Tev uzreiz bija skaidrs, ka runāsimies Kolekcionārā. Esi izveidojusi savu kafijas vietu izlasīti?

Es vienkārši dzīvoju kafejnīcās! Precīzāk – strādāju. Ir pāris iecienītu vietu, kur sēžu un klabinu savu datoru. Kolekcionārs ir viena no tām, man patīk šī vide, te vienmēr ir māksla.

Kurp vēl tu dodies strādāt?

Bieži eju uz francūža kruasānu kafejnīcām. Man patīk, ka tur ir demokrātiska gaisotne. Tur nāk kā miljonāri, tā bezpajumtnieki, kāds kādam māca svešvalodu, pasniedzējs konsultē studentu. Tur vienmēr ir troksnis, ņemšanās, čaloņa.

Man laikam ir svarīgi būt vidē, kurā ir sajūta, ka viss notiek, tad man raisās domāšana. Nespētu pastrādāt klusumā. It kā taču pie datora varu sēdēt arī mājās, bet mājās ir ģimene, miers un cita atmosfēra, tur nav tā draiva. Ik pa laikam iedomājos, ka varbūt jāievieš sava darba telpa, bet – vai tāpat neiešu strādāt citur?

Pēc cik stingra plāna rit tava ikdiena?

Viss notiek kustībā no viena punkta uz otru, no viena projekta uz otru, brīžiem arī pārklājoties. Protams, kaut kādi pieturas punkti ir – vai tajā dienā ir fotosesija, filmēšana reklāmai, kāda tikšanās sakarā ar kolekciju, vai vedu faltēt audumus. Bet visu saplānot ir grūti. Un man patīk spontanitāte un neparedzēti notikumi.

Tā ir Rīgas burvība, ka ik otrajā krustojumā vari satikt kādu paziņu un tad plāni var mainīties. Satiekoties ar cilvēkiem, kurus stiloju fotosesijām vai intervijām, arī nekad nezinu, kāda būs šī tikšanās, kāds būs process, kā tas izvērtīsies. Nepārtraukti ir domu un enerģijas apmaiņa, visu laiku viss kuļas un notiek. Man tas patīk! Tā ir viena no manām baudām. Smejoties vienmēr saku: nedod Dievs, nodzīvot garlaicīgu dzīvi! Dažkārt domāju, ka varbūt ir par traku. Bet ir jau arī mājas – mana miera oāze.

Pastāsti par savu saulaino bērnību!

Esmu visīstākā lauku meitene, pat ne no mazpilsētas, tiešām no laukiem. Pirmais, kas man nāk prātā no bērnības, ir daba, iegrimšana tajā, tās pastiprināta pētīšana.

Daudz laika pavadīji viena pati?

Jā, neapšaubāmi esmu introverta persona. Redz, kāda pretruna – uzturos pūlī, skaļumā un troksnī, bet vispār man patīk vienpatība, būt pašai ar sevi.

Bērnībā to ļoti izbaudīju, esot dabā. Spilgti atceros, kā sēžu grāvja malā un vēroju tur notiekošo dzīvi – kukaiņu kustēšanos, ūdens plūsmu, kā lokās zāles. Vai kā skatos iekšā tulpē un pētu ziedputekšņu kātiņus un lipīgo drīksnu.

Daba man vienmēr likusies kaut kas ārkārtīgi skaists. Viena no retajām lietām, kas joprojām spēj pārsteigt, iepriecināt vai patiesi aizkustināt. Dabā viss ir tik elegants! Zvaigžņotās debesis naktī, piesnigušie lauki, klajumi un plašumi… Dažreiz man ir ļoti žēl, ka mani bērni te, pilsētā, neko no tā nepiedzīvo. Bet ir tā, kā ir, viņiem ir absolūti citādāka bērnība.

Varbūt kādus bērnībā novērotus vecāku paradumus esi ieviesusi savā ģimenē?

Nē, drīzāk pretēji. Tolaik gandrīz katram sekcijā stāvēja servīze īpašam gadījumam un skapī glabājās palagi, kas gaidīja īpašu notikumu. Nevarēju saprast, kāpēc tas viss, ja to nelieto.

