Kādēļ vispār nepieciešams pētījums par valsts attīstību tik tālā laika posmā?

Iepriekšējais pētījums beidzas ar 2030. gadu, tāpēc tikai likumsakarīgi, ka valdība ekspertiem uzdod jautājumu, kas tad būs pēc tā 2030. gada. Viens no šī lielā pētījuma posmiem ir Latvijas Universitātes pētījums par to, kā mēs redzam šīs nākotnes vērtības, aksiomas un dilemmas, balstoties uz empīriskajiem datiem un teorētiskajām zināšanām. Patlaban strādājam pie sava ietvara dokumenta, kurā būs daudz empīrisku faktu, ko valdība varēs izmantot, veidojot stratēģiju laika posmam līdz 2050. gadam. Tas varētu būt piemērs tam, ko sauc par datos balstītu politikas veidošanu.

Kaut kādi secinājumi jau sāk izkristalizēties?

Ja es gribētu izteikties tā mazliet provokatīvi, varētu teikt, ka tāda vienota redzējuma nav. Un, manuprāt, tas ir labi. Ir lielās vērtības, par kurām mēs visi kā Latvijas iedzīvotāji esam vienojušies. Mūsu kodolu veido neatkarīga un rīcībspējīga Latvijas valsts, kas ir pārstāvēta dažādos starptautiskos līmeņos; tā ir mūsu nacionālā identitāte, valoda un iedzīvotāju labklājība. Par šiem lielajiem vērtību blokiem mēs visi esam vienisprātis, taču, skatoties tālāk pa sektoriem, viedokļu daudzveidība kļūst lielāka.

Pieredze rāda, ka mēs esam gatavi strīdēties par jebko. Vai tiešām ir lietas, par kurām spējam vienoties?

Strīdi un viedokļu dažādība jau nav nekas slikts, bet diez vai jūs atradīsiet kādu Latvijas iedzīvotāju, ja vien viņš nepārstāv kādas citas valsts intereses, kuram būtu kas iebilstams pret šiem lielajiem vērtību pamatblokiem. To rāda arī sabiedriskās domas aptaujas, jo mēs rīkojām gan klasiskas aptaujas, gan arī pētījumus fokusgrupās. Un nevienā aptaujā par šo jautājumu nebija nekādu diskusiju.

Droši vien ir grūti modelēt nākotnes scenārijus, jo mēs taču nezinām, kādus pārsteigumus dzīve var sagādāt pēc gadiem desmit.

Sākot jauno pētījumu, mēs paņēmām iepriekšējo, kas beidzas ar 2030. gadu, izpētījām tajā minētos riskus un salīdzinājām ar tiem, kas ir aktuāli tagad. Jo, lai uzbūvētu ticamu nākotnes attīstības modeli, ir jābūt labām zināšanām par to, kādi riski var apdraudēt šo modeli. Neviens no pētniekiem, kuri rakstīja pētījumu par 2030. gadu, nevarēja paredzēt ne kovida pandēmiju, ne karu Ukrainā, ne ieilgušo ekonomisko krīzi. Faktiski mēs dzīvojam apstākļos, kur vislielākais izaicinājums būs gatavība negaidītiem riskiem. Tas nozīmē, ka, spēlējoties ar nākotnes attīstības scenāriju klucīšiem un būvējot no tiem tādu kā lego namiņu, ir jārēķinās ar grūti prognozējamām lietām. Ir skaidrs, ka ģeopolitiskā spriedze pieaugs, taču ir arī stabilizējoši faktori, piemēram, atrašanās Eiropas Savienībā un paļāvība uz ekonomikas un finanšu instrumentiem, kas nodrošina zināmu stabilitāti. Viens no būtiskākajiem secinājumiem – ikvienai valdībai, kas darbosies laika posmā līdz 2050. gadam, ir jābūt gatavai negaidītiem scenārijiem. Tas nozīmē nevis stabilu un smagnēju pārvaldību, bet gan tādu, kas spēj ātri un dinamiski piemēroties notiekošajiem procesiem.

