Vai varam sākt no tēmas, kura kino nozares sakarā interesē visus, – seksuālie skandāli un kustība Me Too. Jūs braucat uz festivāliem, satiekaties un runājat ar kino eliti. Kā uz to visu reaģē cilvēki, kuri ir šīs nozares profesionāļi?

Asi. Tik asi, ka sarunās labāk šo tēmu neskart vispār – nekad nezini, kāda būs tava sarunbiedra reakcija. Jociņus par Vainstīnu var atļauties tikai tuvu draugu lokā un labāk iztikt bez tiem.

Taču arī, piemēram, ar lietuviešiem jokot par šo tēmu nedrīkst. Lietuvā bija skaļš seksuālās uzmākšanās skandāls, tajā izrādījās iejaukts lietuviešu kino klasiķis Šarūns Barts. Tēma tika plaši apspriesta presē, arī maniem kolēģiem no Lietuvas Nacionālā kino centra nācās skaidroties par to, ka piešķīruši naudu viņa jaunajam projektam… Tāpēc es par šo tēmu labprātāk nerunāju. Lai arī man, protams, ir ļoti žēl, ka viens no maniem mīļākajiem aktieriem Kevins Speisijs tik skumjā kārtā ir beidzis savu karjeru.

Varbūt tas viss pamazām norimsies un aizmirsīsies?

Diez vai. Režisors Romāns Polaņskis, kuram līdzīgas apsūdzības izvirzīja 1977. gadā, joprojām ir persona non grata Amerikas Savienotajās valstīs. Šogad viņš, represiju bīdamies, pat neieradās uz savas jaunās filmas pirmizrādi nozīmīgajā Venēcijas kinofestivālā. Un rīkojās pareizi – tur priekšā jau bija saniknots, viņa asiņu alkstošs pūlis ar plakātiem rokās.

Tā ka neviens nav aizmirsts, un nekas nav aizmirsts. (Polaņska filma Virsnieks un spiegs septembra sākumā Venēcijas festivālā ieguva vienu no galvenajām balvām, uz skatuves to saņemt kāpa režisora sieva Emanuele Seņjē. – Red.)

Iespējams, drīzumā kino industriju gaida jauns Heisa kodekss… (Heisa kodekss bija cenzūras sistēma, kas bija spēkā Holivudā no 1930. līdz 1967. gadam un reglamentēja pat uz ekrāna atainoto skūpstu ilgumu. – Red.)

Pasaule mainās politkorektuma virzienā, un ar to nerēķināties nedrīkst. Kannu festivālā Kventina Tarantīno filmas Reiz Holivudā preses konferences laikā kāda britu dāma režisoram pavaicāja – kā tas nākas, ka aktrisei, kura filmā tēlo Šaronu Teitu, esat iedevis tik maz teksta? Paldies Dievam, Tarantīno neielaidās diskusijā un atbildēja īsi: “Es tā nedomāju.”

Ja viņš būtu pateicis ko vairāk, tas ļautu viņa vārdus interpretēt katram pēc sava prāta. Iespējams, izceltos starptautisks skandāls, Tarantīno apsūdzētu mačismā un seksismā un izvestu no zāles rokudzelžos. Es, protams, pārspīlēju… Taču zvaigznes tagad patiešām bīstas pateikt kādu lieku vārdu, tāpēc viņu intervijas ir kļuvušas tik politkorektas un sterilas.

Agrāk kinokritiķis bija elitārs arods, tagad šī profesija, šķiet, izmirst…

Kinokritiķa statuss ir mainījies, tomēr es neteiktu, ka tā ir izmirstoša profesija. Deviņdesmitajos un tūkstošgades sākumā bija pavisam atšķirīga masu mediju struktūra un arī citāda kino pieejamība. Vēl nebija interneta, jaunās filmas varēja noskatīties tikai festivālos, tikai nedaudzas no tām nonāca kino nomā Latvijā. Kinokritiķi gan redzēja, gan zināja vairāk nekā ierindas skatītāji, viņiem bija arī īpaša izglītība kino teorijā un vēsturē.

Mūsdienās katrs blogeris uzskata sevi par kinokritiķi. Man īsti nepatīk vārds “kinokritiķis” – tam piemīt savas negatīvās konotācijas, es dotu priekšroku jēdzienam “kino zinātnieks”, pēc analoģijas ar mākslas zinātnieku. Kritizēt patiesi var katrs, taču ne katrs pārzina kino jomu…

Jau daudzus gadus pasniedzat kino teoriju Rīgas Stradiņa universitātē. Vai ar gadiem studentu, kuri izvēlas jūsu priekšmetu, kļuvis vairāk vai mazāk?

