Doma ir laba, bet kāda tad ir sabiedrības atsaucība? Kas uz šo telefonu zvana un vai tas tiešām kādam ir palīdzoši? Santa Laimiņa – Rubene ir klīniskā un veselības psiholoģe, EMDR terapeite apmācībā, un strādā krīzes centrā “Skalbes”. Izvaicājām viņu par to, kāds ir šī krīzes tālruņa mērķis un vai šobrīd jau ir kādi novērojumi par to, vai šis mērķis varētu tikt sasniegts.

Par tālruņa nepieciešamību un mērķa auditoriju

Vardarbības novēršanas tālrunis ir Eiropas projekts, ko “Skalbes” realizē kopā ar Labklājības ministriju, stāsta Santa Laimiņa-Rubene. Projekts uzsākts šī gada maija sākumā un turpināsies līdz nākamā gada beigām, apmēram decembrim. Tālrunis ir domāts cilvēkiem, kuri izjūt dusmas, agresiju, frustrāciju, citas intensīvas emocijas un vēlas piezvanīt uz tālruni, lai novērstu savu vardarbīgo uzvedību, vai arī, ja cilvēks, iespējams, jau ir veicis kaut kāda veida vardarbīgu uzvedību un vēlas šo uzvedību mainīt. Un vēl trešā tālruņa mērķauditorijas grupa ir speciālisti, kuri var saskarties ar cilvēku ar vardarbīgām tieksmēm un uzvedību, un viņi vēlas saprast, kāda veida pakalpojumi un palīdzības iespējas Latvijas valsts piedāvā. Tas, kas Latvijā ir pieejams, ir sociālās rehabilitācijas programma vardarbību veikušām pilngadīgām personām, un tā tiek ieteikta tiem, kas piezvanījuši, lai dalītos ar savu problēmu.

Aptuveni tāda ir krīzes tālruņa mērķauditorija. Runājot par mērķauditorijas sasniegšanu, psiholoģe informē, ka no maija sākuma līdz apmēram šim brīdim, kad notiek intervija, uz tālruni saņemti kādi 220-230 zvani, no kuriem 40–45% ir no tiešās mērķa auditorijas – tātad zvana cilvēki, kas ir vardarbīgi vai domā, ka viņi var kļūt vardarbīgi, kā arī dažādi speciālisti. Pārējie 60% ir ierastais krīzes tālruņu fons – cilvēki, kuri grib izteikties par šo tālruni vai iztāstīt, kas viņiem patīk vai nepatīk, vai grib pajokoties, neuztver nopietni. Šie zvani, protams, tiek apkalpoti, tomēr koncentrēšanās ir uz tālruņa patieso mērķauditoriju – cilvēkiem, kuri zvana tāpēc, ka viņiem ir vajadzīgs šis tālrunis.

Vai bija kādas prognozes, ko atnesīs šis projekts? “Skalbju” speciāliste saka, ka protams, ļoti cerēja, ka būs, kas zvana. Kas būtu tā mērķauditorija, bijis skaidrs, tā kā Latvijā jau pastāv rehabilitācijas programma. Kāpēc šis tālrunis arī bija svarīgs? Daudzas valstis, kas ieviesa šo tālruni vispirms, piemēram, Igaunija, saprata, ka ok, cilvēks piezvana, viņam ir problēma, bet ko tālāk? Problēma tika identificēta, un tikai tad radās programma.

Savukārt Latvijā šī situācija ir atšķirīga, jo rehabilitācijas programma jau ir, un tālrunis ir veids, kā cilvēks ar zvanu var par to uzzināt. Piezvanot tiek identificēts, ka viņam ir problēma, kaut kas, ko viņš vēlas mainīt savā uzvedībā – un, lūdzu, šeit ir konkrēts risinājums, kā jūs to varētu darīt. Turklāt rehabilitācijas programma strādā visā Latvijā, ne tikai Rīgā. Tas būtu izaicinoši, ja programmu varētu saņemt tikai kādā lielākajā pilsētā vai vispār tikai galvaspilsētā, saka Laimiņa-Rubene, bet programmu var saņemt jebkurā sociālajā dienestā, jebkurā vietā Latvijā.

Kas ir tie, kuri zvana, un ko mēs vispār par viņiem varam uzzināt?