Kādi ir galvenie iespējamie attīstības scenāriji?

Mēs cenšamies balstīties uz nopietniem makroekonomiskiem pētījumiem, ko veic mūsu grupas ekonomiskais gals. Varam runāt par trim attīstības scenārijiem, ko esam piedāvājuši arī mūsu fokusgrupām un prasījuši to viedokli. Interesanti, ka pētnieki parasti diezgan piesardzīgi runā par optimistisko scenāriju, pieņemot, ka uzticība valdībai var mazināties, un rēķinoties ar citiem faktoriem, taču fokusgrupās visos Latvijas reģionos cilvēki tomēr ir diezgan optimistiski noskaņoti. Viņi atzīst, ka ģeopolitika, protams, ir būtiska, taču valsts pamati ir tik stabili, ka grūti iedomāties, kā varētu apstāties visa infrastruktūra, transports, izglītības reforma, mazie uzņēmumi. Tātad, lai arī bieži vien izskan daudz kritisku piezīmju, tomēr kopējais skatījums ir diezgan optimistisks. Tādēļ mēs vairāk sliecamies uz optimistisko un pragmatisko scenāriju, kā mazāk ticamu atzīmējot pesimistisko, kur būtu jāsakrīt dažādu nelabvēlīgu faktoru kopumam, lai tas vispār varētu notikt.

Ko scenāriji saka par demogrāfisko situāciju, kur lielam optimismam nav pamata?

Protams, demogrāfijas jautājums uztrauc visus – sākot ar zemo dzimstības līmeni un beidzot ar emigrāciju un sabiedrības novecošanu. Taču pretī tiek likti arī risinājumi. Piemēram, ja ekonomika virzās inovatīvajā virzienā, tad varbūt pesimismam nav pamata, jo mums ir pieejami citu Eiropas Savienības valstu resursi un noteiktu darba uzdevumu pildīšanai varam piesaistīt arī cilvēkus no citām valstīm. Nevajadzētu skatīties tikai uz lēto darbaspēku no trešajām valstīm, bet izmantot to, kas pieejams Eiropas Savienībā. Pētījumi arī rāda, ka reemigrācijas tendences kļūst arvien pozitīvākas, īpaši reģionos. Tur, lai arī nelielā skaitā, taču ģimenes atgriežas Latvijā, turklāt kopā gan ar uzkrāto pieredzi, gan finansēm. Vēl var pieminēt mūžizglītību un pensijas vecuma paaugstināšanu, kas daudzās jomās ļautu izmantot pieredzējušos cilvēkus un aizpildīt tukšās darba vietas. Tādēļ nevar teikt, ka viss ietu tikai vienā virzienā, jo ir arī risinājumi.

Viedokļu atšķirības Rīgā un reģionos ir ļoti izteiktas?

Tās ir jūtamas, taču ar zināmu piesaistes elementu. Rīdzinieks jau tā īpaši nejūtas nekam piesaistīts, izņemot savu dzīvokli vai privātmāju un varbūt darbavietu, tādēļ piederības izjūta te ir diezgan izplūdusi. Savukārt cilvēks, kurš dzīvo Dienvidkurzemes novadā, Valmierā vai Jelgavā, šai vietai jūtas krietni vairāk piesaistīts, un viņa pārliecība par to, vai lietas virzās pareizā virzienā, lielā mērā ir saistīta ar pašvaldības darbību un ar vietējiem uzņēmējiem, kurus viņš ikdienā redz. Tas viss veido lielāku kopības izjūtu. Protams, arī Rīgā ir piesaistes elementi, piemēram, apkaimju biedrības, kas arī dod kopības izjūtu, taču reģionos cilvēki šajā ziņā jūtas pārliecinātāki.

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes...

