Droši vien daudziem, kuri ik vakaru redz tevi Bez tabu, ir sajūta, ka viņi tevi pazīst personīgi.

Tāda ir mūsu raidījuma sūtība – paciemoties, apspriest būšanas, nebūšanas, izklaidēt, izglītot, pajokot, paironizēt un atvadīties līdz rītdienai. Trakākais, ka draugi, kad viņiem piezvanu – čau, sen neesam tikušies, vajadzētu saskrieties!, saka – nemaz nav tik sen, vakar redzējām. Tad atgādinu, ka tā bija vienvirziena tikšanās. Mani visu dzīvi pavada sajūta, ka mani neatceras. Nesen Radio bufetē darbinieces teica, ka dzīvē es esot pavisam citāda nekā ekrānā. Tas iedrošina. Protams, mani pazīst, tomēr domāju, ka ikdienā esmu viens, bet ekrānā – nedaudz cits cilvēks. Īstenību gan tas neko daudz nemaina.

Iekšējais kodols...

... paliek tas pats. Kādam patīk, kādam nepatīk, kādu varbūt sadusmoju, kāds pasmaida, līdzpārdzīvo – visiem mīļš nebūsi nekad. Atvainojos visiem, kam krītu uz nerviem. Protams, varētu teikt – jums ir pults, varat pārslēgt, bet tas droši vien nebūtu pareizi, es dabūtu pa biksēm no kanāla vadības. Bērni ir vispatiesākie. Nesen skolā filmējām Latvijas lepnuma stāstu, bērni saskrien apkārt – Bez tabu! Bez tabu! Kad rādīs? Kad rādīs? Vairākos veikalos ir “manas” pārdevējas. Kādā centra veikalā, kur iegriežos reti, gaļas stenda pārdevēja saka – jūs sen neesat bijusi, kā jums iet? Un tur ir tas foršums. Ikdienā tiekos ar tik daudziem, ka reizēm nedod mieru jautājums – kā es viņu pazīstu? Jo šķiet, ka man ar viņu jau bijušas darīšanas citā vietā un laikā. Piemēram, Latvijas Televīzijas pašreklāmā darbojas kāds vīrietis, un katru reizi, kad viņu rādīja, prasīju ģimenei – kā es viņu zinu? Līdz sapratu, ka Kalnciema tirdziņā no viņa pērku upeņu sīrupu.

Nez kāpēc radies priekšstats, ka esi kārtīgāks, pareizāks cilvēks nekā raidījums Bez tabu.

Tas ir stereotips, es gribētu būt kārtīgāka. Šorīt domāju – jāsakārto soma. Kamēr ciet – forši, kolīdz atver – svētās šausmas! Labi, ka tur vismaz nav mazie legingi vai zeķītes. Ar to kārtīgumu tu mani samulsināji. Tavuprāt, raidījums Bez tabu ir...

... mazliet spurains. Reizēm sižetiņi ir pļāpu līmenī.

Tas, man liekas, ir labākais!

Šķiet, tu ar savu nostāju pret dzīvi, vērtībām vairāk iederētos ziņu galā.

Nē, esmu vieglais gals, ziņās jābūt racējam.

Ā, tev tomēr patīk papļāpāt?

Patīk gan... Es baigā pļāpa esmu.

Jau dažus mēnešus ekrānā esi ik vakaru – palaidi Evelīnu sagaidīt bērniņu.

Jā, viņa palaida mani, tad es viņu. Dažkārt smejamies, ka pēc pašreklāmas rullīšiem, kuros parādāmies te ar vienu, te – otru kolēģi, cilvēkiem šķiet, ka mēs visi dzīvojam kopā. Tas nav pārmetums, bet apbrīnas vērts fakts, ka daudzi Latvijas cilvēki uzskata, ka mēs televīzijā (vienalga, kurā) dzīvojam ja ne gluži visi vienā dzīvoklī, tad vienā mājā gan, turklāt nenormāli draudzējamies, ejam viens pie otra ciemos... Aizbraucam pie kāda, viņš saka – jūs tur viņai Latvijas televīzijā pasakiet...

Kā nonāci televīzijā?

