Tas ir dīvaini, ka dažus savus līdzbiedrus mēs zinām jau no pavisam maza vecuma. Piemēram, kad auga mazais Raimonds Pauls, viņu pazina tikai Iļģuciema ļaudis, bet žiperīgo Valteru no Dzeguzītes – visa Latvija. Pēc tam viņš kopā ar Kārli Būmeistaru jeb Kažu labi nostartēja Eirovīzijā, dziedāja Putnu ballē, atjaunotajā Tumsā...

Līdz uzrunāja – internetā un no televizoru ekrāniem. Ar milzīgi sakoncentrētu spēku Valters, jauns cilvēks ar slimības ēnu sejā, lūdza palīdzību. Un solīja dziedāt, ja paliks dzīvs. Tauta savu mīlestību apliecināja ziedojumos un vēstulēs. Pārcietis smagu ārstēšanos Vācijā un nesen veiktu operāciju Latvijā, Valters, lai arī pārvietoties ir grūti, saņemas un strādā gandrīz ik dienu.

Galvenais ir gūt prieku

– Pirms gada teici – esmu Valters Frīdenbergs, laimīgs cilvēks. Vai šodien vari teikt to pašu?

– Jā, īstenībā iekšēji esmu laimīgs. Ir likstas, par kurām visi zina, ar kurām man ir bijis jācīnās un būs jāsadzīvo visu mūžu, bet tāpat esmu laimīgs. Protams. Jo viss, kas ir apkārt, ceļ uz augšu un neļauj noslīkt. Pozitīvais ir augstāks par negatīvo – jebkurā gadījumā. Pat ja jāpiespiežas pasmaidīt, tas noteikti ir daudz labāk nekā ieslīgt negatīvismā.

– Tev ir eksaktā izglītība...

– Līdz vidusskolas beigšanai pilnīgi noteikti – Zālīša skola, 1. Ģimnāzija. Bet augstākā izglītība ir humanitāra, esmu politologs. Tātad ir abas puslodes – gan eksaktā, gan humanitārā.

– Kā tu domā – kas vispār ir cilvēks?

– Tas ir liels jautājums. Mēs esam dažādi, viens tic reinkarnācijai, cits Dievam, trešais īsti netic nevienai no šīm lietām un vada savu laicīgo dzīvi. Es laikam esmu tajā trešajā – dzīvoju to, kas man ir dots.

– To nogriezni?

– Jā. Kas to devis, nezinu, tāpēc nevaru teikt, ka Dieva nav. Es nezinu, kāpēc esmu šeit. Vai man būs dota vēl viena iespēja pēc tam? Šeit saduras tās divas puslodes. Reālistiski domājošā saka – nē, tu esi šeit savu laiku, pēc tam nekā nav, viss beidzas. Bet radošā, muzikālā, ar kuru esmu pavadījis visu dzīvi, saka – jā, varbūt tomēr kaut kas ir… Un es nevaru ne noliegt, ne pierādīt vienu vai otru. Laikam pat nemēģinu to darīt.

Cilvēkam noteikti jābauda gadi, kas doti šeit, uz zemes, un jādara tas, kas viņam patīk. Esmu atklājis, ka gribu, lai pēdējā stundiņā varētu priecāties par savu dzīvi, ka esmu izdarījis visu, kā gribēju. Lai man ir laimes izjūta, ka viss ir bijis labi. Man pašam kā indivīdam. Un man šķiet, ka tā arī ir jādzīvo. Un tad varam ļauties pārdomām, kas esam kā cilvēki, vai pēc tam pārdzimstam kādā citā būtnē, bet varbūt esam tikai mazi puteklīši, ko radījis Dievs. Tā ir katra paša izvēle, kā dzīvot. Galvenais ir gūt prieku.

– Tev nekādus guru nevajadzēja?

– Neesmu gājis ne pie kāda psihologa vai mentora, lai sakārtotu pa plauktiņiem to, kas man šajā brīdī ir uzlikts. Nu, es tā arī izdzīvoju. Vairāk nekā pusotru gadu esmu pavadījis slimības, veseļošanās un gaidību zīmē. Un es izdzīvoju šo brīdi. Tāds nu tas ir. Tas man ir dots. Kas būs pēc tam – kas to lai zina. Gaidu, protams, kas būs tālāk.

