks bijis saasināti jūtīgs cilvēks, kuram šī pasaule šķitusi pārāk smaga un nomācoša. Ne velti kādā vēstulē savai sievai dzejnieks rakstīja: “Mans mīļākais nomoda sapnis ir: mazgāt sevi skaidru, gluži skaidru no šīs pasaules, tad uzvilkt gluži baltas, smaržojošas drēbes.”

Jānis Poruks nomira Tērbatas klīnikā 1911. gada 25. jūnijā pirms saules lēkta. Nāves tiešais iemesls – akūts nieru iekaisums. Dzejnieku apglabāja Cēsīs, Lauciņu kapos, bet trīspadsmit gadus vēlāk, 1924.gada 23. novembrī, viņa pīšļus pārveda uz Rīgu un Meža kapos apbedīja no jauna.

Gribēja bērnu pulciņu, bet nebija neviena... Kāda patiesībā bija leģendārā Anna Brigadere

Komentāri (1)