Daudziem padomju laika cilvēkiem joprojām ir sindroms kaut ko glabāt īpašai dienai, kura tā arī nekad nepienāk. Katra diena taču ir īpaša! Tas ir par dzīvošanu šeit un tagad: baudi visu, kas tev ir! To mēdzu sev atgādināt.

Bet vecākiem varu pateikt lielo paldies par diezgan jaudīgo darba mīlestību. Lai kā likās toreiz, kad pēc piektdienas diskotēkas sestdienas rītā bija jāceļas ravēt vagas, šodien esmu pateicīga, ka attieksme pret darbu ir labi ietrenēta un iemācīta. Tas ļoti palīdz eksistēt.

Atceries, ko valkāji bērnībā? Mamma tevi apadīja un apšuva?

Nebiju par to agrāk domājusi, bet, jā, viņa mani ļoti pucēja. Kad parādījās pirmie ārzemju žurnāli Burda, viņas ar draudzeni sevi apšuva un bija vietējās ar skaistākajām kleitām. Arī man laiku pa laikam kaut ko uzšuva. Tas sakrita ar manu gaumi, jo neatceros, ka man nebūtu paticis.

Bērnībā manas mīļākās grāmatas bija modes žurnāli. Nesen kādā kafejnīcā ieraudzīju modes žurnālus apmēram no tā laika, kad man bija seši gadi. Interesanti, ka atcerējos konkrētās kleitas un modeles, kā es viņas biju pētījusi, skatījusies tērpu proporcijas, analizējusi, kas man tajā kleitā patīk vai nepatīk. Secināju, ka mana gaume nav mainījusies – kas patika toreiz, patīk joprojām, kas nepatika – arī tagad nepatīk.

Jau toreiz zināji, ka darbosies modes jomā?

Līdz tam bija garš ceļš. Lai arī jau bērnībā bija skaidri izkristalizējies virziens, kas mani saistīja un aizrāva, tolaik neviens tam nepievērsa uzmanību. Patiesībā pēc savām kaislīgajām bērnības aizrautībām, kas nekad neapnika, ļoti daudz ko var spriest. Ja pēc tam tās vari ieviest dzīvē, manuprāt, kļūsti par vienu no retajiem laimīgajiem, kas dara to, kas viņam patiešām patīk, un ikdiena nepārvēršas par lielām mokām.

Esmu gājusi cauri arī tādam periodam. Aizgāju studēt tūrismu, nostrādāju tūrismā desmit gadus. Tas ir pilnīgi cits lauciņš, bet laba skola precizitātei un atbildībai. Šī pieredze man tagad palīdz nepazust savā brīžam izplūdušajā pasaulē un neļauj ieslīgt radošajā mākslinieciskumā tik tālu, ka nevari pat izrakstīt rēķinu.

Man patīk spontanitāte un neparedzēti notikumi. Tā ir Rīgas burvība, ka ik otrajā krustojumā vari satikt kādu paziņu un tad plāni var mainīties.

Labi, bija tūrisms, un tad?

Viss bija baigi forši, stabili, tu celies un zini, kas un kā būs. Bet, ja svētdienas vakarā jau sāc justies nelaimīgs, jo rīt jāiet uz darbu, kas tev riebjas… Sapratu – ir kaut kas jāmaina.

Tie bija krīzes gadi, katrs domāja, kā eksistēt un izķepuroties. Bija brošiņu un žabo laiks, sievietes sāka visu ko adīt un šūt. Cilvēki sāka novērtēt vietējos ražojumus, aizsākās tirdziņu ēra. Es tajā visā ielēcu ar zīmolu Sniegbaltīte – mamma adīja cimdiņus un es tos izšuvu ar pērlēm un tirgoju.

Kādā tirdziņā sastapu meiteni, kurai bija doma dibināt Latvijas modes dizaina veikalu. Tā es kļuvu par veikala Klase vadītāju. Tur pamazām iepazinos ar dizaineriem un modes žurnālistiem.

