Kā jūtaties jaunajās sienās?

Inga: – Labi! Šīs telpas vienmēr ir šķitušas kā savējās. Gana greznas, ar pievienoto vērtību. Kad Kalvis tās sarunāja, biju absolūti laimīga. Šī vieta ir debešķīga, lai gan tradicionālam teātrim pilnīgi nederīga. Varam tās atļauties tāpēc, ka tās nav remontētas.

Kalvis: – Atrast Rīgā vietu, kuru iespējams pielāgot tam, ko mēs gribam darīt – tas ir ko vērts! Mums ir izrādes, kurās šīs telpas varam izmantot kā daļu no scenogrāfijas.

Paputējušas gara aristokrātijas šarms.

Inga: – Jā! Te ir notikušas arī brīnišķīgas Homo Novus izrādes, vienu Pēteris Krilovs režisēja tieši šai vietai, taciņa jau ir iemīta.

Kalvis: – Esam apņēmības pilni, mums ir plāni.

Vai tiesa, ka ideja par Willa Teātri dzima pie vakariņu galda?

Inga: – Īsti nesaprotu, kā tas iznāca – jauši vai nejauši. Kalvis bija kā dinamīts. Es to nedarītu, man būtu bail...

Kalvis: – Pieņemsim, ka pie vakariņu galda. Svarīgi ir pirmie impulsi, ideja, un tikai tad tu sāc izmantot apstākļu sakritības.

Inga: – Tu jau agrāk runāji par šo tēmu...

Kalvis: – Jā, kad tā čupiņa aktieru palika bez darba. Bet tolaik tas šķita neiespējami.

Ko darījāt – sēdējāt pie jums mājās, dzērāt vīnu un skumji pīpējāt...?

Inga: – Nē. Kalvis bija sameklējis daudz dažādu telpu, runājis ar tehniskiem cilvēkiem, kuri saistīti ar teātriem, veicis milzīgu izpētes darbu, bet es teicu – nē, noteikti nē! Tobrīd laikam arī tev bija skaidrs, ka finansiāli tas būs ārkārtīgi sarežģīti.

Kalvis: – Tajā brīdī nebija īsto apstākļu. Spečuki par manām atrastajām telpām teica: “Nu nebūs... Te ir tādas nianses, tur šādas...” Tad tas viss kaut kā norimās. Pēc diviem gadiem esam te.

Inga: – Tiku nostādīta fakta priekšā, ka viss jau sarunāts.

Kalvis: – Vasarā Dienas Biznesā bija intervija ar Mārtiņu Mielavu, kurš stāstīja, ka meklē variantus fon Stricka villas pielietojumam. Pēc mēneša Brīvības ielas kafejnīcā tikos ar režisoru Vari Piņķi un teicu: “Ja tev ir labas idejas izrādēm, man ir idejas, kā tās realizēt.” Esam nonākuši līdz tam, ka mums ir trīs izrādes, ir plāni nākamajam gadam, par mums interesējas – bumbiņa sākusi ripot.

Tu esi uzņēmējs – vai iesaistīties tādā kultūras projektā nav riskanti?

Kalvis: – Mūsdienās risks ir visur. Šajos apstākļos, pie šīs konkurences uzņemšanās un riskēšana ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Vai kultūra ir liels risks? Nē, vajag domāt ar galvu, neiesūnot, neļauties plūsmai, tad, manuprāt, viss notiek un atmaksājas.

Inga: – Ir svarīgi mērķēt uz sev nozīmīgām lietām. Nepretendējam, ka pie mums nāks puse Latvijas. Domāju, ja tu godīgi un kvalitatīvi runā par sev svarīgu tematu, tev rodas skatītājs – domubiedrs.

Kalvis: – Mazākās vienībās vienmēr ir cits tonuss nekā lielajās, kuras strādā pēc zināmas shēmas. Tas īpaši izpaužas kultūras nozarē, kur cilvēki pēc būtības grib sevi pierādīt, parādīt citiem.

Un te ir vieglāk realizēt savas idejas.

