Tiekamies dziednieces Rīgas dzīvoklī. Astra galdā liek kūku, piedāvā kafiju vai tēju. Saldumi gan neesot tas labākais, ko ēst, bet šad tad kādu kumosu varot atļauties. Liekot gabaliņu uz šķīvja, Astrai mazliet misējas, tas apgāžas, un viņa to ļoti pārdzīvo – ai, cik neskaisti sanācis, nu tik neskaisti, ka bail, un tieši tad, kad ciemiņš atnācis!

Mierinu, ka par tādu sīkumu gan nav vērts satraukties, bet vēlāk pie sevis nodomāju – perfektums, ar kādu Astra pieiet visam, viņai laikam kopš medmāsas darba Stradiņa slimnīcas Nieru transplantācijas centrā un 1. slimnīcas neiroķirurģijas nodaļā, jo tur nav pieņemams attaisnojums: piedodiet, man misējās!

Dažreiz jāstrādā 38 stundas no vietas

– Taisnība, ka jūs daudz un ar labiem rezultātiem strādājat ar onkoloģiskajiem slimniekiem?

– Jā, bet tā ir tikai daļa manu pacientu. Es tīri fiziski nevaru sarūpēt tik daudz dažādo augu, kas nepieciešami šīs kaites izdziedināšanai. Turklāt tas ir ilgstošs process – vēzi nevar uzveikt ne viena, ne trīs mēnešu laikā, jo ir jāsakārto viss organisms, jāuzdabū uz kājām un jānostiprina imunitāte.

Pie manis nāk daudz poliartrīta slimnieku, un rezultāti ir ļoti labi. Netrūkst arī dažādu ādas slimību, vairogdziedzera, sirds, kuņģa, aknu, bronhiālās astmas slimnieku un vēl visādu citu vainu piemeklēto – spēj tik darīt. Viņi no mutes mutē par mani dzirdējuši, un man ir grūti atteikt. Kā pati smeju, dzīvoju ritmā rikšiem bērīt’ es palaidu. Kad mazmeitai skolā brīvlaiks, tāpat vasarās, dzīvojam lauku mājā, skolas laikā turp braucam tikai piektdienās, bet svētdienās jau atkal jāmēro ceļš atpakaļ uz Rīgu.

Tā kā pieņemu lauku mājā, tad nedēļas nogalē kā sestdienu rītā sāku strādāt, tā svētdien dienas pirmajā pusē beidzu. Cilvēku jūra, to nakti gulēt nesanāk. Dažu labu reizi, kad apstākļi kādu liek pieņemt jau piektdienas vakarā, jāstrādā visas 38 stundas.

– Kāpēc pieņemat tikai lauku mājā?

– Pirmkārt, ka visi vajadzīgie augi ir tur, otrkārt, katram gatavoju savu novārījumu veselam mēnesim, un tie ir deviņi litri. Daudz? Tā tikai izklausās. Kas tad tur ir – katru dienu trīs reizes pa 100 gramiem.

– Nevarat iedot augus, lai gatavo paši?

– Sākumā viens otrs tam piekrīt, bet pēc tam tomēr lūdz, lai es vāru. Var jau viņus saprast – vieglāk taču ielikt ledusskapī jau gatavu mantu.

– Tad jau jums mājā vesela ķīmijas laboratorija – katrai vainai, katram cilvēkam, ņemot vērā individuālās atšķirības, taču jāgatavo novārījums no citām zālītēm.

– Tur jau tā lieta! Un gribu pateikt, ka neesmu Dievs Tas Kungs debesīs – ja vēzis jau ceturtajā stadijā, metastāzes malu malās un vēdera vai pleiras dobumā ascīts, tad reti kad varu ko līdzēt. Ar ascītu vēl galā tiekam, bet pārējais vairs nav cilvēka ziņā.

Nesen bija gadījums – sievietei izoperēja resnās zarnas audzēju, pēc pāris mēnešiem metastāzes jau bija plaušās, aknās. Atbrauca pie manis, dzēra iedoto novārījumu. Ātrā tempā viss labi gāja uz priekšu, bet viņa vēl izlēma iet uz starošanām un ķīmiju, kas organismu novājina līdz kliņķim. Līdz ar to jau panāktie uzlabojumi izčabēja, sieviete nomira. Tomēr ir gadījumi, kad uzvaram arī tad, ja cilvēks no slimnīcas izrakstīts kā bezcerīgs.