Mazāk viņu nav kļuvis. Pasniedzu šo priekšmetu Komunikācijas fakultātē un esmu absolūti pārliecināta, ka izprast un pārzināt kino ir svarīgi ne tikai kino industrijas darbiniekiem, bet arī žurnālistiem, sabiedrisko attiecību, reklāmas un multimediju speciālistiem.

Kino ir visu audiovizuālo mediju pamats. Mēs taču dzīvojam kustīgo bildīšu pasaulē. Un kā gan mēs varētu šajā pasaulē dzīvot, nesaprotot, no kurienes tas viss nācis un kur radies, kā formulējusies kino valoda, kā būvēts audiovizuālās manipulācijas mehānisms?

Tādēļ es patiešām uzskatu, ka kino ir svarīgākā no mākslām. Jāsaka, ka pēdējos gados manī ir radies izglītotāja, pedagoga patoss – man gribas atklāt kino dimensijas arī tiem, kuriem par kino nav bijusi īpaša interese. Ja tas izdodas, ir patiess gandarījums.

Vai savu skolotājas patosu neraidāt arī dēla virzienā?

Nē, es šo patosu noslāpēju. Viņam ir citas intereses – māksla, arhitektūra, viņš nekad nespētu noskatīties tādu vizuālo materiālu apjomu, kādu nepieciešams pārzināt kinoteorētiķim. Filmas dēls skatās maz, toties kvalitatīvas – viņam ir laba gaume. Un man patīk, ka mūsdienu jaunieši mazāk intensīvi seko kino repertuāra jaunumiem – viņiem ir vienalga, kas tā par filmu, svaigi radīta vai 30 gadu veca. Viņiem ir savi informācijas avoti un savas informācijas ķēdes.

Kā jūsu dzīve mainījusies, kopš ieņemat Nacionālā Kino centra vadītājas posteni? Šo taču grūti nosaukt par radošu darbu?

Jā, esmu valsts ierēdne, un manu darbu ierobežo ļoti stingri rāmji – katru soli regulē likumi un noteikumi. Taču nevaru teikt, ka esmu tikai funkcionāre. Manā darbā ir sava radošā teritorija. Šajā dzīves posmā, esmu klerks, taču radošs klerks. Piemēram, kad gatavojām Latvijas Simtgades filmu programmu, tas bija absolūti radošs darbs. Un man prieks, ka tam bija ļoti labi rezultāti.

Protams, var diskutēt par to, vai šīs programmas ietvaros mēs esam radījuši 16 pilnmetrāžas šedevrus. Taču vismaz esam radījuši kaut noteiktu veselumu – programmu, kuru veidoja jēgpilnas filmas. Šī programma ļoti daudz deva latviešu kinoindustrijai: auga ražošanas apjoms, ražošanas kvalitāte, un, kas vēl svarīgāk, – skatītāji uz šīm filmām gāja. T

ik daudz skatītāju, kas noskatījušies latviešu filmas, cik pagājušajā gadā, mums nav bijis nekad, ja skaitām laiku kopš 90. gadu sākuma, – krietni vairāk par pusmiljonu! Tagad lai Die’s dod to visu nepazaudēt, jo finansējums kino tomēr ir mazāks.

Taču vai jums nešķiet, ka latvieši vispār vairāk mīl teātri nekā kino?

Starp citu, igauņiem situācija ir tieši tāda pati. Arī viņiem kino nosacīti atrodas uz zemāka pakāpiena. Tā vēsturiski iegājies. Mūsu kultūras hierarhijā teātris vienmēr skaitījies solīdāks, ar augstāku statusu un prestižu nekā kino. Kino skatīšanās taču sākās kā izprieca, balagāns, un tikai pēc vairākām desmitgadēm to sāka atzīt par mākslu. Plus vēl tas, ka kino nav “oriģināls”, tā ir “reprodukcija”. Pēc tā dēvētā oriģināla cilvēki iet uz teātri, tur ir dzīvie aktieri, dzīvā enerģija.

Bet kino… Bieži sastopams uzskats – ja nenoskatījies filmu šodien, noskatīsies to rīt vai vēl pēc gada televīzijā. Tieši šā iemesla dēļ vietējie oligarhi labprātāk iegulda naudu nevis kino, bet, piemēram, gleznās – tātad “oriģinālā”.

Cita starpā par naudu. Kad Nacionālais Kino centrs piešķir budžetu jaunajām filmām, kādi ir tā rīcības noteicošie motīvi – vairāk racionāli vai emocionāli?

Emocijām tur vispār nav vietas. Darbus, kas nonākuši līdz publiskam pičingam (pičingā prezentē projektu, kas pretendē uz valsts finansējumu. – Red.), vērtē eksperti – vairāki kino nozares pārstāvji. Ir īpaša vērtēšanas sistēma – tabula ar piešķiramajiem punktiem, un pieeja ir matemātiska. Taču visam pamatā, neapšaubāmi, ir ekspertīze, kā arī iespaids, ko rada projekts. Nevis prezentācija, bet pats projekts – scenārijs un apjomīga dokumentu ķīpa.