Jā, tā var teikt. Arī reģionos cilvēki jūt riskus, taču atšķirīgus no Rīgas. Man pašai pārsteigums bija stāsts par Jelgavu, kur mazo lauku skolu skaita samazināšanas dēļ vērojams skolēnu pieplūdums, taču Jelgavas skolas fiziski tam nav gatavas, tas prasa papildu resursus. Tādēļ jaunieši, ar kuriem runājām, bija ļoti satraukti par izglītības kvalitātes krišanos.

Vai ir būtiskas atšķirības dažādu vecuma grupu uzskatos?

Jā, ir atšķirības. Piemēram, vecākās paaudzes cilvēki jutās krietni apdraudētāki. Tas ir pretrunā ar agrākiem pētījumiem, kuros tieši vecākā paaudze jutās drošāka un mazāk apdraudēta, jo katru mēnesi pensija, lai cik liela tā būtu, tomēr iekrīt kontā. Tagad vecākā paaudze skatās uz notikumiem daudz kompleksāk – viņus uztrauc, ka lauku reģioni kļūst arvien tukšāki; uztrauc tas, ka jaunieši mazāk domā par latvisko identitāti; uztrauc latviešu valodas liktenis. Tātad viņu skatījums ir kļuvis plašāks un pesimistiskāks. Savukārt jaunieši uz lietu norisi skatās ievērojami pozitīvāk un ir izteikti globāli domājoši. Valdība lepojas ar to, ka tiek veidotas jaunas mācību programmas un jaunatne arvien vairāk izvēlas apgūt tehniskās zinātnes, bet paši jaunieši atzīst, ka pēc vidusskolas beigšanas viņiem trūkst elementāru sadzīves prasmju. Turklāt daudzas no šīm prasmēm prasa darba devējs, tādēļ jaunieši ir apjukuši. To, starp citu, teica ne tikai nupat vidusskolu beigušie, bet arī augstskolu studenti – ko dod tehniskās zināšanas, ja reālajā dzīvē mums prasa pavisam kaut ko citu, kam mēs neesam sagatavoti?

Jaunieši arī ļoti interesējas par to, kas notiek pasaulē, un viņu globālās domāšanas dimensija gluži nav tāda, ka tikai aizbraukt un vairs neatgriezties, bet gan – aizbraukt, iegūt pieredzi un pēc tam braukt atpakaļ uz Latviju. Un te ir ļoti svarīgi, kāds ir politiskās elites vēstījums. Vai tas ir – jā, tieši tu mums esi ļoti vajadzīgs! Vai arī kaut kas ļoti vispārīgs un nekonkrēts. Tomēr kopumā fokusa grupās izskanēja tēze par aizbraukšanu un atgriešanos.

Daudzi runāja par veselību – ar domu, ka arī tā ir labklājības sastāvdaļa. Cilvēki nerunāja par to, ka netiktu ārstēti vai tiktu slikti ārstēti, bet gan par medicīnas pakalpojumu pieejamību un sistēmas neskaidrību, proti, ja kaut kas notiek, tad kur man iet un ko darīt. Reģionos tagad sāk parādīties dažādu medicīnas uzņēmumu filiāles, taču to cilvēki uztver apmēram tā – tas jau mūsu bagātniekiem! Tātad reģionos sāk parādīties domāšanas noslāņošanās, kas agrāk nebija tik izteikta.

Pētījumā minēta cilvēkcentrēta valsts un cilvēkcentrēta politika. Kas tas ir?

Par šiem jautājumiem ir runāts diezgan daudz, un man atmiņā palika kāda fokusgrupas dalībnieka teiktais, ka valsts attīstības plānos cilvēks tiek pieminēts bieži, taču trūkst cilvēcības. Tātad, lai politika tiktu vērtēta nevis pēc kaut kādiem kvantitatīviem un dažbrīd ļoti svešādiem kritērijiem, bet gan pēc tā, kā šīs politikas īstenošanas rezultātā tiek uzlabota cilvēku dzīve. gandrīz visās fokusgrupās tika uzsvērta plaisa starp politisko eliti un individuālo līmeni. Tika atzīts, ka pakalpojumi ir kļuvuši labāki, taču komunikācija publiskās pārvaldes līmenī nav pietiekama. Šis cilvēcības trūkums ļoti izcēlās visu fokusgrupu teiktajā.

