“Efektīvas slimnīcu veselības aprūpes pamats ir mērķtiecīgi izveidots slimnīcu tīkls, kurā sabalansēts iedzīvotāju skaits, brauciena attālums, personāla kapacitāte un pietiekamas prakses iespējas, arī veselības aprūpes plāni krīzes situācijās un, visbeidzot, izmaksu efektivitāte," norāda Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa.

Šādu priekšlikumu kopums sadarbībā ar Pasaules Banku tika izstrādāts jau 2016. gadā, paredzot pakāpenisku optimizāciju līdz 2025. gadam. Taču ieceres nav īstenotas – 2018. gada reforma slimnīcu skaitu nemazināja un šobrīd Latvijā darbojas nevis 39, bet jau 41 slimnīca. Formāls dalījums līmeņos I–V nestrādā, jo praksē ir neskaitāmi izņēmumi, pielāgojoties katras slimnīcas faktiskajām iespējām. Rezultātā pacients akūtā situācijā var nonākt slimnīcā, kur attiecīgais pakalpojums netiek sniegts, lai gan citur līdzvērtīgā slimnīcā tas ir pieejams. Lai gan reforma arī paredzēja noteikt slimnīcām saistošas prasības, lai tās vispār drīkstētu sniegt noteiktus pakalpojumus, tas aizvien nav izdarīts, līdz ar to pakalpojumu kvalitāte atšķiras. Līdzīgi aizvien nav ieviesta kvalitātes rādītāju vērtēšana, ko bija plānots sasaistīt ar finansējumu.

Revīzijā konstatēts, ka visu līmeņu slimnīcas kopā nespēj nodrošināt vairāk nekā pusi no uzņemšanas nodaļās nepieciešamo speciālistu dežūrstundām. Lai gan tas vērtēts viena mēneša griezumā, tendence ir satraucoša. Lielu dežūru daļu nodrošina rezidenti un stažieri, kamēr sertificētu speciālistu trūkums saglabājas. Revidenti atklāja arī neiespējamas situācijas – piemēram, nesertificēts ķirurgs dokumentos norādīts dežurējam 452 stundas mēnesī četrās slimnīcās, reanimatologs – 424 stundas, no kurām 96 stundas nepārtraukti, bet neonatologs vienlaikus uzrādīts dežurējam divās Latvijas vietās. Šādi dati liecina par formālu normu izpildi, kas neuzlabo pacientu drošību.

Trūkst pamatojuma arī plašajam uzņemšanas nodaļu tīklam, kura kopējais finansējums gadā sasniedz ap 100 milj. eiro, bet kura izveidē nav ņemta vērā faktiskā pacientu plūsma. Tieši no šī fiksētā maksājuma atkarīga divu zemāko līmeņu slimnīcu eksistence, veidojot 45–48 % no finansējuma, ko slimnīca saņem no valsts. Tikmēr to uzņemšanas nodaļās nonāk tikai 6 % no visiem uzņemtajiem pacientiem. Proti, kamēr neatliekamās palīdzības brigādes IV līmeņa slimnīcās ieved 16 līdz 36 pacientus dienā, atsevišķās zemāko līmeņu slimnīcās tie ir pat viens pacients 20 dienās. Neskatoties uz to, viena zemākā līmeņa slimnīcas uzņemšanas nodaļa valstij ik gadu izmaksā vidēji 850 tūkst. eiro. Revīzijā konstatēts, ka steidzamās medicīniskās palīdzības punkti, kādi līdz 2019. gadam pastāvēja zemākā līmeņa slimnīcās un citviet turpina darboties aizvien, nodrošina pat plašāku pakalpojumu klāstu, bet izmaksā mazāk – vidēji 350 tūkst. eiro gadā. Šis salīdzinājums skaidri parāda – nomainot nosaukumu un statusu, izmaksas palielinātas par 2,5 milj. eiro gadā, nemainot pakalpojuma saturu.

Jau 2019. gadā Veselības inspekcija konstatēja, ka gandrīz desmit slimnīcas neatbilst noteiktajam līmenim. Piemēram, ja otrā augstākā līmeņa slimnīcai līmeni pazeminātu, tās uzņemšanas nodaļas finansējums samazinātos par 40 % un valsts katru gadu varētu novirzīt gandrīz 2 milj. eiro reālām pacientu vajadzībām. Ja kopš 2020. gada nebūtu uzturētas uzņemšanas nodaļas divu zemāko līmeņu slimnīcās, citām vajadzībām būtu rasts finansējums gandrīz 57 milj. eiro, taču tā vietā šo nodaļu finansējums gadu gaitā būtiski pieaudzis.

Slimnīcu finansēšanas sistēma ir sarežģīta, bet iekšēji netaisnīga. Latvijā jau kopš 2011. gada tiek ieviesta starptautiski atzītā DRG pakalpojumu apmaksas sistēma, kur samaksa tiek noteikta atkarībā no pacienta ārstēšanas gadījuma sarežģītības. Tomēr revīzija apliecina, ka tā joprojām darbojas tikai daļēji – slimnīcas no valsts saņem samaksu 16 dažādos veidos un liela daļa tarifu ir novecojuši vai matemātiski pielāgoti pieejamajam finansējumam. Šī sistēma visnetaisnīgāk skar tieši divas augstākā līmeņa slimnīcas, kurās hospitalizē 40 % pacientu un sniedz sarežģītus pakalpojumus. Proti, 2025. gadā Rīgas Austrumu klīniskajai universitātes slimnīcai finansējums samazināts par 12,7 milj. eiro un Paula Stradiņa klīniskajai universitātes slimnīcai – par 6,8 milj. eiro. Savukārt slimnīcām ar nelielu pacientu plūsmu fiksētais uzņemšanas nodaļu finansējums nodrošina stabilus ienākumus. Tas rada iekšēju netaisnību sistēmā un kavē veselības aprūpi un pakalpojumu attīstību tur, kur ir pacienti. Rezultāts ir šķērssubsidēšana – slimnīcu pamatpakalpojumus faktiski sedz ar ambulatoro pakalpojumu finansējumu. Turklāt slimnīcas strādā nepārtrauktā neskaidrībā – līgumi par tekošā gada finansējumu tiek grozīti pat katru mēnesi, tāpat nav izsekojams, vai neizlietotie līdzekļi tiek novirzīti tādām pacientu vajadzībām, kas valsts mērogā atzītas par prioritārām, vai pakalpojumiem, ko slimnīca vienkārši spēj sniegt.

“Slimnīcu pakalpojumu apmaksas sistēma ir ļoti sarežģīta, bet no tā nav nekāda labuma, jo slimnīcas naudu izmanto citādi, nekā valsts to maksā. Turklāt sistēmas nesakārtotība ir ļoti ērts arguments neko nemainīt, jo nevienu jautājumu nevar sakārtot, kamēr nav atrisināti visi pārējie. Savukārt necaurspīdība paver iespēju bez liekiem jautājumiem dalīt ierobežoto finansējumu, vieniem dodot, bet citiem – nē,” uzsver Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa.

Latvija un citas Baltijas valstis būs uzmanības centrā Berlinālē