Likums aizliedz Kino centra vadītājam tieši piedalīties projekta vērtēšanā, es nebalsoju vispār – varu ekspertu verdiktu tikai akceptēt vai neakceptēt. Pēdējais pagaidām nav noticis.

Vai ir gadījies tā, ka Kino centrs ir atteicis kādam projektam – un jūs to vēlāk nožēlojat?

Neatminos tādu gadījumu. Ja projekts nav saņēmis atbalstu un valsts finansējumu, šī filma visdrīzāk nav uzņemta vispār. Tas taču ir dārgs prieks: minimālais spēlfilmas budžets ir 500 000–600 000 eiro. Izņēmumi ir reti. Pērn nāca klajā lieliskā filma Kriminālās ekselences fonds, kas radīja lielu ažiotāžu un bija komerciāli ļoti veiksmīga nomā. Filmas veidotāji vispār iztika bez valsts finansējuma, taču viņi uz to arī nepretendēja, jo principiāli gribēja palikt neatkarīgi. Nu, un, lūk, viņi to izdarīja – malači!

Šogad pieredzējām bezprecedenta gadījumu Latvijas kino vēsturē: veselas divas filmas – Jura Kursieša Oļegs un Vitālija Manska Putina liecinieki – tika iekļautas Eiropas Kinoakadēmijas īsajā sarakstā – tās pretendē uz Eiropas Kinoakdēmijas balvām. Vai tas jūs iepriecina?

Protams. Ik gadu Eiropā nāk klajā ap 1800 spēlfilmu. Latvijā – četras piecas, ir gadījies arī mazāk. Lai mūs ievērotu starptautiskajā līmenī, mums ir ļoti, ļoti jācenšas. Un es lepojos ar to, ka abi šie projekti saņēma pirmo un būtiskāko finansiālo atbalstu mūsu Kino centrā. Tie sākās šajā pašā telpā, pie šā paša galda, kur es un jūs tagad sēžam.

Abas filmas radītas, apvienojot vairāku valstu spēkus: Oļegs – Latvijas, Lietuvas un Beļģijas, Putina liecinieki – Latvijas, Šveices un Čehijas sadarbībā. Esmu dzirdējusi viedokļus – ja reiz tā ir kopprodukcija, tātad šis nav īsti mūsu kino. Un ka Manskis – tas vispār ir no Krievijas.

Tā runā cilvēki, kuri ir vāji informēti. Daudzas Latvijas filmas top kā kopražojumi. Pēc likuma, valsts var finansēt tikai daļu filmas budžeta. Tas nozīmē, ka pārējais finansējums jāiegūst kaut kur citur. Lielus sponsorus kino nozarei Latvijā atrast ir grūti, tātad jāmeklē nauda ārzemēs. Taču svarīga ir ne tikai nauda.

Ja filmai Oļegs nebūtu Francijas producenta, tai būtu daudz sarežģītāk tikt līdz Kannu festivālam, iegūt labas atsauksmes starptautiskajā presē un iekļūt Eiropas Kinoakadēmijas balvu pretendentu sarakstā. Tur viss ir sarežģīti – ir sava lobiju sistēma, savi virzīšanas kanāli… Tomēr visam pamatā, protams, ir labs kino un trāpījums aktuālā tēmā – mūsdienu verdzība –, bez šī fakta nekādi lobiji un kanāli nepalīdzētu. Ja runājam par Vitāliju Manski – viņš ir aizbraucis no Krievijas politisku iemeslu dēļ, viņam šeit ir sava studija, tātad viņš ir likumīgs Latvijas režisors un producents.

Kā jūtaties, ja filma, kurai esat veltījusi noteiktas cerības, izrādās neveiksmīga?

Cenšos pret to izturēties bezkaislīgi, atsvešināti. Jāsaka, ka man ir žēl autora, tālab arī izvairos tam tiešā tekstā pateikt, ka filma nav izdevusies. Kad biju jauna kritiķe, tas man nesagādāja nekādu problēmu. Jaunības maksimālismā, iespējams, rakstos izpaudos arī visai skarbi. Taču, kad kļūsti vecāks, piemeklē apjausma, ka nedrīkst kāpt ar zābakiem uz galda un, karogu vēcinot, izkliegt saukļus. Tu sāc sevi jautāt: varbūt man nav taisnība un man nav tiesību uz šo savu patosu? Kino vēsturē taču ir tik daudz kritikas iznīcinātu filmu! Skatoties tās atkal no jauna, tu saproti – nu, jā, šedevrs tas nav, taču vai tāpēc bija vērts pārbraukt pāri ar ceļa rulli?