Skaidrs, ka arī valdībai ir grūti, jo sociālie partneri to visu laiku lamā, kaut gan faktiski jau viņiem visiem būtu jācenšas kopīgiem spēkiem uzlabot stāvokli un meklēt risinājumus. Publiskajā vidē mēs neredzam saliedētības un sadarbības mehānismus. Var jau būt, ka aiz slēgtām durvīm tie darbojas, taču sabiedrība publiskajā vidē to neredz.

Viens no jautājumiem, ko uzdevām visās fokusgrupās, bija par konkurētspēju veicinošiem faktoriem gan valsts, gan globālā līmenī. Kā ļoti būtiski faktoru daudzi minēja sadarbību. Taču tie, kuriem būtu jāsadarbojas, patiesībā karo savā starpā, tādēļ cilvēcības un saliedētības elementa trūkst. Turklāt ir problēma arī reģionālā līmenī.

Cilvēki reģionos daudz runāja arī par to, ka viņiem ir daudz izaicinājumu, kas spiež kļūt arvien pašpietiekamākiem. To sauc par stratēģisko autonomiju. Piemēram, ja trūkst medikamentu, mēs paši tos varam saražot, ja trūkst pārtikas, tad arī to varam saražot. Taču nevar jau katrs reģions nosegt pilnīgi visas vajadzības, tādēļ ir nepieciešama starpreģionu sadarbība. Daudzi uzsvēra arī to, ka reģionam ir attiecības ar Rīgu, taču faktiski nav kontaktu ar blakus esošo reģionu. Tādēļ viens no būtiskākajiem secinājumiem – jādomā par starpreģionālās sadarbības veicināšanu.

Kā panākt, lai komunikācija pārvaldes līmenī uzlabotos? Bieži vien daudzas cilvēku problēmas tiktu diezgan vienkārši atrisinātas, ja vien valsts vai pašvaldību darbinieki vienkārši būtu iejūtīgāki un gatavi ieklausīties.

Man pašai ļoti simptomātisks likās gadījums, kad pirms vairākiem gadiem tika pieņemta nacionālā programma cīņai pret latvāņiem. Vai tiešām bija jāpieņem nacionāla līmeņa programma un jāiedala 20 vai 30 tūkstoši eiro, lai padarītu diezgan vienkāršu darbu? Tā ir viena no mūsu problēmām, ka politiķi daudzus jautājumus ir sadalījuši programmās. No valsts pārvaldes viedokļa tas varbūt ir vienkāršākais risinājums, taču diez vai efektīvākais. Ja finansējums tiek piešķirts, tad attiecīgajā programmā kaut kas notiek, taču, ja nākamajā gadā finansējuma vairs nav, tad latvāņu apkarošanas nacionālā programma gan paliek, bet latvāņi pļauti netiek. Un ko tādā situācijā darīt?

Tādēļ būtu ļoti svarīgi aktivizēt sabiedrību, lai tā darītu vienkāršas lietas bez nacionālajām programmām. Jo daudz ko var izdarīt arī bez kaut kāda īpaša budžeta piešķiršanas. Šajā ziņā interesants ir stāsts par Jelgavu, kur tagad veidojas apkaimju biedrības. Rīgā tās sāka dibināt jau pirms kāda laika, bet Jelgavā tas ir kaut kas jauns. Taču tur cilvēkiem ir grūti pierādīt, ka, lūk, tava iela arī ir piederīga konkrētajai apkaimei, jo katram gribas izcelt tieši to savu stūrīti un kaktiņu zemes, un tas traucē sadarboties. Taču, ja skatāmies uz Valmieru un Valmieras novadu, arī uz Liepāju un Dienvidkurzemes novadu, tad tur notiek ļoti labas lietas sabiedrības līmenī un sadarbība dod labus rezultātus. Piemēram, skolu tīkls, par ko daudzas pašvaldības vēl arvien cīnās. Valmierā šī problēma ir atrisināta jau 2021. gadā, un tur var koncentrēties uz kaut ko citu. Tādēļ redzēsim, vai programmai līdz 2050. gadam izdosies šajā jomā rast kādus uzlabojumus.

