Zini, kāpēc izvēle krita uz tevi? Jo šis nu reiz tiešām varētu būt tavs laiks.

Īsi pirms visa šā kovida mani drauga Vilipsona izstādē uzrunāja žurnāliste. Man uzdod jautājumus, es aiziet nevaru, bet runāt negribas, jo saprotu, cik ļoti pa tukšo ir visi šie vārdi, vārdi, vārdi... Es saprotu, ka caur tiem vārdiem publiskas personas atgādina par sevi, bet... Tas vispār nav mans. Taču pēc tam skatos, tiem maniem vārdiem pat virsraksts uzlikts – “Šis nav mans laiks”. Tieši tā es jutos.

Pasaulei vajadzēja apstāties. Šo tagad, protams, skandina uz katra stūra, bet tā ir milzīga taisnība. Bija jau sasniegta sajūta, ka zemeslode beigs griezties, ja tu vienu dienu apstāsies strādāt un ražot. Bieži bez loģikas, tikai nevajadzīgas kustības. Un mēs visi, arī es tai skaitā, vārdos nicinot patērētāju kultu, paši to atbalstījām. Tagad ritenis apstājās.

No kā tu kādreiz esi atteicies? Ne tagad, bet tad, kad viss vēl bija “normāli”?

Man viss sākās jau pirms pāris gadiem. Kad sāku attālināties no teātra. Jau kādu laiku bija sajūta, ka kaut kas tur nenotiek pareizi. Un kas tad man – es jau esmu brīvs savā izvēlē. Man nav spiedoši apstākļi, kas man diktētu, kā jādzīvo.

Es gribēju iet prom no teātra jau pirms gadiem trim. Sāku palēnām atteikties no jaunām lomām, tikai Lauva ziemā bija no jaunajām. Domāju, izrāžu paliks arvien mazāk, paiešu pavisam nost. Jo tādā intensīvā laikā pēkšņi aiziet nozīmē iegāzt teātri. Tā darīt negribējās. Nu, un pēc tam viss mainījās. Mainījās vadība un viss, kas teātrī notika. Atkal kārtis tika sajauktas, un esmu atpakaļ. Un atkal redzu kopējo perspektīvu.

Tev bija viedoklis par teātrī notiekošo.

Man bija arī viedoklis par to, ka pēkšņi visiem bija viedoklis, kā un kam teātrī jānotiek. Tieši tāpat kā tagad visiem ir viedoklis par kovidu.

Un cilvēkiem nedrīkst būt viedoklis par to, kas notiek teātrī?

Lai cilvēki skatās izrādes! Un visi tie viedokļu paudēji tagad arī lai iet un remontē teātri! Nevis tikai izbļaustās ar saviem viedokļiem.

Bet kāds bija tavs viedoklis?

Uzdod precīzāku jautājumu.

Vai tu atbalstīji to, ka Džilindžeram jāpamet Dailes teātris?

Jā.

Un kāds bija tavs pamatojums?

Par to jau tik daudz visi izrunājušies, ka par to vairs nav jēgas runāt. Un tagad, pēc kara, atkal to visu cilāt – nē, es negribu.

Tavuprāt, Žagars tagad ir savā vietā?

Ja mēs tā tagad filozofējam, kur Žagaram īstā vieta, tad viņam vajadzēja būt Holivudā! Pietiek uz viņu paskatīties – misters Holivuda! Un es domāju, ka viņš kā kino aktieris vēl spoži realizēsies.

Un nu tev atkal gribas būt Dailes teātrī?

Man šaubas būs par jebko. Man visu dzīvi ir tāda jocīga studenta sajūta. Un es arī visu dzīvi fascinējos par tiem pašpārliecinātajiem cilvēkiem, kuri, acis nepamirkšķinot, visu par visu skaidri zina. Bet es vienmēr šaubos. Un arī lomās, ko spēlēju jau nez kuro reizi, vienalga liekas: varēju taču labāk.

Ir kaut kas tāds, ar ko tomēr esi galēji apmierināts?

Tagad tieši ir laiks darbiņiem, par kuriem likās, ka tie nav tā skrienošā laika vērti. Ka ko nu tādus darīt, ja var pilnvērtīgāk laiku pavadīt. Bet tagad ir laiks tādiem “aizmirstiem darbiem”.

