Brāļi Žagari. Nokļūt viņu uzmanības lokā – vai viņu spoguļa lomā – bija reizē ļoti patīkami un vienlaikus – kaitinoši. Un dažbrīd līdz kaulam sāpīgi.

Redzēt Andreja gandrīz divmetrīgo, stalto stāvu izdēdējušu, graciozās laiska kaķa gaitas vietā – ceļos ieliektu, nedrošu, pieklibojošu – bija neticami. Skaudri. Gribējās raudāt. Bet tikai līdz brīdim, kad viņš izslējās un kā tāds citplanētietis raidīja koncentrētas enerģijas staru (citādi to nevaru nosaukt) filmēšanas grupas virzienā. Savaldzinot, liekot aizmirst par izmocīto seju, tai atplaukstot daudzajos stāstos.

Andrejs ļoti daudz steidzās izstāstīt. Savu vīziju par to, kā organizēt Operas un vokālās pedagoģijas darbu. Savu redzējumu par to, kādam jābūt modernam operteātrim. Savu aktiera un režisora pieredzi. Savus neticamos piedzīvojumus citās zemēs. Savus gurmāna stāstus...

Bet ļoti daudz Andrejs noklusēja. Un te ir lielā filmēšanas priekšrocība – lai pavēstītu par viņa privāto dzīvi, nevajag vārdus. Daudz kas ir redzams bez tiem. Lai uzzinātu par Andreja nežēlīgo slimību, nevajag vārdus – kadrs pasaka visu.

Enerģija un šarms

Līdz pēdējam Andrejs bija švīts, dendijs, viņam kā cilvēkam estētiskais faktors savā un citu ārienē, attiecībās, skatuves dekorācijās, iespējams, bija nozīmīgāks par saturu. Jurim ir diezgan vienalga, kas viņam mugurā. Andrejs vienmēr palīdzēja Jurim saģērbties. Veda viņam drēbes. Bija savādi vērot, cik apmulsis Juris “pucējās” Cēsu koncertzāles jubilejai, kad Andreja vairs nebija. Šīs attiecības ar drēbju skapi atkārto Jānis un Matīss – Jura dēli. Reklāmists un biologs, viens, kuram svarīgi, kāds pulkstenis uz rokas un kādā restorānā ēst pusdienas, un otrs, kam tas nemaz nešķiet būtiski.

Taču pārsteidzošākais abos mūsu varoņos ir nebeidzamā enerģija, ar kuru mesties katrā jaunā sākumā. Dažbrīd filmēšanas laikā man Juris atgādināja hiperaktīvu bērnu, kurš nespēj nosēdēt mierā ne mirkli. Viņš visu laiku knosījās un rosījās, skrēja, organizēja un zvanīja vai atbildēja uz zvaniem.

Kad bijām pie viņa mājās, Juris kā tāda mamma ik pa dažām minūtēm gādāja, lai mēs kaut ko ēdam un dzeram. Tiesa, kā piezīmēja viņa jaunākais dēls Jānis, viņš mācēja deleģēt uzdevumus, un, lai mūs pabarotu, pie plīts devās viņa sieva Trūde, kas apbrīnojamā pacietībā un laipnībā uzņēma mūsu ierašanos jebkurā diennakts stundā. Savukārt Jura akcijā “iztīrīt piemājas dīķi” tika iesaistīti abi dēli, brīžam neapmierināti purpinot.

Mans lielākais pārsteigums par Juri: šim lieliskajam aktierim skatuves māksla ir tikai viens no viņa daudzajiem darbiem. Turklāt “aktieris” ir atkarīgākā no visām viņa izpausmēm. Aktieris ir atkarīgs no režisora, afišas, savas psihofizikas, galu galā dzimuma un vecuma. Lai gan filmas ideja par Žagariem radās tāpēc, ka Juri biju daudz intervējusi par teātri: vairākos raidījumos "Personība. 100 g kultūras" viņš stāstīja par saviem kolēģiem, vienmēr pārsteidzot, cik daudz, cik dziļi viņš ir domājis par teātri kā profesionālu sistēmu un aktiera darbu kā profesiju.

Jurim ir svarīgi, lai aktiera darbu uztver nopietni. Reiz, pirms atbildēt uz jautājumu, viņš vairākas minūtes skaidroja, ka tik stulbas ūsas viņam esot filmēšanas dēļ. Tāpēc lielākais pārsteigums bija atklājums, ka, pat Jurim labi apzinoties savu aktiera izcilību, viņam teātris nav svarīgākais dzīvē. Reiz viņš izmeta, ka teātrī aktīvi darbosies līdz sešdesmit gadiem (un tie ir vēl tikai pāris gadu!). Sākumā to neuztvēru nopietni, bet redzot, cik daudz savas neticamās enerģijas viņš iegulda dažādās Cēsu kultūras iniciatīvās, gandrīz sāku tam ticēt.