Latvijas nākotni var ietekmēt daudzi starptautiski un globāli faktori, ko mēs nespējam iespaidot, piemēram, kā attīstīsies jaunā Eiropas lielvara Polija vai kas notiks ar Eiropas Savienību kā tādu. Jūs mēģinājāt pētīt arī šādus ārpolitikas faktorus?

Ārpolitiku atsevišķi neizcēlām, kaut gan migrācija, klimata pārmaiņas, enerģētika un konkurētspēja ir daļa no ārpolitikas. Vairāk skatījāmies Latvijas problēmas, taču no starptautiskā konteksta un mūsu piesaistes Eiropas Savienībai. Taču pētījuma otrajā daļā būs arī labās prakses piemēri no citām valstīm, un tā mēs iekļausim arī starptautisko pieredzi.

Pētījumā ir tāda Latvijai svarīga sadaļa kā drošība un aizsardzība. Salīdzinājumā ar pētījumu par 2030. gadu mēs vairāk runājām par Latvijas aizsardzības politiku un industriju, un šeit mūsu prognoze ir pozitīva, jo paši uzņēmēji ir ļoti ieinteresēti šo virzienu attīstīt. Turklāt šajā jomā ir daudzas labas iestrādnes un ieplūst ārvalstu investīcijas, turklāt tā ir jauna nozare, bet jaunas nozares parasti attīstās dinamiskā tempā. Svarīgi ir tas, ka tā ir starptautiska nozare, jo tikai Latvijas spēkiem vien tik dārgu virzienu būtu grūti attīstīt.

Vai jūs nebiedē tas, ka valdības nāk un iet, ekonomiskā situācija mainās, un iznākumā jūsu rekomendācijas tiks noliktas plauktā, jo to īstenošanai vienkārši nebūs naudas? Tad būsiet strādājuši pa tukšo.

Pa tukšo noteikti ne, jo taps publikācijas un pilotprojekti tālākiem pētījumiem arī starptautiskā līmenī. Ir darbs, kas jāveic valdības struktūrām, un ir savs darbs, kas jāveic pētniekiem. Es pat teiktu, ka mēs esam izgāzušies, ja valdība paņemtu mūsu pētījumu un realizētu formātā viens pret vienu. Tas nozīmētu, ka valdība pati neko nav papildinājusi un nav ņēmusi vērā starptautiskās intereses un finanšu iespējas. Ideālais variants būtu tāds, ka tiek paņemti uzkrātie empīriskie dati un ielikti valdības politiskajās prioritātēs. Valdībām mainoties, galvenie politikas virzieni parasti tomēr būtiski nemainās, tādēļ iespējamās valdības maiņas mēs pētījumā uzskatījām gan par vienu no riska faktoriem, gan arī par saliedēšanas iespēju – ja nu gadās ļoti saliedēta un spējīga valdība.

Mēs īpaši nelolojam cerības, ka pētījuma rezultāti tiks izmantoti tādā apjomā, lai dzīve visiem kļūtu labāka. Jo iespējams taču, ka arī mēs kaut kur kļūdāmies un neesam kaut ko pamanījuši. Un varbūt valdībai pašai ir kaut kādi slepeni un analītiski dokumenti, kurus tā kaut kādu apsvērumu dēļ nevienam nerāda. Tomēr kopumā es domāju, ka mūsu pētījums būs ļoti labs materiāls, kurā ir daudzas tēzes, kas ir svarīgas tieši ar skatu uz 2050. gadu.

Mākslas un kultūras baudīšana pagarina dzīves ilgumu, secināts 14 gadu ilgā pētījumā