Kalvis: – Tieši tā! Bet, runājot par risku... Protams, es neredzu teātri kā peļņas avotu.

Vispār ne? Ja godīgi...

Kalvis: – Ja godīgi, kādā brīdī plusiņiem ir jābūt. Bez tiem mēs nevaram.

Citādāk tu būtu jocīgs.

Kalvis: – Jā, tad es būtu īpatnējs džeks. Nevarētu veidot nākamās izrādes un tamlīdzīgi. Plusiņus redzu, bet līnija ir ļoti trausla. Teātris ir īpaši sensitīva vide, cilvēks ir tiešā kontaktā un labi jūt, ar kādu enerģiju viņam mēģina kaut ko pasniegt. Šī enerģija ir mans mērķis. Mūsu aktieri nenāk tikko no augstskolas, viņi ir pieredzējuši profesionāļi. Mēs četrdesmit gadu vecumā nesāksim kaut ko radīt uz entuziasma pamata. Mēs gribam parādīt to, kas mūsos ir krājies. Pievienoto vērtību.

Jums ir skaisti noformulēts manifests.

Inga: – Spēcīgi un personiski, bez lieka patosa vai skandāla iezīmēm, runāt par būtisko. Kad mācījos akadēmijā, mums teica: “Katram jāvēlas radīt jaunu teātri, it kā sagraujot iepriekšējo.” Nezinu, vai sagrausim, bet, ja mēs spētu radīt kādu jaunu principu, būtu izcili.

Kalvis: – Necenšamies ne ar vienu īpaši konkurēt, spēkoties vai pārvilināt no Miera ielas ēkas kādu skatītāju (smejas).

Pirmās izrādes ir jūsu vizītkarte, pēc tām par jums spriedīs. Stāsts par Mī..., Putn ilgs, Pagalms atdzīvojas – ko ar tām plānojat pateikt skatītājiem?

Inga: – Stāstā par Mī... pati nepiedalos, bet, cik esmu dzirdējusi no Vara, tas savā ziņā ir dokumentāls stāsts, personisks, klusināts. Situācijas, ko varoņi risina, ir arī ļoti mūsdienīgas. Domāju, vēl nākamās paaudzes centīsies izprast rievas sabiedrības kopīgajā zemapziņā.

Tie ir diezgan intīmi stāsti?

Inga: – Protams! Varbūt arī sāpīgi, bet negribētos, lai skatītājs no tā baidās. Tie ir stāsti, kas prasa līdzdarbošanos. Putn ilgs ir dzen, dabas klātbūtnes izrāde. Man liekas, Heli (dzejniece Lāksonena – Red.) ir apguvusi prasmi būt šeit un tagad, kopā ar dabu, pagātni, ļoti rutinētu tagadni. Tur ir par mazo lietu skaistumu, arī vientulību, bet tādu...

... piepildītu?

Inga: – Jā.

Kalvis: – Heli dzīvo Somijā, laukos, kur līdz tuvākajām mājām ir padsmit kilometru. Arī man ir paziņas, kas pārvākušies uz laukiem, tas tagad ir nedaudz moderni. Jo visa ir tik daudz, ka ... gribas sašaurināt. Viss plūst, mainās, zib gar acīm.

Gribas fiksēt šo mirkli un telpu?

Kalvis: – Jā. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka daba sniedz daudzas atbildes.

Lauks videorullītī atrodas Salaspilī?

Kalvis: – Mazliet aiz Salaspils.

Inga: – Mums vajadzēja dabūt šo brīnišķīgo āzi. Transportēt viņu nevarēja, tikai atvilkt līdz tai vietai.

Kalvis: – Tas āzis ir ropažnieks.

Ļoti izteiksmīgs. Izrādē nebūs...?

Kalvis: – Nē...

Inga: – Man patīk, kā par šo izrādi izteicās režisors Varis – apzinātais eskeipisms. Tur nav depresijas, nekādu pašmocību... Ir skumjas, varbūt arī vērtību pārskatīšana, bet tas nav tā...

... destruktīvi?

Inga: – Jā.

Eskeipisms tomēr ir bēgšana.