Man šis laiks atgādina vienu latviešu tautas pasaku par to, kā “vajadzība iemācīs”. Dēls brauc ar ratiem mežā un pirms tam tēvam prasa, ko darīt, ja ar ratiem kaut kas notiks. Un tēvs atbild: nekas, tad tu pasauc Vajadzību, un Vajadzība visu izdarīs. Un tiešām mežā rati salūst. Dēls sauc: “Vajadzība! Vajadzība!” Bet šī nenāk. Vakars jau klāt, dēls domā: ai, labi, pats salabošu! Un salabo. Aizbrauc mājās, stāsta tēvam, ka Vajadzība tā arī neatnāca. Bet tēvs saka: “Kā neatnāca: re, rati taču kārtībā!” Šis ir laiks, kad izrādās, ka daudz ko māki un vari izdarīt pats.

Par ko gan man vispār sūdzēties, esmu ideālā situācijā. Neesmu iespiests kādā Itālijas pilsētas dzīvoklītī, bet jebkurā brīdī varu iekāpt mašīnā un aizbraukt uz saviem laukiem Alojā, kur manā hektārā nav neviena cilvēka un darba man tur pāri galvai.

Pandēmija varētu iestāties kaut uz desmit gadiem – un man tur joprojām būtu ko darīt. Garlaicības nav vispār. Arī Rīgā sāku vienu ozolkoka muciņu atjaunot, taisīšu galdu. Alojā man ir melns stikla riņķis, tā būs virsma. Un būs man tur skaists āra galds. Sēdēšu, skatīšos uz to galdu pēc trešā alus un domāšu: lūk, tā ir pati pilnība!

Ar ko tu pie tā galda sēdēsi?

Kas atbrauks, ar to sēdēšu. Ar draugiem.

Ar kuriem?

Ar tiem, kas jau gadiem ir mani draugi. Nemainīgā vērtība Subatnieks. Jānis Apeinis. Lauris Bukovskis. Mārtiņš Bute. Aivars Siliņš. Nav labi tā uzskaitīt, var kādu nepieminēt. Bet, ja būtu jānosauc viens, tas būtu Subatnieks.

Kāpēc tieši viņš?

Nezinu. Bet es pat nevaru iedomāties, ja viņa nebūtu. Kur es tad visu to sviestu, kas man galvā, liktu. Nav neviena cita cilvēka uz planētas, ar ko es tādā līmenī varu izrunāt visu. Ar vārdu “līmenis” es domāju visu to paradoksālo, neordināro – to, ko un kā ar citiem nevar atļauties runāt.

Ar Subatnieku mūs saista daudz dīvainību. Mums ir tikai dažu stundu starpība dzimšanas brīdī. Abi esam Lauri. Lauku mājas, ko nopirku, bija piederējušas tikai diviem īpašniekiem vispār. Un pa vidu pāris gadus tā māja piederējusi arī viņa tēvam, kaut viņi vispār ir no citas puses. Nu, kā tā var sagadīties? Viņa dēlam Sebastianam esmu krusttēvs.

Kā tu veic savas funkcijas?

Slikti. Bet vispār krusttēva funkcija ir tāda: ja Subatnieks karā ietu bojā, tad Sebastians būtu mans dēls. Viss. Gaidu, kad viņš paliks pilngadīgs, tad varēšu vairāk pieslēgties.

Un nav jau tā, ka mums ar Subatnieku vienmēr ļoti viedokļi sakristu, galīgi ne.

Tu mēdz lasīt lugas un tad iet pie režisoriem un teikt, cik laba un kā jāiestudē?

Tagad tieši ir viena tāda ludziņa. Bet vēl par agru stāstīt. Tas darbs ir tāds, kādu es pats vienmēr esmu gribējis redzēt uz skatuves. Tāds, kādu es kā skatītājs gribētu redzēt. Jo tur ir neizpatikšana skatītājam. Monoizrāde. Stāsts par zēnu.

Tu vispār mīli skatītāju?

Tas mainās.

Izklausās, ka mazliet gribi pa seju iedot.

Gaisotne zālē ļoti mainās pēc tā īpatsvara, kas tovakar atnākuši. Tāpēc teātris ir tik īpaša māksla, jo tā vienmēr ir mijiedarbība. To varētu salīdzināt ar seksu. Un skatītāju vienmēr esmu uztvēris kā sievieti. Bet visam tam spēkam un ierosmei ir jānāk no vīrieša. Taču, ja nav atnākusi izrādes mērķauditorija, tas neaiziet. Nekas nenotiek.

