Jūs esat operējošs ārsts. Vai varat, lūdzu, pateikt, cik no operācijām, ko veicat, ir saistītas ar miomām?

Puse no visām operācijām, ko veicu, ir saistītas ar miomām. Gadā tās ir nedaudz virs simts operācijām. Tikai ar miomām.

Latvijā, šķiet, nav tādas statistikas, bet pasaulē veikti pētījumi, kuros secināts, ka vairāk nekā divām trešdaļām sieviešu – 68,6 % – ir dzemdes mioma. Ko šīs divas trešdaļas dara nepareizi? Un tā viena trešdaļa, kam miomas nav, ko dara pareizi?

Vispirms gribu pateikt, ka visas miomas nav jāoperē. Ir jānovērtē riski, kas var notikt ar miomu, vai tā var pārstāt augt, vai sieviete var sasniegt menopauzi un laiku līdz menopauzei var mazliet "pavilkt" ar medikamentozu ārstēšanu.

Ja sievietei mioma netraucē, tā nav jāārstē. Ja tā neaug lielāka par 4–6 cm, mioma nav par katru cenu jāārstē – tas ir jāvērtē saistīti ar sievietes konkrēto dzīves posmu un sūdzībām. Ja sieviete ir jaunāka, mēs saprotam, ka vēl ilgāks laiks pavadāms reproduktīvajā vecumā, kad ir aktīvi sievišķie hormoni, un tie, ticamāk, provocēs tālāku miomas augšanu. Un pretēji – ja sieviete ir tuvāk menopauzei, nevajag steigties ar aktīvu ārstēšanu, ja mioma nerada sūdzības.

Man ir bijuši gadījumi, kad mioma bijusi 10 centimetru diametrā un sievietei tikko iestājusies menopauze. Viņai nekas netraucē, nav asiņošanas, tādā gadījumā nav spēcīgu argumentu, kāpēc tā noteikti jāoperē.

Amerikāņu vadlīnijas paredz, ka miomatozi mainīta dzemde, kas pārsniedz izmērus atbilstoši 12. grūtniecības nedēļai, ir ārstējama. Taču, ja sieviete ir uz menopauzes sliekšņa, ļoti ticami, ka mioma tūlīt, tūlīt apstāsies augšanā un, iestājoties menopauzei, sāks samazināties.

Kāpēc miomas vispār rodas?

Literatūrā tiek uzskaitīts vecums, afroamerikāņu rase, liekais svars, iedzimtība, bet katrā individuālajā gadījumā viena konkrēta iemesla nav. Ļoti bieži šī problēma ir sastopama vecuma grupā no 40 līdz 50 gadiem – katrai trešajai sievietei ar mūsdienu ultrasonogrāfijas iekārtām mēs konstatēsim lielāku vai mazāku miomu, taču ārstēšana nepieciešama gadījumos, kad ir kāda simptomātika – parasti tā būs pastiprināta asiņošana no dzimumceļiem, kuru neizdodas atrisināt konservatīvā veidā, piemēram, ar medikamentiem vai intrauterīno, hormonālo spirāli, tas var būt diskomforts, kas rodas no spiediena uz urīnpūsli vai taisno zarnu, kā arī neauglība. Katru reizi, pirms taisīt operāciju, ir jāizvērtē, vai tiešām tā ir nepieciešama.

Ja mioma nekādi netraucē, sievietei jāļauj dzemdēt. Grūtniecības laikā tā palielināsies, pēc dzemdībām atkal samazināsies. Nereti pēc grūtniecības miomas vairs nepalielinās, jo hormonālā līmenī ir notikusi sava veida transformācija no paaugstināta hormonu līmeņa grūtniecības laikā un pazemināta pēcdzemdību periodā.

Kas mioma būtībā ir?

Tas ir muskuļu, saistaudu kūlītis, sabiezējums. To nosaka muskuļaudu individuāla jutība uz estrogēniem, un veidojas no muskuļaudiem izejošs sabiezējums, fibromiomatozs mezgls. Histoloģiskais apraksts ietver gan saistaudu šķiedras, gan muskuļu šķiedras, un lielākajā daļā gadījumu tieši tāds šis mezgls būs. Angliski vārds fibroid vairāk atbilstu saistaudiem, bet parasti šajos mezglos ir gan muskuļaudu komponente, gan saistaudu komponente. Reizēm var būt arī endometrija dziedzeraudi, un tad parādās adenomioma vai adenomioze.