Kino, tāpat kā visās citās dzīves sfērās, ir sava mode. Kādas ir aktuālās tendences šobrīd?

Šobrīd dienas kārtībā ir sieviešu jautājums. Ir modē akcentēt sievietes režisores, tāpēc daudzi festivāli īpaši aktīvi popularizē sieviešu režisoru darbus un pat ievieš īpašas sieviešu režisoru kvotas. Neapstrīdu, ka kino industrijā vajag darboties vairāk sievietēm, īpaši režisorēm. Tomēt kvotu sistēma, kas reglamentē, cik sieviešu režisoru filmas ir jāfinansē, cik tās jāizrāda, manuprāt, ir samērā pazemojoša – kā sievietēm, tā kino kopumā. Savukārt pats senākais pasaules kinofestivāls –Venēcijas kinofestivāls –, piemēram, šajās spēlītēs azartiski nepiedalās, un es cienu šādu lēmumu. Lai arī šo festivālu tagad pieņemts uzskatīt par mačistisku un seksistisku.

Bet mode, kas redzama uz festivālu un pirmizrāžu sarkanajiem paklājiem, – vai tā pēdējos gados ir mainījusies?

Nedomāju vis. Nu, jā, 2018. gada Zelta Globusu pasniegšanā bija Melnais maršs, un laiku pa laikam kāda zvaigzne uzstājas ar ekoloģisku manifestu, uzvelkot vakartērpu no otrreizējās pārstrādes materiāliem. Taču kopumā sarkanais paklājs ir pavisam cita biznesa nozare, kam ar kino nav nekāda sakara. Tā ir paralēlā dzīve.

Atnāci, izrādīji savas dārglietas, izpildīji darba līgumu, ko esi noslēgusi ar sponsoru, – un tas arī viss. Iespējams, daudzas no sabiedrības dāmām, kas sapņo nokļūt uz Kannu festivāla sarkanā paklāja, nespēj pat iedomāties, kādi pārbaudījumi viņas gaida kinozālē: nosēdēt līdz galam visu art house filmu – un tieši tādas filmas pamatā arī ir Kannu festivāla programmā – viņām taču būs īstas mocības!

Ir radies iespaids, ka ballīšu Kannās kļūst arvien mazāk, neviens vairs nelīksmo uz jahtām, bet sabiedrības krējuma pasākumu rīkotājiem ir tikai un vienīgi labdarīgi nolūki…

Kannas ir daudzslāņaina torte, tur ir viss. Tur var satikt gan Bredu Pitu, gan kādu art house režisoru no gana eksotiskas valsts, gan gaisīgas jaunkundzes. Starp citu, nesen žurnālā Variety bija publicēts apjomīgs raksts par seksa pakalpojumu biznesu Kannu kinofestivāla laikā. Droši vien pēc Vainstīna skandāla izraisītās histērijas tas viss kļuvis mazāk pamanāms. Taču mani Kannās vienmēr ir interesējis tikai un vienīgi kino, tāpēc es tiešām nezinu, kas notiek uz šīm jahtām. Varbūt tā arī ir labāk.

Jūsu spilgtākie kino iespaidi pēdējā laikā?

Alfonso Kuarona Roma, Kventina Tarantīno Reiz Holivudā, Fransuā Ozona Dubultais mīlnieks… Kopš nestrādāju par aktuālā kino kritiķi – tiesa, recenzijas paretam rakstu joprojām –, vairs tik cītīgi nesekoju kino repertuāra jaunumiem. Joprojām manas mīļākās filmas ir tās, kas tapušas pagājušajā gadsimtā, īpaši 40. un 50. gados. Par šī laika filmām rakstīju savu disertāciju, un ik pa laikam atgriežos pie tām no jauna. Tas ir absolūti hand made kino. Mani valdzina gan šīs filmas, gan tajās iekonservētais laiks – tas, kā nebūs vairs nekad.

Jā, šīs filmas skatoties, īsti negribas zelēt popkornu.

To es nekad neesmu sapratusi… Popkorns amerikāņu kinoteātros nonāca 20.–30. gados, Lielās depresijas laikā. Biļetes tad bija lētas, uzkodu bizness palīdzēja kinoteātriem izdzīvot. Tagad tas ir vienkārši peļņas avots, nauda no gaisa šo vārdu tiešajā nozīmē. Ar popkornu kinoteātri pelna vairāk nekā ar pašu kino.

Pasaules lielajos kinofestivālos tevi neielaidīs ne vien ar popkorna tūtu, pat ar ūdens pudeli ne! Tāpēc man patīk Rīgas Splendid Palace ar tā cēlo arhitektūru un īpašo statusu – tur popkorna nevar būt principā. Tā ka nevajag ēst kinozālē. Nu, pacietieties taču pusotru stundu…

Viktors Freibergs atklāti par veselību un kino: "Es atgriezos pie dzīves"