Fricim bija divi gadi, es mētājos, nevarēju saprast, ko iesākt, žurnālistikas studijas bija paplēnējušas. Man ir vairākas nepabeigtās izglītības. Esmu mācījusies pat tūrismu, varu sasiet jūrnieku mezglu. Tā bija vidējā profesionālā, to gan pabeidzu. Pēc vidusskolas iestājos Teoloģijas fakultātē, kur sabiju divus gadus, tad Rīgas Tūrisma skolā, pēc tam – žurnālistikā. Tad vīrs laikrakstā “Diena” ieraudzīja sludinājumu, es pieteicos, aizgāju uz vienām pārrunām, otrām. Tolaik pat neatrados Rīgā, visu vasaru dzīvoju Saldū, tāpēc palūdzu, lai Gints, mans vīrs, piezvana Mārim Zanderam un uzprasa, vai man ir vērts iet uz nākamajām pārrunām. Māris teica – man šķiet, ir vērts atnākt. Tikāmies Pūt, vējiņos, kur pie vīna un siera plates Māris Zanders, Agnese Vārpiņa, Andris Gauja, es un vēl daži cilvēki jau konkrēti spriedām, kāds tas raidījums varētu būt. Pavērtu muti klausījos. Atceros, kad samontēju pirmo stāstu, Māris Zanders atnāca to noskatīties. Es nevaru skatīties kopā ar vērtētāju, tāpēc izgāju aiz durvīm. Māris iznācis teica – izskatās, ka ar humora izjūtu tev viss kārtībā! Tos vārdus es turu šeit (pieliek roku saules pinumam). Tas bija baigais iedrošinājums, lai gan īsti nezināju, kas Māris Zanders ir... Man viņš bija čalis, kas visu laiku pīpē, reizēm aizdedzinot savu mēteli, jo kabatā uzšķīlis šķiltavas; cilvēks, kurš stāsta brīnišķīgus stāstus. Tieši tad iepazinu cilvēku, kurš arī manu profesionālo dzīvi ir darījis pilnīgi citādu, cilvēku, no kura tik daudzi mācījušies, bet atceramies vien tad, kad viņš pēkšņi aiziet. Tas ir Ēriks Niedra. Tā mēs sākām Skolas ielas dzīvoklītī, gāja diezgan jautri.

Nonākot kadrā, tu izmainījies, uzplauki. Pirms tam kā reportiere biji pelēkais zvirbulis, bet pārvērties par dīvu.

Nē, vārds dīva noteikti nav man domāts! Redz, televīzijas specifika nosaka, ka tev tādai jābūt – tā ir cieņa pret skatītāju. Es nevaru atļauties tur stāvēt nemazgātiem matiem. Man šķiet, televīzijai jābūt mazliet ārpus ikdienības, katru vakaru jārada svētki. Jo, kad ejam cilvēkos, mēs sapucējamies, uzvelkam augstpapēžu kurpes. Ko tur var darīt, ka mums katru vakaru jāiet ciemos?

Ir patīkami redzēt, ka trīs bērnu mamma var izskatīties tik forši.

Zini, manu paziņu, draugu lokā tās trīs bērnu mammas visas ir tik skaistas, pilnas ar dzīvi, viņas mani iedvesmo. Manai māsai ir viena meita, vieniem draugiem – dēls un meita, bet pārējiem – pa trim, četriem bērniem.

Vai tu, ieraugot sevi no malas, iedomājies par savu sievišķīgo potenciālu? Vai negribas to glanci arī ikdienā? Tad tu būtu cits cilvēks.

Tad es noteikti būtu cits cilvēks! Bet tas ir sarežģīts jautājums.

Tie būtu citi spēles noteikumi?

Es domāju gan. Redz, šobrīd būt tādai, kā ar tevi sēžu...

... ir dabiski?

Jā! Protams, esmu domājusi – kā būtu, ja es visu laiku būtu tāda kā ekrānā. Tā noteikti būtu pilnīgi cita Agnese Drunka. Es laikam negribētu. Ja nu uz dienu, divām. Runājot par vizuālo pārvērtību, glancējumu – es televīzijā seju nemazgāju, to daru mājās, tāpēc reizumis sanāk tādai pašai ieskriet lielveikalā. Kamēr neatceros, ka esmu grimā, tikmēr vēl neko, bet, kolīdz piefiksēju, jūtos neomulīgi. Vide, kurā atrodos, cilvēki, ar kuriem sazinos – viņiem šo glanci nevajag. Bērni gan agrāk reizēm teica – mammīt, cik tu smuka. Tagad man pirmais darbs ir nomazgāt grimu un būt pašai. Saku – nomazgāšu darba muti. Mūsu vidējais bērns ir divpadsmitgadīgā Līna, un viņa ir viena no mūsu lutinātājām, tik trausla, patstāvīga, ar mākslinieces dvēseli. Pēdējie notikumi apliecina, ka viņa spēj tikt galā ar Rūtu, kad mammas nav mājās, nolikt gulēt, dziedot vajadzīgo šūpuļdziesmu - nu, to, kuru mazā māsa "pasūtījusi". Mani pārsteidz un priecē, kā viņas prot spēlēties. Tā kā Līna dejo Dzintariņā un apgūst klavierspēli Pārdaugavas Mūzikas un mūzikas skolā, viņas laiks ir līdz pēdējai vīlītei saplānots, un es uzticos, jo zinu, ka viņa visu pagūs. Drīz mums varētu būt savi sievišķīgie skaistuma noslēpumi. kaut gan - cik nu man to ir (nosmejas).