Ko mioma sliktu nodara?

Tā var lokalizēties cieši pie dzemdes dobuma, tādā veidā pastiprinot asiņošanu.

Mioma var mehāniski saskarties ar dzemdes dobumu, neļaut virs mezgla veidoties normālam endometrijam, neļaut atjaunoties šim endometrijam un endometrija saskares vietā radīt asiņošanu. Otrs mehānisms – mioma var neļaut dzemdei normāli pēc menstruālās asiņošanas sarauties, kā fizioloģiski būtu jānotiek, kad dzemde izgrūž endometrija slāni menstruālās asiņošanas laikā. Mioma neļauj sarauties nemainītajiem dzemdes muskuļaudiem, kas atrodas ap miomu.

Tāpat arī dzemdes dobuma tuvumā vai pašā dobumā lokalizētie mezgli ir viens no neauglības cēloņiem.

Mioma var spiest uz urīnpūsli, radīt tilpuma efektu, un sievietei rodas sajūtas atbilstoši tām, kādas ir urīnpūšļa iekaisuma gadījumā. Šajā gadījumā mezglam būtu jābūt dzemdes priekšējā sienā vismaz 3–4 cm diametrā, mazāki neradīs sūdzības.

Reizēm mioma var spiest uz taisno zarnu, kad mezgls lokalizēts dzemdes mugurpusē.

Absolūti lielais vairums miomu ir labdabīgas, onkoloģiskais risks novērojams 2–4 gadījumos no 1000 operētajām sievietēm ar miomām, un labā ziņa ir tā, ka mioma nekad netransformējas ļaundabīgā audzējā. Ja tā sākotnēji ir labdabīga, tad tā vienmēr būs un saglabāsies labdabīga.

Vai ir kādi papildu izmeklējumi, kā to var precizēt?

Ir viena jauna analīze, “laktātdehidrogenāzes izoformas”, kuru noteikšana “Centrālajā laboratorijā” maksā aptuveni 30 eiro. Ar analīzi nosaka laktātdehidrogenāžu piecu izoformu koncentrācijas. Ideja nāk no itāļiem, kas to nosaukuši par UMG riska indeksu – the Uterine Mass Magna Graecia risk index. Ar šo indeksu nosaka iespējamību, ka veidojums ir ļaundabīgs. Ja UMG riska indekss pārsniedz 29, tad ir paaugstināts dzemdes sarkomas risks.

Zinot šo laktātdehidrogenāžu izoformu koncentrācijas, var veikt indeksa aprēķinu.

Reizēm UMG riska indekss ir viltus pozitīvs gadījumos, kad ir liekais svars. Šis riska indekss ir radīts no retrospektīvas analīzes. Prospektīvi veiktajos pētījumos UMG indekss nav tik precīzs.

Ginekologu galvenais darbarīks ir ultranosogrāfijas iekārta, kur ar zondes palīdzību varam piekļūt ļoti tuvu pie dzemdes un to labi izvērtēt. Reizēm talkā nāk datortomogrāfija, dažkārt magnētiskā rezonanse. Parasti ultrasonogrāfiskā izmeklēšana ļauj spriest un izdarīt secinājumus, vai tā ir tipiska mioma, vai ir novērojamas kādas īpatnības mezgla struktūrā – dažāda blīvuma apvidi, izteikta apasiņošana, veidojums var būt nosacīti mīkstākas konsistences vai blīvākas konsistences, ar nekrotiskiem apvidiem. Ja izmeklējumā novērojamas kādas atipijas pazīmes, tad, operējot šādus mezglus, jāievēro piesardzība un operācija ir jāveic atvērta veidā, noteikti ne laparoskopiski.

Lai neizplatītu ļaundabīgās šūnas?

Tieši tā. Tās ir ļoti bīstamas situācijas.

Ir vēl robežvarianti, tā sauktie STUMP jeb, kā agrāk sauca, miomas ar paaugstinātu mitotisko aktivitāti – kaut kas, kas ir starp labdabīgu, parastu miomu un sarkomu, kur ir vizualizējamas gan mitozes (šūnu dalīšanās), kurām normāli nebūtu jābūt, gan arī šūnu atipija. Ja konstatē līdz 10 mitozēm redzes laukā, tad tā būs mioma ar paaugstinātu mitotisko aktivitāti vai, moderni sakot, STUMP – dzemdes audzēji ar neskaidru malignitātes (ļaundabīguma) potenciālu. Visi pārējie gadījumi, kur novērojamas vairāk nekā 10 mitozes redzes laukā, ir sarkomas, ārkārtīgi agresīvi audzēji.