Cēsīs Juris ir vadītājs, ne padotais: viņš ir ne vien Cēsu domes deputāts, bet arī Cēsu koncertzāles direktors, Žagarkalna īpašnieks, Cēsu Mākslas festivāla direktors... Tiesa, gan Andrejam, gan Jurim vienmēr līdzās bijušas sievietes, kas ir spārnu skeleta muskulatūra, kuras dienišķā darbība palīdzējusi brāļiem celties viņu ambīciju mākoņos. Varbūt vajadzība pēc sieviešu stiprās aizmugures ir abu apņēmīgās, nelokāmās mammas dēļ, kura ar savu Sibīrijas rūdījumu viņus izaudzināja bez tēva.

Piemēram, Operā, kad to vadīja Andrejs (un kad tur īsu brīdi biju tekstu redaktore), finansiāli administratīvais “flangs” gandrīz viss bija sieviešu rokās. Protams, viņiem abiem ir uzticamie vīrieši, taču sievietes ar savu īpašo privāti profesionālo pieskārienu ir gatavas atsaukties uz trakākajām idejām – laikam nostrādā ticība un harisma.

Hedonista brīvība

Atskārsme, ka filmai jābūt par abiem brāļiem, ne tikai Juri, sakņojas manā un Andreja sadarbībā, kad veidoju viņa režisētās operas Karmena programmiņu un publicitātes materiālus. Tā bija Karmena, kurā šajā lomā debitēja Elīna Garanča, Karmena, kuras darbība notiek Kubā, Havanā, kuras tveicīgo krāsu, nobružātā šika un apspīlēto treniņtērpu pasaule pārcēlās uz mūsu operas skatuves. Un pats Andrejs bija pārņemts ar Kubu.

Viņu, kurš piedzima Sibīrijā, izauga ne pārāk pārtikušā bērnībā un piedzīvoja padomju laikus ar to pelēcību un nebrīvi, fascinēja Kuba ar tās bijušās koloniālās greznības atlieku un sociālistiskās nabadzības sajaukumu. Viņš redzēja cilvēkos, kurus tur satika, alkas pēc brīvības. Viņa tabakas fabrikas strādnieces un apsargi staigāja pa Havanas promenādi gar okeānu un lūkojās pāri līcim uz Ameriku. Un ilgojās būt brīvi. To ļoti gribēja arī Andrejs. Man šķiet, ka savu brīvības sajūtu viņš noķēra tikai ārzemēs, kur neviens viņu neatpazina, kur viņš varēja būt viņš pats, jo viņam – netradicionālam hedonistam – bija ko slēpt.

Veidojot Karmenas programmiņu, vācu stāstus par Kubu, arī Andreja stāstu. Andreja teksts bija skaudri smeldzīgs eiropieša sapnis par zaudēto paradīzi un vietu, kurā vienlaikus gribas un negribas atgriezties, tas bija arī erudīts paralēļu savilkums starp Merimē noveli, Bizē operu un Kubu. Un tad sākās labošana. Andrejs varēja pamosties nakts vidū un atskārst, ka kāda rindkopa viņa teiktajā var kādu aizskart vai pat izraisīt starptautisku skandālu. Viņš zvanīja visneiedomājamākajos diennakts laikos, bet pats skumjākais – Andrejs nevis konkrēti pateica, ko tieši vēlas, bet vaidēja, vai man neliekas aizdomīgs viens vai otrs viņa teikums. Tas man atklāja, cik nepārliecināts par sevi viņš var būt.

Andrejs nebija profesionāli izglītojies kā režisors, viņš bija aktieris, kurš operu apguva kā autodidakts, un tad vēl viņa personiskās dzīves peripetijas, par kurām baumoja, sāpinot viņa tuviniekus; acīmredzot tas viss palaikam raisīja šīs bailes pieļaut publisku kļūdu. Jo ārēji viņš bija zināms kā šarmantais, teju magnētiski pievilcīgais Žagars, ap kuru augšupvērstu skatienu lokos savērpās cilvēki ik saiešanā, kurā viņš – ar neizbēgamu nokavēšanos, bet pievēršot sev vispārēju uzmanību – ieradās.