Tu daudz strādā, kaut varētu būt kopā ar mazo. Ar trešo parasti gribas noķert to, ko varbūt ar lielajiem bērniem nepaguvi.

Es paguvu ar lielajiem. Bez tabu sāku strādāt, kad Fricim bija divi gadi. Dzīvojām pie manas mammas Saldū, viņa vienmēr bija blakus, vīrs brauca pa nedēļas nogalēm, viņam bija darbs Rīgā. Mums Rīgā nebija, kur dzīvot, bija dzīvoklis Olainē, pāris reižu mēģināju tur padzīvot, bet sapratu, ka... Vēl vakar, braucot no Jelgavas, nodomāju, ka tā ir vieta, kur nav iespējams iedzīvoties.

Cik drīz atsāki darbu pēc trešā bērna?

Kad Rūtai bija gandrīz trīs mēneši, reizi nedēļā sāku braukt uz tiešo ēteru. Tās bija manas četras stundas, bet tētim – brīnišķīgs laiks ar bērnu. Viss bija forši – mammas pieniņš atstāts, vakars cilvēku pilns. Ja ir trīs bērni, vakarā viens pats sērīgi nesēdēsi. Tad nāca zvans no Latvijas Radio. Ilgi svārstījos, jo sapratu, ka būs jāpiesaista aukle, jo pašu spēkiem tikt galā nevarēsim. Bet pati jau pirms gadiem diviem biju to...

... piesaukusi.

To zvanu vienkārši pasūtījusi. Bet, kad tas pienāca, sapratu – vēl mazāk piemērota brīža tam nav. Tobrīd Rūtai bija tikai seši mēneši. Paldies Dievam, viss nokārtojās tā, ka varēju sākt strādāt vasarā, kad viņai bija jau deviņi mēneši. Radio tās ir divas dienas pa divām stundām, un es to ļoti gribēju darīt.

Kad nāca klāt vajadzība būt ēterā ik vakaru, Rūta jau gāja bērnudārzā. Bērni zina, ka noteiktu laika periodu vakaros nebūšu mājās. Bet kas mūžības ritējumā ir trīs, četri mēneši? Rūta arī zina – uz bērnudārzu aizved mamma, pakaļ nāks tētis – viņas dzīvē ir šāda kārtība. Mamma deviņos būs mājās, tad mēs mīļosimies, kaut ko uzēdīsim, mazgāsimies, iesim gulēt, un viņa varēs pasūtīt – upīte, līgo, līgo! Sestdienas, svētdienas ir manas svētās govis. Vienmēr jau var vairāk būt ar bērniem, bet, šķiet, nebūs oriģināli stāstīt par kvantitāti un kvalitāti.

Nodrošināt kvalitāti pie tādas slodzes nav vienkārši. Tev ir kur ņemt enerģiju? Tu neiztukšojies?

Gan jau iztukšojos. Bet atkal jāsāk domāt – kā tad es to daru. Ļoti daudz notikumu manā dzīvē vienkārši notiek. Bez iedziļināšanās. Skan traki, vai ne? Zinu – cilvēki saka, ka mīlestība ir jānopelna, jāizcīna... Man šķiet, ka dzīvei ir jāļaujas, jābauda.

Tu to proti?