Pārsvarā – apmēram 80% – zvanītāji ir vīrieši, kas domā par vardarbību vai to jau ir veikuši, atbild “Skalbju” psiholoģe. Visizplatītākā forma ir emocionālā vardarbība. Ja zvana sievietes, tad visbiežāk vēlas runāt par vardarbību, ko viņas vai nu ir veikušas vai domā veikt pret saviem bērniem – nepilngadīgajiem. Pret ko tad vīriešiem ir vardarbīgas tieksmes? Laimiņa-Rubene saka, ka vīriešiem zvanu pamatā ir partnerattiecības, tātad – vardarbība pret partnerēm. Vēl viena, vismazākā grupa ir cilvēki, kas zvana par vardarbību pret radiniekiem vispār, par ko Latvijā diezgan maz tiek runāts. Proti, kad pieaudzis cilvēks ir vardarbīgs pret savu pieaugušo mammu, tēvu vai citiem pilngadīgiem radiniekiem.

Zvana arī paši cietušie un tos novirza tos tālāk uz citiem atbilstošā atbalsta tālruņiem, kur viņi var iegūt specifiskāku informāciju. Mērķa auditorija tomēr ir vardarbības veicējs.

Vai ir iespējams izšķirt kādas noteiktas sociālās grupas, izglītību vai noteikt aptuveno zvanītāja portretu, tā kā tālrunis ir konfidenciāls un zvanītājs paliek anonīms un var nesniegt nekādas ziņas par sevi? Psiholoģe atbild apstiprinoši uz to, ka tālrunis ir anonīms un ka šāda informācija ievākta netiek. Darbinieki neprasa konkrētus jautājumus un cilvēks piezvanot var stāstīt tikai to, kas tajā brīdī ir noticis vai kas varētu notikt. Konsultanti risina noteikto situāciju.

Uz jautājumu, vai zvana lielākoties latvieši vai krievvalodīgie, Laimiņa-Rubene atbild, ka apmēram 90% ir latviešu valodā runājoši cilvēki un atlikušie procenti – krieviski runājošie. Vai varētu būt tā, ka pie krievvalodīgajiem nenonāk informācija? “Skalbes” cenšas informāciju veidot tā, lai tā nokļūst arī tur, bet gan jau no tādas komunikācijas viedokļa aktīvāki viņi tomēr ir latviešu valodas vidē. “Nāk jauns gads un tad mēs mēģināsim censties vēl vairāk ar šo grupu strādāt,” viņa saka.

Tomēr viņa atzīmē, ka

vardarbība ir fenomens, kas notiek visos sociālajos slāņos, un var notikt ar jebkuru cilvēku, kas ir piederīgs jebkuram no sociālajiem slāņiem.

Tas, ko speciāliste var komentēt, ir veidi, kā šie cilvēki var nonākt līdz šim zvanam uz šo tālruni.

Ir tādi, kas patiešām atver interneta meklētāju un skatās pēc konkrēta telefona numura, kur viņi var izstāstīt, ka “jūtos tā un tā, emociju katliņš burbuļo, gribu kaut ko izdarīt, kur es varu saņemt palīdzību.” Ir arī speciālisti, kas iesaka vērsties uz šo tālruni. Tas var būt sociālais darbinieks, tas var būt psihologs – tātad tālrunis kļūst par instrumentu, ko izmantot brīdī, kad gribas sakliegt vai pielietot pat fizisku vardarbību. Ja ir nepieciešams “iziet” no esošās situācijas un nevar uzreiz sazvanīt, piemēram, psihologu, bet steidzami vajag parunāt ar kādu uzticības personu, tad tas var būt arī krīzes tālruņa darbinieks.

Vēl starp zvanītājiem ir vīrieši, kuri saņēmuši tiesas lēmumu, ar kuru sociālā rehabilitācija vardarbību veikušām personām ir obligāta. Viņi vēlas uzzināt, kāda šī programma ir, kas viņiem būs jādara. Viņu starpā ir arī cilvēki, kas vēlas izteikties par to, ko viņi domā par šo lēmumu, kā viņi jūtas par to un ka viņiem tas nešķiet taisnīgi… Zvans arī ir veids, kā viņi var izlādēt šīs emocijas – izrunāties par to, ka viņiem šķiet, ka šī rehabilitācija uzlikta par pienākumu.

Santa Laimiņa Rubene uzsver: “Tāpēc es noteikti gribu iedrošināt speciālistus, kuri strādā ar šiem cilvēkiem, griezties un meklēt šo palīdzību, neatstāt uz to brīdi, kad vardarbība jau ir bijusi un kad no tās atpakaļceļš vairs īsti nav iespējams.”