Man vispār liekas, ka visi vīrieši tomēr ir tādi diezgan līdzīgi. Tādi vienveidīgi. Bet sievietes var būt ļoti dažādas, pat diametrāli pretējas. Vienīgais, kas vieno, – rūpes. Bet nu jau aizgāju prom no tēmas.

Kas tev patīk?

Melnais humors. Man patīk viss, kur piedalās iztēle. Un, vēlams, paradoksālā veidā. Tas mani sajūsmina. Un vēl man patīk viss, kur redzu cauri patiesību. Tas man ne tikai patīk, bet arī aizkustina.

Tevi tagad uztrauc materiālais stāvoklis? Skaidrs, ka nauda kādu laiku mazāk ienāks.

Un vēl kā mazāk ienāks! Un nē, nav man nekāda drošības spilvena. Es jau vienmēr esmu bijis mazliet kā tāds idiots, ar tiem saviem dzelžiem ņemoties. Un arī tagad esmu tūkstošus mašīnās ielicis. Viens mersis, kurā jau milzīga nauda iegrūsta, tagad stāv kā lūžņu kaudze, jo vienā brīdī mana mīlestība uz to mašīnu salūza. Ceru, ka atgriezīsies.

Bet, protams, ka man ne tuvu nav tā smagākā situācija. Un, protams, ka es izdzīvošu. Man visu laiku ir ko darīt. Tagad, piemēram, vienkārši tāpat, uz entuziasma pamata, šoferēju teātra vajadzībām. Tāds šoferis sagādnieks. Man braukt patīk. Mans tēvs bija šoferis, un es arī tagad tajā lomā esmu iejuties.

Laukos ir tik daudz ko darīt. Fiziski – stādīt, rakt, labot, celt. Jau trīs urbjus esmu salabojis. Agrāk būtu gājis jaunu pirkt, jo vecais salūzis, bet tagad ņēmu un pats salaboju. Un nemaz tik sarežģīti nebija.

Par naudu domāju, bet neuztraucos. Tāpat beigās visi nomirsim. Un ne jau par naudu tajā brīdī domāsim. Un par ko gan man arī uztraukties – ne ģimenes, ne bērnu. Man tāpat visu laiku būs labi.

Vai slikti...

Kāpēc? Ā, nu jā... No tā kopš bērnības netieku vaļā. Kad notiek kaut kas labs, es jau paralēli sāku just milzīgas skumjas, jo zinu, ka tas skaistais mirklis tūlīt beigsies. Un nekādi nevaru dabūt to vienu sajūtu simtprocentīgi. Tai uzreiz kā tāda māsa nāk līdzi. Esi priekā, un vienlaikus ir arī tik fucking skumji.

Bet objektīvi – ir ļoti labi. Tiešām. Es tagad neliekuļoju. Šis man ir ļoti labs laiks. Tas, kas notiek tur ārā, – tas nav mans. Bet sevī man ir ļoti labi.

Un ir cilvēki, par kuriem man jādomā: cik labi, ka dzīvoju ar viņiem vienā laikā. Un ar dažiem no viņiem arī tiešā tuvumā.

Piemēram?

Neteikšu. Tas būs tā too much.

Bet varu veselu strīpu nosaukt, par ko man liels prieks. Par to pašu Apeini, Vilipsonu, Žagaru, Skrastiņu pāri, Busuli. Un par Tomu Hārdiju. Ir tāds britu aktieris.

Kad pirmīt jautāju, no kā esi atteicies, domāju – no kādiem darba piedāvājumiem.

Manā profesijā jau iepriekš nezini, kāds būs gala rezultāts. Bet tagad, piemēram, es atsakos no tādiem it kā cēliem projektiem, kur patiesībā apakšā ir kāda tēla spodrināšana un reklāma. Kad man stāsta, ka tas ir augstāku mērķu vārdā, bet apakšā ir pilnīgi merkantils mērķis.

Ir kāds režisors, kuram tu nešaubīgi uzticies?