Diemžēl pilnīgi precīzi noteikt var tikai tad, kad jau ir veikta operācija un materiāls izanalizēts. Līdz tam mums ir jāvadās no netiešām pazīmēm – ultrasonogrāfiskajām pazīmēm un klīniskās ainas.

Ko nozīmē agresīvs audzējs?

Man ir bijis gadījums, izstāstīšu. Jauna sieviete, 33 gadi, vienas dzemdības, gribēja vēl bērniņu, noteikti vēlējās saglabāt dzemdi. Oktobrī viņai tika veikta histerorezektoskopija, un sākotnēji izoperētajā materiālā bija aizdomas par iespējamu sarkomu, taču aizdomas neapstiprinājās pēc papildus veiktajiem imūnhistoķīmiskajiem audu krāsojumiem. Pie manis paciente ieradās pēc diviem mēnešiem, kad ultrasonogrāfiskās izmeklēšanas laikā bija redzams mezgls astoņu centimetru diametrā (pirms diviem mēnešiem veiktā izmeklējumā tas bija 2 cm diametrā). Un tas ir mērīts vienā plaknē! Kāda tad ir tilpuma attiecība! Milzīga! Mezgls bija progresējis burtiski divu mēnešu laikā.

Mēs veicām pacientei datortomogrāfiju. Datortomogrāfijā parādījās aizdomīgs perēklis paraortālajā zonā 4 centimetru diametrā, un es teicu, ka ir pamatotas aizdomas par onkoloģiju. Situācija bija pārāk bīstama, bija nepieciešams ārstu konsīlijs, lai izvērtētu. Paciente izvēlējās doties uz ārzemēm, aizbrauca uz Vāciju.

Pacientei Vācijā tika veikta operācija, sekoja ķīmijterapija, un pēc 8–9 mēnešiem bija diseminācija aknu vārtos. Viss beidzās ļoti ātri un slikti.

Ir vēl cits piemērs, kad sieviete bija menopauzē (ja menopauzē kāds mezgls aug, mēs uzreiz esam ļoti piesardzīgi).

Kundzei sākotnēji bija 7 centimetrus liels mezgls. Ar absolūtu piesardzību tika izoperēta dzemde, olnīcas un dzemdes kakls, un mēs ar sievietes dēlu runājām, ka pēc trīs mēnešiem noteikti jāveic datortomogrāfija. Datortomogrāfija liecināja, ka uz resnās zarnas sienas ir recidīvs 4 centimetru diametrā. Veicām resnās zarnas rezekciju ar rektosigmoidālās daļas anastomozes izveidošanu. Vēl pēc trīs mēnešiem bija metastāze mugurkaulā un plaušā, tad jau paciente Siguldas Stereotaktiskās radioķirurģijas centrā saņēma staru terapiju uz mugurkaula skriemeļiem un plaušas perēkļiem un Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā moderno ķīmijterapiju pazopanibu. Arī šai pacientei viss beidzās bēdīgi.

Nekas iepriekš neliecina par sarkomu?

Paldies Dievam, sarkoma ir reti sastopama slimība. Bet es negribētu likt akcentu uz sarkomu. Būtu labi, ja sievietes, tās, kurām ir miomas, nebaidītos. Mūsu sarunas uzdevums ir iedrošināt sievietes vērsties pēc palīdzības, ja mioma tiešām traucē. Ļoti daudzas sievietes baidās.

Mūsdienās, ja nepieciešama operācija, to var veikt ļoti saudzīgi. Tas ir vienas dienas pasākums – sieviete atbrauc noteiktā laikā, noteiktā datumā, uztaisām operāciju. Parasti laižam mājās tās pašas dienas vakarā. Ja sieviete jūtas droši, ja mēs jūtamies droši, drīkst doties mājās. Agrīna aktivizēšanās, celšanās, staigāšana veicina ātrāku atlabšanu un veiksmīgu iznākumu – mazāk sastājas asinis kāju vēnās, labāk izventilējas plaušas, mazāki saaugumu riski. Tas atbilst jaunākajām vadlīnijām, tā sauktajām ERAS programmām – Enhanced Recover After Surgery –, kas tiek popularizētas. Īpaši svarīgi tas ir pēc lielajām operācijām, onkoginekoloģijā, abdominālajā ķirurģijā.