Reiz veikalā ienāca meitene no nedēļas žurnāla Marta – bija jūsu pašu izdevniecībā Rīgas Viļņi tāds – un piedāvāja man uztaisīt stila lapas. Tas man likās sapņu piedāvājums, bet bailes netikt galā arī bija. Tomēr uztaisīju, un visiem patika. To pamanīja arī Pastaigas redaktore Inita Saulīte-Zandere un aicināja stilot Pastaigā. Tā tas viss aizvijās un izpletās. Man šķiet, ja nokļūsti savā īstajā vietā, pika ātri vien pārvēršas par lielu bumbu.

Šobrīd tu studē modes dizainu Mākslas akadēmijas maģistrantūrā.

Tas ir mans četrdesmitgadnieces vājprāts. Bet man vajag procesu daudzšķautņainību, ar kaut ko vienu man ir par maz. Akadēmija ir viena no šķautnēm. Lai gan jāsaka godīgi, iestājos tur ar domu, ka Erasmus apmaiņas programmā varētu kaut kur aizbraukt – mazliet aizbēgt.

Otrs – apzinājos, ka akadēmija mani ieliks rāmī un piespiedīs uztaisīt pašai savu kolekciju. Jo vienā brīdī jau saproti – kā stilists visu dari kādam, ka tas līdz galam nekad nav tavs. Ir projekti, kur vari vairāk ielikt sevi, bet tik un tā vienmēr ir jāņem vērā kaut kādi mazie nosacījumiņi.

Uztaisīt kolekciju gan nav lēts pasākums, daudz vienkāršāk un stabilāk ir strādāt kāda cita projektā, kur zini nodošanas termiņu un to, ka tev par to samaksās. Tāpēc cerēju, ka akadēmija būs foršs grūdiens saņemties uztaisīt kaut ko savu.

Un bija?

Jā, pirmā kolekcija Melancholia ir akadēmijas darbs. Tad es paņēmu akadēmisko gadu un otru kolekciju Melancholia II uztaisīju patstāvīgi, to prezentēju Vīna Studijā kopā ar Mārtiņa Cīruļa fotoizstādi. Tikko tapusi trešā kolekcija Melancholia III, un tādā noskaņā veidošu arī maģistra darbu.

Apģērbs ir viena no valodām, ar kuru tik daudz pasakām par to, kas esam!

Ko vedīsi uz Maskavu?

Maskavas Modes nedēļas ietvaros būs pasākums Global Talents, kuram organizatori uzrunājuši desmit jaunos dizainerus visā pasaulē ar noteikumu, ka to zīmoli nav vecāki par trim gadiem. Es esmu viena no viņiem. Organizatori pieprasa pasaules pirmizrādi, nevaru tur rādīt šeit jau parādīto! Tāpēc paralēli uztaisīju vēl vienu kolekciju, kas patiesībā ir Melancholia III otrā daļa, ar to pašu noskaņu un mesidžu.

Kā tu pati raksturo tērpus, ko radi?

Melanholija… Protams, ka šajos tērpos ir klasika un elegance, bet tur ir arī vārdos nenoformulējama noskaņa un sajūtas.

Kādu mērķi sev tagad esi nospraudusi?

Bail par to skaļi runāt… Mērķis neapšaubāmi ir iet plašumā. Ar to nedomāju mega koncernu, jo noteikti negribu zaudēt identitāti, ko esmu izveidojusi ar savām kolekcijām. Gribas ticēt, ka mani tērpi saglabās zināmu ekskluzivitāti, ka tās vienmēr būs rūpīgi radītas lietas, kurām neiestājas noilgums. To man gribas noturēt – lai tie nav apģērbi, kurus pavalkā un izmet. Bet izplesties gribas, lai ir vēl kādi pāris punkti pasaulē, kur mani tērpi ir pieejami.

Tavos apģērbos kā ikdienā, tā kolekcijās ir daudz melnā.

Pirms kāda laika man melnā nebija vispār. Līdz tas kādā brīdī atnāca. Varbūt tāpēc, ka esmu aizkulišu cilvēks, un tie jau vienmēr ģērbušies melnā. Uzvilkt pāva spalvas un iet ielās grozīties nav mana būtība.

Melnajā jūtos komfortabli. Varbūt tā ir slēpšanās no cilvēkiem, maskēšanās. Vienubrīd valkāju Natālijas Jansones žaketi ar melnu kapuci. Bija periods, kad mans tēls bija melns mētelis, melna cepure un melnas saulesbrilles.