Arī pēc mūsu Karmenas Andrejs pasniedza man šampanieti glītā kastē un atvainojās, ka esot bijis neciešams (atgādināšu – es biju tikai tekstu redaktore programmiņā!). Protams, izkusu. Bet šis Andreja vājuma brīdis, kuram es biju lieciniece, lika man iedomāties par šādu filmu – filmu par brāļiem, kuri sacenšas un vienlaikus balsta viens otru līdz kapa malai.

Plaisa izdreijātā tēlā

Filmēšana bija un nebija viegla. Abi bija ļoti pretimnākoši. Vajadzēja kāpt kalnā – kāpa nekurnēdami, lai gan laikapstākļi Andreja slimībai varbūt nebija piemērotākie. Viņi nekad neatteica nevienai mūsu iecerei. Tikai, kad negribēja, lai viņus filmē, ar liegu rokas vēzienu – pagaidiet, es tūlīt! – pazuda. Tādus imidžmeikerus kā abi brāļi es vēl nebiju sastapusi.

Andreja un Jura milzīgā kinoaktieru pieredze lika viņiem ar muguras smadzenēm sajust, kad viņiem pievēršas kamera – muguras izslējās, sejās uzziedēja smaidi, vārdi kā ūdens noapaļoti olīši raiti tecēja mūsu virzienā – pat tad, kad viņi sarunājās – it kā! – viens ar otru. Un es to nesauktu par izlikšanos. Tas ir ieradums – būt uzmanības centrā, piesaistīt veiksmi, labi izskatīties, atbilst statusam... Juris arī atzinās, ka abu nerimtīgās darbošanās pamatā ir tas, ka viņiem ļoti patīk patikt.

Kā pērlītes filmā vācām brīžus, kad Andrejs un Juris nedomā par kameru. Andrejs atļāvās būt vājš tikai teātra aizkulišu pustumsā. Atļāvās būt skarbs pret brāli un kritizēt viņu, kad bija noguris. Un vienu reizi es redzēju Juri, kurš nevar savaldīt jūtas, – Andreja bērēs. Tās bija bēdas, kuras nevarēja norīt līdz ar kamolu kaklā. Vienu, otru, trešo reizi Juris mēģināja pateikt savu “paldies” cilvēkiem, kuri palīdzēja Andrejam, bet nespēja.

Tādu atbalstu, kādu līdz pēdējam brīdim viņi sniedza viens otram, viens otru mīlot, pazīstot līdz matu galiņam un pa brīžam neiedomājami kaitinot, tik reti nākas sastapt.

Abu brāļu dzīves ir ritējušas līdzās, savijoties un saskaroties. Abi izstudēja aktiermākslu, abi skarbajos deviņdesmitajos kļuva par uzņēmējiem, abu biznesā lielāka loma bija baudījumam un adrenalīnam, nevis ienākumiem, abi kļuva par mākslas institūciju vadītājiem... Tāds bija sākotnējais plāns – filmā rādīt divu izcilu brāļu sāncensību.

Jura dzīvē gan nav bijis tādas traģēdijas – un es to nevaru nosaukt citādi – kā Andrejam, kurš – it kā nesaimnieciskas rīcības dēļ – tika padzīts no Operas, kuru septiņpadsmit gadu vadības laikā izveidoja par Eiropā atpazīstamu opermākslas vietu – opertūristu iecienītu galamērķi. Un kurā viņš pats kļuva par vērā ņemamu operu režisoru. Kad LNOB direktors bija jau pateicis, ka nekandidēs uz vēl vienu termiņu, Andrejs Žagars izlēma pieteikties konkursam – trešo reizi dzīvē.

Mums Andrejs teica, ka pāris gadus pēc atlaišanas viņš savus Rīgas maršrutus būvējis tā, lai redzeslokā nenonāktu Opera. Tik sāpīgi tas bija. Traģiski, ka tuvākajiem bija skaidrs, ka par Operas direktoru, pat ja pagūs pieteikties konkursam, Andrejs vairs nekļūs nekad.

Slimība bija tā, kas neļāva piepildīties daudzām Andreja iecerēm, kuras viņš līdz pēdējam plānoja piecus gadus uz priekšu, un pārmeta Jurim, ka tas domā īstermiņā un rāvieniem pārvietojas no projekta uz projektu (taisnības labad piezīmēšu – tas nav gluži tiesa). Slimība arī pārveidoja mūsu filmas scenāriju, sāncensības vietā uzrakstot stāstu par brāļu mīlestību.

"Kultūrdevas" jaunā vadītāja Henrieta Verhoustinska: "Ciešanas pie manis ilgi neturas"