Kā vardarbība rodas, kā to atpazīt, kāda ir psiholoģiskā motivācija mainīt uzvedību? Kā sabiedrības priekšstati un stereotipi ietekmē šo procesu? Un kādas metodes patiesi palīdz pārtraukt vardarbības ciklu?

Atbildes uz šiem jautājumiem meklē jomas eksperti:

Sandra Freimane – SIA "Mācību centrs MKB" vadītāja, speciāliste sociālās rehabilitācijas pakalpojumu izstrādē un ieviešanā vardarbīgas uzvedības mazināšanai;

Santa Laimiņa-Rubene – klīniskā un veselības psiholoģe, biedrības "Skalbes" valdes locekle, lektore Latvijas Universitātē;

Jānis Grants – psiholoģijas doktors, kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) pasniedzējs, sporta psihologs, lektors Latvijas Universitātē;

Evija Burkovska – Valsts probācijas dienesta Resocializācijas departamenta Probācijas programmu nodaļas vecākā eksperte, KBT speciāliste.

Reāla pieredze tūkstošiem cilvēku

Vardarbība ir reāla pieredze tūkstošiem cilvēku – bērniem, sievietēm, vīriešiem un senioriem. Visbiežāk vardarbība notiek tur, kur to vismazāk gaidām – ģimenē, attiecībās, izglītības iestādēs un pat veselības aprūpē. Lai arī par vardarbību pēdējos gados tiek runāts aizvien vairāk, joprojām daudzi gadījumi paliek neziņoti. Cietušie bieži jūtas vainīgi, apjukuši vai baidās meklēt palīdzību. Nevar runāt tikai par sekām, ir jārunā arī par cēloņiem, jo vardarbības cikla pārtraukšana nav iespējama bez uzvedības un attieksmes maiņas.

Labklājības ministrija kopā ar pakalpojuma sniedzēju krīžu un konsultāciju centru Skalbes maija sākumā ieviesusi tālruņa līniju (numurs: 22 045 225) potenciālajiem varmākām – cilvēkiem, kuri jūt, ka neizdodas vadīt emocijas, saskata izaicinājumus savā uzvedībā un uzskata, ka varētu veikt fizisku, emocionālu vai jebkāda cita veida vardarbību. Tālrunis ir pieejams darba dienās no plkst. 6 līdz 12 un no plkst. 18 līdz pusnaktij, brīvdienās un svētku dienās – visu diennakti.

Jaunais pakalpojums ir nozīmīgs solis vardarbības mazināšanas pakalpojumu klāstā, piedāvājot drošu telpu un profesionālu atbalstu “brīdi pirms kaut ko vēl var mainīt” – kad cilvēks jūt, ka varētu zaudēt kontroli pār savām emocijām, kad izjūt sevī agresiju vai impulsus, kas varētu pāraugt darbībās, kas citus sāpina.

Tālrunis 22 045 225 ir pieejams darba dienās no plkst. 6 līdz 12 un no plkst. 18 līdz pusnaktij, brīvdienās un svētku dienās – visu diennakti.

Šis piedāvājums balstās nevis nosodīšanā, bet profilaksē, izpratnē un pārmaiņu iespējā. Ar šāda pakalpojuma ieviešanu sabiedrība tiek aicināta uz diskusiju par emociju pārvaldīšanas prasmēm, mudināta agrīni atpazīt agresīvas uzvedības pazīmes un uzņemties atbildību par savu rīcību. Jo, tikai normalizējot palīdzības meklēšanu un nodrošinot pieejamu atbalstu krīzes brīžos, var pakāpeniski mainīt sabiedrības attieksmi pret vardarbību un veidot drošāku vidi visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Ir ļoti svarīgi, lai cilvēki saprastu, ka palīdzības lūgšana ir normāla un nav nosodāma. Gluži otrādi – pieņemt lēmumu mainīt savu un savu līdzcilvēku dzīvi ir ļoti liels solis pretim drošākai rītdienai.

Jāatzīst problēma un jāvēlas mainīties

Sandra Freimane uzskata, ka vardarbības atpazīšanu traucē eksistējošie uzskati par to, kas ir un kas nav vardarbība. Priekšstati veidojušies vides, audzināšanas, pašu pieredzes un arī stereotipu ietekmē. Nereti iztrūkst informācijas, kur iegūt šīs labās prasmes, un tāpēc tiek veikti vardarbīgi akti.

Santa Laimiņa-Rubene norāda, ka mums katram sākotnēji jāpadomā par savu uzvedību un spēju saprast, kas ar sevi notiek. Jo, lai kaut ko varētu mainīt, ir jāapstājas, jāsaprot, kas tad iepriekš ir noticis, un jāpalūkojas uz savas uzvedības (iespējamām) sekām.