Es pats sevi tā nevērtēju, ka režisori mani nu rautu uz pusēm, un es izvēlētos, kuram piekrist, kuram ne. Bet, piemēram, pie Aleksandra Morfova es piekristu spēlēt jebkurā darbā. Tā ka bez jautājumiem. Piemēram, viņa beidzamajā izrādē Dailes teātrī – Lauva ziemā – mēs ar Artūru Skrastiņu nemaz nebijām paredzēti. Bijām iepriekšējos viņa darbos, tagad gribēja ar citiem aktieriem strādāt. Un mēs gājām un paši pieteicāmies. Kaut par tabureti un bērzu. Tikai lai piedalītos viņa darba procesā.

Protams, ka mani pilnīgi nemaz nepievelk iespēja piedalīties apšaubāmas gaumes kino gabalā, kas paredzēts tikai piķa nopelnīšanai. Kaut es arī neteikšu, ka tas vienmēr no aktiermeistarības viedokļa ir štrunts. Un es arī neteikšu nevienu sliktu vārdu par Viņas melo labāk. Jo, ja nebūtu šā seriāla, es vispār nesaprastu, kā ar kameru strādāt. Un režisors tam seriālam arī ir fantastisks cilvēks. Sigitas Račkus. Bračka lietuvietis.

Tagad bija iespēja ar Dāvi Sīmani kopā pastrādāt. Un ar Lailu Pakalniņu. Šis laiks paies, un būs pirmizrādes. Un tādas skaistas.

Bet man, goda vārds, ir sajūta un pat pārliecība, ka skaistākie darbi man vēl priekšā. Tikmēr gan man vēl jāpastrādā ar pāris konkrētām rakstura īpašībām, lai varētu pasauli gaišāk tvert. Un pirmām kārtām jau ar to, ko teicu: kad jebkam skaistam nāk sasodīti liela skumju krava līdzi. Un es nesaprotu, kas tas ir.

Bērnība?

Nezinu... Visu mūžu jau cilvēks cīnās. Un arī šis darbs, monoizrāde, pie kura tagad pandēmijā manas domas, – viss par to.

Pat mazliet jocīgi saprast, ka mana dzīve pandēmijas laikā nav neko diži mainījusies. Un pat tās intensitāte. Ka es tāpat visu laiku esmu kustējies pats savā kosmosā. Un ka tagad man pat patīk, ka cilvēku ielās tik maz un ka viņi vispār nenāk klāt. Es ļoti atvainojos, bet man šis viss ļoti patīk. Ne jau vīruss, bet tāda atturība.

Cik izrāžu tev vēl bija palicis šajā sezonā?

Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. Lauva ziemā. Ivanovs! vēl bija. Svinības. Un Mazajā zālē Liec Dievam pasmieties.

Tā gan bija tik negaidīti laba izrāde! Īpaši, ja ej, nemaz nenojaušot, ka būs tik laba.

Jā, ļoti forša. Un it kā taču tik šabloniska. Katrs, kurš dzīvojis ģimenē, kādā epizodē atpazīs sevi. Esmu Rēzijai ļoti pateicīgs par šo lomu.

Bet ir bijis tā, ka negribas iet uz skatuves kādā izrādē?

Jā. Es pateikšu vairāk: ir bijusi izrāde, pirms kuras mēs ar džekiem lūdzām Dievu. Kaut vispār neesam reliģiozi.

Jo kauns?

Nevis kauns, bet svelošs kauns! Es zinu, ka skatītājiem bija kauns skatīties, bet kāds kauns bija iziet uz skatuves...

Kas jauns tavā privātajā dzīvē? Kādas izmaiņas?

Vajag, lai būtu izmaiņas? Lai dzīve rit savu gaitu. Es vairs neanalizēju. Jebkurā privātās dzīves shēmā būs savi plusi un mīnusi. Vienīgais, ko varu izvēlēties: uz ko koncentrējos. Bet te automātiski tiek iesaistīts vēl viens cilvēks. Turklāt – sieviete. Un viss, tur jau vairs neko nevar paredzēt, saprast...

Tu neesi aizslēgts tai tēmai?

Kas tad to lai zina. Tu jau vari domāt, ka esi aizslēgts, bet pēkšņi tā atslēga atnāk. Un, ja tā tēlaini – ir, kas ar krampīti netiek galā, bet ir, kas seifu var atmūķēt. Bet arī tapt no priekšnama durtiņām par seifu – tas tāds ekskluzīvs pasākums. Durvju virinātāju jau ir daudz, bet mūķīzeru maz. Stipri maz.