Arvien gribu atgādināt, cik liels mūsu nedraugs ir stress. Ja tādā paiet visa dzīve, tad nevar gribēt, lai imunitāte būtu stipra; stress to vienkārši grauj kopā. Bet kas notiek mūsdienās? Gandrīz visi dzīvo vienā stresā. Pietiek, ka cilvēkam ir kaut viens kredīts, jo viņam visu laiku jādomā, kā to nomaksāt.

Un bērni jāpabaro, jāskolo, pliks arī neviens nestaigās, bet ne jau visi blūzīti pirks humpalā. Tā nu šodien ir, ka manta valda pār ļaužu prātu. Dažam šķiet – ja viņam nav glaunas mašīnas, viņš nav nekas. Pa starpu tam vēl gadās citi kreņķi, un rezultātā te viena vaina, te otra, bet, kad nav veselības, tad nauda šķiet tik bezvērtīga.

Varu palīdzēt arī pēdējam nelietim

– Bet ko darīt – mūsdienās no stresa neizbēgt. Lauku cilvēkiem, šķiet, tā tomēr mazāk, vismaz daba līdzās – ja galīgi sakāpis, var aiziet mežā izbļauties. Bet viņi tāpat slimo.

– Ko jūs! Tagad arī laukos visiem kreņķu vairāk nekā vajag. Darba nav – nav naudas, bet to vajag, gan lai lopus turētu, gan zemi apstrādātu. Bezcerība tāda, ka daudzi vienkārši nodzeras. Jau jauni cilvēki ir hroniski alkoholiķi, žēl skatīties – sēž pie veikala ar alus pudeli rokā un nezina ne rīta, ne vakara.

– Apburtais loks – dzer aiz kreņķiem, bet, kamēr nebūs skaidras galvas, neko prātīgu lietas labā pasākt nevarēs.

– Redzat, alkoholismam apakšā vienmēr ir kāda neatrisināta problēma. Vienu šajā purvā dzen neizdevusies ģimenes dzīve, cits nevar samierināties ar vecāku nāvi. Šādos gadījumos daudz kas atkarīgs no citu ģimenes locekļu atbalsta un sapratnes.

Tāpēc dzerošajiem saku – ja mājās atnāc piedzēries, ej gulēt, nevis ielaidies strīdos ar sievu vai tēvu! Protams, alkoholisms, tāpat kā jebkura cita slimība, var būt iedzimts. Es varu palīdzēt atkarīgajiem, pie manis nākuši gan veci, gan pavisam jauni puiši.

Tam izmantoju britu staģi – to plaši lieto Vidusāzijas valstīs. Arī mazo mārsilu, pelašķu uzlējumu, asinszāli. Redzi, šiem cilvēkiem jāmazina arī stress, jāattīra organisms, vispirms jau aknas. Mazā metode alkohola tieksmes noņemšanai – aizdedzina saišķītī sasietus mazā mārsila lakstiņus un elpo dūmus. Vai aizdedzina bērza malku, un, kad uz tāss veidojas tādas kā putiņas, ieelpo to smaržu. Tās pa tējkarotītei lieto arī iekšķīgi.

– Un tas līdz arī rūdītam dzērājam?!

– Līdz. Tikpat veiksmīgi var lietot arī trejlapu puplakša novārījumu, savārītu ar lauru lapām,. Pielej pie alkohola pa 20 gramiem, un no tā dzērājam kļūs slikti līdz vemšanai. Tā vienreiz, otrreiz, līdz rezultātā izveidosies riebums pret alkoholu.

Vēl viens variants – nenobriedušu auzu skaru tēja. Tā palīdz arī narkomāniem. Vienīgais nosacījums vēlamajam rezultātam visos gadījumos – cilvēkam pašam jāgrib atbrīvoties no atkarības. Sākumā svarīgi noturēties pirmās trīs dienas, tad trīs nedēļas, un tad jau mums iet uz labo pusi. (Astra, runājot par dziedināšanu, bieži lieto mēs un mums, tādējādi uzsverot, ka jebkuras slimības dziedināšana ir process, kura rezultātu nosaka dziednieka un slimā cilvēka kopīgs darbs.)

