Vairākus gadus Jevgeņijs Čičvarkins finansiāli atbalstīja sava drauga un līdzgaitnieka Alekseja Navaļnija darbu un bija viens no tiem, kuri apmaksāja politiķa ārstēšanu Vācijā pēc smagās saindēšanās ar ķīmisko vielu Novičok.

Čičvarkins ir arī kvēls Ukrainas fans, klīda pat runas, ka viņš būtu varējis ieņemt svarīgu posteni tās valdībā vai kādā no lieluzņēmumiem prezidenta Petro Porošenko laikā (tā tomēr nenotika). Viņš viens no pirmajiem nosodīja Krievijas militāro agresiju Ukrainā un kopā ar Mihailu Hodorkovski, Gariju Kasparovu, Sergeju Gurijevu un citiem pasaulē pazīstamiem krievu opozicionāriem kļuva par Krievijas Pretkara komitejas līdzdibinātāju. Šī komiteja vāc līdzekļus Ukrainas atbalstam ļoti nopietnos apmēros; arī savā Instagram kontā Jevgeņijs aicina apmaksāt rēķinus par preču piegādi ukraiņu armijai un civiliedzīvotājiem, sākot no minimālās summas – 20 000 eiro. Un atsaucība ir.

Ar Jevgeņiju varētu runāt par visu un daudz ko. Piemēram, par ekonomiku, jo viņš pēc izglītības ir ekonomists. Vai biznesu, kurā viņš strādājis visu mūžu, turklāt visdažādākajās jomās – no drēbju pārdošanas dzimtās Maskavas tirgū līdz valsts mobilo sakaru nozares līderes kompānijas Euroset dibināšanai. Londonā viņam jau desmit gadu pieder izmeklētu vīnu butiks (uzņēmumam Hedonism Drinks ir desmitiem tūkstošu klientu, un Čičvarkins sevi puspajokam piesaka kā Villiju Vonku vīna pasaulē), kā arī visnotaļ plaukstošs restorāns.

Čičvarkinam ir dzīvesbiedre, skaistule un gudriniece Tatjana, un trīs bērni. Viņam patīk ceļot. Ir māja Jūrmalā. Brīnišķīgas pavāra prasmes. Medības kā hobijs. Un aizraušanās, kas burtiski ir kopīga ar britu karaliskās ģimenes locekļiem, proti, viņi mēdz tikties polo laukumā.

Vārdu sakot, sarunas tematu netrūktu. Taču mani allaž interesējušas viņa attiecības ar apģērbu, pat ja šī interese ir visai banāla un pašsaprotama, jo Čičvarkina drēbes ir pirmais, ko katrs pamanīs, viņu satiekot. Ne velti skanīgais Čičvarkinu uzvārds ir cēlies no sena krievu darbības vārda čičvaritsja – izrādīties, dīžāties ar savu ārieni.

Tomēr viņa gadījumā drēbes ir daudz vairāk nekā tikai drēbes. Vairāk nekā finansiālo iespēju, gaumes un iekšējās brīvības demonstrēšanas līdzeklis. Apģērbs ir valoda, kurā viņš runā ar pasauli, nebaidoties izskatīties tieši tāds, kāds patiesībā ir. Nopietns vīrietis ar humora izjūtu.

Jevgeņij, es jau sen gribēju ar jums parunāties par drēbēm! Taču tagad pasaulē tepat mums līdzās norisinās tik dramatiski notikumi, ka šī tēma, šķiet, ir zaudējusi jebkādu jēgu un nozīmi…

Apģērbam vienmēr ir nozīme. Man jo īpaši.

Tieši tāpēc pēdējā laikā bieži esat pamanāms rakstainajā ukraiņu tautas kreklā – višivankā?

Višivankas es sāku valkāt ukraiņu Oranžās revolūcijas un Maidana laikā. Pats pirmais izšūtais krekls gan bija jau 1989. gadā, un to man nopirka tēvs. Ar višivanku mugurā gāju mācīties pirmajā kursā Vadības akadēmijā. Tad tai nepiešķīru nekādu sevišķo nozīmi – skaista lieta ir skaista lieta.

Krekls ir izdzīvojis cauri trim gadu desmitiem?

Diemžēl nav gan. Taču tagad es to tāpat neuzstīvētu – kopš tiem laikiem esmu kļuvis... kā lai to pieklājīgi pasaka, stipri vīrišķīgāks.