Ar kristāla kurpīti var apkārt staigāt.

Tikai nekādas kristāla kurpītes, ja? Šito nevajag. Es taču neko nemeklēju.

Varu atzīties: man ļoti patīk tava kino gaume. Tagad arī lasītājiem vari ko ieteikt?

Ja nemaldos, 22. maijā Kongresu namā bija paredzēts viesoties vienam no Monthy Python dibinātājiem Džonam Klīzam. Lūk, uz šo pasākumu varētu ārkārtas stāvokli atcelt. Nu, vismaz uz šo! Viņa turneja saucas Last Time to See Me Before I Die tour. Tātad – pēdējā iespēja viņu redzēt, pirms mirst. Tur varētu doties tie, kam nav bail ne mirt, ne saslimt, viņi varētu parakstīt papīrus un pēc tam labprātīgi pašizolēties uz divām nedēļām. Bet nupat lasīju, ka jau pārcelts. Uz 2021. gada septembri!

Bet par to, ko citiem mājās skatīties, – lai paši sameklē. Gaumes tik dažādas. Ar melno humoru jau kā ar pirkstiem: vai nu ir, vai nav.

Un grāmatas lasi?

Man patīk lasīt par vēsturi, vēsturiskām personībām. Esmu izlasījis praktiski visu spēlēto lugu autoru biogrāfijas. Tagad izlēmu papētīt Hitlera dzīvi. Jo gribas saprast – KĀPĒC. Ne jau tikai par viņu, vispār gribas saprast, kas šajos cilvēkos bija tas citādais. Kas viņus vieno. Un kas atšķir. Tāda mazā cilvēku pētniecība, kas mani sākusi interesēt.

Un vēl dažu aktieru dzīves mani interesē. Tas pats Toms Hārdijs. Un Mads Mikelsens. Viņu lomu un prasmju spektrs ir tik plašs! Pat seja var tā mainīties, pietiek paskatīties Men&Chicken vai The Green Butchers ar Mikelsenu – abas iesaku.

Mani fascinē, kā viņi abi strādā, tāpēc gribas vairāk par viņiem uzzināt. Kaut ko izlasu, kaut ko pats izdomāju klāt. Iztēles jau nu man netrūkst, baigi uztrenētā. Es šodien tieši braucu uz šo tikšanos un domāju, kur konkrēti mana iztēle trenējās. Un izdomāju, ka bērnībā lasot. Es pilnīgi slimīgos daudzumos lasīju. Mums mājās bija daudz grāmatu, mātei ļoti patika lasīt. Līdz tam, kamēr viņa bija. Jo beigts jau vairs nepalasīs, kā zināms.

Un tad nāca deviņdesmito gadu sākums, kad kultūras namos iestiepa videomaģus un visi gāja skatīties filmas. Liela zāle, teļļuks mazs un kaut kur tālumā. Bet man bērnībā bija riktīgi slikta redze. Es patiesībā vispār gandrīz neko neredzēju.

Sēdēju blakus bračkam, viņam bija ērgļa acs. Bet es vienkārši tur sēdēju. Un smējos, kad citi smējās. Pēc tam brālim prasīju: nu, kas tur bija? Un viņš man pāris vārdos izstāstīja. Tad es iztēlojos to visu. Līdz nākamajiem smiekliem. Visa mana skatīšanās bija iztēlē. Un galvā paralēli gāja savs kino, jo to, ko redzēja citi, es tāpat neredzēju. Tagad es visu redzu, bet tas domāšanas veids ir palicis.

Un kā tev redze uzlabojās?

Operāciju uztaisīju.

Bet tev nekad nav bijušas brilles!

Līdz gadiem deviņpadsmit bija. Tikai reti uz acīm, jo vienmēr tās vai nu sasitu, vai pazaudēju. Un man arī īsti nemaz neko nevajadzēja redzēt. Uz sajūtām visu darīju. Cilvēkus atpazinu pēc gaitas, kustībām, kaut kādām īpatnībām. Nē, es nekautrējos no brillēm, tās tiešām vienkārši vienmēr pazuda. Man pat patīk, ja cilvēkiem ir brilles. Sievietēm vispār riktīgi seksīgi. Un arī slikta redze man nekad nav šķitis kaut kāds trūkums.