Svarīgais noslēpums

– Matemātiķi, fiziķi, ārsti sāk lūkoties tālāk – smalkās matērijas, enerģijas laukā, pietuvojoties Dieva jēdzienam. Mēģina uzzīmēt cilvēku un pasauli no jauna. Tev reizēm pastiepjas roka tādas informācijas virzienā?

– Vēl ne. Bet esmu interesējies par Stīvena Hokinga idejām. Man ļoti patika – šķiet, pilnīgi ārpus, ko cilvēks var izdomāt. Bet nezinu, kas notiks brīdī, kad mēs pilnīgi visu sapratīsim. Zinātnieki mēģina salikt kopā eksakto ar astrālo un rast atbildes, bet – kas notiks brīdī, kad mēs pilnīgi visu zināsim? Un vai mums ir jāzina pilnīgi viss? Man liekas, cilvēkam tas noslēpuma moments ir ļoti svarīgs.

– Lai paskaidrotu Debisī operu Peleass un Melizade, kas tiek uzskatīta par skaistuma etalonu mūzikā, tiek izmantota Fibonači skaitļu virkne, kuru var uzzīmēt arī ģeometriski. Savienojot ciparus, veidojas spirāle, kāda vērojama dabā – gliemežvākā, kustībā izplatījumā... Vai arī tu par matemātiku domā mazliet plašāk?

– Pilnīgi noteikti. Matemātika nav tikai skolā risināmi uzdevumi. Tā ir radusies no dabas. Pirmatnējais cilvēks, sācis saskatīt sakarības, izdomāja, kā to aprakstīt – ar cipariem, vārdiem. Un tā radās šī zinātne. Bieži vien skolēni jautā – kam man dzīvē būs vajadzīga matemātika?

Manā laikā vēl vajadzēja skaitīt naudiņu, lai neizdod nepareizi, tagad vecāki uzskaita uz kartes, no tās novelk, pašam nekas nav jāskaita. Ikdienā matemātika it kā nebūtu vajadzīga, bet tās ir pilnīgas muļķības, jo tā mums māca loģisko domāšanu. Tāpēc tā ir jāapgūst, un nevajadzētu līst tikai ar četrinieku, bet turēties vismaz vidējā līmenī. Iespējams, ar fiziku un matemātiku mēs atklāsim dzīvības esenci.

– Dziļākajā būtībā tomēr esi skatuves cilvēks?

– O, jā, pilnīgi noteikti! Kad man bija divi gadi, omīte strādāja netālu no Radio mājas Doma kafejnīcā, un tur Dzeguzītes vadītāja Daila Martinsone bieži iegriezās. Omīte teica – ir tāds maziņš, liekas, interesē mūzika... Bija uzņemšana, un Daila teica – nu atved, paklausīšos, varbūt kaut kas iznāks.

– Tad tu savu dzīvi bez Dzeguzītes nemaz neatceries…

– Man vienmēr ir bijusi Dzeguzīte, mūzika, skatuve. Tāpēc tagad paužu periodi, kad nevaru kāpt uz skatuves vai televīzijā vadīt raidījumu, ir tik nomācoši. Par to spriežu pēc tā, cik daudz prieka gūstu atgriežoties. Tā ir ļoti liela daļa no manas dzīves, no mana Es.

Ciniskās shēmiņas

– Kāpēc izvēlējies studēt politoloģiju?

– Tajā brīdī vēl nezināju, ko tieši šajā jomā gribu darīt, bet tā mani interesēja. Neviens klasesbiedrs tur negāja, tā ka tas nebija draugu tusiņš, kompānijas pēc. Es gan tikai bakalaurus esmu pabeidzis, varbūt tuvākā vai tālākā nākotnē vajadzētu arī maģistrantūru. Studijas man atvēra acis – gan uz pozitīvo politiku, kur notiek sarunas, cilvēki veido valsti un pasauli, un arī uz negatīvo, korupciju, kas ir neatņemama tās sastāvdaļa. Cilvēks vienmēr ir paķerams. Diemžēl tā ir.

– Vai tu ar savām politologa zināšanām kaut kā citādi ieraudzīji, kā darbojas veselības sistēma, pats būdams tajā ierauts?