– Alkoholisma ārstēšanai līdzot arī trīs tikko dzimušu pelēnu uzlējums spirtā. Vai tikai tāpat nevarēja pagatavot arī krupi...

– Tas nu gan nederēs, tas ir mīts! Uz neilgu laiku uz pelēniem uzlietais šņabis izraisīs riebumu, tas arī viss. Bet krupis, tikai dzīvs, palīdz, piemēram, pie angīnas – vairākkārt rokās jāpaņem auksts krupis un jāpaelpo tā smarža. To esmu izmēģinājusi pati. Tikai tagad vide tā piesārņota, ka grūti pat vardītes, kur nu vēl krupi atrast. Dīķī pie mūsu mājas gan zaļās vardes dzīvo, vakaros tādu koncertu uzrīko!

– Kas īsti aknu attīrīšanai labāks – mārdadzis vai pieneņu saknes?

– Mārdadzis atjauno aknu šūnas, likvidē iekaisumu, bet pieneņu saknes, lapas šķidrina žulti. Ja žults bieza, veidojas žultsakmeņi, un līdz ar to jau ir hronisks žultspūšļa iekaisums. Pienenei klāt jāliek augi, kas novērš iekaisumu, šķīdina žultsakmeņus.

Ar to brīnišķīgi tiek galā maura sūrene, melnā rutka sula kopā ar citrona sulu un medu. Vēl var pielikt vārpatas sakni, kaut ko imunitātei, un sanāk lielisks kokteilis, kas novērš problēmu. Protams, tas nenotiek divu nedēļu laikā. Un redzat, ja sabeigtas aknas, sākas problēmas arī ar nierēm. Viss ir saistīts.

– Kas ir pirmais rādītājs, ka ar aknām kaut kas nav kārtībā?

– Ja, ieēdot ko treknu vai žāvētu, labajā paribē ir nepatīkama sajūta. Vispār jau aknas ir ļoti pacietīgs orgāns, kas par sevi bieži vien signalizē tikai tad, kad vairs tiešām nevar izturēt. Var gadīties, ka ir hepatīts, bet nekas par to neliecina, varbūt kādreiz no rīta ir slikta dūša, bet vai tad cilvēks tādiem niekiem pievērš uzmanību. Kad problēma jau nobriedusi, var parādīties ādas dzelte, acu āboli kļūst dzelteni. Aknas jau sāp tikai tad, kad tā pavisam sabeigtas – ir ciroze, ascīts. Tiem, kuri brauc pie manis, lūdzu uztaisīt visas analīzes: bioķīmiskās, klīniskās, parastās analīzes ar leikocitāro formulu, iekaisuma marķieri CRO utt. Un tad skatīsimies, ko darīt, kādus augus liksim, kādus neliksim novārījumā. Uz dullo nedaru neko.

– Atšķirībā no daudziem citiem dziedniekiem arī cauri nevienam neredzat?

– Kolēģi jau teic, ka man ir ekstrasensorās spējas, bet pati tam īsti nepiekrītu. Jā, varu pateikt, kur ir ādere – gan klātienē, gan plānojumā. Varu ar biorāmi noteikt negatīvo enerģiju. Lieliski sajūtu arī cilvēku enerģiju – ar vienu uzreiz varu brīvi sarunāties, citu satiekot, jūtu starp mums sienu esam. Bet, manuprāt, tādas spējas piemīt daudziem, un es tāpēc vien sevi par ekstrasensi nesaucu.

– Enerģiju nesaderība dziedināt netraucē?

– Nē, jo pieņemu cilvēku tādu, kāds viņš ir, lai arī būtu pēdējais nelietis. Savā ziņā man tas ir kā izaicinājums – varu palīdzēt arī tādiem.

– Ar ko cilvēks sabiezina žulti?