Un kas ir cilvēka trūkumi?

Izglītība. Kad tās nav. Tas nu reiz ir darbs, kas katram pašam ar sevi jāizdara. Tas ir pirmais, ar ko jāsāk, viss pārējais nāks līdzi. Un tālāk jau jāmāk to salikt kopā ar reālo dzīvi. Jo tie intelektuāļi, kas tikai vāvuļot māk, man arī nav tuva pasaule.

Tu nojaut, ko citi pat tevi domā?

Zini, man par to ir tik ļoti vienalga... Es pat atceros to brīdi un to klikšķi, kā tas notika. Un tagad tas riņķo pa asinīm. Tāda fotoatmiņa: es sēžu laukos, pie akas. Un saprotu: vecīt, visiem taču par tevi ir pilnīgs po... Un tu to saproti, nevis kaut kā emocionāli gaužoties, bet vienkārši saproti, reāli un skaidri. Tajā brīdī es izjutu to “es” un “sabiedrība”. Toreiz domāju: “Nu, un kur tad lai es eju, ja mani izsviež no paša tuvākā loka, kas ir ģimene?” Ja ne tur – tad kur vēl? Un saproti, ka nekur jau. Un es taču biju tik naivs, tik nesagatavots dzīvei. Kur nu vēl dzīvei Rīgā.

Atceros, kā es no Rīgas atbraucu uz Aloju, un man bija fiziski slikti no tā Rīgas gaisa. Vēl tagad arī atceros, kā braucu garām daudzstāvenēm un neticēju, ka cilvēki tur labprātīgi dzīvo. Un tad nākamā smieklu lēkme bija, kad uzzināju, ka Rīgā cilvēki ūdeni pērk. Nē, beidziet, nu ne jau ūdeni?! Tas liekas tik neticami, kad esi pieradis no akas pasmelt, uzgāzt sev virsū, mazliet no tā arī padzerties un aizskriet tālāk.

Es īstenībā vēl tagad neesmu pārvārījis, ka dzīvoju dzīvoklī. Jo – es gribu suni. Bet nevar taču suni iesprostot dzīvoklī.

Kādu suni tu gribi?

Vācu aitu suni. Droši vien tāpēc, ka visa bērnība pagāja ar tādu suni. Un vēl man korgiji patīk. Jā, mazliet kā tāds sapresēts vācu aitu suns gan izskatās, bet arī ļoti gudrs. Haskiji ir pievilcīgi ar saviem brīvajiem izgājieniem, bet viņi ir nevaldāmi. Bet tā vispār gribētu jenotu! Kaut kāds brīnums, ne dzīvnieks!

Tev mēdz būt izniekotas dienas sajūta?

Šo es jau esmu palaidis, tagad es sev ļauju izniekot dienu. Bet atstāstīt, ko tieši es tādās dienās daru, nebūtu gudri. Varu vienīgi pateikt, ka tad nu arī tiešām pamatīgi izniekoju. Brutāli.

Es vispār dzīvoju tā... ar aizrautības uzplaiksnījumiem. Bet ikdienā mani glābj darbs. Jā, tāds fizisks darbs. Un atdzīvojos es, kad esmu vajadzīgs. Vajadzības sajūta – tā ir vissvarīgākā.

Zini, kas man patīk? Tāda izbijusi greznība. Pagājusī bagātība, kurā ir gaume. Aristokrātija, vecās pilis, kur nekā vairs pat nav. Man patīk viss, kas bija pirms plastmasas. Vecie merši, piemēram. Kur ideja un estētika bijusi daudz svarīgāka par ātro patēriņu. Un riebjas tie plauktiņi, kas smuki uztaisīti, bet materiāls, no kā tie ir, tik lēts... Un mani tas kaitina, bet vienlaikus man patīk tam redzēt cauri.

Manās lauku mājās nav nekā no plastmasas, jo, man šķiet, plastmasā nevar iemājot aura. Bet vai tad tāpēc es tur sēžu un priecājos? Nē, visu laiku redzu, cik daudz vēl jāizdara. Tas vienlaikus motivē un nospiež. Jo nekas tā nenogurdina kā neizdarītie darbi.