– Eh, tas ir grūti. Zini, kas, manuprāt, bojā šo sistēmu? Farmācijas uzņēmumi. Arī Latvijā ražo zāles vēža slimniekiem, un uzņēmumu īpašniekiem ir izdevīgi, ka tās pērk. Viņi nav ieinteresēti, lai ienāktu citu ražotāju zāles, lai arī labākas, iedarbīgākas. Un tad parādās korupcija.

– Viss tiek shēmots tā…

– …lai būtu bizness. Man šķiet, ka farmācijas uzņēmumi ir tie, kas čakarē, vismaz vēža slimniekus. Tajā brīdī, kad kāds no vadošajiem runā, ka nav naudas jaunām zālēm, man rodas jautājums – bet kāpēc vajag tās vecās? Izņemam no apgrozības un apmaksātajiem līdzekļiem tās, kas nedod labus rezultātus, un parādīsies liels apjoms līdzekļu, ko varam ieguldīt jaunajās. Bet vecās neizņem, jo nav gūta peļņa.

– Tas ir ciniski.

– Protams. Arī Vācijas klīnika, kurā biju, nav lielais glābējs atplestām rokām – nāciet, un mēs visiem palīdzēsim! Tas arī ir bizness. Viņi ārstēšanai no manis saņēma šausmīgi lielus līdzekļus. Nu ko, izdarīja savu lietu – paldies, vari braukt atpakaļ.

– Tā bija tradicionālās medicīnas klīnika?

– Jā, Rietumu. Visu mūžu esmu bijis pretinieks alternatīvajai medicīnai, bet šajā pēdējā posmā esmu interesējies un arī izmantojis gan zāļu uzlējumus, gan citu ko. Kāpēc ne – sliktāk jau nebūs. Par tā saucamajām tantiņām ir liels jautājums, cik no tā ir šarlatānisms, cik – reāla palīdzība. Daudzi ar to taisa biznesu (smejas). Un arī pašiedvesma daudz ko dod.

– Esi mēģinājis sakārtot galvu – ar meditāciju vai citādi?

– Vēl neesmu tam pievērsies, varbūt kaut kad.

– Pats tiec galā? Tāda vīrišķības skola?

– Varbūt. Savā ziņā. Bet savējiem es necenšos slēpt savas sajūtas, emocijas, sāpes. Man nav tādas vīrišķības – vīrietis neraud… Ar savējiem man tas nav jādara. Es pats sev lieku – ir jāceļas, jādara. Jo iegulties gultā galīgi negribas. Tas laikam ir tāds cilvēcisks spēks.

Draugi un skolotāji

– Kas ir bijuši tavi dzīves skolotāji?

– Vecvecāki, kas man bija vecāku vietā un izaudzināja par tādu, kāds esmu. Arī Daila Martinsone un Maestro Raimonds Pauls, kurš bieži kādu foršu joku pateica. Nevaru atstāstīt, bet zemapziņā tādas lietas ir palikušas. Ļoti liels skolotājs manos tīņa gados bija Mārtiņš Freimanis, arī ar Kristapu Streiču ir pavadītas ļoti daudzas dienas un gadi. Iepazināmies, kad Putnu ballei taisījām pirmo videoklipu, viņš bija režisors dziesmai Spārni un vējš. Mums radās ļoti interesants kontakts, es viņu saucu par vienu no saviem labākajiem draugiem.

– Viņš bija vecāks par tevi.

– Padsmit gadus. Bijām čomi, kuri viens otram zvanīja visādos dzīves brīžos.

– Tad tev sanāca zaudēt divus lielus draugus.

– Ļoti īsā brīdī, un pat trīs. Jo gan vecmamma, gan Freimis, gan Streičs aizgāja ļoti tuvu. Sāku sirmot divdesmit trīs gadu vecumā. Reizēm saka – viss ir ģenētiski, skaties uz tēvu, vectēvu. Bet ar mani pierādījās, ka sirmums nāk no nerviem.

– Vai tava personība kļuva raupjāka? Tu pieaugi?