“Ir svarīgi atpazīt visdažādākās, arī grūti saskatāmās, vardarbības formas un savlaicīgi apzināties arī potenciālos riskus, lai novērstu pieaugošo agresiju jau tās agrīnajos posmos. Vienlaikus jāapzinās, ka pārmaiņas iespējamas tikai tad, ja vardarbības veicējs pats atzīst problēmu un vēlas mainīties. Diemžēl sabiedrībā šāda vēlme bieži sastopas ar nosodījumu vai vienaldzību, kas kavē reālas pārmaiņas. Šī iemesla dēļ jaunais tālrunis nodrošina drošu vidi, kur iespējams runāt par savām emocijām un pieredzi bez sprieduma, – uzklausīt, nevis nosodīt,” skaidro Laimiņa-Rubene.

Nav bijis pozitīva parauga

Evija Burkovska uzsver, ka Latvijas sabiedrība, iespējams, neprot parādīt, ka jūtas pazemota, un tas ietiecas jau bērnībā. Vēlāk tas pāraug tajā, ka cilvēks nespēj regulēt savas emocijas un veic vardarbību – uz aizskārumu savai pašcieņai reaģē, nodarot sāpes otram. Viņa savā praksē novērojusi un arī kā profesionāle tic, ka cilvēks par varmāku nekļūst vienā dienā.

Tajā brīdī, kad viņš paceļ roku vai balsi, biedējot otru, tā ir jau viņa pieredžu summa, kam ir zināmi priekšnosacījumi. Cēloņi tam var būt meklējami arī pieaugšanas periodā, kad cilvēkam nav bijis pozitīva parauga – nav bijis neviena, kas varētu parādīt, kā labāk reaģēt uz aizvainojumu vai dusmām, kā citādi uzvesties krīzes brīžos.

Palīdzības lūgšana ir normāla un nav nosodāma. Pieņemt lēmumu mainīt savu un savu līdzcilvēku dzīvi ir ļoti liels solis pretim drošākai rītdienai.

Un tvaiks izšaujas ārā

Kā tad atpazīt vardarbības priekšvēstnešus?

“Tas ir rūpīgs treniņš,” norāda Burkovska. Un tas nozīmē spēt atpazīt un nosaukt vārdā savas emocijas, tās domas, kas var rosināt sarežģītas emocijas un attiecīgi provocēt agresīvu uzvedību.

“Ir domas, kas rosina uz labiem darbiem, un ir domas, kas rosina uz nedarbiem. Un tās domas, kas rosina uz nedarbiem, sauc par kognitīviem sagrozījumiem jeb domāšanas kļūdām. Trenējot atpazīt šīs riskantās situācijas, ar laiku var nostiprināt jaunus uzvedības modeļus, izveidot drošības saglabāšanas plānu, bet tas būtu jādara speciālista uzraudzībā, vismaz sākumā. Un tad jau ar laiku cilvēks to iemācās un var izmantot savā ikdienā.”

Laimiņai-Rubenei patīk salīdzinājums ar katliņu, kas burbuļo, burbuļo, līdz vienā brīdī temperatūra ir sasniegusi maksimumu, vāciņš paceļas un tvaiks izšaujas ārā. Līdzīgi ir ar domām – mēs vārāmies sevī, prātā nāk visādas domas, spriedze ķermenī pieaug, līdz vāciņš aiziet pa gaisu, un tvaiks, kas iznāk ārā, apdedzina un sāpina. “Kamēr katliņš burbuļo un domas ir zem vāciņa, tikmēr nekādas sekas uz apkārtējiem tas neatstāj. Ir jāmācās noķert to mirkli, kad vāciņš vēl nav pacēlies. Ir jāstrādā ar to, kas notiek katliņā, kamēr tvaiki vēl nav iznākuši ārā un apdedzinājuši – gan pašus, gan apkārtējos.”

Ne vienmēr spēj atpazīt vardarbību

“Atpazīt vardarbību un identificēt agresīvas domas, pirms tās īstenojas vardarbīgā uzvedībā, traucē iemācītās jeb, pareizāk sakot, neiemācītās normas, kas atbilst veselīgai izpratnei par to, kur sākas vardarbība. Jo vardarbība nav tikai zilums, kas ir redzams. Tā var būt arī ļoti sāpīga un ilgstoša psiholoģiska kontrole, finansiālās brīvības ierobežošana, izolēšana un citi manipulācijas veidi, kas dažkārt traumē spēcīgāk nekā sitiens, un šīs sekas ir grūti izmērīt,” norāda Evija Burkovska.

Santa Laimiņa-Rubene papildina, norādot, ka cilvēki, pārņēmuši neveselīgus ģimenes uzvedības modeļus, vardarbību savā rīcībā ne vienmēr spēj atpazīt. Piemēram, ja bērnībā novērots, ka vardarbība tiek paciesta vai noklusēta, arī pieaugot cilvēks var pārņemt šādu rīcību.