Valstīs, kur ir lielāks finansējums veselības aprūpē, tiek algoti fizioterapeiti, kas strādā rokrokā ar ķirurgiem un pēc lielām operācijām nāk uz intensīvo terapiju, lai aktivizētu pacientu. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai pie pacienta, kas izoperēts ceturtdienā vai piektdienā, brīvdienās kāds pienāk un pastaigā ar viņu. Pacients pats baidās celties, personāls baidās ar viņu strādāt, un fizioterapeits var palīdzēt. Līdzīgi mēs strādājam ar miomas pacientēm – iedrošinām pēc operācijas celties un iespējami agrīni aktivizēties. Tas viss darbojas pret sarežģījumiem.

Jūs sacījāt, ka ne vienmēr ir jāoperē. Kādas vēl ir iespējas ārstēt?

Medikamentozi. Ir modernas ultraskaņas ablācijas tehnikas, kas šobrīd vēl nav Latvijā pieejamas. Protams, katrs velk to deķīti uz savu pusi. Es kā ķirurgs redzu priekšrocības ķirurģiskā ārstēšanā, un, ja tā ir atstrādāta tehnika un, gribētos teikt, samērā droša operācija, es redzu šajā operācijā priekšrocību. Bet, ja sieviete ir tuvu menopauzei un ar medikamentiem var šo laiku mazliet pastiept vai, pareizāk sakot, tuvināt menopauzei, tad tas ir ļoti labs risinājums.

Kas tie ir par medikamentiem?

Patlaban aktuālākais būtu Ryeqo. Sievietēm ar miomu, kas izraisa asiņošanu, valsts to šobrīd kompensē divu gadu garumā.

Ķirurģiska ārstēšana var būt arī emocionāls jautājums. Dažkārt sievietes nevēlas radikālus risinājumus. Arī runājot par ķirurģiju, var dažādi operēt – izlobīt tikai mezglus, un tas būs pareizais risinājums jaunām sievietēm...

Kāpēc to sauc par izlobīšanu?

Tāpēc, ka tā ir izlobīšana, – izloba mezglu un sašuj muskuļu slāni atpakaļ.

Savukārt sievietei, kura vairs neplāno grūtniecību, piedāvājam izoperēt dzemdes mainīto daļu ar miomām, saglabājot dzemdes kaklu ar olnīcām, tādējādi neko nemainot viņas hormonālajā līdzsvarā.

Veicot šādu operāciju, vienmēr izrunājam par olvadu izoperēšanu, jo modernās teorijas apgalvo, ka tieši no olvadiem sākas olnīcu vēzis.

Pēc šādas laparoskopiski veiktas operācijas sievietei intīmajā dzīvē nav izmaiņu ne viņas, ne arī vīra sajūtās.

Atlabšanas periods ir ātrs un ar zemiem komplikāciju riskiem. Sievietes pirmajās dienās pēc operācijas jūt diskomfortu no pašas laparoskopijas, jo ir bijusi ielaista gāze vēdera dobumā, parasti atzīmē sūdzības par zarnu pūšanos. Tas nav salīdzināms ar plašām, atvērta veida operācijām.

Runājot par dzemdes izņemšanu, parasti piemin intīmās attiecības. Vai dzemdei sievietes organismā pēc menopauzes nav fizioloģisku funkciju?

Dzemdes galvenā funkcija ir grūtniecības iznēsāšana. Neesmu kategorisks. Ja sievietei ir svarīgi saglabāt dzemdi, kamēr vien viņas vēlmes nav pretrunā viņas pašas veselībai, esmu gatavs nākt pretim un veikt miomu izlobīšanas arī gadījumos, ja vairs netiek plānotas dzemdības.

Gribēju vēl pajautāt par medikamentozo terapiju. Kā šie medikamenti darbojas?

Tie ir gonadotropīnu atbrīvojošajam hormonam līdzīgi agonisti, līdzīgi kā agrāk bija diferelīnā (Diphereline). Lietojot diferelīnu, mēs panākam to pašu efektu – samazinās sievietes dabīgie estrogēni, un tādējādi rodas medikamentozi izraisīta menopauze. Arī pie Ryeqo rodas līdzīgs efekts – tiek nomākti dabīgie hormoni, bet ir pielikta atpakaļ tā sauktā Add-back therapy – gan estrogēni, gan progestīns mazā devā, kas noņem karstuma vilņus. Dodot tikai diferelīnu, būs karstuma viļņi. Diferelīns nostrādās ideāli, tieši tāpat kā šis Ryeqo, bet sieviete jutīs diskomfortu.