– Daudz ēdot treknus, ceptus, žāvētus produktus, bet par maz – dārzeņus, augļus. Par maz dzerot ūdeni, dabīgās sulas. Rupjās maizes vietā ēdot baltmaizi, par daudz uzturā lietojot produktus ar konservantiem. Nu, atvainojiet, ja maizei jāliek guāra sveķi, palmu eļļa un E vielas, tad kas tā vairs par maizi! Kur nu vēl ar visādiem koncentrātiem, krāsvielām pārbagātie produkti vai, nedod Dievs, modificētie.

Tad ko brīnāmies par veselības streikošanu, tādus ēdot ikdienā! Un kas tā tagad par modi dzert sojas pienu – tikpat labi tādu var uztaisīt no vietējās kaņepītes. Es pat uzskatu, ka daudzas kaites cilvēkus tagad piemeklē tieši tāpēc, ka pārsvarā tiek lietota no svešām zemēm ievesta pārtika, jo par tādu mūsu organismā nav nekādas informācijas, tas nezina, ko ar to iesākt. Imūnsistēma apjūk, un tad arī attīstās visādi brīnumi.

Tāpat būtu vēlams atgriezties pie sezonālās ēšanas – tomāti un gurķi jāēd vasarā, kad tie izaug mūsu pašu zemē, bet ziemā no ievestajiem jāatsakās. Tikai tie, kas pārvalda pasauli, jau nav ieinteresēti, lai cilvēki būtu veseli, farmācijas sistēma vispār ir briesmīga. Ārsti izraksta visādus tromboasus asins šķidrināšanai, bet to tak var izdarīt ar dabas zālītēm – vīgriezēm, kārklu mizu, bišu amoliņu. Papildus zālīšu lietošanai gan būs jāievēro virkne citu nosacījumu: jāēd dabīgi vietējie produkti un pēc iespējas mazāk apstrādāti, maksimāli jāizvairās no stresa.

Veselībai noderīgi visi Latvijas augi

– Kur jūs vācat visas vajadzīgās zālītes?

– Tikai savās bioloģiskajās pļavās – prom no ceļiem, no rapša un labības laukiem, kas tiek apstrādāti ar visādu ķīmiju. Mēs nomājam 19 hektārus zemes, maksājam par neapstrādātām platībām, bet ko citu darīt – daudzi augi aug tikai tīrā zemē.

Mūsu pļavās joprojām aug dzegužpuķes, bet par silpurenēm tagad jāsaka – auga, jo, kamēr mēs Rīgā, cilvēki tās bija plūkuši klēpjiem. Smukas taču, bet vāzē tās tāpat nestāv. Tā man daudz ko iznīcinājuši, naktsvijoles arī vairs nevienas. Man jau nav žēl – plūciet kādu puķīti savam priekam, bet nekļūstiet par negausīgiem barbariem.

– Tomēr pamatā visus augus joprojām ievācat savās pļavās?

– Tā ir, tikai uz mežu pēc dažiem jāaiziet – viršiem, vaivariņiem. Bet darbs no agra pavasara līdz vēlam rudenim ir mežonīgs, jo katru zālīti ar rokām ievācu, un katra taču jāievāc savā laikā, savā mēness zīmē un fāzē, jāzina, kā katru kaltēt. Mēness daudz ko ietekmē, tā ir taisnība. Rudenī saknes jārok, jāmazgā, jāžāvē.

Visi mājas bēniņi un otrais stāvs nepārtraukti vienā klājienā ar augiem. Vienā dienā saliec, otrā ej apgrozīt. Uzglabāju papīra maisos vai kartona kastēs, un līdz nākamajai ražai augi smaržo, ziedi saglabā savu krāsu, lapas – savu. Un teikšu tā – veselībai noderīgi ir visi augi, kas aug Latvijā, un katrs no tiem ne tikai vienai kaitei vien. Kaut tas pats pelašķītis līdz gan klepum un bronhītam, gan iekaisumiem un asins tīrīšanai. Naktssvece palīdz pat pie multiplās sklerozes, ar to var pakoriģēt pārāk aktīvo bērnu uzvedību, imunitāti, aptaukošanos.