Nezinu. Es mēģinu, neanalizēju. Man šķiet, grūti ir tad, ja darbs ir kā slogs, nasta. Ja no rīta celies un domā – ārprāts, atkal jāiet... Ar mani tā nav. Es neesmu vienā darbā, principā daru trīs – esmu moderatore raidījumā Bez tabu, turpat arī korespondente un strādāju Latvijas Radio. Par enerģiju. Ir cilvēki, ar kuriem tiekos ļoti reti, bet tās reizes pilnīgi izbaudu – mēs runājam ne tā kā ikdienā. Visu laiku viens otru paķeram, pavelkam, radām savu pasauli. Tāds ir Gatis Suhoveckis no LNT ziņu dienesta, abi esam no Saldus, pazīstami kopš vidusskolas. No viņa varu gūt prieku visai dienai. Mums ir sava Saldus blice – cilvēki, ar kuriem neredzamies diendienā, bet, kad satiekamies, viss ir tāpat kā vecajos laikos.

Tevi radio raidījumam Ģimenes studija izvēlējās, jo līdz saknei esi ģimenes cilvēks?

Ne jau tāpēc.

Tev ir nepieciešams ieraudzīt pretējā dzimuma acīs, ka tu patīc?

Parādi cilvēku, kuram tā nav!

Ir tādi, kas uz to iecentrējas. Dažas sievietes medī skatienus, tie vairo viņu pašapziņu.

Oi, nē, es pat samulstu. Tas ir patīkami, bet ne pašmērķis. Varbūt tāpēc, ka darbā ir tik daudz skaistu, pievilcīgu vīriešu, man ar viņiem drīzāk ir čomiskas attiecības.

Esi pašu puika?

Esmu vienkārši Drunka. Kad sākām Bez tabu, bija Agnese Vārpiņa un Agnese Drunka, tā tas palika.

Kur satiki savu Gintu?

Karšu izdevniecībā Jāņa sēta.

Tā bija tava pirmā darba vieta?

Pirmā bija Pica Lulū, ja neskaita beigto cāļu savācēja vietu Saldus putnu fabrikā...

Nopietni?!

Padsmitnieces piedzīvojums.

Tu kā padsmitniece gāji vākt beigtus cāļus? Mamma laida?

Viņa pati tur strādāja. Darba grāmatiņā laikam nebija rakstīts “beigto cāļu savācēja”, gan jau bija smalkāks nosaukums. Saviem bērniem stāstu, viņi klausās, mutes pavēruši. Reizēm gāja pavisam traki, sevišķi vasarās (atvainojos visiem, kas šobrīd ēd). Kliedzu, lai mamma nāk palīgā, viņa nevarēja. Fabrikā bija daudzas kūtis, katrā no tām – ārprāta daudzums ar lielākiem un mazākiem putniem, kuri cits citu nospiež. Pie katras kūts bija bleķa kastes, iekšā beigtie cālīši. Es ar ķerru braucu apkārt, man bija jāsaskaita, cik ir kritušo – droši vien, lai cilvēki nezagtu un nenestu uz mājām, lai viss būtu stingrā uzskaitē. Pēc tam strādāju Rīgā Pica Lulū par bufetnieci, mans darba devējs bija Elmārs Tannis. Tad nonācu karšu veikalā Jāņa sēta. Tūrisma skolu biju pabeigusi, interese par pasauli bija, likās – ja esmu tirgojusi picas, vai nevarēšu kartes notirgot? Un tur bija viens mākslinieks...

Kurš zīmēja kartes?

Gints nav kartogrāfs, turklāt jau krietnu laiku tur nestrādā, bet vairāku karšu un atlantu vizuālais noformējums ir viņa veikums. Ir tāds Latvijas vēstures atlants, Pasaules ģeogrāfijas atlants, no kā skolēni mācās. Tagadējos izdevumos viņa vārda, iespējams, vairs nav, bet deviņdesmito gadu beigās, divtūkstošo sākumā bija rakstīts – Gints Roderts.

Tas bija sen...

Es atvainojos – Fricim jau ir sešpadsmit gadu! Varbūt nevajag to teikt, tad varēs izskaitļot, cik ir man...

Tev tas ir svarīgi?

Nn-nē. Paldies Dievam, esmu dzimusi smukā skaitlī – 1975. gadā, bet – tici! - nu jau gadus desmit nerēķinu. Jāpiedomā – iznāk, ka nākamgad būs četrdesmit.

Jūti, ka tuvojas?

