“Pirmām kārtām tagad gribu piezvanīt savai mammai un mazajam dēliņam,” uzreiz pēc uzvaras "Supernovā" žurnālam "Kas Jauns" teica Atvara, saņemot apsveikumus un asarām acīs sakot paldies gan savai ģimenei, gan daudzajiem atbalstītājiem. Viņa pārstāvēs Latviju 70. starptautiskā Eirovīzijas dziesmu konkursa otrajā pusfinālā 14. maijā Austrijas galvaspilsētā Vīnē.

Lienes dzīvesstāsts ir bijis skaudrs. Emocijas, kuras tik daudzus uzrunā Atvaras mūzikā, ir viņas pašas līdz sāpēm pārdzīvotas. “Es centīšos iedot balsi ne tikai Latvijas cilvēkiem, kas izgājuši cauri drausmīgām traumām, bet arī cilvēkiem Eiropā, jo zinu, ka šis nav valodas jautājums – tas ir iekšējais jautājums,” Atvara sacīja Latvijas Televīzijai, stāstot par savu dziesmu "Ēnā", kuras smeldzīgie vārdi “Meitiņ, klusē, veļu necilā / Šonakt tētis mājās nepārnāks. / Rīt ar smaidu glāzi skandinās, / Slīksim kopā šaubu atvarā...” daudziem atgādina viņu pašu bērnību.

Tikai tagad jūtas pārliecināta par savu vietu mūzikā

Plašāku atpazīstamību mūzikā Atvara ieguva pēc dziesmas "Vai drīkst kāpt dziļāk", ko izpildīja kopā ar Intaru Busuli. Savukārt šogad īpašu rezonansi guvusi Atvaras dziesma "Dzīve mūs mētā", kas tika nominēta "Muzikālās bankas" aptaujā. Liene neslēpj, ka aiz viņas stāsta ir arī sarežģīta bērnība, mentāli izaicinājumi, veselības problēmas, tostarp alopēcija, kā arī periods, kurā viņas dzīvē valdījusi liela nestabilitāte – gan emocionāli, gan finansiāli. Tieši šajā laikā tapa dziesma "Tu pie manis tveries", kas kļuva par būtisku pagrieziena punktu un deva impulsu aktīvākai koncertdarbībai visā Latvijā.

Savukārt dalību "Supernovā" Atvara uzskata ne tikai par sacensību, bet arī par iespēju pārbaudīt sevi lielākā mērogā. Viņa atzīst, ka šis posms viņas dzīvē ir noticis ļoti strauji un pašai vēl jāmācās aptvert, cik daudz kas ir mainījies salīdzinoši īsā laikā. Neraugoties uz publisko uzmanību, Atvara uzsver, ka cenšas saglabāt līdzsvaru starp skatuvi un privāto dzīvi. Viņa ir mamma piecgadīgam dēlam Teodoram un apzināti sargā šo savas dzīves daļu no liekas publicitātes. Šobrīd savu situāciju viņa raksturo kā posmu, kurā daudz kas vēl tiek apgūts un saprasts, bet kurā viņa pirmo reizi jūtas pārliecinātāka par savu vietu mūzikā.

Dziedāja līdzi visām dziesmām

Atvara dzied, kopš sevi atceras. Neatkarīgi no tā, kura radio stacija bija ieslēgta, Liene dziedāja līdzi visām dziesmām. Mamma jau agri pamanīja, ka meitai ir muzikālā dzirde, un aizveda viņu uz mūzikas skolu. Mūzika vienmēr bija līdzās, bet ilgu laiku tā nebija priekšplānā. Ilgi viņa dzīvoja ar domu, ka vēl nav gatava sevi saukt par dziedātāju. Lūzums pienāca brīdī, kad dzīvē kļuva ļoti grūti un vairs nebija, kur paslēpties. Tad Liene sev uzdeva vienkāršu, bet godīgu jautājumu – ko viņa patiesībā grib darīt. Atbilde atnāca bez gariem paskaidrojumiem. Dziedāt. No tā brīža sākās lēns, bet neatgriezenisks process – pieņemt sevi kā dziedātāju.

Kad bērnam jākļūst pieaugušam pārāk agri

Atvara nekad nav mēģinājusi izskaistināt savu bērnību. Tajā bija mīlestība, bet bija arī situācijas, kuras bērnam nevajadzētu redzēt. Spriedze mājās, nelegālas lietas, sarunas un notikumi, kas bija par smagu viņas vecumam. Šāda pieredze ļoti ātri iemāca pielāgoties un klusēt, jo bērns saprot – ne visu ir viņa spēkos mainīt. Lienes tēvs bija Māris Atvars – 90. gados sabiedrībā zināms vārds, saistīts ar kriminālajām aprindām. Harismātisks, spilgts, cilvēks, kuru daudzi pazina. Tajā pašā laikā – alkoholiķis. Viņa atkarība noteica ģimenes ikdienu un radīja pastāvīgu emocionālu spriedzi.

