Šogad deviņiem Zelta pāriem sveicienus un atjaunotās Latvijas Republikas laulību apliecības pasniedza pašvaldības domes priekšsēdētāja vietnieks Linards Kumskis kopā ar Dzimtsarakstu nodaļas kolēģiem. Klāt bija arī Smaragda kāzu pāris – laulībā kopā jau 55 gadus, informē Siguldas novada pašvaldība.

“Lai šis Zelta kāzu jubilejas gads jums ir sirdssiltām sajūtām un gaišām atmiņām piepildīts. Lai tas ir laiks, kad no jauna izdzīvojat savu iepazīšanās stāstu – vai tas notika bibliotēkā, tehnikumā, vai kartupeļu talkā. Pašvaldības vārdā saku lielu paldies par jūsu ģimenes spēku, jo tieši stipras ģimenes veido gan Siguldas novada, gan visas Latvijas valsts pamatu. Katram no jums ir savs lepnums – vai tas būtu mūža garumā paveiktais darbs, vai ar mīlestību iekārtotā mājvieta, taču īpaši vēlos godināt jūsu lielāko bagātību – bērnus, mazbērnus un mazmazbērnus. Jums visiem kopā ir 39 mazbērni, un viņi ir mūsu nācijas turpinājums un nākotne,” sveicot pārus, savā uzrunā teica Siguldas novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietnieks Linards Kumskis.

Siguldas pašvaldība iepazīstina ar šo Zelta pāru stāstiem:

Jūlija Jandalova un Miervaldis Janevics, laulība reģistrēta 1975. gada 8. maijā Mālpils pagastā, Jūlijas vecāku mājās.

Jūlija un Miervaldis iepazinās tur, kur piedzimst vislabākie stāsti – Vecgada–Jaungada ballītē 1974./1975. gadā. Jūliju uz balli atveda draudzene, kas nejauši (vai tomēr likteņa vadīta) bija Miervalža māsa. Tā jau tur bieži notiek – atnāc ciemos pie draudzenes un aizved mājās vīru uz mūžu. Mīlestība starp abiem uzplauka ātri. Un, lai nebūtu jākavējas, Jūlijas mamma vienkārši iedeva Miervaldim 1 rubli un 50 kapeikas – valsts nodevai – un aizsūtīja abus tieši uz dzimtsarakstu nodaļu. Protams, ka mamma bija jāklausa…

Miervaldis 48 gadus ir veltījis ceļam – šoferējis visu, ko dzīve piedāvājusi: vieglās mašīnas, smagās, darba auto, pat priekšnieku mašīnas. Jūlija visu mūžu ir strādājusi ar cilvēkiem. Viņa ir bijusi vilciena pavadone, veikala pārdevēja, degvielas uzpildes stacijas operatore, lietvede, pavāre. Jūlijas un Miervalža ģimenes dzīve ir pilna trokšņa, darba un mīlestības. Ģimenē izaugušas trīs meitas – Inta, Ilona un Ilze. Jūlijai un Miervaldim ir pieci mazbērni un pieci mazmazbērni.

Lielākais pāra prieks ir par viņu meitām, kurām joprojām ir ciešas un sirsnīgas attiecības. Un ģimenē valda tas, ko Miervaldis un Jūlija uzskata par pašiem svarīgākajiem stūrakmeņiem: cieņa, pozitīvs skats uz dzīvi un spēja svinēt svētkus.

Būtiskākās dzīves gudrības, kas iegūtas 50 gadu kopdzīvē, – ģimenē jābūt kopīgiem sapņiem un mērķiem, dzīve un svētki ir jāsvin un vienmēr ir būtiski atrast laiku otram.

Raitis un Konstantīna Jēkabsoni, laulība reģistrēta 1975. gada 28. maijā Lēdurgas Dzimtsarakstu nodaļā.