Var hormonu aizvietojošo terapiju piekombinēt arī diferelīnam – zemu devu drīkst kombinēt. Jaunajām zālēm tas viss ir vienā tabletē. Ļoti ērti lietot. Ārstiem viegli izrakstīt, pacientēm viegli lietot. Un tāpat dažkārt pacientes var atzīmēt karstuma viļņus. Tas ir aprakstīts arī zāļu blaknēs.

Jūsu klīnikas mājaslapā ir ļoti labi raksturota mioma un arī riska faktori, kas to var ierosināt. Nekur citur nav minēts, ka D vitamīna trūkums ir riska faktors.

Tas ir no pētījumiem. Esmu no review (apskatu rakstiem) to apkopojis. Redziet, tiem riska faktoriem arī ir relatīvais risks – cik tas ir nozīmīgs riska faktors. Neteiksim, ka D vitamīna trūkums ir ļoti nozīmīgs riska faktors.

Kurš ir nozīmīgs?

Es teiktu, iedzimtība. Mēs reizēm redzam, ka jaunai sievietei trīsdesmit gados visa dzemde ir pilna ar nelieliem miomu mezgliem, un tas ir laika jautājums, kurā brīdī sāks augt viens, otrs un trešais mezgls. Mēs izoperējam vienu, sieviete cer, ka operācija to atrisināja, bet mūsu uzdevums ir godīgi pateikt, ka dzemde ir miomatozi mainīta, ka ir jādomā par ģimenes veidošanu, jo jebkurā brīdī jebkurš nākamais mezgls augs, un mēs atkal būsim spiesti atgriezties pie ārstēšanas – medikamentozas vai ķirurģiskas. Un dzemde var difūzi augt lielāka daudzo miomu dēļ.

Ir sievietes, kurām mezgli neparādās ne 40 un ne 50 gadu vecumā.

Janvāris bija dzemdes kakla vēža modrības mēnesis. Interesanti, ka dzemdes kakla vēzim, piemēram, ilgstoša kontracepcijas līdzekļu lietošana un daudzas dzemdības ir riska faktors, bet miomai – otrādi.

Jā, dzemdes kakla vēža riska faktors ir daudzas dzemdības, bet tas nav nozīmīgākais. Pie olnīcu vēža daudzas dzemdības ir aizsargājošs faktors. Pie endometrija vēža daudzas dzemdības būs aizsargājošs faktors, jo tajā brīdī olnīcas "aiziet atpūtā". Atgriežoties pie miomām un dzemdes kakla vēža, piemēram, kontraceptīvajās tabletēs esošā gestagēnā komponente veicina HPV persistenci un līdz ar to pavisam nedaudz palielina arī dzemdes kakla vēža risku, bet es negribētu, lai sievietes domā, ka nedrīkst lietot kontraceptīvās tabletes. Daudz nozīmīgāki faktori dzemdes kakla vēža attīstībā ir augsta riska onkogēno cilvēka papilomas vīrusu klātbūtne, liels dzimumpartneru skaits, smēķēšana, un kontraceptīvās tabletes ir pašās beigās kā viens no mazāk nozīmīgajiem riska faktoriem.

Mūsdienu ginekoloģija nav iedomājama bez kontraceptīvajām tabletēm. Daudzas problēmas, to pašu endometriozi, mēs varam risināt, nozīmējot kontraceptīvās tabletes, un sieviete reproduktīvo vecumu var izdzīvot mierīgi, nenonākot līdz ķirurģiskai ārstēšanai.

Kas attiecas uz miomām, kontraceptīvās tabletes rada cikla stabilitāti. Viens no riska faktoriem miomu attīstībā tiek uzskatīts estrogēnu un progesterona disbalanss, attiecības izmaiņas par labu estrogēniem, kas provocē miomu veidošanos un augšanu. Kontraceptīvās tabletes sniedz cikla regulāciju, precīzu cikliskumu un darbojas pret miomu augšanu.