– Pat nezinu. Tādi dvēseles triecieni pēdas atstāj, bet vai tieši tie ir brīži, kuros pieaugu… Gan Freimis, gan Streičs aizgāja nedabiski ātri, un tas varbūt deva mācību, ka jābauda tas, kas ir dots, katru dienu, nedēļu, jo neviens nezinām, cik... Ikdienā lielākā daļa par to neiedomājas, drīzāk – kā būs vecumdienās. Visi ceram, ka nodzīvosim ilgi, bet daudziem tas stāsts apstājas daudz agrāk. Tas varbūt man ir licis padomāt, ka dzīve ir jābauda.

– To saprati jau pirms slimības?

– Jā. Un varbūt tāpēc nebija tik liela trieciena slimības atklāšanas brīdī – ā, re kur jau sit pie durvīm, būs pēdējā stundiņa… Jau pirms tam bija, un te atkal – labi, baudīsim katru dienu, tikai ar citu diagnozi (smejas). Biezāku ādu uzaudzē pilnīgi viss, ko piedzīvojam. Tas liek mācīties. Vai to darām, tā ir cita lieta. Bet mācību ir daudz, katru dienu.

Dūkstī vien pirkstu iemērcis

– Arī Freimis bija vecāks par jūsu kompāniju. Viņam patika tusēt ar Putnu balli un Reinikiem?

– Mārtiņa draugu loku saucām par Kukū ciemu. Jā, visa tā brandža, Piecu vilku ģimenīte – tajā krodziņā ir pavadīts daudz laika. Vienmēr zinājām, kur satikties, bija sarunas, saviesīgas lietas, svinētas dzimšanas un vārda dienas, šautriņu mešana, disku prezentācijas...

– Uz salvetēm rakstīti jauno dziesmu vārdi.

– Un ne tikai. Jā, tā bija tāda komūnas vietiņa.

– Mārtiņš bija ļoti nesaķemmēta personība.

– Jā, bet viņam arī nevajadzēja ķemmēties…

– Viņš jūs nepavilka uz dūksnāja pusi, nesaindēja?

– Tu domā, ar bohēmu? Tā nebija saindēšana. Domāju, tieši otrādi – mēs diezgan daudz mācījāmies no tā laika. Tā bija dzīves skola. No Putnu balles neviens nav aizgājis bohēmas dzīvē.

– Bijāt imūni? Daila Martinsone bija uzlikusi tādus kā skafandriņus?

– Nezinu, kas tam par iemeslu, bet neviens nav pavilcies uz tādu dzīvesveidu. Kā jaunā mūziķu paaudze vispār. Varbūt mēs citādi domājam, uztveram skatuvi. Iepriekšējās paaudzes mūziķi, uz kuriem skatāmies kā uz leģendām, uz kuru līmeni mums vēl jātiecas, vēl dzīvo tajā bohēmā, bet mums šī lieta vairs neder.

– Lai gan arī jūs kādu laiku dzīvojāt Piecos vilkos.

– Jā, arī es savos divdesmit daudz dzīvojos pa ballītēm un, protams, ar visām no tā izrietošajām sekām – galvassāpēm nākamajā dienā un ko tik ne. Bet tajā brīdī tas tika izdzīvots. Vai tas bija viens klikšķis vai pāris mēnešu periods, kad sapratu – hmm, man to vairs nevajag. Nav tādas tieksmes.

Tu tāpat gribi iziet sabiedrībā vai ņemt to pie sevis, bet vienā brīdī tas no klubu apmeklēšanas pārtop par mājās pasēdēšanu. Tur saaicini cilvēkus, kurus tiešām gribi redzēt, ir sarunas, foršas vakariņas, galda spēles. Gribas saturīgi pavadīt laiku, nevis notriekt naudu par kaut kādiem dzērieniem, pārmaksāt. Gribas mierīgi pasēdēt ar savējiem, jo tas piepilda.

– Freimis nenoliedzami sevi dedzināja no abiem galiem.

– Viņš bija tāda personība. Un ne tikai bohēmā, ne tikai balzama mīlestībā. Viņš sevi dedzināja arī kā cilvēks – emocionāli, iekšēji.

– Kā tu domā, tā bija bērnības trauma?

– Noteikti. Viņš negribēja, lai mēs to piedzīvojam, tāpēc deva visu labāko Putnu balles jauniešiem. Viņš mūs sargāja no tā, kaa notiek mūzikas industrijā, negribēja, lai saņemam pārāk lielus sitienus.