“Un tikai tajā brīdī, kad iestājas vardarbības sekas, un tās diemžēl var būt arī ļoti nopietnas, cilvēks sāk aizdomāties. Cerams, ka sāk aizdomāties – kas tad manā uzvedībā bija tāds, kas sāpināja, aizskāra…” saka Laimiņa-Rubene, piebilstot, ka pēc palīdzības cilvēki, kas veikuši vardarbību, visbiežāk vēršas ārēju apstākļu motivēti – ir izjukusi ģimene, draud bērnu atņemšana vai, piemēram, ir tiesas process, kas mudina meklēt palīdzību.

Vides ietekme ir fenomenāla

Kā sabiedrībā izplatītie stereotipi ietekmē cilvēku uzvedību un, iespējams, veicina vardarbību?

Psiholoģijas doktors Jānis Grants to ilustrē ar piemēru no ikdienas dzīves. “Pārtikas veikalā stāvu pie kases, lai samaksātu par pirkumu, un kasiere neuzmanīgi met manas preces – augļi un dārzeņi tiek saspiesti, sadauzīti… Es atveru maku, skaitu sīknaudu – es kā vecāks cilvēks esmu pieradis pie īstas naudas –, un man pārmet, ka pārāk lēni kustos… Un tas ir tikai viens piemērs, kas cilvēkam jāpiedzīvo savā ikdienā. Un tad es domāju par to mazo bērniņu, kurš iet dārziņā, kur audzinātāja uz viņu, iespējams, kliedz, dažkārt arī fiziski rausta… Un sporta pasaulē, kur vingrošanas treneris nemitīgi kliedz uz jaunajām meitenītēm, viņas pazemojot… Sekojot līdzi sporta notikumiem TV ekrānā un priecājoties par sportistu panākumiem, mēs jau redzam tikai to pozitīvo, bet, kas notiek šai vidē ikdienā?... Tur ir sava veida vardarbība, un atsevišķos gadījumos, kas izgaismoti arī medijos, tā ir arī fiziska. Mēs pierodam, ka tā ir norma, bet tas nenozīmē, ka tā ir pareizi,” norāda sporta psihologs.

Viņš uzsver: ja vēl ģimenē ir nestabila gaisotne, iespējams, tiek lietots arī alkohols vai kādas citas apreibinošas vielas, bērns uzaug ar ļoti daudzām emocionālām rētām, kas traucē viņam attīsties un vēlāk piedzīvot normālu dzīvi.

Pirms 30 gadiem pārceļoties no ASV uz dzīvi Latvijā, Grants bieži domāja, kāpēc, ejot Rīgā pa ielu, neviens uz viņu nepaskatās, pat neuzņem acu kontaktu, katrs iegrimis savā pasaulītē… Jo Latvijā tā ir normāli – nedalīties ar svešu cilvēku, neiesaistīties otra pasaulītē.

“Vides ietekme ir fenomenāla – cilvēks izdara secinājumus un mēģina pielāgoties. Latvijā cilvēki nav aktīvi, nekur neiesaistās, nepalīdz cits citam, nesniedz palīdzīgu roku un uzskata, ka vardarbība ir normāla daļa no dzīves,” stāsta kognitīvi biheiviorālās terapijas pasniedzējs.

Problēma nepazūd, tā tikai pieaug

Vardarbība Latvijā nav svešvārds, un statistika to apstiprina, 2023. gadā Valsts policijā reģistrēti 8243 konflikti, un trešdaļā no tiem bija klātesoši bērni. 62% gadījumu vardarbības veicēju bija alkohola reibumā, 20% gadījumu – abi iesaistītie. No šiem gadījumiem 1342 beidzās ar lēmumu par nošķiršanu, kas bija par 218 gadījumiem vairāk nekā gadu iepriekš. Problēma nepazūd, tā pat pieaug.

“Mēs kā sabiedrība uzturam vardarbību un savā ziņā to normalizējam,” uzskata Laimiņa-Rubene. Arī pētījumu rezultāti rāda, ka Latvijas sabiedrībā ir augsta tolerance pret vardarbību, īpaši tās mazāk redzamajām formām. Tāpēc, pirms domas kļūst par vardarbību, izšķiroša nozīme ir vardarbības skaidrošanas un novēršanas pasākumiem.

“Dažkārt vardarbība ir savu mērķi panākoša, jo tā taču ir iedarbība. Īstermiņā. Mēs sakliedzam uz bērnu, viņš pārstāj darīt to, ko mēs negribam, lai viņš darītu. Mēs pagrūžam otru cilvēku, viņš paiet malā. Tas ir viens no mehānismiem, kas iemāca, ka caur vardarbību ātri var iegūt sev vēlamu rezultātu. Bet jautājums ir par to, ko mēs kā sabiedrība gribam. Ja mēs saskatām tikai īstermiņa ieguvumus un šādas attiecības pieļaujam, normalizējam, tad kā mēs kā sabiedrība un katrs atsevišķi varam mainīties?...”