Inga: – Jā, bet apzināta! Tu ļoti apzināti izvēlies būt... prom no sabiedrības. Tur ir pilnīgi cita motivācija, cita iekšēja darbība, vēlmju realizācija.

Jūs arī izvēlējāties pamukt no Rīgas.

Kalvis: – Savā ziņā tā bija apzināta izvēle, ko nevienu brīdi nenožēloju.

Par uzņēmējiem ir viedoklis, ka viņi dzīvesbiedres ar bērniem nomitina Pierīgā, paši dzīvojas pa lielpilsētu, un tur ir idille, kur atgriezties.

Kalvis: – Heli dzīvo laukos, bet viņai ir visas iespējas skaisti sapucēties un atbraukt uz Latviju, fon Stricka villu, lai simt desmit cilvēkiem prezentētu krāšņu grāmatu...

Inga: – Viens otru neizslēdz.

Tev nebija doma, ka Inga varētu dzīvoties pa Salaspili?

Kalvis: – Nē, mums bija vairāki praktiski iemesli. Gribēju arī klusumu, prom no Rīgas, pie relatīva miera. Rīgā esmu dzīvojis gandrīz visu mūžu un, jāsaka, bez mazākajiem pārdzīvojumiem pārvācos uz Salaspili.

Tas ir guļamrajons, faktiski Rīgas robeža.

Kalvis: – Jā! Mani vecāki ir no Salaspils, tas bija viens no iemesliem, kāpēc pārvācāmies. Kad braucu pie viņiem, nereti izvēlējos nevis ceļu cauri Rumbulai, kur ir zīme, ka Rīga beidzas un Salaspils sākas, bet pa otru pusi – cauri Stopiņiem, Ulbrokai, Vālodzēm, Sauriešiem – tad ir sajūta, ka izbrauc cauri piecām vietām un Rīga paliek arvien tālāk aiz muguras. Mums dažreiz ļoti patīk no mājas izbrist miegainiem un nošļukušām biksēm. Pa Salaspili – kolosāli! Tas vienkārši ir vajadzīgs.

Tur tas dreskods der.

Inga: – Jā, ir vietas, kur vari tā atļauties.

Kalvis: – Ieslīgt, mierīgi dzīvot...

Inga, tev bija skaudras atmiņas, kā pirmajā rītā pamodies Salaspilī un aiz loga ieraudzīji sasalušu lauku... Vai juties kā trimdā?

Inga: – Tagad jau ir citādāk. Savā ziņā esmu pieraduma un rutīnas cilvēks, tāpēc paiet ilgs laiks... Tā bija arī Rīgas dzīvokļos, kurus mainījām studiju laikā; pagāja pāris mēnešu, līdz pieradu pie jaunā, lai gan visi bija centrā, visur varēja nokļūt kājām. Tagad šeit esmu pieradusi, sistēma izveidota, nekādas sāpes tas vairs nesagādā.

Vai atceraties, kā pirmoreiz ieraudzījāt viens otru?

Kalvis: – Ilgu laiku biju pastāvīgs Jaunā Rīgas teātra skatītājs. Manuprāt, tas bija brīnišķīgs Jaunā Rīgas teātra laiks, tiešām! Pirms vairāk nekā desmit gadiem izrādes bija izpārdotas, bet manam tēvam bija pazīstams aktieris, kurš tagad ir aizsaulē, Kārlis Anušēvics, un mums vienmēr atradās vietas. Arī mani vecāki bija pastāvīgi teātra apmeklētāji. Pirmo reizi Ingu redzēju uz skatuves. Pēc tam satikāmies uz ielas.

Kā – uz ielas...?

Kalvis: – Braucu ar autiņu, Inga gāja pie sarkanās gaismas, es apstājos un teicu, ka tā nedrīkst.

Tu tā mēdz darīt?

Kalvis: – Nē, tas notika pirmo reizi. Un apprecējos arī, redz, pirmo reizi. Uzreiz. Šķiet, tajā vakarā braucu uz randiņu ar citu meiteni...

Tu gan esi spontāns. Ko tu, Inga, nodomāji?