Ukrainas Neatkarības dienā Rīgas palīdzības centrā Ukrainas bēgļiem sarīkojāt pikniku – trīs stundas pats gatavojāt burgerus. Un jums mugurā bija ļoti skaists, spilgti dzeltens ukraiņu krekls. No kurienes jums tas?

To man pēc pasūtījuma radīja dizainere Olga Prusaka no Rietumukrainas. Izšuvuma putniņi ir no īsta, autentiska tautas ornamenta. Oriģinālajā piedāvājumā šis krekls ir balts, bet man jau ir vairākas baltas višivankas, tāpēc lūdzu Olgai, lai uzšuj dzeltenu. Bija vēl zils, bet tas palika kādas viesnīcas veļas mazgātavā, jo biju ar kaut ko nolaistījies un kreklu vairs nevarēja glābt.

Pirms ukraiņu perioda jums bija arī krievu laikmets. Gadījās, ka uz svarīgu pasākumu ieradāties tautiskā kreklā ar asimetrisko apkaklītes pogājumu – kosovorotkā.

To es vilku, pat ejot uz savu preses konferenci Kijevā 2015. gadā. Jo saderēju! Man teica, ka pēc Krimas notikumiem Ukrainā nekādā gadījumā uzstāties nedrīkst krievu kreklā, jo piekaus. Bet es saderēju, ka nepiekaus. Un uzvarēju. Ne tikai nepiekāva mani, bet pat tā īpaši neviens nekritizēja. Gudri ļaudis saprata, ka visa mana rusofilija ir ironiski domāta. Savukārt Zelenskim, kurš pērn Nacionālajā višivankas dienā uzvilka kosovorotku, no tautiešiem tika pamatīgi…

Vēlāk tika noskaidrots, ka tas tomēr bija ukraiņu krekls – piegriezums gan nebija klasiskais, ierastais taisnais, bet šāds fasons izsenis valkāts Ukrainas austrumos.

Nu, redz, bet jūs sakāt, ka apģērbam nav nozīmes…

Manuprāt, tagad jūs neparko nevilktu krievu kreklu.

Vienkārši nav īstais laiks. Tagad ir tāds periods, ka Krievijai nav ar ko lepoties. Bet reiz taču tas beigsies… Man ir krekls no Krievzemes ziemeļiem – absolūti unikāls, josta vien ir mēnesi austa. Esmu pārliecināts, ka tas savu stundu sagaidīs.

Interesanti, kāds liktenis ir piemeklējis slaveno automobili Porsche, kas pēc jūsu pasūtījuma tika pārtaisīts par volgu un rotāts ar Staļina portretu?

Šī mašīna tika taisīta 2004. gadā kā tāds postmoderns joks. Ironiska bija jau pati ideja – vācu Porsche iekšas iestūķēt padomju volgā, un vēl straziem rotātais motora pārsegs: ar PSRS ģerboni, Kremļa panorāmu, Staļina portretu. Berezovskim tolaik piederēja Endija Vorhola darbs Sarkanais Ļeņins – Vladimira Iļjiča portrets, ar kuru viņš ļoti lepojās (2013. gadā Krievijas oligarhs, politiskajās cīņās ļoti ievērojama figūra, vēlāk emigrants Boriss Berezovskis portretu pārdeva Christie’s izsolē, lai varētu norēķināties ar kreditoriem un apmaksāt tiesas izdevumus pēc zaudēta procesa pret Romānu Abramoviču, – red. piez.). Var teikt, ka tā bija, no vienas puses, nodeva mūsu drūmajai vēsturei, no otras – ironija un sarkasms.

Tagadnē, protams, šis auto absolūti neiederas, jo no visas šīs ironijas – no relatīvi nevainīgajām “vecajām dziesmām par galveno”, no kustības Iduščije vmeste (Kopā ejošie – par Putinjūgendu dēvēta jaunatnes organizācija, kas pārauga antifašistiskajā organizācijā Naši, – red. piez.) un līksmojošiem gopņikiem – ir izaudzis tas asinskārais vergu pūlis, kas tagad karo Ukrainā. Bet jāpiebilst, ka pirms gada, vēl pirms kara, šis Staļins uz mašīnas sāka raudāt asiņainas asaras. Pasūtīju šī attēla apgreidu, lai demonstrētu savu politisko vektoru.