– Viņš sevi sadedzināja.

– Freimis gāja uz visu banku. Esmu saņēmis uzbrūkošus jautājumus – vai tad neko tur nevarējāt darīt? Tu taču biji viņa draugs. Visi Freimja draugi ir dabūjuši šādus sitienus zem jostasvietas. Bet tā bija viņa dzīve. Ja kaut kas tiktu atņemts, tas vairs nebūtu viņš, komūnas dvēsele. Un kas kuram bija Freimis, kurš bija patiess draugs, kurš mazāk, to jau mēs nezinām. Un nav arī vajadzīgs. Vismaz mēs savā draugu lokā nekad neesam mērījušies, kurš bija tuvāks.

Varbūt Kaža atbrauks

– Vai esi domājis par savu talanta devu – ko vari tu?

– Esmu sapratis, ka esmu vienkārši slinks.

– Tev ir dots…

– …jā, bet es to neizmantoju. Saprotu, ka iekšā ir, bet nelieku uz āru. Varbūt vajag kādu domubiedru, kurš iedunkā pa plecu – paspied vēl, vajag. Šodien ceļamies, vajag izdarīt šo!

– Nu, lūk, Kaža ir Briselē.

– Jā, varbūt atbrauks, un tad kaut ko radīsim. Aizmetnīši ir. Viņam tikko bija atvaļinājums, tikāmies vairākkārt, gan vienkārši atpūšoties, gan uz skatuves. Varbūt saliksim galvas kopā.

– Dīvaini sanāk – tu esi beidzis politologus, bet viņš ir eiroparlamentārieša palīgs.

– Dzīve katru ieliek savā vietā. Ar gudriniekiem bijām Briselē – visu cieņu cilvēkiem, kas būvē lielās lietas. Un mēģina izvairīties no biznesa.

– Saka, skatuve esot tā pati – spēlē klavieres vai runā no tribīnes. Varbūt tava iešana politikas virzienā ir zināmā mērā likumsakarīga. Redzi sevi arī uz tās skatuves?

– Varbūt. Nesaku nē, tas būtu interesanti, ļoti labprāt pastrādātu. Kas zina, varbūt 34 gados izdomāšu, varbūt 38, gribu sakrāt dzīves pieredzi. Jau studējot biju iesaistījies dažādos spēkos – iegāju pa pirmajām durvīm, kuras atvērās, un tā bija Šlesera partija.

Nebiju ideoloģiski tajā ar galvu, rokām un kājām, nebiju gatavs nest karogu, bet man bija ļoti interesanti paskatīties, kā viss notiek iekšienē – lēmumu pieņemšana, cilvēku atlase. Tas daudz deva arī studijām – redzēt, vai teorija darbojas praksē. Pēc tam ar lielāku pievienoto vērtību devos pie Zatlera kunga un Reformu partijas, diemžēl nesanāca iesaistīties. Tad sapratu – nav ko jaunam gurķim politikā iet.

– Tagad zini, par ko vēlēsi? (Saruna notika pirms 13. Saeimas vēlēšanām - Red.)

– Diemžēl nezinu. Ja atveram politisko skapīti – ļoti švaki.

– Izvēlēsies mazāko ļaunumu?

– Laikam gan. Vēl neesmu gājis cauri programmām, būs ļoti interesanti paskatīties diskusijas. Cenšos iedziļināties. Iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās darīju tieši tāpat – izvērtēju, kas mani uzrunā. Droši vien raudzīšos, kurš būs vismazāk korumpēts, un tas nav īsti labi.

Mūsu politiķi un politiskās apvienības nestrādā Latvijas, valstiskās, pilsoniskās interesēs, bet savu ziedotāju interesēs. Esam pietiekami maza valsts, un te tas ļoti labi darbojas. To redzam kaut vai iepirkumos – gan pašvaldību, gan valsts mērogā uzvar vienas un tās pašas kompānijas, kas ir regulāri ziedotāji, atklāti vai slēpti.

Un visu laiku strādā vieni un tie paši cilvēki. Nu nevar tā būt atvērtā ekonomikā! Piemēram, kā Rīgas satiksmi var atzīt par cietušo lietā par nano ūdeni? Ja tā pati šo pasūtījumu veica, apmaksāja...