Arvien labāk saprotu cilvēkus, kas savos septiņdesmit un astoņdesmit saka – sasodīts, es tā nejūtos! Darbā smejamies, ka jāuzraksta pašam sev vēstule, ko atvērt tādā vecumā. Tajā būtu aprakstīts, ko nevajag darīt. Jo, ja citi kaut ko teiks, viņi jau tikai domās ļaunu, gribēs iegriezt. Bet, ja pats sev rakstītajā vēstulē izlasīsi – mīļumiņ, nedari to, to un to –, iespējams, noticēsi. Man laikam nav bail novecot, drīzāk – novecot muļķīgi. Nesaprast, ka cilvēki ir dažādi. Taču – ja es jūtos labi, novecojot muļķīgi, kas man to var liegt?

Šķiet, ir labi, ka draugi noveco līdz ar tevi.

Bet zini, es skatos – hm, viņi nenoveco...

Visādā ziņā pēc pases viņiem ir tikpat, cik tev.

Tas gan. Skaties – sirmās galvas – nē, nevar būt! Jo nekas cits par gadiem neliecina. Tikai tie skaitļi un kāds sirmums matos. Man ir brīnišķīgs frizieris, pateicoties viņam, esmu iepazinusies ar daudziem cilvēkiem. Kad viņam ir dzimšanas vai vārda dienas...

Tu ej uz sava friziera dzimšanas dienām?

Jā. Un frizieris nāk pie mums...

Zobārstu arī aicini?

Ja es aicinātu, viņa nāktu! Un arī savu ginekoloģi aicinātu. Bet mūsu attiecības nav tādas. Frizieri pazīstu kopš 1993. gada, un pa visiem šiem gadiem bijušas varbūt reizes trīs, kad kāds cits maniem matiem veicis ko vairāk par izmazgāšanu, izķemmēšanu.

Mums ir tradīcija, ka frizieris 24. decembrī pa dienu brauc pie mums ciemos. Un tradīcija sākās tā, ka visi bijām noauguši, nopinkojušies, nekrāsotiem matiem un ārkārtīgi aizņemti, bet vienīgā diena, kad frizieris varēja atnākt, bija 24. decembris. Nu esam izauguši tik tālu, ka spējam matus nokrāsot, bet viņš 24. decembrī joprojām brauc pie mums. Cepam piparkūkas, pīrāgus, tālāk viņš brauc pie savas mammas un gatavo svētku vakariņas. Un mana friziera ballītes ir tādas... Ja neaizej, daudz esi zaudējis.

Pieļauju, tur grozās krējums.

Putukrējums! Pateicoties frizierim, es pagājušajā vasarā tiku pie lomas rokoperā.

Uz Operas skatuves?

Nē, lauku. Droši vien vairāk nedrīkstu stāstīt, jo tāpat klīst baumas. Cilvēki gribētu uz to tikt, bet biļešu diemžēl nav. Kad mēģinājām rīkot pasākumu plašākā lokā, bija par traku – ja, trīs dienas dzīvojot pļavā, teltī, dziedot, muzicējot ar bērniem, peldoties Ventā un rotaļājoties, tu svētdienas rītā satiec cilvēku, kurš, izrādās, tur bijis jau kopš piektdienas, tad saproti, ka ir par daudz. Pagājušajā gadā kopā ar bērniem bijām aptuveni simts.

Vietējā Vudstoka?

Tā to varētu saukt... Malks svaiga gaisa, kas palīdz uzlādēties. Man stāstīja, ka cilvēki Vidzemes pusē interesējušies, kā šajā festivālā iekļūt, vai nevar pa blatu. Pateicoties manam frizierim, tur var nokļūt caur draugu draugiem. Parasti viss ir noorganizēts līdz pēdējai niansītei, redz, pat es tiku pie lomas, dziedāju. Šķībi.

Vai tevī ir arī kāda gruzdoša kaislība, kaut kas nepiepildīts, dziņa, kas dedzinājusi – varbūt pirms gadiem desmit, divdesmit?

Mm, ne-e...

Vai esi savā dzīvē darījusi ko traku, pārkāpusi robežas?

Nē, esmu ļoti mierīgi dzīvojusi. Man atkal jāanalizē?

Nē, jāatceras.

Ar to ir diezgan slikti, jo esmu no tiem, kuri aizmirst to, ko negrib atcerēties.

Nesusies ar moci pa šoseju?

Aizmugurē sēžot... Laikam rodas iespaids, ka esmu nenormāli kārtīgs cilvēks. Fui!

Teoloģija savā ziņā nebija kaislība?