Atgriezīsimies pie apģērba. Izcelties pūlī – uz šo vēlmi daudzus postpadomju telpas iemītniekus ir mudinājusi pelēkā padomju bērnība. Vai arī jūs?

Absolūti.

Bet jūsu māmiņa bija modes dāma. Reiz stāstījāt, ka viņa brauca uz ārzemēm, veda no turienes modernas, stilīgas drēbes… Vai tad jums nekas no tā neatlēca?

Atlēca. Atceros sarkanas čehu botas, ko man reiz gribēja novilkt Maskavas nomales gopņiki. Tomēr nenovilka. Pats arī biju mācījies gopņiku skolā, zināju, kā atbildēt ar godu.

Vai atceraties to pirmo reizi, kad dzima jūsu vēlēšanās sevi pierādīt ar apģērba palīdzību?

Man bija apmēram 11 gadu. Mēs pārbraucām mājās pēc vasaras brīvdienām, un izrādījās, ka nevaru iespraukties nevienās biksēs. Tā pa vasaru biju uzēdies. Nācās vilkt mugurā zilas treniņbikses – vecas, ar izstaipītiem ceļgaliem, nolāpītas. Īstu grīdas lupatu. Uzvilku, izgāju pagalmā un sapratu, ka tā ir katastrofa. Atgriezos mājās nopuņķojies, noraudājies un paziņoju, ka tādās biksēs ārā neiešu. Tad tētis aizgāja uz komisijas veikalu un nopirka man sarkanas velveta bikses par septiņiem rubļiem…

Sarkanas?
Jā.

Pašizpausmes mēģinājumi ar sarkanām biksēm varēja bēdīgi beigties – pusaudžu vecumā marķieri “savējais” un “svešais” darbojas ļoti tieši un precīzi.

Bet es jau tāpat viņiem biju svešais. Man tajā laikā nepatika apkārtējā vide: ne mana klase, ne mana skola, ne kaimiņu skola, ne viss mūsu rajons… Un es centos parādīt, ka neesmu kopā ar viņiem. Kā dziesmā dzied: “Gribu, lai kāds mani mīl, taču ne jūs…”

Bet kurš tad?

Esmu no paaudzes, kas savu identitāti, savu piederību apliecināja ar mūziku, mūzikas stiliem un muzikālo gaumi. Manā jaunībā Maskavā bija vairākas lielas fanu grupas. Pilsētas dienvidrietumos vācās kopā depešisti – Depeche Mode fani melnās jakās, ar kantainām frizūrām. Universitātes rajonā ar savu branžu vizinājās tolaik vēl ļoti jaunais Zaldostanovs (slavens krievu rokeris ar iesauku Ķirurgs, patlaban ļoti aktīvi Putinu atbalstošās kustības Nočnije volki dibinātājs, – red. piez.). Bet man tuvāki bija panki. Kopš 1988. gada neesmu šķīries no grupas Graždanskaja oborona (pirmā slavenā Krievijas pankmūzikas grupa, Jegora Ļetova dibināta, – red. piez.). Pārtraucu šīs attiecības uz vairākiem gadiem, kad Jegors aizrāvās ar nacionālboļševisma idejām, tomēr vēlāk viņam piedevu.

Un kā šī aizraušanās ar pankmūziku ietekmēja garderobi?

Sāku augstāk vērtēt maksimāli novalkātas, vecas, saplēstas mantas. Re, tagad man mugurā ir tieši tāds tēkrekls. Domāju, ka tad, ja vēlreiz to likšu izmazgāt un neļaušu izsviest ārā, mana mājkalpotāja vienkārši sāks raudāt. Es valkāju drēbes līdz pilnīgam sairumam, bioloģiskās sadalīšanās pakāpei. Un tā nav taupība, tā ir estētika. Kā dzied Oksimirons (Oxxxymiron, slavens Krievijas hiphopa pārstāvis, – red. piez.): “Man mugurā ir trīs ļimoni, kaut izskatos kā bomzis.” Simtprocentīgi par mani.

Jūsu Instagram kontā katru otro foto pavada mirkļbirka #клошарделюкс, kas, manuprāt, ļoti precīzi raksturo jūsu modes izvēles. Vai šajā clochard deluxe jeb luksusa klaidoņa stila segmentā ir kas jums īpaši mīļš, teiksim, japāņi vai flāmi?