Ģimenē nebija fiziskas vardarbības, taču emocionālais slogs bija smags un ilgstošs. Liene ir atklāti teikusi, ka šīs bērnības sekas viņa ārstējusi terapijā. Attiecības ar tēvu viņa raksturo kā divējādas – viņš nebija tikai slikts cilvēks. Viņš bija arī jautrs, harismātisks, ar spēju piepildīt telpu. Taču viņa lēmumi un dzīvesveids atstāja dziļas pēdas. Māris Atvars nomira pirms dažiem gadiem. “Cilvēki var būt sarežģīti,” viņa saka, “un es varu vienlaikus redzēt gan cilvēcību, gan kļūdas.” Pretstats šai nestabilitātei bija mamma Agrita, kura noturēja ģimeni laikā, kad apkārt viss bruka. Liene viņu sauc par savu supervaroni – cilvēku, kurš saglabāja stabilitāti.

Sajūtas, kas tika “apēstas”

Ilgu laiku Atvara savas sajūtas nerisināja vārdos. Viņa tās paturēja sevī. To, ko nespēja izrunāt vai līdz galam saprast, viņa vienkārši apēda. Pašai šķita, ka tā ir normāla reakcija uz notiekošo, veids, kā visu izturēt. Viņa pat īsti nedomāja par to kā par problēmu – tas vienkārši bija ieradums, kas izveidojās jau bērnībā.

Šī sajūtu “apēšana” nenotika vienā brīdī. Tā veidojās lēnām, gadu gaitā. Emocijas netika izdzīvotas vai nosauktas vārdā, tās palika ķermenī. Lielu daļu dzīves Liene dzīvoja ar lieko svaru un tikai daudz vēlāk sāka saprast, ka tas nav stāsts par ēšanu vai disciplīnu. Tas bija stāsts par emocijām un to, kā viņa ar tām tika galā. Liene aptvēra, ka bez apzināta lēmuma nekas nemainīsies. Nav iespējams domāt par pārmaiņām, ja pats neesi gatavs tām iet cauri. Tajā pašā laikā viņa neslēpj – mūsdienās ir pieejami rīki un tehnoloģijas, kas šo ceļu var padarīt saprotamāku un arī fiziski vieglāku.

Savā gadījumā 2024. gadā Atvara izmantoja ķermeņa skulpturējošas procedūras kā daļu no šī procesa. Nevis kā ātru risinājumu vai brīnumlīdzekli, bet kā impulsu, kas palīdzēja ieraudzīt – pārmaiņas ir iespējamas. Tas deva motivāciju mainīt arī ikdienas paradumus un paralēli sākt kārtot savu iekšējo pasauli. Lēnām, soli pa solim.

Viņai ir svarīgi uzsvērt, ka bez paša lēmuma nekas nenotiek. Tehnoloģijas var palīdzēt, bet tās nevar aizstāt darbu ar sevi. Viņas gadījumā tas nozīmēja sākt sakārtot savu mentālo pasauli paralēli visam pārējam.

Latviešu valodā

Atvarai ir svarīgi, lai viņu saprot tepat. Tāpēc viņa apzināti dzied tieši latviešu valodā. “Es esmu latviete, un, ja es dziedu par sajūtām vai problēmām, kas ir par mani, man šķiet dabiski to darīt savā valodā,” viņa saka.
Viņa neredz latviešu valodu kā šķērsli. Tieši pretēji – kā spēku. Lienes skatījumā, mūzikā cilvēks vispirms sajūt emociju un tikai pēc tam sāk domāt par vārdiem. “Ja emocija ir īsta, valoda netraucē,” viņa uzsver. Tāpēc arī dziesma Ēnā, ar kuru viņa uzstājās uz Supernovas skatuves, ir latviešu valodā. Liene norāda, ka jau ir redzēti piemēri, kā latviešu valoda strādā arī uz lielām skatuvēm. Kā piemēru viņa min "Tautumeitas", kas ne tikai nebaidās dziedāt latviski, bet tieši ar savu identitāti ir uzrunājušas plašāku auditoriju.

Viņasprāt, tas pierāda, ka nav obligāti jāpielāgojas vai jāmēģina būt citādam, nekā esi. “Man personīgi ir svarīgi nevis sekot trendiem, bet būt godīgai,” saka Atvara. Dziedāšana citā valodā vien tāpēc, ka tas kādam šķistu drošāk vai “pareizāk”, viņai vairs nebūtu par sevi. Šajā gadījumā latviešu valoda nav tikai izvēle – tā ir daļa no tā, kā viņa sevi redz uz skatuves.

Sapnis par lielo "Eirovīziju"

Par to, ka kādreiz nonāks uz lielās "Eirovīzijas" skatuves, Atvara runā ļoti piesardzīgi. Ne tāpēc, ka neticētu sev, bet tāpēc, ka šāds notikums viņai šķiet grūti aptverams. “Man pat ir grūti par to domāt,” viņa saka. Liene sevi pazīst pietiekami labi, lai saprastu – ja kas tāds notiktu, viņai būtu vajadzīgs laiks, lai vispār aptvertu, kas ir noticis. Parasti viņa uz lieliem notikumiem sākumā skatās no distances, it kā tie nebūtu notikuši ar viņu pašu, un tikai pēc tam ļauj sev saprast, ko par to jūt.