Draudzenes gan teica: Iveta, tu varbūt maskējies un slēpies, bet, kad ienāc kafejnīcā savā platmalē un saulesbrillēs, visi uz tevi noteikti paskatās. Re, atkal ačgārnība un pretruna! Tā man visu dzīvi.

Un ko tu nekad nevalkā?

Nevarētu uzvilkt romantiskas mežģīnes.

Modes kolekcijas top reizi sezonā, cik bieži jauni apģērbi ienāk tavā garderobē?

Ļoti reti.

Tev ir apģērba gabali, kam ir pieci un desmit gadi?

Pārsvarā! Tas atkal ir kopīgais stāsts – man patīk īpašas lietas. Manā garderobē ir daudz latviešu dizaineru darinājumu, jo tās ir lietas ar pievienoto vērtību. Kas vairāk par Zara noštancēto džemperīti, lai gan varu arī no veikala Zara izcelt fantastiskas lietas, kaut reti.

Tas ir šausmīgi, bet man vispār ļoti reti kaut kas iepatīkas. Bet, ja iepatīkas, tad es uz to eju. Neesmu no patērētājiem, kas var apkrāmēties un katru dienu nākt citā tērpā. Mans tēls mainās periodiski. Ir kāda sajūta, un ar to dzīvoju vairākus mēnešus, tas atspoguļojas arī apģērbā. Apģērbs ir viena no valodām, ar kuru tik daudz pasakām par to, kas esam!

Tātad tev patīk ilgspēlējošās lietas…

Jā! Īpaši attiecībās ar cilvēkiem. Man ir maz draugu, jo man nav viegli pielaist sev kādu tuvu klāt. Kādu brīdi patērzēt ir jauki ar daudziem, bet tad mana kapacitāte un enerģija ir izsmelta. Ilgstoši varu būt tikai ar īpaši tuviem cilvēkiem.

Man vispār ļoti reti kaut kas iepatīkas. Neesmu no patērētājiem, kas var apkrāmēties un katru dienu nākt citā tērpā.

Spriežot pēc bildēm no dažādiem pasākumiem un ballītēm, rodas iespaids, ka esi ļoti sabiedriska.

Nu jau tas kļūst ļoti limitēti. Tagad eju, ja uzaicina kāds man nozīmīgs cilvēks, jo es zinu, ka viņam tas ir svarīgi. Bet sākumā šie pasākumi drīzāk bija darba process – tu iepazīsties ar cilvēkiem, iegūsti kontaktus, paplašini paziņu loku.

Vēl vakar ar draudzeni runājām, cik svarīga ir kontaktu dibināšana un ka to vajadzētu mācīt skolā. Saskaroties ar jaunajiem dizaineriem, saprotu, ka reti kurš zina, kuras ir labākās vietējās modeles, kas ir modes pasākumu organizatori, kas ir žurnālu un modes redaktori. Viņi dzīvo savā sapņu un ilūziju kapsulā ar sajūtu par savu ģenialitāti, kas, protams, ir forši un brīnišķīgi, bet viens tu neesi nekas. Ja darbojies kādā laukā, tev ir jāpārzina sava lauka cilvēki.

Tev apkārt ir galvenokārt ar modi saistīti cilvēki, pat privātajā dzīvē – biji precējusies ar stilistu Māri Vecmani, tagad tavs dzīvesbiedrs ir Arvils Linde, arī mākslinieks un modes dizainers. Ir kādas intereses, kas tevi izrauj ārpus modes vides?

Zini, es nemaz negribu tikt izrauta ārpus tās, jo man te ir labi. Bet ir divas lietas, kurām kaislīgi nododos. Viena ir ceļošana, un to man gribētos darīt biežāk. Otra ir māksla – esmu sākusi to kolekcionēt. Re, šeit pie sienām ir Alvīnes Bautras darbi. Viņa ir viena no manām mīļākajām jaunajām māksliniecēm, man patīk vēriens un tehnika, kādā viņa strādā. Nesen pat iegādājos nelielu viņas darbiņu, līdz lielajiem man vēl finansiāli jāizaug. Bet arī šīs abas lietas nav tālu no modes, jo ir par skaisto un baudīšanu. Sākt aizrautīgi sportot – tas visdrīzāk nekad nebūs mans.