– Smīkņājam par amerikāņiem – Amerikā esot aptaukošanās sērga. Taču tā vien izskatās, ka tā drīz sasniegs arī Latviju.

– Un pavisam straujiem soļiem. Savu dara gan mazkustīgais dzīvesveids, gan pārtika, gan stress. Daudzi iemet mutē cepumu, končiņu, un liekas – uzreiz paliek foršāk, bet, kad liekas, var sasisties. Smagi. Un tā arī notiek. Dzīvnieki ir daudz gudrāki par cilvēkiem, viņi ēd tikai tad, kad gribas ēst. Vēl viena lieta, kas jāielāgo – ja pēkšņi ļoti sagribas apēst kaut ko tādu, ko parasti neēdat, vai nu domājot par slaido līniju, vai arī, ka tas kaitē veselībai, tad apēdiet, jo organisms zina, ko tam vajag. Nu, kaut to pašu gabaliņu speķa.

Protams, ne jau ar to labāko tagad rukšus baro, bet, ja gribēsiet, atradīsiet saimnieku, kurš vēl tagad sivēnus izbaro ar paša zemē audzēto kartupeli. Arī bez ogļhidrātiem cilvēkam neiztikt, tāpēc, ja ļoti sakārojas, apēdiet to bulku, kaut divas. Katru dienu taču neēdīsiet. Bet, ja gribas katru dienu, tad gan jādomā, vai tikai organisms nav pārāk piesārņots, ka vairs nezina teikt priekšā, ko tam vajag.

– No kurienes jums fundamentālās zināšanas par augiem?

– Tās krājušās no piecu gadu vecuma – mana omīte bija vieda sieviete, brīnišķīgi pārzināja zālītes. Tāpat arī tēvs – viņš bija bioloģijas zinātņu doktors, profesors. Kijevā aizstāvēja disertāciju, četrdesmit gadus pētīja onkoloģiju. Tēvs apstaroja raugu kā lopbarības piedevu, kas paātrinātu lopu augšanu, un skatījās, kas tur iznāks.

Pierādījās, ka starojums izraisa audzēju, un tad to ārstēja ar augiem, pētot katra dziedniecisko darbību. Mums pat mājās bija baltās laboratorijas žurciņas, man vēl tagad uz pirksta rēta no to zobiem. Kā jau visus bērnus, arī mani interesēja mazi zvēriņi.

– Kāpēc jūsu tēva pētījuma rezultāti par augu izmantošanu onkoloģijā netika un netiek lietoti slimnieku ārstēšanā?

– Lai to darītu, tas jāpierāda klīniskajos pētījumus, tie jāveic gadiem ilgi un tam nepieciešama liela nauda, bet pēc kārtējiem juku laikiem vairs nebija, kas piešķir. Tēvs piedāvāja kopsadarbību Onkoloģiskā centra vadībai, bet, protams, atsaucības nebija. Dziedināšana ar augiem visiem zināmu iemeslu dēļ nevienu neinteresēja un neinteresē vēl tagad.

Ja kaite ieprogrammēta zemapziņā

– Mēdz teikt, ka kuņģa čūlā var iedzīvoties vienas dienas laikā.

– Pareizi runā – kuņģis ļoti ātri reaģē uz stresu. Tāpat vairogdziedzeris. Tajā veidojas mezgli, strumas. Tagad šo dziedzeri izoperē vieglu roku, un tas nozīmē, ka visu atlikušo mūžu jādzer hormoni, bet tas, protams, atstāj savu ietekmi uz organismu.

– Nosaukums vairogdziedzeris liecina, ka tas organismam ir kā vairogs, kurš veic aizsargājošu funkciju. No kā tieši šis dziedzeris mūs aizsargā?

– Vispirms jau tas regulē sirdsdarbību, vielmaiņu, asinsriti. Organismā nav nevajadzīgu orgānu, visi strādā vienotā sistēmā, un tāpēc viena vai otra izoperēšana ir galējais variants, pie kā ķerties. Ja ar kādu rodas problēmas, jāapskata organisms kopumā. Dziedinot tikai vienu, var iekrist grāvī.

– Atnākušajam ir piecas dažādas problēmas – kā zināt, ar kuru jāsāk?