Tālrunis kā sistēmas siets

Statistika rāda, ka 90% gadījumu, kad šie cilvēki ir piezvanījuši, nav bijusi izsaukta policija. Tas nozīmē, ka šajos konflikta brīžos nav iesaistīts neviens dienests, arī no kaimiņu puses par ģimenes konfliktiem. Tātad nevienā citā instancē šis cilvēks nav bijis. Ar vienu tālruni mēs, protams, nevaram atrisināt vardarbības problēmu, saka speciāliste, bet tālrunis ir kā siets, kurš mēģina “saķert” tos cilvēkus, kas krīt cauri sistēmai, kurā iesaistīta tiesa, sociālie dienesti, bāriņtiesa vai citas institūcijas. Tie ir cilvēki, kuri tiešām grib savu uzvedību mainīt, kuri ir pietiekami spējīgi reflektēt par savu uzvedību, iespējams, jau saredz savas uzvedības sekas paši. Tās sekas, kas nenāk no institūcijām, sekas izsauktai policijai vai bāriņtiesas jautājumiem par bērniem, kuri redz šos konfliktus. Cilvēks, kas zvana, jau redz, ko bērniem vai sievai, vai vispār attiecībām nodara šī vardarbība, un viņš saprot, ka viņā varbūt ir resursi, lai gribētu mainīties. Laimiņa-Rubene uzsver, ka valsts pienākums ir vardarbības prevence, pirms vardarbība ir notikusi. Arī pēc tam, kad tā jau ir notikusi, šai prevencei iedot tik plašus instrumentus, lai varētu strādāt un piedāvāt atbalstu vai konkrētas korekcionālas lietas katrai no grupām. Arī tiem, kuri ir spējīgi paši paskatīties uz sevi un pateikt, ka šis nav okei – tam, kā es daru, būs kaut kādas sekas, viņa norāda.

Ir jābūt šiem daudzajiem instrumentiem, lai pēc iespējas lielāku grupu aptvert un ar to strādāt: tiem, kur ir jau kaut ko pārkāpuši un tālrunis vairs nav tas, kas ar viņiem strādās – tā jau būs rehabilitācijas programma, uz kuru tālruņa konsultanti motivē un virza zvanītājus. Nākamā darbības pakāpe jau ir policijas kontrole, piemēram, elektroniskā uzraudzība, kas notiek no šī gada jūlija, atkārtotu pārkāpumu gadījumā, kas nozīmē augstus riskus jau cietušajiiem. Nākamais instruments, diemžēl, ir ieslodzījums.

Virsmērķis – palīdzēt cietušajam, nevis grēksūdze

Kāds ir aptuvenais scenārijs, kā norisinās saruna? Santa Laimiņa-Rubene stāsta, ka pie šī tālruņa strādā speciāli apmācīti tālruņu konsultanti, kuriem jau ir ilgstoša pieredze pie citiem “Skalbes” krīzes tālruņiem. Viņi tiek īpaši apmācīti strādāt arī ar šī tālruņa mērķa auditoriju. Gan, lai izstāstītu par iespējām saņemt rehabilitāciju, lai motivētu saņemt rehabilitāciju, gan izrunāt, kādas ir tās bažas, kāpēc cilvēks nevēlas to saņemt. Protams, arī atbalstīt un pārrunāt šos uzvedības modeļus: kāpēc mēs izvēlamies kliegt, dauzīt durvis, kontrolēt, varbūt arī fizisku vardarbību, un no kurienes šis modelis nāk. “Jā, protams, tālrunis paredzēts arī krīzes intervencei, jo parasti zvanot jau ir notikusi kaut kāda krīze vai tūlīt notiks, un tad tur ir darbs ar emocijām, emociju apzināšanos”, stāsta psiholoģe, un uzsver: “Protams, ka tālruņa mērķis vienmēr būs cietušā aizsardzība. Lai novērstu šo vardarbības epizodi, lai cilvēks nekļūtu vardarbīgs. Tas ir šī tālruņa galvenais virsmērķis – palīdzība cietušajam.”

Bet, ja reiz zvans ir anonīms, kā darbiniekam rīkoties gadījumā, ja viņš saprot, ka ir noticis kas pretlikumīgs? Uz to Santa Laimiņa-Rubene atbild: “Mums ir iekšējais protokols, ko mēs darām gadījumos, ja cilvēks ziņo par noziegumu, ko viņš šobrīd ir izdarījis. Lai cilvēkiem būtu pilnīga pārliecība, ka mēs nemēģinām nekādā veidā slēpt, atbalstīt vai minimizēt iespējamā notikušā sekas. Bet mēs arī atklāti komunicējam ar zvanītāju, ka tas, ko jūs šobrīd stāstat, ir noziegums, tas, kā jūs esat rīkojies – mums par to ir jāziņo. Mēs esam atklāti ar zvanītāju un stāstam, ko mēs ar šo informāciju darīsim, ja viņš tiešām stāsta par to, ka viņš ir izdarījis noziegumu.”