Ar japāņiem aizrāvos šīs tūkstošgades sākumā, kad biju slaidāks. Ar flāmiem attiecības nav izveidojušās, jo viņiem viss ir melns, bet šo krāsu es nepieņemu.

Joprojām atminaties arī savu pirmo dārgo apģērba gabalu?

1996. gadā, kad pats tirgojos tirgū, mēnesī nopelnīju 700 dolāru. 400 no tiem iztērēju, nopērkot Coogi svīteri – bija tāds austrāliešu zīmols, slavens, pateicoties savu adījumu patentētajiem rakstiem, jo neviens zīmējums neatkārtojās.

Un ko pārdevāt tirgū?

Džinsus, džemperus… visu. Man bija savas gudrības. Piemēram, burzīgas drēbes es gludināju, tikai pēc tam izkāru pārdošanai. Un pircēji man samaksāja vairāk nekā konkurentiem. Vispār es katru mantu vispirms sakārtoju: nogriezu diegu galus, aizlīmēju caurumiņus, piekrāsoju, kas nebija nokrāsots.

Vai zīmoli jums ir svarīgi?

Tie bija svarīgi jaunībā. Esmu gājis standarta ceļu tāpat kā daudzi citi: Dolce & Gabbana, Cavalli, Versace. Viss lecīgākais, spilgtākais un obligāti no pēdējās kolekcijas. Tad mēs ar Kirkorovu bieži pie lupatām tikāmies. Pēc tam Maskavā sāka ienākt alternatīvie zīmoli, un es no lielajiem brendiem plūstoši pārmetos uz avangarda pusi. Tāds pirmais apģērba gabals man bija Ann Demeulemeester rozā mētelis no ponija ādas.
Tagad es uz etiķetēm vispār neskatos, man par to nospļauties. Protams, ja dodos šopingā, nez vai paiešu garām Vivienne Westwood vai Yohji Yamamoto veikaliem, taču mierīgi varu nopirkt arī kaut ko amizantu no nevienam nepazīstama dizainera.

Un tām jābūt tieši dizainera radītām drēbēm? Vai ieskatāties arī masu modes veikalos?

Nē, masu modes tirgus man nav pieņemams. Nekāds, sevišķi jau sporta apģērbs. Sportiskais stils man vispār ļoti nepatīk. To es pieņemu tikai sporta nodarbībās, bet arī tad cenšos iztikt ar sporta šortiem un botām, tēkreklu uzvelku jautrāku – kāda dizainera zīmola.

Tēkrekli, kā šķiet, ir jūsu iecienītākais pajautrošanās līdzeklis.

Jā, man patīk amizantas bildītes, joki, ironiski uzraksti, vārdu spēles. Ja kaut kur braucam bez bērniem, varam abi uzvilkt kaut ko pavisam huligānisku, ar Kāmasūtru. Zīmola А Сhild Of The Jago piedāvājumā ir daudz tādu lietu.

Tas jums sagādā arī problēmas?

Reiz Dubaijā aizgāju uz zooparku tēkreklā ar kailu nāru. Man pienāca klāt apsargs un sacīja, ka krekls nekavējoties jāvelk nost, jāizgriež uz kreiso pusi un tad jāuzvelk atpakaļ, jo tā tomēr ir musulmaņu valsts.

Un kā uz jums reaģē Anglijā?

Nu, gadās jau, ka vietējie darbaļaudis, ieraugot manus sarkanos zābakus, sāk skaļi ķiķināt un rādīt ar pirkstiem. Droši vien domā, ka esmu gejs. Bet viņi joko savā slengā, tāpēc es šos jokus nesaprotu. Un Dievs ar viņiem. Gopņiki visur ir vienādi – gan Piemaskavā, gan Londonas nomalēs.

Biznesam jūsu āriene neskādē?

Mani neinteresē bizness ar cilvēkiem, kuriem nav humora izjūtas. Ja tev nav humora izjūtas, tu esi vai nu muļķis, vai tik stīvs, neelastīgs cilvēks, ka labāk ar tevi vispār neielaisties nekādās darīšanās. Nedzīvojam taču 20. gadsimta sākumā, kad bija stingrs dreskods un visi biznesmeņi valkāja vienādus uzvalkus pēc vienas, Sevilrovā konstruētas piegrieztnes. Tagad, paldies Dievam, ir citi laiki.