Inga: – Tikai to labāko. Es viņu putroju ar vienu citu puisi... Tagad konkrēti zinu, kas ir Kalvis Lasmanis (smejas).

Kalvi, tu uzaicināji Ingu uz randiņu?

Kalvis: – Mēs apmainījāmies ar telefona numuriem. Aktrisītes numuru dabūju un laimīgs braucu uz savu randiņu.

Jums bija mazliet virs trīsdesmit – jau pieauguši.

Kalvis: – Rīcības apzinātība ir citādāka nekā agrā jaunībā. Varbūt arī tāpēc pirmo reizi aizrādīju meitenei par sarkano gaismu (smejas).

Vai ir viegli būt kopā ar cilvēku, kurš nav no mākslas vides?

Inga: – Jā... Kalvis ir... nu, vārds “radošs” tiek lietots visur. Mums nav problēmu runāt par mākslu, kultūras procesiem. Mana kultūras pieredze, var teikt, sākās, kad iestājos Kultūras akadēmijā. Pirms tam vidusskolā klasi ar autobusu veda uz Zelta zirgu, varbūt kādi mākslas pasākumi bija arī Cēsīs, bet es tos neatceros. Kalvis to uzsūca daudz agrāk un vairāk. Kādā vecākā Rīgas Laikā lasīju par matemātiķi, ģēniju, kuram piemīt daudz vairāk spontanitātes un radošuma nekā māksliniekiem.

Kāda, Kalvi, ir tava uzņēmējdarbība?

Kalvis: – Saistīta ar koka logu un durvju ražošanu. Bet esmu eksperimentējis ar daudz ko, pastrādāju arī kā darba ņēmējs, tomēr uzņēmēja ikdiena ir krietni krāšņāka.

Inga: – Krāšņāka pēdiņās?

Kalvis: – Nē, visādā ziņā. Ir cita atbildība pret sevi un citiem. Man nepatīk, ja viss ir saplānots.

Inga: – Izrādē Talantīgais misters Riplijs saka, ka plānošana nogalina iztēli.

Kalvis: – Savā ziņā. Uzņēmējdarbībā visās formās ir absolūts radošums.

Pieļauju, ka ražotnē, kur top logi un durvis, viss salikts pa plauktiņiem, noregulēts...

Kalvis: – Galdniecībā vienmēr ir arī iracionāli faktori, cilvēciskais faktors. Tā ir smalka lieta ar ļoti augstām prasībām pret kvalitāti un atbildību.

Inga: – Kalvis izgatavo arī vēsturiskos logus.

Ingai būtu darba lauks arī bez Willa Teātra – lomas Dailes teātrī, reizēm filmējas. Nevar teikt, ka tu nodibināji teātri savai sievai?

Kalvis: – Nē, tas galīgi nav ar to saistīts.

Redzēji, ka no Jaunā Rīgas teātra jāaiziet tādai aktieru grupai...

Kalvis: – Tieši tā! Pirmām kārtām situācija nešķita loģiska. Ja manā nozarē atbrīvojas seši kolosāli speciālisti, viņi atrod darbu momentāni. Ja es būtu teātra vadītājs, noteikti viņus aicinātu. Šie aktieri ir ļoti īpaši, un man ir liels prieks par iespēju ar viņiem sadarboties. Tas ir kolosāli!

Vai vari teikt, ka Iveta Pole, Liena Šmukste, Varis Piņķis, Edgars Samītis, Gatis Gāga un Andis Strods ir tavi draugi?

Inga: – Domāju, ka varu atļauties tā teikt. Varbūt ne ar visiem vienādā līmenī, bet mums ir ļoti tuvas attiecības. Skaidrs, ka ar bērnības draudzeni man ir citi sarunu temati. Ar kolēģiem sarunas pārsvarā ir profesijas ietvaros, bet tajā pašā laikā viens otru aicinām uz kāzām un dzimšanas dienām. Būt kopā ir svarīgi, tas sniedz emocionālu pacēlumu.

Tev bija jānorij rūgtuma krupis, kad nācās aiziet no Jaunā Rīgas teātra?