Raitis un Konstantīna, kura lūdz sevi uzrunāt par Inu, iepazinās tālajā 1971. gada jūlijā Lēdurgā. Ina toreiz bija jauna, skaista, apņēmīga filoloģijas studente no Preiļiem, kuru dzīves ceļš bija aizvedis praksē uz Lēdurgas bibliotēku. Raitis bija šoferis – Dziesmu svētku laikā vadāja dejotājus, dziedātājus un citus ar kultūru saistītus ļaudis. Tajā reizē viņš ievēroja vienu īpašu pasažieri – ciemā ienākušo, enerģisko un daiļo bibliotekāri. Lai Ina Raiti pamanītu, viņš kļuva par bibliotēkas “pastāvīgo lasītāju”. Abu sarunas bibliotēka par grāmatām drīz pārvērtās sarunās par dzīvi, un šajās sarunās parādījās iemīlēšanās jūtas. Pāris apprecējās Lēdurgā bez lieciniekiem pēc četru gadu ilgas draudzības. Romantiskā divvientulība ātri pārauga svinībās visas vasaras garumā līdz pat pirmajām salnām, kurās jauno pāri sveica gan radi un draugi. Jaunā ģimene tika īpaši sumināta rajona dziesmu un deju svētkos.

Ina visu savu darba mūžu veltījusi grāmatām – veseli 50 gadi kopā ar lasītājiem un bibliotēkas ikdienu. Raitis, savukārt, ir pazīstams kā cilvēks, kas māk vadīt jebko, kam ir riteņi. Viņš stūrē “visu, kas pārvietojas pa sauszemi”, kā smejoties pats saka. Šā gada februārī viņš beidza aktīvās darba gaitas kā autobusa šoferis. Jēkabsonu ģimenē ir izauguši trīs dēli – Raivis, Artis un Arnis. Trīs mazbērni ir Jēkabsonu lepnums un prieks. Lielākie prieki ir tad, kad mazbērni skrien pa Lēdurgas sētu, palīdz saimniecībā un vakaros lien klēpī pēc pasakām… vai pilnīgi nopietnām sarunām par tehniku.

Kā 50 gadus dzīvot saskanīgi, mīļi un ar humoru? Raitis un Ina to formulē pavisam vienkārši – abiem jāveido kopīgas intereses un jāatbalsta vienam otra hobiji.

Raitis un Edīte Āboliņi, laulība noslēgta 1975. gada 25. jūlijā.

Raitis un Edīte iepazinušies deju zālē – Lēdurgas kultūras nams kļuva par vietu, kur abi kopā mācījās soļus, kas vēlāk izrādījās daudz vairāk nekā tikai deja. Par liktenīgu izrādījās arī kāda Raita trauma, un viņam nācās doties uz Lēdurgas ambulanci, kur strādāja Edīte. Dažas vizītes vēlāk Raitis vairs nebija pārliecināts, vai viņš nāk pēc pārsēja vai pēc sirds mierinājuma. Tā abi viens otrā ieskatījās, un drīz vien lēmums bija skaidrs – viņiem jābūt kopā. Abi apprecējās pavisam klusi – bez trokšņa, bez lieliem viesu pulkiem, tikai viņi paši un Edītes tuvākie: mamma un māsa. Nākamajā dienā abi devās pie Raita vecākiem, lai priecīgi paziņotu – Āboliņi tagad oficiāli ir kuplāki.

Edīte visu mūžu strādājusi par zobārsti. Vasarās rūpējas par mazdārziņu, bet ziemā pazūd rokdarbu pasaulē un grāmatās. Viņa ir arī ģimenes ideju motors – tāds kā mājas ģenerators, kas iedarbina visus pārējos. Raitis, savukārt, visu dzīvi ir turējis stūri rokās – viņš ir šoferis ar pieredzi. Kad nav jābrauc, viņš makšķerē vai dodas medībās. Āboliņu ģimenē ir izauguši divi dēli – Jānis un Juris. Savukārt, omītes un opīša lepnums ir divas mazmeitas, kuras viņi ar mīlestību pieskatījuši un palīdzējuši audzināt. Edītei arī pašlaik ir ciešas attiecības ar mazmeitām – viņas turpina sazināties gandrīz katru dienu.

Āboliņi savu kopdzīves gudrību izsaka vienkārši, bet ļoti trāpīgi: “Pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, un ļaut dzīvei ritēt vienā ritmā – reizēm līksmi, reizēm rāmi, bet vienmēr kopā.”

Lija un Aleksandrs Suhovilovi, laulība noslēgta 1975. gada 25. jūlijā Mālpils dzimtsarakstu nodaļā.