Vēl laba terapijas izvēle ir hormonālā spirāle. Vai tā vienmēr apturēs miomu augšanu? Ne vienmēr. Nereti sievietes atnāk ar hormonālo spirāli, un viņu miomas tāpat ir palielinājušās. Viena otra varbūt pat domā, ka tas ir tieši spirāles dēļ. Tam es gan negribētu piekrist, jo gestagēni ir tie, kas klasiskā izpratnē darbojas pret miomu augšanu.

Šķiet, domājot par mūsu demogrāfisko situāciju, mums vienkārši vajadzētu pievērsties ģimenes veidošanai.

Man prātā nāk viena meitene. Viņai bija trīsdesmit gadu, mioma četru centimetru diametrā, neskāra dzemdes dobumu. Viņa teica, ka vēlas plānot grūtniecību un jautāja, vai drīkst to darīt. Teicu, lai droši plāno grūtniecību, jo mioma netraucē, un dzemde visizturīgākā ir līdz jebkādām operācijām.

Grūtniecības laikā viņai mioma izauga līdz deviņiem centimetriem diametrā, savukārt pēcdzemdību periodā samazinājās līdz pieciem centimetriem. Un tad šo miomu pēc dzemdībām izoperējām.

Es nereti sastopos ar situācijām, kad mioma ir izaugusi ārkārtīgi liela, un iemesls ir sievietes bailes no operācijas.

Sievietes varbūt baidās, ka ķirurģiska iejaukšanās ir saistīta ar rētaudiem.

Mūsdienās piedāvājam laparoskopiskas operācijas, pēc kurām paliek pavisam nelielas rētas. Kosmētiskais efekts ir ļoti estētisks.

Vai šīs operācijas ir sarežģītas?

Kamēr mioma nav liela, tikmēr tā ir standarta procedūra un nav ar būtiskiem riskiem. Kad mioma ir liela, tad tās izoperēšana dažkārt var kļūt par izaicinājumu, jo līdzās ir urīnvadi un tos var viegli satraumēt. Veicot šādas operācijas, jābūt īpaši uzmanīgiem.

Kādi citi rādītāji var liecināt, ka problēma ar steigu jārisina?

Mums nesen bija atnākusi kundze, kurai hemoglobīns bija 5,4 g/l (norma ir 120–155 g/l), viņa asiņoja miomas dēļ. Teicu, ka viņai steidzami jābrauc uz slimnīcu un jāpārlej asinis. Kad situācija būs stabilizēta, tad varēsim atgriezties pie jautājuma par plānveida operāciju.

Vai tad ar šādu hemoglobīna līmeni cilvēks nejūtas ārkārtīgi noguris?

Es brīnījos, ka viņa bija tik modra. Sievietes ļoti labi adaptējas pie zemiem hemoglobīna rādītajiem. Protams, tik kritiski hemoglobīna rādītāji parasti radīs nespēku.

Vai mioma sāp?

Lielāks mezgls var reizēm radīt iestiepumu un diskomfortu. Tā, ka klasiski sāp, tā nav. Ļoti sāp, ja ir endometrioze, mioma parasti nerada sāpes.

To iestiepumu mēs jutīsim fiziskajās aktivitātēs? Seksa laikā?

Ja sievietei ir sāpes dzimumattiecību laikā, iemesls biežāk būs endometrioze. Drīzāk lielāka mioma, kā jau teicu, spiedīs uz urīnpūsli, uz taisno zarnu, būs pilnuma sajūta iegurnī. Visbiežāk mioma ir asimptomātiska. Tā nekādi netraucē, vienkārši manifestējas kā pastiprināta, izteikta menstruālā asiņošana. Sieviete tad teiks, ka dažas dienas viņai ir šausmīgas. Viņa pat paliks mājās. Parasti saka, ka vienu dienu asiņošana ir ar recekļiem.

Man ir bijuši gadījumi, kad esmu domājis, ka sievietei dieviņš ir stāvējis klāt, jo viņa ar masīvu asiņošanu ir braukusi ar prāmi. Ja kaut kas notiktu, uz prāmja neviens nespētu palīdzēt.

Un, kā likums, tā izteiktā asiņošana menstruāciju laikā nav sākusies nesen. Parasti sieviete gadiem cieš, bet baidās risināt, nevar saņemties. Viņai ir sajūta, ka kaut kas zudīs no sievišķības.

Ir kādi profilaktiski pasākumi, kā mēs varētu izvairīties no miomām?