Nē. Teoloģija bija drusciņ apjukums. Ne velti jauniešiem tagad iesaka pēc vidusskolas uz gadu aizbraukt prom, brīvprātīgajā darbā. Iespējams, Teoloģijas fakultāte bija mans brīvprātīgais darbs. Redzi, lielākā daļa manas brandžas, kā es to saucu, ir veidojusies baznīcā. Pretstatā tam, ko pieņemts domāt par baznīcu, mēs tur pavadījām ļoti jautru laiku. Arī mācītāji, lai arī autoritātes, bija dauzonīgi.

No tās vietas pieredzes un tām attiecībām ar Dievu es nonācu Teoloģijas fakultātē, un man bija vajadzīgi aptuveni divi gadi, lai izlemtu – vai man tagad, savos astoņpadsmit, vajag pārbaudīt ticību? Pirmo gadu studenti bija visdažādākā vecuma, arī cilvēki gados – mēs kursabiedriem svinējām 50 un 60 gadu jubilejas –, kuri tiešām sirsnīgi vēlējās kļūt par mācītājiem, kapelāniem. Es iestājos, jo likās... hm, interesanti. Bet, kad tur sāka ļodzīt visus priekšstatus par to, kas man ir ticība, kas man ir Dievs, sapratu, ka neesmu tik noturīga. Labāk atkāpties un pārbaudīt ticību citā veidā, nevis ļaut, lai pasniedzēji apzināti mēģina izsist tev smadzenes. Turklāt tajā laikā ārkārtīgi aktuāls bija jautājums par sieviešu ordināciju. Gāju ar domu, ka man nepieciešama augstākā izglītība, jo tas taču ir “pamats visam dzīvē”, bet nācās katram pretimnācējam taisnoties – zēni, es tiešām negribu būt mācītāja...

Bet kāpēc bija jātaisnojas?

Tāpēc, ka bija ļoti liels spiediens, tevi visu laiku nostādīja tādās situācijās. Bet tas bija pirms diviem gadu desmitiem.

Tu priekšnieka krēslā negribētu sēdēt?

Reizēm nākas aizvietot producentu, tad saprotu – nē! Esmu baigi atbildīgā. Bail atsaukties kolēģu zvaniem, jo teiks – kaut kas nobrucis, jādomā, kā piepildīt ēteru. Nesen runājām, ka mūsu darbā dedlains ir katru vakaru. Tu nevari pateikt – eju mājās, rīt... Tad vairs nevajadzēs, vajag šodien. Producenta atbildība ir milzīga. Es jūtos līdzatbildīga – es vispār esmu ļoti lojāls darbinieks.

Priekšniekam bieži vien jābūt Ostapam Benderam vai jāpieņem nepopulāri lēmumi.

Jā, un, iespējams, no tā es ļoti baidos. Redzu, ka priekšnieki pieņem nepopulārus lēmumus, jo nav citu variantu. Mums gribētos, lai glauda tikai pa spalvai, bet tas nav iespējams. Būt producentam ir baigi traks darbs – jāspēj pateikt visu, ko domā. Tas ir grūti.

Vai tavs Ziemassvētku laiks ir citādāks, jo tev ir teoloģiskā izglītība?

Maniem centieniem tikt pie tādas izglītības nav nekāda sakara ar Ziemassvētku laiku. Tās ir zināšanas.

Vai tās kaut kādā veidā nav saistītas ar tavu iekšējo pasauli, garīgumu?

Es zinu pietiekami daudz garīgu cilvēku, kam nav šo zināšanu.

Taisnība, bet to jau nevar izdzēst – ja tev tās ir, tad ir. Vai tās ir noliktas plauktiņā kā grāmatas?

Jā, precīzi! Turklāt ir pagājis pārāk ilgs laiks, lai es šīs zināšanas būtu saglabājusi. Sajūtu ziņā šīs studijas mani uzārdīja, vēlāk pa drusciņai esmu likusi kopā savu sapratni par to, kādas tad ir manas attiecības ar Dievu. Visās citās attiecībās es mēģinu runāt, šeit es mēģinu ļauties – šķiet, man tā ir klusēšana kopā ar Viņu. Mēģināšana nerunāt pretī. Nevarētu teikt, ka es daudz praktizēju klusēšanu. Pie Jura Rubeņa Elijas namā šo praksi esmu izgājusi vienreiz. Tas iedod pamatprincipus. Piemēram, ja sirds lec ārā pa muti, cilvēki nenormālā tempā skrien garām, tad tā mierīgā elpošana, viena konkrēta teksta skaitīšana palīdz atgriezties miera stāvoklī.