Ir vietas, kur liktenis strādā īpaši čakli. Viena no tādām ir Mālpils. Tur starp pauguriem, putnu dziesmām un čaklu cilvēku gaitām, savējie atrod savējos. Tā arī sākās Lijas un Aleksandra stāsts – ar mierīgu iepazīšanos caur kaimiņu sētu. Lija brauca pie sava brāļa palīdzēt saimniecībā, savukārt, Aleksandrs, tobrīd vēl jaunais un perspektīvais kaimiņš, ikreiz pamanījās atrasties pagalmā tieši tajā brīdī, kad Lija gāja garām. Tā pamazām izauga draudzība, kas pārtapa mīlestībā. Pāris apprecējās 1975. gada 25. jūlijā Mālpils dzimtsarakstu nodaļā.

Gadi skrēja, un Suhovilovu ģimenē ienāca darba pilna, skaista ikdiena. Aleksandrs ir televizoru remonta burvis, cilvēks, kurš spēja atdzīvināt jebkuru ekrānu. Lija ir medicīnas darbiniece un laborante, kas savā mūžā Siguldas slimnīcā ir palīdzējusi neskaitāmiem pacientiem. Lijas un Aleksandra ģimenē ir divi bērni – Olga un Igors. Nu jau četrus mazbērnus apčubinot, Lija un Aleksandrs dod to mīlestības un atbalsta devu, kas reiz viņiem pašiem bija jāizcīna divatā.

Suhovilovu ģimenes laimīgas kopdzīves recepte ir pavisam vienkārša: mīlestība cauri gadiem, savstarpēja palīdzība un sapratne, un dziļa, neaprakstāma emocionālā saikne.

Dainuvīte un Jānis Liberti, laulība noslēgta 1975. gada 9. augustā Siguldas Pilsētas dzimtsarakstu nodaļā.

Dainuvītes un Jāņa stāsts sākās kopīgā darba vietā Siguldas PMK. Dainuvīte, tikko uzsākusi prakses gaitas Siguldas PMK, no kolēģēm bija dzirdējusi baumas, ka kolektīvā esot viens feins, brīvs puisis. Savukārt Jānis Dainuvīti bija ievērojis darbavietas rīkotajā kartupeļu talkā. Viņš stāsta, ka toreiz no malas novērtējis ne tikai Dainuvītes pievilcību, bet arī čaklumu. Un tad kādā dienā, nākot no darba, parkā abu skatieni satikās… Pāris sarakstījās 1975. gada 9. augustā Siguldas Pilsētas dzimtsarakstu nodaļā. Kāzu svinības notika pie Jāņa vecākiem Gulbenē, kur svētku galda klāšanā bija iesaistītas abas dzimtas un tas tika klāts tā, ka viesi lustējās trīs dienas, izbaudot karstas lauku vasaras burvību.

Jānim darba mūža gadi ir pagājuši celtniecības sfērā – viņš bijis gan būvdarbu vadītājs daudzos Siguldas objektos, gan arī brīvajā laikā cēlis savu ģimenes māju. Dainuvīte strādāja Siguldas PMK, vēlāk Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā. Ģimenē piedzima divi dēli – Lauris un Linards. Libertu pāri priecē pieci mazbērni, kas runā vairākās valodās. Vasaras Latvijā vai kopīgie ceļojumi ar dēlu ģimenēm – tās ir dienas, kurās Dainuvīte un Jānis jūtas īpaši mīlēti, jo dēli vienmēr parūpējas, lai vecākiem nekas netrūktu – tā ir viņu pateicība par visu bērnībā doto.

Libertu ģimenes kopdzīves recepte pēc 50 kopā nodzīvotiem gadiem – kopīgas intereses (sporta pārraižu skatīšanās un ceļošana) vieno; savstarpējs atbalsts ar labiem vārdiem – dažreiz pateikt otram “Tu to vari!” ir vislabākā motivācija; otra pieņemšana ar sirdi, neskatoties uz rakstura iezīmēm.

Skaidrīte un Ojārs Džedes, laulība noslēgta 1975. gada 11. oktobrī Siguldā.