– Kāda ir tava ikdiena?

– Diezgan raiba, jo katru dienu ir kaut kas cits. Ir tādas dienas, kad pieceļos, un man nekas nav jādara. Tās varu pavadīt ar draudzeni, vienkārši atpūsties. Nav zināms, tā būs pirmdiena, trešdiena, svētdiena.

– Jo abi esat radoši cilvēki?

– Esam brīvi no darba deviņi – pieci. Tuvojoties nedēļas nogalēm, ikdiena sāk iekrāsoties gan ar skatuvisko, gan mēģinājumu procesu.

– Ar Tumsu?

– Jā. Rīt braukšu uz Liepāju, būs mēģinājums, un piektdien, sestdien koncerti.

– Esi tik stiprs, varēsi? Piedod par jautājumu…

– Viss kārtībā, tas ir normāls šajā brīdī. Jā, domāju, ka spēka pietiks. Varbūt nevaru lēkāt pa skatuvi kā pirms pusotra gada, pirms slimības atklāšanas, bet nodziedāt, nospēlēt… Viss būs līmenī, kā jābūt. Ir koncerti arī ar otru grupu, ar kuru vairāk izklaides programmu piedāvājam, arī korporatīvajiem klientiem, firmām. Arī ar viņiem daudz jāstrādā, jāmēģina, jāliek jauni gabali. Un vēl dažādu pasākumu vadīšana. Esam nedaudzi, kas uzņemas vadīt gan latviski, gan angliski, gan krieviski.

Klātesoša gaisma

– Tev ir laimējies ar cilvēku blakus, kurš izturēja šo pārbaudi?

– O, pilnīgi noteikti! Draudzenei varu teikt vislielāko paldies, un arī tas nebūs gana. Grūti bija izturēt šo posmu, un, protams, bija brīži, kad grūti bija izturēt vienkārši mani pašu. Kā personu.

Daudzas zāles ietekmē emocionāli, arī ķīmijterapija. Vismaz ar mani tā bija – varēju uzrūkt, uzburkšķēt par jebko. Par pilnīgi neadekvātām lietām, par kurām cilvēks nekad mūžā neceptos. Par sadzīviskiem sīkumiem, ikdienišķām lietām. Jā, bet cilvēks bija blakus un nepadevās nevienā brīdī.

– Jūtaties kā izgājuši skolu?

– Domāju, pilnīgi noteikti. Pat ja ne skolu, tad sapratuši, ka viens otram nozīmējam ļoti daudz.

– Esi teicis, ka gribi precēties tikai vienu reizi. Zini, perfekcionisti bieži vien palaiž kaut ko garām…

– (Smejas.) Protams.

– Nebaidies no tā?

– Nē, neesmu domājis, ka es kaut ko varētu palaist garām. Vai mēs nonāksim līdz šim posmam? Ļoti iespējams. Varbūt cilvēks, kurš patlaban ir man blakus, arī būs tas, ar kuru es varētu precēties vienreiz.

– Tu uzticies savām sajūtām, intuīcijai, impulsiem?

– Pat ļoti.

– Tajā ziņā spēj būt iracionāls?

– Jā, es spēju būt arī iracionāls. Man ļoti bieži patīk tādas idejas – ašās, zibenīgās. Pilnīgi pieņemu, ka mēs ar draudzeni vienā brīdī varētu pamosties no rīta, paskatīties viens uz otru – klau, ejam sarakstīties? Davai, ejam. Labi.

– Kas tavā racionālajā vai iracionālajā saprašanā ir mīlestība?

– Mīlestība noteikti ir sajūta, un tā pilnīgi noteikti ir iracionāla. Ja tā kļūst par racionālu, tad, šķiet, tā vairs nav mīlestība. Tas kaut kādā mērā ir jau aprēķins. Un tai ir vienkārši jāļaujas. Ja tevi otrs cilvēks ceļ, tad ļaujies tam. Neaizmirsti, protams, par to, ka jāceļ arī tas otrs (smejas).

Nesūkt vienam pašam visu enerģiju. Bet tā ir pilnīgi iracionāla sajūta. Atkal kaut kas, ko es nesaprotu, un, domāju, nesaprot daudzi. Arī to vēl neesam izskaidrojuši – kas ir mīlestība. Un nezinu, vai vajag izskaidrot. Vai vajag atrast, kas īsti tas ir.