Tilts starp krīzi un palīdzību

Jaunā tālruņa līnija, kas ir daļa no kompleksas vardarbības mazināšanas stratēģijas, būs labs resurss, jo tiks sniegta profesionāla palīdzība tiem, kuri izjūt impulsu rīkoties vardarbīgi, bet vēlas mainīt savu uzvedību. Tiem, kuri meklē palīdzību agresīvu domu, dusmu, baiļu, bezspēcības vai citu emociju vadīšanas grūtību pārvarēšanā. Tas būs tilts starp krīzi un palīdzību, pirms vēl notikusi pāri darīšana. Un profesionāls atbalsts šādā brīdī ir ārkārtīgi būtisks.

“Strādājot ar notiesātām personām, kuras jau nonākuši probācijas programmās, mēs mēģinām raudzīties nākotnē un modelēt iespējamas vardarbības situācijas, lai novērstu potenciālos riskus atkārtoti – nekāpt uz tiem pašiem grābekļiem, nenoreaģēt līdzīgā veidā,” stāsta Evija Burkovska.

“Viena no pamata metodēm, ko aicinām praktizēt, ir paņemt pauzi. Ievilkt vai izpūst gaisu, iziet ārā no vietas, kur gaiss ir jau nokaitēts. Un varbūt šo pauzi izmantot, lai piezvanītu, parunātos par to, kas ar mani šobrīd notiek… Jo, piemēram, vēršoties pie tuviem draugiem, cilvēks var saņemt attaisnojošu un mierinošu atbildi: “Jā, tev ir taisnība, tevi nokaitināja līdz pēdējam”… Bet vardarbības prevences tālrunis sniegs iespēju sazināties ar speciālistu, kurš nedz attaisnos, nedz nosodīs – jo tas var novest strupceļā un vēl vairot dusmas –, bet gan mierīgi uzklausīs, veicinās izpratni par zvanītāja uzvedību un emocionālo pašregulāciju konkrētajā krīzes situācijā, sniegs profesionālu atbalstu un ieteiks, kur vērsties, lai pārtrauktu vai neuzsāktu vardarbīgus uzvedības modeļus ilgtermiņā. Pats process jau ir dziedinošs,” uzskata Burkovska

Veidot šo pasauli drošāku

Kā vēl stiprināt preventīvo darbu sabiedrības līmenī?

“Manuprāt, galvenie atslēgvārdi ir nebūt vienaldzīgiem. Neiegrimt tikai savās rūpēs, nedzīvot tikai savā mazajā pasaulītē, bez acu kontakta ar citiem, bet pamanīt, sadzirdēt un saklausīt, kas notiek apkārt, un nepaiet garām. To cilvēku, kurš netiek galā ar savu vardarbību, uzrunāt, iedrošināt dalīties ar savām emocijām un meklēt palīdzību, un sniegt atbalstu tiem, kuri, iespējams, ir iebiedēti un cieš,” iesaka Evija Burkovska.

“Palīdzības meklēšana var būt viena no atslēgām veselīgākai sabiedrībai,” uzskata arī Santa Laimiņa-Rubene. “Ja mums kaut kas sāp, mēs ejam pie ārsta. Ar emocijām ir tāpat – saņemot profesionālu palīdzību, ir iespējams mainīt savu līdzšinējo attieksmi, uzvedību un tādā veidā palīdzēt gan sev, gan attiecībām, un veidot šo pasauli drošāku. Gan sev, gan apkārtējiem.”

Vardarbības prevences tālruņa mērķis ir atbalstīt un papildināt esošo vardarbības novēršanas sistēmu, tai skaitā sociālās rehabilitācijas pakalpojumu vardarbīgas uzvedības mazināšanai. Tālruņa pakalpojuma sniedzējs Skalbes ir ņēmis vērā ārvalstu pieredzi un starptautiskus pētījumus, kas pierāda, ka tālruņa līnijas potenciāliem vardarbības veicējiem ir efektīvs instruments, lai veicinātu problēmas atzīšanu un uzsāktu uzvedības maiņu.

Kā pārraut vardarbības apli? Nedari pāri, paņem pauzi un izvēlies piezvanīt: 22 045 225! Tas nav tikai numurs. Tā ir iespēja. Iespēja pateikt: “Hei, man ir problēma, bet – es nevēlos darīt pāri!” Tas ir drosmes solis, kas aizstāv ģimenes, bērnus, attiecības un ļauj pārraut vardarbības apli.

Mākslas un kultūras baudīšana pagarina dzīves ilgumu, secināts 14 gadu ilgā pētījumā