Turpinot par šādām situācijām, viņa stāsta: “Mēs esam sadarbojušies pie tālruņa izstrādes ar Francijas un Lielbritānijas kolēģiem, kuriem gadiem jau ir šāds tālrunis. Piemēram, Francijas kolēģiem ir tā, ka viņiem pa visiem šiem gadiem nav neviens tāds gadījums bijis, ka būtu jāziņo policijai. Tāpēc, ka ir konkrēti atrunāts sarunas ietvars – mēs runājam par to, kā jūs jūtaties, par to, kādas ir izvēles, kādas jūs esat izdarījuši, ko var darīt savādāk.”

Konsultanti informē par rehabilitācijas iespējām, par citādiem uzvedības paterniem, ko zvanītāji var izvēlēties.

Ļoti liels un svarīgs sarunas punkts ir atbildības uzņemšanās par savu uzvedību. Nevis tas, ko tas otrs – kāds “viņš” vai “viņa” – darīja un kā vardarbības veicēju izprovocēja.

Tev, zvanītāj, ir tava atbildība izvēlēties adaptīvas uzvedības modeļus – kā tu strādā ar sevi, kā tu reaģēji uz dusmām, kā tu tās dusmas parādi citam, skaidro psiholoģe. Parasti vienalga turpinās taisnošanās, ko kurš teica… “Nē, jums ir jāpaņem sava daļa atbildības,” viņa uzsver, “Mēs neesam bērnudārzs, kurā “viņš pirmais sāka.” Nē, mēs esam pilngadīgi pieaugušie, mēs ņemam savu daļu atbildības par to, ko mēs varam kontrolēt. Mēs varam kontrolēt savu uzvedību, lai cik grūti to būtu pieņemt, ka mums ir šī kontroles svira. Ja vien, protams, tur nav kaut kādas vielas iesaistītas, no kurām pazūd šīs iekšējās bremzes. Varbūt tālruņu statistikā tas tik bieži neparādās, bet tas, ko mēs redzam darbā ar vardarbībā cietušajiem – bieži šajos konfliktos ir vielas, ir alkohols. To diezgan grūti vai neiespējami kontrolēt, bet tas ir vainu pastiprinošs apstāklis, ja mēs domājam par vielu lietošanu. Tas nekādā veidā neattaisno tevi – tātad ir nepieciešama palīdzība.”

Vide, kas noved pie vardarbības

Kā mēs zinām, alkohola lietošanai Latvijā nav tā labākā statistika, īpaši uz Eiropas fona. Kā mainītos aina, ja cilvēki vēlētos saņemt palīdzību, ārstēties no alkohola lietošanas, un šo palīdzību saņemtu? Laimiņa-Rubene pati atbild uz sev uzdoto jautājumu: “Vardarbības fenomens – tas nav tikai par to brīdi, kad cilvēks jau to veic. Viņi kaut kā līdz tam ir nonākuši. Tur ir bijusi konkrēta vide: kā šis cilvēks ir izaudzis, kā māk savstarpējās attiecības veidot ar citiem cilvēkiem, ko ģimenē redzējis, kā attīstījies, vai jau 14, 13 gados sācis lietot alkoholu, kā tas ir iespaidojis smadzeņu attīstību… Kā mēs esam vispār iemācījušies veidot attiecības.”

Un te psiholoģe uzsver: “Tas ir pats pamats, kur mums visiem kā speciālistiem ir jāiesaistās. Kā tas ir – veidot veselīgas, normālas attiecības bez vardarbības, kā mēs nododam no paaudzes paaudzē šīs zināšanas, jo kur gan citur mēs iemācīsimies to? Mēs kā tādi sūklīši paņemam to, ko mēs tajā bērnībā esam redzējuši… Un pēc tam jau atkal uzņemties atbildību, atrast sevī resursus, dažreiz naudu, kaut kādus citus līdzekļus, lai mainītu to paternu, ko es tur no paaudzes paaudzē paņēmu. Tas ir daudz sarežģītāk nekā iemācīt jau bērniem, parādīt, ko nozīmē veselīgas attiecības. Grūti salauzt to loku.”