Dziesma, kas tapa krīzes brīdī

Dziesma "Tu pie manis tveries" Atvaras dzīvē kļuva par atskaites punktu. Tā tapa laikā, kad viss apkārt bija nestabils. “Tas bija ļoti smags un nedrošs posms manā dzīvē,” viņa saka. Nebija skaidrs, kur viņa dzīvos pēc pāris nedēļām, kā būs ar finansiālo pusi un kā ar veselību. Tieši tajā laikā Lienei tika atklāta alopēcija – slimība, kuras rezultātā izkrīt mati. Emocionāli tas bija satricinoši. “Tu pēkšņi sāc zaudēt kontroli pār lietām, kas līdz tam šķita pašsaprotamas,” viņa atzīst. Bailes un neziņa par nākotni kļuva par ikdienu, un radās sajūta, ka viss, kas līdz šim licies stabils, sāk brukt. Viņa dzīvoja ar čemodāniem, nezinot, kas būs tālāk. Projekti beidzās, naudas kļuva mazāk, un galvā bija ļoti daudz jautājumu. “Es vienkārši nezināju, kur būšu pēc pāris nedēļām,” viņa saka. Tieši šajā brīdī Atvara sev uzdeva vienu ļoti godīgu jautājumu – ko viņa dzīvē patiesībā grib darīt? Nevis to, ko vajag. Nevis to, kas būtu droši. “Atbilde bija ļoti skaidra – es gribu dziedāt.”

Šajā iekšējā haosā tapa dziesma "Tu pie manis tveries". “Tā bija ļoti personiska,” viņa saka. Dziesma tika izdota bez lielām gaidām, taču notika kas negaidīts – tā sāka dzīvot savu dzīvi. Cilvēki to klausījās, dalījās ar to, rakstīja ziņas, stāstīja, ka dziesma viņus aizkustinājusi. Koncertos daudzi dziedāja līdzi. “Tas bija pirmais brīdis, kad patiešām sajutu – mani sadzird. Nevis vienkārši klausās, bet dzird,” viņa atceras. Šī sajūta deva drosmi turpināt.

Kultūras namos trūkst vietas klausītājiem

Koncertu skaits Atvaras dzīvē pēdējā laikā audzis ļoti strauji, un pati viņa to piedzīvo ar neticību. “Man joprojām ir grūti to aptvert,” viņa saka. Pirmais koncerts, ko viņa pati uztvēra kā patiesi “savu” koncertu, bija ļoti nelielā formātā – gandrīz mājas apstākļos. Dziedātāja bija pārliecināta, ka atnāks varbūt kādi 20 cilvēki: ģimene, pāris draugu. Taču, koncertam sākoties, kļuva skaidrs, ka realitāte ir pavisam cita. Zāle bija pilna! Visi krēsli aizņemti, cilvēki stāvēja arī kājās. “Tajā brīdī man bija ļoti grūti noticēt tam, ko redzu,” Atvara atceras. Un tas nebija tikai par skaitu. Tā bija sajūta, ka cilvēki patiešām ir atnākuši tieši viņas dēļ.

Nākamajā koncertā viņa atkal brauca ar ļoti pieticīgām gaidām. Galvā pat pavīdēja doma – labi, pirmajā reizē var gadīties, bet šoreiz droši vien būs mazāk. Notika pretējais. Atnāca vairāk nekā 300 cilvēku. Kultūras nama darbinieki sāka meklēt papildu krēslus no blakus telpām, jo vienkārši nebija, kur visus sēdināt. “Es stāvēju pilnīgā šokā,” saka Atvara. Tas bija ļoti emocionāli, jo kļuva skaidrs – tas, kas ar viņu notiek, nav pašsaprotami.

Pēc šiem koncertiem viss sāka attīstīties ļoti strauji. Cilvēki paši filmēja, lika video internetā, dalījās ar piedzīvoto. Arī Liene ielika dažus fragmentus, un tie sāka dzīvot savu dzīvi. Drīz sekoja uzaicinājumi no dažādām Latvijas vietām. Pusgada laikā viņa nospēlējusi 24 koncertus, un arī šis skaitlis viņai pašai joprojām šķiet grūti aptverams. Liene skaidri apzinās, ka šāda notikumu attīstība nav norma. “Es jūtos ļoti privileģēta,” viņa saka, “bet vienlaikus arī ļoti atbildīga – pret cilvēkiem, kuri atnāk, kuri klausās un kuri jūt līdzi.”

Atklātu sarunu ar Lienes mammu lasiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā, kurā netrūkst arī citu interesantu ziņu!

Rīgas Fotogrāfijas biennāles fokusā - "neērtās" tēmas, par kurām bieži izvēlas klusēt