Endometriozes gadījumā ir ieteikts veselīgs uzturs, lai cik banāli tas skanētu. Jautājums, vai veselīgais uzturs spēs nostāties pretim ģenētiskiem faktoriem? Šajā ziņā es esmu skeptisks. Nedaudz noteikti uzlabos veselības stāvokli, bet, ja sievietei ir izteikta predispozīcija veidoties miomām, tad ar veselīgu uzturu nepietiks.

Pētījumos norāda, ka saslimstība pieaug – arvien vairāk sieviešu ir miomas. Mūsdienu modernajā dzīvesveidā ir kas tāds, kas to veicina?

Es domāju, ka tā ir labklājīgu valstu problēma. Kaut vai liekais svars. Mēs ēdam par daudz. Ar miomām, bez miomām – lielais vairums cilvēku ēd par daudz.

Vides faktori...

Īsti no tiem jau nevar izvairīties. Mums visur ir plastmasa, plastmasas trauciņi, plastmasas pudeles. Tagad raksta uz plastmasas pudelēm, ka tās nesatur bisfenolu A, bet tie var būt citur – ūdenī, pārtikā. Augļi ir apstrādāti ar dažādiem pesticīdiem. Environmental estrogens (vides estrogēni) – baidos, ka no tiem mēs īsti nevaram izvairīties. Un vai tie ir tie, kas nosaka, ka ir vairāk miomu? Manuprāt, ir jāatgriežas pie kaut kā reālāka. Sievietei būtu jāapmeklē mamogrāfija, jāatsaucas uz dzemdes kakla vēža izmeklēšanas uzaicinājuma vēstulēm – tādām vienkāršām, racionālām lietām, kas ir izpētītas un labi zināms, ka tās palīdzēs. Ja mēs veselīgi ēdīsim, tas noteikti nāks par labu. Vai tas paglābs no miomām? Baidos, ka ne.

Labs miegs, mazāk stresa...

Jā, tā ir labāka dzīves kvalitāte. Bet, ja sieviete ar miomu dzīvo stresā, tas taču arī ir briesmīgi. Labāk risināt vai izrunāt un saprast, ka var dzīvot tālāk, – tiekamies pēc pusgada vai pēc gada, paskatīsimies un tad risināsim! Lai sieviete nedzīvo stresā. Lai viņa dzīvo kvalitatīvu dzīvi.

Kas jums atvieglotu darbu? Ko mums, sievietēm, vajadzētu darīt, lai situācijas ar miomām būtu vieglāk risināt?

Man gribētos, lai sievietes tā nekreņķētos un nesatrauktos, un klausītu saviem ginekologiem. Ja ginekologs saka, ka nevajag neko ārstēt, un visbiežāk arī nevajag, ja ir neliels miomas mezgliņš, tad sieviete ir jāiedrošina. Nevajag biedēt. Es esmu pret satraukšanu. Dzīvojam mierīgi tālāk. Ejam pie savas dakteres un vērojamies. Un, ja kaut kas ir, tad tieši pretēji – atkal nesatraukties, bet ņemt un risināt.

Pazīmes, kas var liecināt par miomu

Spēcīgāka asiņošana menstruāciju laikā
Ilgākas vai biežākas menstruācijas
Velkoša, spiediena sajūta vai sāpes iegurnī vai muguras lejasdaļā
Bieža vajadzība čurāt vai grūtības iztukšot urīnpūsli
Palielinājies vēdera apjoms
Aizcietējumi
Diskomforts vai sāpes dzimumattiecību laikā

Miomas rašanos var veicināt šādi faktori

Vecums (vecākām sievietēm lielāks risks)
Ģimenes vēsture – ja mātei vai vecmāmiņai bijusi mioma, meitai ir lielāks tās veidošanās risks
Piederība tumšādainai rasei
Pirms 10 gadu vecuma sākušās menstruācijas
Augsts asinsspiediens

Zems D vitamīna līmenis organismā
Uzturs, kurā ir daudz sarkanās gaļas un maz dārzeņu, augļu un piena produktu
Sojas piena lietošana uzturā un biežs produktu patēriņš, kuros ir pārtikas piedevas
Neviena grūtniecība
Aptaukošanās
Alkohola lietošana, tostarp alus dzeršana

Avoti – www.mayoclinic.org, https://www.nichd.nih.gov

Zviedru bērnu psihiatrs: "Tā mēs izaudzinām bezkaunīgus neliešus"