Vai jums kādreiz rodas vēlēšanās saplūst ar pūli, kļūt nemanāmam?

Nekad. Tāda vēlēšanās var rasties, kad tu appīpējies mūc no mentiem, taču tās jau ir sen pagājušu dienu lietas.

Tomēr Londonā ir vieglāk pašizpausties nekā Krievijā?

Jā, bez šaubām. Londonā neviens nevienam klāt nelien. Vari būt jebkas, jebkāds, un neviens par to nebrīnās. Bet tā ir tikai Londonā, visā britu zemē ne. Domāju, ka attālos Jorkas nostūros vai drūmos, vēl Mārgaritas Tečeres politikas patukšotos pilsētciematos tu pilnīgi nopietni vari dabūt atbildēt par savām lupatām ar savu seju.

Stāsta, ka esat spēlējis polo ar princi Viljamu.

Jā, un ar Hariju arī. Un vēl divām atvasēm ar ļoti zilām asinīm.

Un kāds ir jūsu iespaids par britu aristokrātiem?

Teicams! Žēl, ka mūsējos izkāva… Nācijas zieds, saskarsmē patīkami cilvēki, perfekcionisti, ar cieņu un stāju. Pat tad, ja noskaņojums kādam ir drūms, viņš tik un tā izturas galēji pieklājīgi un labvēlīgi.

Kuri britu sabiedrības tipāži jums šķiet īpaši interesanti?

Ļoti kopti cilvēki cienījamā vecumā. Dzimums vai sabiedrības slānis nav svarīgs – tādi var būt gan stīvie aristokrāti, gan 60. gadu LSD bohēmas pārstāvji, kas tagad, savos jau vairāk nekā 80 gados, joprojām pastaigājas pa Čelsiju, kā saka, iekš rozā. Pats savai zināšanai paturu secinājumu, ka jaunībā tu drīksti izskatīties, kā ienāk prātā, taču vecumā... esi tik laipns un pacenties sakopties! Es ļoti centīšos. Ja nodzīvošu, protams.

Agrāk krievus ārzemēs vienmēr varējām pazīt pēc ārienes, pēc drēbēm – viņi vilka mugurā visu labāko reizē. Un tagad?

Ir visādi. Mums, visiem no Padomju Savienības nākušajiem, bija viena starta līnija. Pēc tam mēs kaut kā sašķirojāmies, izšķirojāmies atbilstoši ienākumiem, spējai adaptēties, kultūras līmenim.

Taču jūs pats uzreiz varat pazīt krievu uz ielas?

Protams.

Pēc kādām pazīmēm?

Vīriešiem seja plakana kā lāpsta. Sievietēm tāds smags, bargs skatiens – sak’, nenāc ne tuvu!

Pat skaistulēm?

Viņām jo īpaši. Taču nav šaubu, ka Austrumeiropas meitenes izceļas ar skaistumu. Atšķirībā no zēniem.

Tagad lasu ukraiņu sabiedriskos medijus – tur skaistu vīriešu ir tik daudz, ka jebkurš austrāliešu ugunsdzēsēju kalendārs lai stāv un noskatās…

Piekrītu. 2015. gadā biju Kijivā uz Gogoļfestu (Mūsdienu mākslas festivāls, – red. piez.), un ukraiņu jaunekļi uz mani atstāja lielu iespaidu. Tie bija lieli pilsētas svētki, skanēja smagais roks, visur tirgoja alkoholu, bet es neredzēju nevienu iereibušu pilsoni, nevienu saplēstu pudeli. Bārdaini, tetovēti, maz dzer, maz pīpē, daudz sporto… Ukraiņiem nevajag atslēgt apziņu kā mūsējiem. Viņi ir citādi.

Vai un kā jūsu ārējo tēlu ir ietekmējušas jūsu cīņu gaitu draudzenes?

Dažādi. Kāda tieši uzprasīja: “Kamdēļ tu, tik superīgs džeks, esi uzcirties kā Holandes gailis?” Cita teica: “Manuprāt, tas ir par traku, šis ar to nesaderēs.”

Ieklausījāties?

Ja ļoti gribēju iepatikties, izlikos, ka ieklausos.