Inga: – Nezinu... Kaut kādā mērā tas uzsūcās pats. Sākumā bija grūti, bet, kad turpini darboties un domā par kaut ko citu, tas kļūst mazsvarīgi. Vienīgais, kā man ļoti ilgi pietrūka, ir cilvēki – Regīnas no grimētavas, Sandras... Un pārējo.

Kalvis: – Cik leģendāras bija pirmizrāžu ballītes, mazā pīpētava, enerģija, kas tur valdīja – to nevar izslēgt.

Inga: – Mēs joprojām – lai gan arvien retāk – sazināmies, apsveicam, satiekamies uz ielas. Viss kārtībā.

Kad pēdējo reizi bijāt uz kādu Jaunā Rīgas teātra izrādi?

Inga: – Kalvis bija aizgājis, šķiet, pirms trim mēnešiem. Es tajā vakarā spēlēju savu izrādi Dailē vai Valmierā.

Vai projekta dēļ nav tā, ka ļoti maz laika atliek mājām?

Inga: – Ir! Bet es daudz neskumstu, vienkārši gribas izgulēties. Ilgstoša uzturēšanās mājās... Ar pienākumiem man tomēr iet grūti. Es, šķiet, bērnus audzinu labāk un arī labāk pret viņiem izturos, ja kādu brītiņu esmu bijusi ārpusē.

Tu, Kalvi, pieņem šādu Ingas īpašību, jo nenoprecēji mājsaimnieci, bet aktrisi?

Kalvis: – Pieņemu. Dažbrīd, protams, ir grūti. Aiz muguras darbadiena, pa Salaspili jāsavāc bērni, jābrauc mājās. Ingas nav, jāgatavo vakariņas, jātīra zobi, jāslauka dipši, jāliek mazgāties... Varu noskaitīt visu algoritmu. Bet arī Ingai ar to ir bijis vienai jātiek galā. Tuvojas Willa Teātra pirmizrādes, tas ieslēdz citu grafiku.

No tavas puses ir drosmīgi Ingai piedāvāt vēl vienu teātri, zinot, ka viņai ir divas lielas izrādes Dailē un Valmierā.

Kalvis: – Bet tā ir šīs vietas būtība, ka Inga var brīvi izlemt... Ikviens var brīvi regulēt, kā sevi realizēt. Es pilnīgi uzticos Varim, Ingai, visiem, kas iesaistījušies. Nejaucos Vara lietās, vai viņš visu organizē pareizi vai nepareizi, forši vai neforši, un viņš nejaucas manējās.

Ko jums māca bērni?

Kalvis: – Vai... Pacietību! Ļoti daudz ko.

Piecus un trīs gadus veci?

Inga: – Jā... Tādu gammu... No absolūta ārprāta, kad nevari saprast, ko tagad teikt, ko darīt – lamāt vai smaidīt, līdz laimei un priekam. Domāju, cik gudri tas mehānisms uzbūvēts – kāds saprāts ir paredzējis, ka dzīve ir tieši tik gara, ka jāiziet visi pieturas punkti, lai tu spētu saprast un nenosodīt savus vecākus.

Kalvis: – Bērni stipri veicina pašizaugsmi, lieliski ļauj paraudzīties uz sevi no malas un konkrēti izgaismo, kāds esi patiesībā.

Inga: – Ne tikai uzvedību, bet arī tavu leksiku.

Pirms ģimenes dibināšanas jūs apzināti izgaršojāt jaunības devu?

Inga: – Liela uzdzīvotāja neesmu bijusi nekad, bet... vēl jau varētu daudz ko. Toreiz drīkstēja tā vieglprātīgi, spontāni, tagad ir pienākumi un rūpes; nevari aizkavēties pat uz stundu. Bet man gribas domāt, ka es to devu esmu dabūjusi. Nav arī tā, ka nevarētu to dabūt vēlāk, ja vēlētos. Kad bērni pieaugs, ar loģistiku būs vieglāk.