Vai tu kā mamma sevī diskutē par dāvanu tēmu? Par tērēšanos un iepriecināšanu. Tavi bērni šajā ziņā tiek lutināti?

Tas ir mana vīra teiciens – mēs esam mūsu bērnu lutināti. Vai mēs viņus lutinām – tas ir cits jautājums. Es gribu teikt, ka mani bērni ir pelnījuši dāvanas. Tās nav milzīgas, bet vienmēr ir izauklētas, izlolotas. Nav tā -– gāju pa lielveikalu, blakus gaļas stendam kaut kas stāvēja, paņēmu. Piemēram, mans sešpadsmitgadīgais dēls ļoti grib nokļūt uz konkrētu pasākumu. Tā arī būs viņa dāvana, un es zinu, ka dēls būs laimīgs! Mums ir tāfelīte, uz kuras rakstām, ko mēs katrs gribētu, tad svītrojam ārā.

Rakstāt reizi gadā?

Nē, kad ienāk prātā. Eju garām, skatos – o, Fricis gribētu aizbraukt uz Barselonu, aiziet tur uz kādu futbola spēli, pats ar to nodarbojas. Tur ir baigi daudz sarakstīts...

Joprojām arī Austrālija?

Jā! Nezinu, brauksim visi vai divatā. Mēs gribam atrast Ginta vectētiņa kapu, bet nezinām, kur braukt. Un, redz, kā notiek – radio tikos ar Mārtiņu Zilbertu, kurš cilvēkiem palīdz atrast piederīgos. Viņš trīs gadu laikā pa visu pasauli sameklējis sešus simtus. Sarunājām, ka nosūtīšu zināmo informāciju un viņš palīdzēs. Lai nav ar mugursomām jāstaigā pa visu Austrāliju. Tur ir ļoti stipra saule, tas gan mani biedē.

Ko pa šiem daudzajiem gadiem esi sapratusi par mīlestību?

Ka par to neko nevajag teikt.

Tā ir substance, mūsos esoša, kuru nevajag kustināt?

Kustināt vajag, bet...

... ne aprunāt?

Jā, tā kā man ir runas caureja, labāk nevajag. Par mīlestību gribu paklusēt, man bail par viņu runāt, jo mēdz būt – kaut ko pasaku un tā arī notiek. Apzināti saku – viņa, jo man šķiet, ka mīlestība ir dzīva būtne. Man ir draudzenes – raganas tiešā nozīmē. Piemēram, aizbraucam pie vienas 1. janvārī, viņa mani paņem pie rokas un prasa – jums būs bērniņš? Sēžu un saprotu, ka man nav ko atbildēt. Saku – es nezinu. Pēc trim dienām uzzināju, ka mums tiešām būs bērniņš. Redz, ir tādi cilvēki.

Vai ir pārbaudījumi, kuriem jātiek pāri 18 gadu laikā, lai nosargātu attiecības?

Arī par to neko negribu teikt, jo viss kas var notikt. Ir cilvēki, kuri par saviem pārbaudījumiem noteikti grib stāstīt. Ir cilvēki, kuriem jāizcīna laime, jāizcīna mīlestība. Un viņi cīnās.

Vai esi domājusi, ka mīlestības var kļūt mazāk? Nekam pat nav jānotiek – tā vienkārši var nodilt kā kurpei zole.

Tad jāprasa tiem, kas nodeldē. Man liekas, ka mīlestība mainās, un būtu traki viņu ielikt rāmī. Teikt, ka mīlestība ir tad, kad tauriņi vēderā? Bet var jau tās sajūtas saņemt arī tagad – tikai pavisam no kaut kā cita.

Kas saistīts ar to pašu cilvēku...?

Jā, tieši vakar atkal to piefiksēju un dziļi ieelpoju – cik forši! Viens viņa pateikts vārds, un es saprotu, ka domāju tāpat, man nāk smiekli par to pašu. Vai arī mūsu lielais dēls kaut ko pasaka, un mēs ar vīru saskatāmies – viņš runā tieši tā, kā domājam mēs.

Sandra Landorfa, žurnāls “OK!” / Foto: Olegs Zernovs

"Jācep trīs dienas, bet sarežģīta nav" - Agnese Drunka lutina vīru ar pašceptu "Cielaviņu"