– Tam man palīdz analīzes, arī pieredze. Sākam ar katram vajadzīgo kokteili imunitātes stiprināšanai, tad lēnām sakārtojam visu pārējo. Un allaž atceramies, ka viss sākas galvā. Daudzi nemaz nav tik slimi, cik paši sev piemeklē visādas vainas. Salasās internetā, piemēram, par kuņģa vainām, un nez kāpēc attiecina tās uz sevi. Tad skrien pie ārstiem, sāk dzert omeprazolu, kas tagad tiek izrakstīts visiem pēc kārtas, labākajā gadījumā vēl piešauj klāt almagelu, bet tie sabeidz aknas.

Tomēr trakākais, ka kaites tiek ieprogrammētas, iekodētas zemapziņā. Tad strādāt ir ļoti grūti. Bet, ja tiešām ir kāda kuņģa kaite, to ar zālītēm, kuras nekam neskādē, sakārtot nav grūti. Piemēram, kuņģa čūlu izdziedināt, dzerot retēja sakni, dumbrāja kaķpēdiņu, pilsētas biteni, ceļteku. Tikai jāzina, kā to darīt.

– Parastais aspirīns, kuru dzer asins šķidrināšanai, arī gandējot kuņģi.

– Taisnība. Bet, kā jau runājām, asinis lieliski sašķidrina arī augi. Vēl lielāks trakums – kā kaut kas, tā dzert antibiotikas. Bet to vietā – jāskatās tikai, ko pie kuras vainas – var lietot propolisu, Islandes ķērpi, ehināciju, sētložņu. Tā der pret jebkuru iekaisumu jebkurā vietā organismā. Savukārt sievietēm klimaksa laikā, kad nāk virsū karstumi, ir visādas citas problēmas, nevis hormoni jādzer, bet kokteilis no sarkanā āboliņa, apiņiem, raspodiņa, vībotnes, nervu sistēmas stiprināšanai klāt vēl jāpieliek baldriāns vai vīgrieze. Kāpēc sievietes tā nedara?

– Tāpēc, ka slinkas. Pat gatavas, speciāli klimaksa periodam paredzētas tējas slinko apliet – kam ar tām ķēpāties, hormonus iedzert ir vienkāršāk. Kur nu vēl staigāt pa pļavām un pašai meklēt zālītes. Jūs daudz gribat!

– Nu jā... Arī iesnas tagad taču jāizārstē divu dienu laikā, kamdēļ nedēļu ar tām mocīties, kādu dienu darbu kavēt... Turklāt zālītes taču jāpazīst, jāzina, ko katra var un kā jālieto. Diemžēl tagad pat laucinieki par tām vairs neko nezina. Es savu mazmeitu augu pasaulē ievadu jau no sešu gadu vecuma, un nu jau viņa tajā orientējas ļoti labi.

Par imunitāti jāgādā visu gadu

– Jums jāzina arī, kāda zālīšu doza katram cilvēkam gatavotajā novārījumā vajadzīga.

– Arī te man palīdz analīžu rezultāti.

– Daudzi sev dažādiem gadījumiem, arī profilaksei, sarūpē uzlējumus – dažādus augus aplej ar spirtu vai šņabi, jo tad viss labums, kā saka, uzreiz aiziet asinīs.

– Ja alkohols nesagādā problēmas – lūdzu, gatavojiet! Bērzu lapas, balto ceriņu ziedus, ceļteku, asinszāli, raspodiņu, nātri, ehināciju... Tikai iesācējam šādā lietā tomēr jānoskaidro, ko, kad un cik daudz lietot. Ar to pašu nātri jābūt uzmanīgam, jo tā biezina asinis. Ja kāds grib sev sarūpēt dabīgās antibiotikas, propoliss nevis jāaplej ar spirtu, bet ar labu olīveļļu, jo spirtā iet bojā daudz vērtīgu vielu. Un ielāgojiet – katru augu ievācot, tam jāpaklanās, jāpateicas un tas jānogriež ar šķērītēm.