Kalvis: – Spriežot pēc tā, kā uztveru ģimeni, bērnus, sievu, es teiktu, ka jaunībā esmu gana izdauzījies. Nekur vairs tā ļoti negribas... Protams, mēdz būt dažādi gadījumi, bet kvalitātes latiņa ir krietni augsta.

Neko daudz viens par otru nezinot, noticējāt impulsam, jūtām, simpātijām?

Kalvis: – Jā, ar mums nebija tā – pēc piecu gadu kopdzīves apsēžamies pie galda – nu ko, apprecamies? Zināma spontanitāte bija, bet ļoti pārliecinoša. Es nešaubījos ne brīdi.

Ar gadiem cilvēks uzticas sajūtām un saprot, ka saticis īsto?

Kalvis: – Ir iekšēja sajūta, ka dzīve tevi uz to ir vedusi. Pati atveda un saka – lūdzu! Man personīgi tas nostrādāja gan intuitīvi, gan citādi. Domāju, ja cilvēki palaiž to garām, viņi nekļūst laimīgi.

Jums ir īpašas attiecības ar Krimuldas baznīcu?

Inga: – Es tajā nejūtu smagnējumu...

Kalvis: – Tas daudz ko izsaka – baznīca, kas ir vaļā visu diennakti. Tur ir cits uzstādījums komunikācijai... ar Dievu.

Inga: – Tur deg sveces...

Esi turp braucis kādā īpašā dzīves brīdī?

Kalvis: – Vienmēr, kad braucu uz to pusi, ieeju. Jāatzīst, mēs varētu to darīt biežāk, tā mērķtiecīgi.

Vai tu, Inga, vari būt tāda, kā Putn ilgs klipiņā – sēdēt pie galda, smēķēt, pāri plecam aizsviest kafijas kannu...?

Inga: – Nezinu, dažreiz par to domāju... Varbūt joprojām sevi nepazīstu. Diemžēl jāteic, ka es par daudz ietekmējos no apstākļiem un iekrītu garastāvokļos. Jānāk uz interviju, šausmīgi negribas, runāju nelabprāt, tad atkal uznāk, ka runāt gribas ļoti... Lai gan esmu diezgan racionāla, vienlaikus arī garastāvokļa cilvēks, kas mani pašu traucē. Tagad mēģinu sev iestatīt veiksminieka domāšanu (smejas).

Vai tev nav grūti ar Ingu kā garastāvokļa cilvēku?

Kalvis: – Nē, Inga reizēm ir pārāk paškritiska, bet ar viņu nav grūti. Inga ir ļoti amizanta. Ja runājam par klipu – tajā ir viņas būtība. Lai ko viņa teiktu.

Kas ir jūsu mazo lietu dievs?

Kalvis: – Man ļoti patīk mašīnas un instrumenti, tas ir forši. Pirms bērniem man bija motocikli, ar tiem varēju meditēt ļoti ilgi – atskrūvēt skrūvīti, aizskrūvēt... Tagad ir viens hobija autiņš.

Inga: – Man šķiet, tu mēģini izprast priekšmetu vai notikumu pēc būtības. Tas ir mazo lietu dievs – koncentrēšanās un izprašana. Un to tu nodod arī dēliem. Man vienmēr sagādā baudījumu skatīties, kā cilvēks darbojas ar izpratni un jēgu.

Tev iznāk parunāties ar puikām par nopietnām lietām?

Kalvis: – Arvien biežāk! Sākumā bērniem dzīves centrs ir tikai mamma, mamma, mamma, tad viņi vienā brīdī paskatās – oho, ir arī tētis! Un ir skaidrs, ka jautājumu būs vairāk un vairāk. Viņi ieklausās, un es saprotu, cik svarīgs ir piemērs – sākot jau ar sievietes palaišanu pa priekšu. Arī simpātijas pret meitenēm sākas jau bērnudārzā.

Kalvim piemīt īpaša vīrišķība?

Inga: – Protams! Mani sajūsmina, ka vīrišķība var būt arī... maiga un neagresīva. Kalvis nevis izsit sev vietu, bet gudrā, tolerantā veidā risina dzīvi. Man šķiet, tieši šobrīd Kalvis ir uz sava viļņa.