Psiholoģe atgādina, cik tas var būt izaicinoši – cilvēkam meklēt šos tālruņus un arī piezvanīt. Saņemt ne tikai emocionālu atbalstu, palīdzību un izrunāšanos, bet arī pateikt: man ir kaut kāda problēma, jā, es gribu ar to strādāt… Tas ir emocionāli izaicinoši un grūti.

Cik daudz ir daudz? Skaitļos neizmērāmā ietekme uz cilvēku dzīvēm

Kopsavilkumā “Skalbju” psiholoģe secina, ka tas, ka cilvēkam ir bijusi motivācija piezvanīt, jau ir daudz. Kad projekts tika uzsākts, bija cerības, ka būs zvani, ka varēs nokļūt līdz rehabilitācijas programmas mērķauditorijai. Var jau mēģināt noteikt – 220 ir daudz vai maz? Bet nevar izmērīt to, ka kaut viens cilvēks ir aizgājis uz programmu tāpēc, ka viņš ir piezvanījis, kādas ir iespējamās sekas šim ieguldījumam, ko viņš ir izdarījis savā dzīvē, īpaši, ja tur ir iesaistīti citi – partneris vai bērni, vai ģimenes locekļi un viņu dzīves…

Kaut vai viens cilvēks… Cik daudz ir ieguvuma no tā, ka viņš ir spējis pārveidot to savu uzvedību? Ja nav cietušā, nav cietušā vai vardarbības veicēja rehabilitācijas, medicīnas izdevumu, bērnam skolā papildus slodzes vai psihologa – pēc tā vairs nav nepieciešamības.

Varbūt kāds bērns pārņems veselīgākus uzvedības modeļus. Skaidrs, ka viņš arī nodos saviem bērniem, un tā palēnām no paaudzes paaudzē, turpina modelēt Laimiņa-Rubene, un atzīst:

tas ir tāds ilgs un smags darbs – visu laiku pilināt, pilināt, pārveidot, pa vienam vien dot iespēju cilvēkiem meklēt un atrast veidu, kā dzīvot nedaudz labāk, savādāk, nekā tas redzēts savā ģimenē.

Ir cilvēki, kas zvana arī atkārtoti, par ko, protams, var uzzināt vien tad, ja pats zvanītājs to pasaka. Atkārtotajos zvanos ir teikts, ka šis tālrunis ir palīdzējis, gribas izrunāt vēl kaut ko, tas ir kļuvis par instrumentu, kur zvanīt, izventilēties, kad ir intensīvās emocijas. Tātad var secināt, ka šis tiešām ir palīdzoši, un kādam tas noder.

Kas notiks tālāk, pēc projekta beigām? Tas ir Eiropas finansējuma projekts, kuru rakstījusi Labklājības ministrija, un būs nepieciešams nobeigums, prezentēt rezultātus, bet kas tālāk būs, šobrīd informācijas nav. Vēl laikam ir jāpaiet, lai var analizēt zvanus un vajadzības, un ko varētu vēl efektīvāk darīt.

Izaicinošais svētku laiks

Šo tēmu aktualizējam tagad, Ziemassvētku un Jaungada brīvdienu laikā, kuras šogad ir garas. Tieši nedēļas nogales un brīvdienas ir laiks, kad aug vardarbības ģimenē gadījumu skaits. Psiholoģe skaidro: “Svētkos, ģimenes attiecībās mēs visi sanākam ar varbūt labākajiem nodomiem, kādi šiem svētkiem ir, bet bieži tas neatbilst realitātei. Vai varbūt mēs drusku jūtamies kā tādā turbulencē, galu galā šie ir tādi nemierīgi laiki, kas, protams, arī iespaido, kā mēs jūtamies,” un atgādina – “tāpēc noteikti aicinām tos, kam ir nepieciešamība pēc palīdzības, svētku laikā nepalikt vieniem. Tiem, kas, iespējams, domā vai izjūt vēlmi veikt kaut kāda veidu vardarbību, tomēr to nepieļaut. Ir pieejams atbalsts, turklāt svētku laikā tālrunis strādās 24 stundas diennaktī.”

Nebaidies vērsties pēc palīdzības:

Valsts apmaksāts vienotais krīzes tālrunis darbojas visu diennakti: 116123

Citi krīzes tālruņi pieejami: https://www.skalbes.lv/sanem-palidzibu/

Vardarbības prevencijas tālrunis: 22045225

Tālruņa darba laiks:

Darba dienās no plkst. 06.00 līdz 12.00 un no plkst. 18.00 līdz 00.00

Brīvdienās un svētku dienās: visu diennakti.

Mūzikas klausīšanās strādājot - tā palīdz vai traucē darbam?