– Varam pieņemt, ka pie katras mājas aug tie augi, kuri to iemītniekiem vajadzīgi. Ja kāds uzrodas pēkšņi, tad tā ir zīme – pievērs uzmanību konkrētai veselības problēma! Tad jau katrā Rīgas pagalmā uzkrītošā daudzumā augošā strutene, pienenes liek domāt, ka rīdziniekiem pastiprināta uzmanība jāpievērš aknām, onkoloģijai.

– Ko te piebilst – ieklausieties augos! Bet, ja pie jūsu mājas aug, piemēram, maura sūrene, jāuzmana nieres – šis augs ir ideāls nieru kaitēm, akmeņu šķīdināšanai.

– Par imunitātes stiprināšanu būtu jāparūpējas jau rudenī.

– Par to jāgādā visu gadu un jāsāk domāt jau agrā pavasarī. No priežu pumpuriem bļodiņā nopuriniet putekšņus un sajauciet kopā ar medu; nogrieziet jaunos dzinumus un gaļas mašīnā samaliet ar medu. Tādu pa tējkarotei apēdiet rītā un vakarā, un ne pašam, ne bērniem nebūs ne iesnu, ne krekšķa, ne gripas. Arī bērnudārza bērniem.

Bet mēs tā vietā dzeram sintētiskos vitamīnus, no kuriem maz labuma. Un nevajag bērnus tuntulēt, vest uz skolu un no tās ar mašīnu – jūs taču viņam tā tikai sliktu darāt! Līdzko izbraucat ārpus pilsētas, lieciet viņiem vicot basām kājām pa zemi. Atceros, mēs bērnībā pat mīnus divdesmit grādos bez cepurēm un cimdiem staigājām – nekāda vaina. Es vēl tagad ziemā cepuri galvā nelieku.

Ja pašiem vai bērniem ļoti trūkst kādu mikroelementu, sasmalciniet mazos ūdensziedus – tajos ir teju visi no 33 organismam nepieciešamajiem, pat sudrabs. Protams, darbiņš ir – jāņem duršlaks, jāiet ūdenī, ūdensziedi jānosmeļ, jānoskalo tekošā ūdenī, tad jāsaberž ar medu. Iekšķīgi lietojot, ne tikai imunitāte nostiprināsies, bet arī redze uzlabosies, katarakta, glaukoma nesagādās problēmas.

Ūdensziedus var pievienot salātiem, zupām vai, sasmalcinātus un sajauktus ar sviestu, smērēt uz maizītes. Lietosiet vārpatu sakneņus, vienmēr tīri būs asinsvadi, nebūs tūsku, ādas problēmu. Tā laba pie plaušu problēmām, podagras. Maigās virzas lapiņas – izcils palīgs sirdsdarbības uzlabošanai, pie aknu un plaušu slimībām, alerģijām, labdabīgiem audzējiem, tām ir urīndzenoša iedarbība.

– Kas nekait dzīvot laukos!

– Tā ir. Pilsētniekam atliek atrast tīrāku dārzu, pļaviņu piepilsētā un no tās ņemt visu, ko vien var paņemt. Arī uz mežu taču var aizbraukt un kaut intereses pēc paskatīties, kas tur aug, kas labs no tā mājās pārnesams.

Piekrītu tiem, kuri uzskata, ka pavasaros labāk ēst pilsētas dzīvojamo māju pagalmā augošo pieneņu, gārsu, ceļteku, nātru lapiņas, nevis kastītēs glīti iepakoto, no Itālijas atvesto zaļo lapiņu sajaukumu, kas ledusskapī nesavītis stāv visas divas nedēļas. Kārklu mizu sagriezīsiet, sakaltēsiet – nevajadzēs paaugstinātas temperatūras gadījumā pirkt ne aspirīnu, ne paraceptamolu. Mizas novārījums palīdzēs arī pret sāpēm un pat parazītu izdzīšanai. Pamatā gan pret parazītiem izmanto biškrēsliņu, ķiploku, vībotnes saknes un vēl dažādus augus.