Un arī teātrī. Ir lomas, no kurām nedrīkst nobīties. Kur vajag pašam sev likt lielākus izaicinājumus. Bet gribas jau arī prātīgi dzīvot. Negribas apdedzināties. Gribas darīt idejas, nevis ambīciju dēļ. Un vispār dzīvot tādā kvalitātē.

Gribas vairāk komunicēt ar cilvēkiem, kas patiešām dzīvo mākslā, kas citādāk nemaz nespēj dzīvot. Ar tiem tīrradņiem. Viņi bieži ir nepiemēroti praktiskajai dzīvei un destruktīvi. Bet, ja saprotu, ka cilvēks ir mākslā, lai primāri apmierinātu savas ambīcijas un ego, man viņš vispār vairs neeksistē.

Tu pats esi destruktīvs?

Pat terminu esmu izdomājis: romantiskā destrukcija. Tāds ir?

Nezinu, bet skan labi.

Tas sevī ietver arī skaistu ideju norakšanu. Izdomāt, iztēlē izdzīvot un palaist tās vaļā nerealizētas – man liekas, tas arī ir tik skaisti. Tā es dzīvoju.

Man piemēram, ir ļoti grūti nošķirt cilvēku no profesijas. Un es nedomāju ārējos sasniegumus, ko kāds ir akceptējis, jo tas ir ļoti, ļoti mānīgs lielums. O, atcerējos vēl vienu cilvēku, kas ir manā “labo cilvēku” sarakstā. Armands Mednieks, bārmenis, B Bāra īpašnieks. Mēs ar viņu kopā bijām braucienā uz Baikālu. Es toreiz skatījos uz to neaptveramo dabas skaistumu un teicu: “Ak, Dievs, cik labi būtu, ja te vispār nebūtu neviena cilvēka, tikai daba...”

Bet viņš teica, ka viņu interesē cilvēks. Man tas bija tāds pārsteigums. Un arī tā viņa sirsnība un cilvēcība. Man ļoti patīk satikt tādus cilvēkus. Es viņus saucu par cilvēkiem no fantastisko cilvēku sugas. Tādus, kas pamaina mani. Liek būt labākam. Kas liek man ieraudzīt to, ko pats nesaskatu. Jo mans ierastais ceļš ir iet pie cilvēka ar viedokli, attieksmi un vērtējumu. Es neprotu paskatīties uz cilvēku neitrāli. Tā ir mana problēma. Es vienmēr redzu visu paketi: gan šā cilvēka sākumu, gan visu viņa dzīves un darba ceļu līdz šim brīdim. Neprotu cilvēku uztvert bez viņa pagātnes. Bet tad taču arī jāredz, kā atšķiras runas no darbiem...

Bet ir arī labā ziņa: es nevienam neprasu ar mani komunicēt. Ja kādam nepatīku, es to respektēju un pieņemu.

Kad tu beidzamo reizi biji priecīgs?

Šorīt.

Par ko?

Par to, ka rīts. Esmu riktīgs rīta cilvēks. No rītiem vienmēr esmu priecīgs, ka atkal esmu pamodies dzīvs. Neteiksim, ka man par to ir izbrīns, bet kaut kāds neadekvāts rīta prieks ir. Kamēr vēl nav ieslēgusies mana emocionālā attieksme, ka pasaule ir tāda, cilvēki šitādi... Rīti man ir brīnišķīgi. Bet tad palēnām domas tīrība zūd, līdz atkal, pienākot vakaram, vajag to mazo nakts nāvīti piedzīvot.

Ja pasaulē būtu trīs cilvēki – mācītājs, psihoterapeits un astrologs –, ko tu izvēlētos?

Reliģiju es neatbalstu vispār. Visi tie pulciņi nav priekš manis. Es to nesaistu ar garīgumu.

Astrologs varētu būt piedūrīgi. Bet, ja varētu izvēlēties, es astrologa vietā labāk izvēlētos astronomu.

Ja par psihoterapeitu – mani neinteresētu, lai analizē mani. Bet, piemēram, iedzert kopā ar labu psihoterapeitu man gribētos. Cilvēka daba mani interesē ļoti. Lasot jaunu lugu, man pirmais jautājums vienmēr ir: kāpēc dramaturgs šo darbu rakstīja? Man vajag noķert to viņa pirmo impulsu, ideju.