Vai sekojat modes tendencēm?

Sekoju, taču nepielaikoju tās. Nesen redzēju Gucci reklāmas kampaņu, kur mūsdienu modeļi iekļauti Stenlija Kubrika filmu kadros. Izskatījās ļoti super. Taču vai tāpēc es pirkšu kaut ko no Gucci? Lai Die’s pasarg’! Es neiztēlojos, ko tādu viņiem vajadzētu laist klajā, lai es to nopirktu. Ā, zinu gan! Es varētu nopirkt kādu Gucci lietu, sašaut to medībās un valkāt pēc tam.

Tātad jums katra lieta ir, tā sacīt, jāizlaiž caur sevi.

Vai tai cauri jāizlaiž skrotis, ja šī lieta ir pārāk garlaicīga... Es arī savam Greg Lauren (zīmols, kas ražo dārgas luksusa drēbes upcycling stilā, – red. piez.) esmu reizīti uzbliezis. Tam arī ir ticis.

Vai jūs atzīstat labas gaumes jēdzienu?

Jā, taču tas man nav konstante. Man patīk neievērot jebkurus pasludinātus noteikumus. Ja sanācis izskatīties eleganti, super. Nesanāca? Arī nekas traks. Pašas drēbes man ir svarīgākas: iemīļotas, ērtas, aci priecējošas.

Kurš pasaulē pazīstams cilvēks pieminams kā jūsu stila etalons?

Man patīk Toma Veitsa labāko gadu koncertkostīmi. Orientējos uz tādu izputējuša, nodzērušos aristokrāta tēlu – viņš valkā to, kas reiz pirkts par ārprāta summām, bet tagad ir noplīsis, noplucis un apdilis.

Vai iepirkšanās ir viena no jūsu kaislībām?

Jā, taču Tatjana filigrāni pārvalda tīmekli, var tur atrast un pasūtīt visu, tāpēc tagad daudz iepērkamies tiešsaistē. Pa veikaliem paieties man patīk, kad nometu svaru un ieņemu pieklājīgu formu, – tad gan varu šopingot stundām un nemaz nenogurstu.

Cik eksemplāru patlaban ir jūsu auskaru kolekcijā?

Neesmu skaitījis, apmēram 50–60. No tiem 15 periodiski valkāju. Vismīļākais ir pērļu auskars, kas man bija pats pirmais. (Vectētiņš ar pērļu auskaru ir viens no ironiskajiem Čičvarkina paštēliem sociālajos tīklos, – red. piez.)

Vai jūsu garderobē ir vintāžas drēbes, īpašas lietas ar stāstu un vēsturi?

Būtu, ja man būtu citi gabarīti. Man taču ir 115 kilogramu svaru un 46. kājas izmērs. Agrāk ļautiņi bija ievērojami miniatūrāki, manam izmēram vintāžas tirgū neko neatrast.

Un kura lieta tajā ir visilgspēlējošākā?

Man joprojām ir Dockers zābaki, kuros stāvēju tirgū. Viens no maniem pirmajiem pirkumiem, maksāja 95 dolārus. Tiem ir jau 27 gadi, bet es joprojām tos valkāju Jūrmalas pastaigās.

Ko jūs darāt ar apnikušām mantām?

Nelabprāt šķiros no lietām, īpaši no tām, ar kurām saistās kāds stāsts. Savu laiku nokalpojušas, tās dodas uz vēsturisko skapi. Kaut kas taču būs jāliek manā muzejā, lai nestāv tukšs…

Vai atceraties, kā seriālā Kāršu nams…

Neesmu skatījies.

…Kevina Speisija varonis ASV prezidents nomierināja nervus, tīrīdams apavus.

Viņu var saprast.

Vai jūsu attiecības ar lietām nav tik ciešas?

Tik ciešas ne. Kad man bija apavi, kuri jāspodrina, to darīju ar acīmredzamu nepatiku. Tagad es neko netīru un nemazgāju – to dara mājkalpotāja. Taču neliegšos – ja nu pēkšņi izputēšu un man atkal nāksies to visu darīt pašam? Protams, es centīšos, lai nenākas.

"Humors mums neļauj sajukt prātā" - ukraiņu aktrise Rimma Zjubina par izdzīvojušā sindromu, patriotisko apakšveļu un dzīvi pēc kara