Dieviņš cilvēka veselībai sarūpējis visas zālītes, tikai jāgrib, ja vien nevēlaties saujām lietot medikamentus. Bez visām citām blaknēm, ko tie izraisa, medikamenti vēl vairāk skābina jau tā skābo organismu, kuru tādu dara gaļas, balto miltu izstrādājumu, saldumu ēšana, kafijas, alkohola, saldināto dzērienu dzeršana. Ideāli, ja mēs pH līmeni uzturētu aptuveni 7 līmenī, bet lielākajai daļai tas ir krietni zemāks. Bet, līdzko organisms pārskābināts, samazinās imunitāte, attīstās un savairojās dažādas sēnītes. Tad ko brīnāmies par onkoloģijas un citu slimību bumu?

Vēl mazliet parāšos – pie katras mazākās sāpītes uzreiz nevajag domāt, ka jau pēdējā stundiņa klāt. Neuzstādīsim savai zemapziņai greizas programmas! Turklāt, ja saujām dzersi zāles, tad i neceri, ka atkal varēsi uzskriet piektajā stāvā kā jaunībā.

Bet kustēties vajag, lai vai kā tās locītavas sāp, lai kāds nespēks uznācis. No sēdēšanas vai gulēšanas spēks nevairojas. Es arī lauku cilvēkiem saku, ka uz trīs kilometrus attālo veikalu jāiet kājām, nevis jābrauc ar mašīnu. Pa ceļam galvu izvēdināsiet, pļavā iebriduši, kādu vērtīgu zālīti noplūksiet.

– Rīgā vecāka gadagājuma cilvēki satraucās, kad tika mainīts 4. un 1. tramvaja maršruts. Nu 4. tramvajs, kas brauca gar Centrāltirgu, ejot reti, bet no 1. tramvaja līdz tam pārsimt metru jānoiet kājām.

– Nu traka prasība! Tikai bez kustēšanās nesakārtos ne asinsriti, ne limfodrenāžu. Tad ko sūdzamies par tūsku, problēmām ar locītavām un sirdi!

– Vairākkārt minējāt, ka zemapziņā nedrīkst uzstādīt programmas – esmu slims. Taču zinu cilvēkus, kuri smaidot uzsvēruši, ka dzīvos 100 un vairāk gadu, bet aizgājuši ātri vien pēc šādas salielīšanās.

– Ar jebkādiem vārdiem jābūt ļoti uzmanīgiem – ne tajā stundā pateikti, tie var veicināt pretējo. Ar vārdu var septītajās debesīs pacelt, bet ar to var arī nogalināt. Tāpēc dziedniekam jābūt labam psihologam, viņam jājūt, kādu valodu ar kuru cilvēku runāt.

– Ja jums ir kārtīga lauku māja, pie tās noteikti ir arī pirtiņa.

– Ir gan, tai līdzās tas pats varžu dīķītis. Arī uz ezeru var aiziet. Es gan uz to eju biežāk – makšķerēt. Arī ziemā. Kas tā ir par vienreizēju skaņu, kad vējš sniegu pa ledu dzen! Tad man vairs nav svarīgi, cik lielu zivi noķeru, galvenais – esmu atpūtusies, enerģētiski attīrījusies.

– Kas ir jūsu panaceja?

– Fizisks darbs. Maz guļu, visur diedzu ar kājām. Ziemā slēpoju, patīk pabraukt ar slidām. Arī neslinkoju pa tukšo – katrā brīvākā brīdī adu vai lasu gudras grāmatas. Labprāt tiekos un parunājos ar sirdsgudriem cilvēkiem – varbūt viņam ir tikai dažu klašu izglītība, bet cik viņš ir vieds! Un tikai pašmācības ceļā tāds kļuvis.

Viena tāda tante bija staigājošā enciklopēdija, pat astronomiju pārzināja. Arī par augiem man daudz pastāstīja, tautasdziesmas par jebkuru tēmu zināja no galvas noskaitīt. Kad mazmeitai kaut ko skolai vajadzēja uzzināt, bet es nezināju teikt, viņa uzreiz zvanīja Intas tantei. Tikai nu vairs nav, kam jautāt, nu pašai viss jāizzina. Kā mums visiem.

Iesaka dziedniece: kā stiprināt enerģētisko lauku un sevi pasargāt no "ļaunas acs"

Komentāri (1)