– Liela dāvana, ja šī sajūta nesačākst kā vecs sniegs – sadzīvē, kašķīšos, ikdienā. Jūs jau diezgan ilgi esat kopā?

– Ir brītiņš. Kā pāris kopdzīvi sākuši – vairāk nekā gadu. Pazīstami esam jau sešus. Labi, reizēm ir tā, ka satiekas, pēc mēneša apprecas un nodzīvo visu dzīvi – super! Bet man šķiet, ka ir tomēr jāsaprot vienam otru, ko dara tie kašķīši, ikdiena, sadzīve.

– Un svarīgi atgriezties tajā gaismas zonā?

– Pa ne atgriezties, bet lai tā gaisma nepazūd. Lai tā ir… konstanta. Un tad varam iet… nu, savā ziņā to oficiālo kopābūšanas ceļu, kas ir kā iekāpšana nākamajā dzīves posmā.

– Tu ļoti labi saproties ar bērniem. To iracionālo kontaktu, ķīmiju var just starp tevi un gudriniekiem – tā ir labestība, ko vecvecāki tevī ielīkuši?

– Varbūt. Esmu sapratis – pret jauniešiem pilnīgi noteikti ir jāattiecas ar pozitīvismu. Bez tiem uķi-puķi, protams. Es sevi atceros 6. klasē – man likās, ka esmu liels. Un tieši tā es izturos pret saviem gudriniekiem – viņi ir lieli, ar viņiem jārunā kā ar pieaugušiem cilvēkiem.

Uz pasauli nedusmot

– Dzīves triecieni tevi tomēr nepamudināja uzrakstīt kaut ko niknu, Black Sabbath stilā. Visas tavas dziesmas ir liriskas. Uzrēkt pasaulei neesi gribējis?

– Nē, es neesmu dusmīgs uz pasauli. Un neesmu dusmīgs uz cilvēkiem, kas varbūt ir kļūdījušies, un ne tikai manas veselības, bet vispār manas dzīves sakarā. Es neturu ļaunu prātu.

– Dzīve kā košums?

– Vai ne? Freimja Dzīve kā košums un – dzīvo tik to dzīvi nost! Tas bija viņa otrs teiciens. Es vienmēr esmu gājis ar pozitīvu prātu, arī satiekot tos, kas kļūdījušies attiecībā pret mani. Sasveicināmies – kā iet, ko dari, kā dzīve tagad? Nav ikdienas kontakta un droši vien arī nebūs, bet nav arī žults vai dusmas pret šo cilvēku.

– Arī pret vecākiem ne?

– Nē. Pilnīgi. Tas, ka izaugu pie vecvecākiem, nevis pie vecākiem, bija viņu izvēle. Un man nav nekādu dusmu.

– Tu taču nevarētu savu bērnu atdot citam audzināt?

– Droši vien ne. Tas būtu ļoti smagi… Nē, pat nevaru iedomāties. Es gribētu, lai manam bērnam ir abi vecāki, mamma un tētis. Lai viņi ir tie, kas auklē, audzina, mīl. Bet tā ir mana dzīves izpratne, un nekādā gadījumā es to neizlieku pret saviem vecākiem, kuri to nav darījuši. Tā vienkārši redzu savu dzīvi – ar savu bērnu sev blakus.

– Tev ir kāds sapnis, ko gribi piepildīt?

– Vienu no mazajiem sapnīšiem piepildīšu šoruden – aizbraukšu uz Portugāli. Nezinu, kādu iemeslu dēļ, bet man ļoti gribas tur nokļūt. Vienkārši ir sajūta, ka velk. Vēl es ļoti gribētu izdot savu albumu – ne noteikti savu dziesmu, bet radītu kopā ar saviem cilvēkiem. Un vēl es gribētu izaudzināt savu bērnu. Kad tas būs un vai būs – kas to lai zina. Par to lai lemj kāds cits vai arī lai sadzīves matemātiskās ķēdītes savijas.

Danas Dombrovskas pirmā intervija pēc atgriešanās Rīgā: "Es uzreiz noticu, mīlu, ļaujos..."