Ir stāsti, kas sākas ar nejaušu satikšanos rindā pēc maizes. Citi – ar nejaušu piedāvājumu “paņemt līdzi arī kādu meiteni”. Tā sākās Skaidrītes un Ojāra stāsts. Neviens vēl nezināja, ka šī meitene, kas atnāks uz Ojāra dzimšanas dienas ballīti, pēc piecdesmit gadiem būs viņa labākā draudzene un dzīves līdzgaitniece. Skaidrīte tolaik strādāja Siguldas ārsta praksē – gudra, čakla, smaidīga. Ojārs tikko bija atgriezies no armijas – stalts, drošs, ar sportisku stāju. Viņš uzaicināja draugus uz ballīti, norunājot: “Paņemiet līdzi arī kādas meitenes.”… Pāris apprecējās 1975. gada 11. oktobrī Siguldā, bet īstā lustēšanās notika Balvos, pie Skaidrītes vecākiem.

Laikam ritot, abi veidoja skaistu, darbīgu dzīvi. Ojārs – cilvēks, kuram darba dzīves CV varētu būt biezāks par romānu: dzelzbetona rūpnīca, celtniecība, loģistika, tirdzniecība, sabiedriskā ēdināšana. Vadošos amatos un ar sportisku garu brīvajā laikā – Ojāru aizrāva futbols, basketbols, volejbols. Skaidrīte – ārste-dermatoloģe. Sirsnīga, iejūtīga, profesionāla. Visgrūtākais darbā bija nakts dežūras, bet pat tad viņa prata saglabāt mieru un smaidu. Ģimenē ir izaugušas divas meitas – Santa un Diāna. Skaidrīte un Ojārs ir vecvecāki četriem mazbērniem. Visi aktīvi, tikpat kustīgi kā vecvecāki jaunībā – dejo “Dzirnās”, sporto un neliek garlaikoties. Un deja Džedu ģimenē jau ir trīs paaudzēs – Ojārs , meitas un mazbērni ir dejotāji.

Ģimene ir viņu lepnums un bagātība, viņu ikdienas siltums un sirdsmiera avots. Džedu ģimenes kopdzīves recepte, kas noturējusi viņus kopā cauri piecām desmitgadēm: izrādīt rūpes; saglabāt mieru – jo dusmās nevienam nav izdevusies laba saruna; pieņemt otru tādu, kāds viņš ir; dot brīvību – jo mīlestība aug vislabāk tad, kad tai ļauj elpot.

Guna un Ziedonis Dziļumi, laulība noslēgta 1975. gada 11. oktobrī Palsmanes pagastā, Smiltenes pusē.

Smiltenes tehnikumā starp lekcijām un kolhoza praksēm, starp ballītēm un jaunības dullumu, Guna un Ziedonis viens otram iepatikās tā pa īstam. Mīlas stāstu uz brīdi “iepauzēja” Ziedoņa armijas gadi. Taču 1974. gadā, kad Ziedonis atgriezās, viņu sagaidīja ne tikai Guna, bet arī skaidra sajūta: šis ir īstais cilvēks, ar kuru doties kopā cauri dzīvei. Dziļumu dzimtas ceļš sākās 1975. gada 11. oktobrī Palsmanes pagastā, Smiltenes pusē.

Pēc kāzām sākās dzīve Lēdurgā. Guna – zootehniķe ar stingru, bet gādīgu roku. Ziedonis – tehnikas meistars, kurš, šķiet, varēja iedarbināt jebko, kam vien ir riteņi vai motors. Kad Latvija atguva neatkarību, Guna un Ziedonis negaidīja brīnumus- viņi izveidoja savu saimniecību, strādāja zemkopībā un lopkopībā, audzēja gan ražu, gan arī ģimeni. Dziļumu ģimenē dzimuši četri bērni – Māris, Ilze, Gatis un Baiba. Dziļumu pārim ir deviņi mazbērni un viens mazmazbērns.

Dziļumu pāra kopdzīves recepte: rūpes vienam par otru; atbildība darbā; filozofija, kuru vajadzētu rakstīt uz sienas pie ģimenes foto: “Jādzīvo tik nost!”

Valentīna un Gunārs Upeni, laulība noslēgta 1975. gada 25. oktobrī Siguldā.