Saprast, kāds šajā orķestrī ir manas lomas instruments un ko tas dod kopējam stāstam. Saprast to ir tik kaifīgi. Un tie uzplaiksnījumi, strādājot pie laba režisora, ir tik īpaši. Kad viss kā tetris saliekas. Es pats pie sevis vienmēr novērtēju, par cik procentiem luga ir atkosta. Tāpēc esmu tāds Morfova fans.

Atgādini, kas vēl viņam Dailē bija bez Lauvas ziemā.

Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, Svinības un Finita la comedia.

Pats neesi gribējis pievērsties režijai?

Tā ir plaša tēma. Uztaisīt pieklājīgu, mazu izrādīti faktiski var jebkurš analītisks aktieris ar pieredzi. Galvenais, lai aizrauj tēma. Bet konkrēti man negribas tēlot režisoru. Jo būt režisoram un tēlot režisoru – tā ir milzīga atšķirība.

Jā, var iet popkultūras virzienā un vienkārši strādāt ar to, kas šobrīd ir topā. Tad ir vesela kategorija, kas, atvainojos, onanē ap sev sāpošām tēmām. Tāda publiska pašapmierināšanās. Un tikai retais pieskaras tam lielajam. Tikai retais sajūt pasaules elpu.

Kad mēs ar Skrastiņu Dailes Lielajā zālē taisām noslēguma koncertus, tad kategoriski atsakāmies tikt pieminēti kā režisori. Mēs esam radošā grupa, tas ir hepenings, bet tas nav režisora darbs. To vārdu un profesiju negribas nonivelēt.

Kā tu esi mainījies no bērnības līdz šim brīdim?

Zini, kas par lietu? Es negribu nogurt pilnveidojoties un mainoties. Man vispār ir bail nogurt. Bail no brīža, kad jādomā: “Ai, nu ko tad vairs, lai ir, kā ir...” To negribas piedzīvot. Tāpēc es baidos arī no tāda mieriņa.

Tas, ko es joprojām mācos: ilgāk padomāt pirms impulsīviem gājieniem. Jo, retrospektīvi skatoties uz savu dzīvi, man dažreiz ir tā neērti. Par pateikto, par izdarīto. Man ir arī bailes kādam traucēt dzīvot. Tieši tāpēc es distancējos no cilvēkiem. Lai nenodarītu kādam pāri. Un man arī negribas, ka citi man uzdod daudz jautājumu. Es gribu slīdēt kaut kur tepat blakus, bet nevienu netraucējot. Un vēl es ļoti gribu nezaudēt sevī ideālismu. Nenosodīt citus. Vēl arī kopīgās banalitātēs negribētos piedalīties. Vai pieņemt lomu “mākslinieks, kas neiederas pasaulē”.

Jā, man sevī nepatīk tā nedrošā studenta sajūta mākslā. Tā varbūt pārlieku lielā pietāte pret daudz ko. Tad liekas, ka taču jāaudzina sevī pašapziņa, pašvērtība. Bet, kad tā sāk augt, tad uzreiz gribas iet un darīt tādus parastus, fiziskus darbus. Lai izsistu no sevis to iedomību ārā.

Kad tu skaties uz cilvēkiem ar bērniem – ko tu domā?

Tas, ko es redzu, ir fantastiski! Arī skatoties uz krustdēlu Sebastianu. Tas puika ir brīnišķīgs! Mani fascinē viņa nepastarpinātās reakcijas. Tas, kā viņš skatās uz pasauli. Viņa dzīves nesačakarētās ačteles. Tas ir tik...

Kāds tev šodien vispār ir noskaņojums?

Labākais, kāds var būt. Tas, kāds es te tagad esmu un runāju, ir manas harmonijas un miera griesti.

Es gan tik daudz laika pavadu viens, ka atbildēt uz cita cilvēka jautājumiem – tas vien man jau ir pretdabiski. Intervijas ir man pretdabisks notikums. Kad man bērnībā, ejot ārā no mājas, uzprasīja, cikos tu būsi atpakaļ, mani šis jautājums apstulbināja. Kā es varētu to zināt?! Es tikko esmu sācis iet pāri pļavai, bet jūs jau man prasāt, kad būšu atpakaļ... Un no tā es arī netieku vaļā. Nu, kā es varu kaut ko tādu zināt?

Aktieris Edgars Samītis: "Šķiet, esmu veiksminieks"