Kādi ir tavi rituāli?

Īsti nav. Neesmu arī no tiem, kas nēsā līdzi konkrētas lietas… Tomēr samelojos! Meita uzdāvināja kastani, sakot, ka tas man laimei. Ieliku kosmētikas maciņā, un tas tur joprojām dzīvojas. Neceļas roka izmest.

Hannai tagad 13, Francim 11, bet, kamēr viņi bija mazi, pucēji abus tāpat kā tava mamma tevi?

Ne tik ļoti. Viņiem pašiem ļoti agri radās izpratne par labu gaumi. Apbrīnoju savu meitu, cik veiksmīgi viņa vienmēr saģērbjas un labi izskatās. Un man pat nav ko iebilst, lai gan droši vien to nedarītu, pat, ja būtu. Dēls valkā tikai melno. Apzināti neko viņiem neesmu mācījusi, bet, būdami konkrētajā vidē, viņi jau to uzsūc ar visām šūnām.

Kas viņus tagad interesē?

Francis viennozīmīgi ir virtuālajā pasaulē, kas man brīžiem šķiet mazliet biedējoši, bet tas viņu patiešām aizrauj un interesē. Un ir jau arī pozitīvie ieguvumi – viņam ir fantastiska angļu valoda, viņš ir uzsūcis ļoti daudz informācijas, skatoties visādus zinātniskos klipiņus un pētījumus.

Mūsdienās bērni dzīvo interneta vidē, tā tas ir. To aizliedzot, padarīsi viņu par autsaideru vienaudžu vidū. Negribu viņam to nodarīt, man pareizāk šķiet ierādīt veidu, kā šo interesi pielietot, padarīt noderīgu. Tāpēc aizvedu dēlu uz datorgrafikas pulciņu. Un tagad lieku pie darba – viņš manam zīmolam maketē vizuālos materiālus.

Hannai nāk virsū šarmantais pusaudža vecums, un viņu interesē visas meiteņu lietas, kas daļēji saistītas arī ar modi. Reizēm viņa pastrādā par modeli. Bet es viņu nespiežu “mīlēt Raini” – tā ir viņas brīva izvēle. Viņu šobrīd nodarbina arī globālās vides problēmas. Viņas ietekmē mājās esam sākuši šķirot atkritumus. Mūsu centieni, protams, ir tikai mazs pilieniņš vispārējā kontekstā, bet tas ir ceļš uz labāku pasauli. Meita mūs ir uzvedinājusi uz pareizo domāšanu.

Ko vēl visa ģimene darāt kopā?

Mums patīk kopā ceļot, doties izbraukumos. Reti gan sanāk. Īpaši organizēt kopā būšanu man nepadodas, un arī negribas to darīt mākslīgi. Labākās lietas notiek spontāni.

Kādu gudrību tev gribētos ierādīt vai nodot saviem bērniem?

Ja godīgi, es nemēdzu viņus kaut kā īpaši audzināt. Nezinu, tas ir labi vai slikti un kā tas rezultēsies. Bet pagaidām man patīk, kā tas virzās un par kādām personībām viņi veidojas. Vienu gan atgādinu: kāds tu būsi šajā pasaulē, tāda pasaule būs attiecībā pret tevi. Nesaku, ka jābūt labam vai pieklājīgam. Dieva dēļ, nē, esi tu pats, bet atceries, ka tava attieksme nosaka to, kā citi attieksies pret tevi.

Un kāda ir tava atziņa par privātajām attiecībām – kā vislabāk funkcionēt tajās?

Cienīt vienam otru. Respektēt un pieņemt. Tas atkal par to pašu – ko dosi, to saņemsi arī pretī.

Kas tev sagādā prieku?

Varbūt tas skanēs dīvaini, bet… apskaut un sasmaržot savus bērnus. (Ivetai acīs saskrien asaras.) Šis bija šausmīgi emocionāli… Es skaidri apzinos, ka viņi ir būtnes, kuras mums ir iedotas šajā dzīvē, ka tā ir dvēseļu satikšanās, sasitiens.

Mākslinieks Arvils Linde: "Nav uz pasaules nekā daudz brīnišķīgāka par sievietēm"