Valentīnas un Gunāra stāsts sākās Siguldā kādā ballē, kur viņi viens otru ieraudzīja. Un ieraudzīja tā, ka viss pārējais kļuva mazsvarīgs. Drīz viņi pa ballēm sadejojās vienā ritmā. Lai atstātu vēl iespaidīgāku iespaidu, Gunārs Valentīnu mēdza izvizināt ar moci- jo neko romantiskāku par vēju matos un stingru tvērienu ap vidukli jau grūti iedomāties. Viens otram “jā” vārdu viņi teica 1975. gada 25. oktobrī Siguldā. Balle notika Krimuldas sanatorijas klubā, kur sanāca simts viesu, spēlēja dzīvā mūzika un notika dejas līdz rīta gaismai.

Valentīnas darba gadi ir saistīti ar klientu apkalpošanu – bijis darbs gan pastā, gan ar bērniem Krimuldas sanatorijā. Gunārs savas darba gaitas aizvadījis lauktehnikas nozarē – bijis traktorists un darījis visu, ko prasa zeme un tehnika. Un pat šobrīd viņš turpina savas darba gaitas, strādājot celtniecības nozarē. Upenu ģimenē ir dzimuši trīs bērni – Egita, Ligita un Jānis. Upenu pāris ir bagāts – viņus priecē seši mazbērni un viens mazmazbērns.

Atbildot uz jautājumu, kas ir viņu kopdzīves recepte, gan Valentīna, gan Gunārs saka vienkārši, bet gudri: “Uzticība un brīvība – ļaut vienam otram darīt to, kas patīk. Tad dzīve ir interesanta un mēs viens otru papildinām.”

Ina un Ilgonis Krūmiņi, laulība noslēgta 1975. gada 20. decembrī Siguldas dzimtsarakstu nodaļā.

Ina un Ilgonis viens otru pazīst jau no skolas gadiem – abi mācījās Siguldas 1. vidusskolā paralēlklasēs – toreiz vēl nezinot, ka pēc daudziem gadiem staigās kopā. Vidusskolā draudzība kļuva ciešāka, bet pēc universitāšu gadiem abi saprata: ja pāris kopā var izturēt studijas un eksāmenus, tad var izturēt arī laulību. 20. decembris 1975. gadā bija diena, kad sniga tā, it kā dabai būtu iestājusies īpaša romantika par godu Krūmiņu pāra laulībām. Viņi laulājās Siguldas dzimtsarakstu nodaļā.

Ilgonis pēc iegūtās izglītības inženierzinībās uzsāka mācības Sporta akadēmijā un ienāca sporta pasaulē – ir bijis gan sporta skolotājs, slēpotājs, orientierists, sacensību organizētājs – īsts Siguldas sporta “dzinējspēks”. Ina vairāk nekā 40 gadus veiksmīgi vadīja skolēnus latviešu valodas pasaulē – ar humoru, stingrību un sirdi. Trīsdesmit gadus viņa bija skolas mācību pārzine. Abi ir saņēmuši Siguldas novada pašvaldības balvas par mūža ieguldījumu: Ina – izglītības jomā; Ilgonis – sportā. Krūmiņu ģimenē ir dzimis dēls Inguss, kas jau no trīs gadu vecuma ar hronometru kaklā bieži atradās stadionos, lai atbalstītu tēti. Ilgonis un Ingus ir vairākkārtēji Pasaules maratona meistari – distances vairākās valstīs un vismaz divos kontinentos – kārtīgs “tēva un dēla” maratona stāsts. Tagad sirdsprieku sagādā mazdēls, kurš kopā ar tēti Ingusu dodas slēpot ārpus Latvijas. Tradīcija – tēvam un dēlam kopā sportot – Krūmiņu ģimenē turpinās.

Krūmiņu kopdzīves recepte: gudrais vienmēr piekāpjas (diviem pedagogiem tas ir īsts olimpiskais sporta veids); ļauties dzīves plūdumam un darīt visu to labāko – gan skolā, gan sportā, gan ģimenē.

Pasākumā piedalījās arī Smaragda kāzu pāris, kas jau 55 gadus dzīvo laulībā – Francis un Olita Skredeļi.

Vieta, kur daba kļūst par mākslas objektu - jaudīgi atklāj Nepieradināto naktsmītņu 4. sēriju – “Dabas galeriju”