Tavas lomas vieno trauslums un vijīgums, kas raksturo tavu sievišķīgo daļu. Vai ir viegli to saglabāt, ja tev blakus ir trīs tādi puikas?

Inga: – Tas atkarīgs no apstākļiem. Dažreiz nav. Kalvis zina – kad man aiziet augstākajos toņos, uzbļauju. Uz to viņi reaģē uzreiz. Man patīk būt divatā ar vecāko dēlu, viņš mani smīdina, mums ir jau tādas vīriešu – sieviešu attiecības. Viņam mana reakcija ir ļoti svarīga. Man šķiet, esmu viņiem savējais. Vismaz ceru.

Mazliet pašpuika?

Inga: – Jā, un man patīk šis statuss. Es no tā nevairos.

Arī ar draugiem?

Inga: – Jā.

Var darīt blēņas?

Kalvis: – Pablēņoties var vienmēr!

Kā jūs darāt? Nu, labi – treniņbiksēs pa Salaspili...

Kalvis: – Tieši tā! Un mums ar Ingu jau kādu laiku ir ziemas peldes. Pie pirts ir izrakts baseins, tur lecam iekšā. Aizvakar Inga pa taisno no gultas bija baseinā iekšā. Labi, tās īsti nav blēņas.

Inga: – Ja mēs to darītu centra strūklakā... Es teiktu, ka ir mainījies blēņu raksturs. Ja salīdzinu, kā bija agrāk, 18, 20 gados blēņas tiešām nozīmēja nepatikšanu taisīšana.

Kalvis: – Mums ar bērniem vakaros ir koncerti, tad visi pablēņojamies.

Ja jums būtu jāuzraksta daži teikumi, kas atbilstu stāstam par jūsu Mī...?

Kalvis: – Vai, lai sieviete runā...

Inga: – Oi... oi. (Ilgi domā.) Par mums ar Kalvi... Nezinu. Gribētos domāt – uzticēšanās, stabilitāte un drošība. Skats nākotnē. Nezinu.

Kalvis: – Pārliecība.

Inga: – Savējā sajūta. Tas ir kolosāli.

Kalvis: – Svarīgākā ir pamata sajūta, lai kādi dažreiz būtu ārējie apstākļi. Tas attiecas arī uz bērniem – jābūt pastāvīgai pamata sajūtai. Manuprāt, mums tā ir. Visu laiku jau kaut kas mēģina izsist no rāmja...

Inga: – Kopības sajūta laulībā ir definēta salīdzinoši nesen. Manuprāt, tā arī notiek attiecību izaugsme – nosauc vērtības vārdā, un tā tas aiziet paaudžu paaudzēs, saproti nozīmi... Domāju, definēšana nāk tikai par labu. Interesanti, ka sākotnēji dzejnieki mīlestību ir saistījuši ar sirdi.

Mācītājs Juris Rubenis apgalvo, ka sirds ir ļoti smalks uztveres orgāns.

Kalvis: – Savā ziņā tas ir dzīvības avots.

Inga: – Ja mēs runātu par šo tēmu pirms 600 gadiem, kad viss tā nopietnāk radās...

Pirms 700 gadiem cilvēki nemīlēja?

Inga: – Just pret laulāto patiesu un dziļu mīlestību, teiksim, 1200. gadā, bija neētiski. Ar viņu tev ir sekss, bet to svēto, augsto mīlestību velti kādam ārpus laulības, jo tas ir kaut kas šķīstāks. Bet šodien, runājot par attiecībām, manuprāt, patiesībā stāsts ir vai nu par paviršību, vai... tieši otrādi.

Kalvis: – Par gribēšanu.

Inga: – Domāju, dzīve vispār ir par to. Vienkārši gribas... visu laiku skriet tālāk un zināt, kas būs tur, aiz tā stūra, varbūt tur ir labāk... Gan jau stāsts ir par to.

Kalvis: – Par eskeipismu (smejas). Apzinātu.

Latviešu tapetes, kas atklāja Ameriku: zīmols "Livette’s Wallpaper"