Olivjero tēvs Fedele Toskāni bija Itālijā pazīstams fotoreportieris, tāpēc dēla izvēle studēt fotogrāfiju bija likumsakarīga. 60. gadu sākumā, beidzis studijas, viņš sāka strādāt par modes fotogrāfu, sadarbojoties ar žurnāliem Elle, Vogue, GQ, Harpers Bazaar. Olivjero provokatīvais rokraksts izpaudās jau tolaik un padarīja viņu slavenu.

Tas ļāva ielauzties ne tikai modes reklāmas pasaulē, bet arī tā laika bohēmas aprindās. Izbaudījis dzīvi mākslinieka Endija Vorhola studijā, kas rezultējās ar virkni leģendāru fotogrāfiju, 1982. gadā Toskāni kļuva par zīmola United Colors of Benetton radošo direktoru.

Taču nesāka reklamēt apģērbu vienkārši un ierastā veidā. Viņš pievērsās sociālām problēmām, provocējot un pat šokējot sabiedrību. Pāvesta un šeiha skūpsts, ar AIDS slims jaundzimušais, asiņainas Bosnijas karā nogalināta kareivja drēbes, trīs vienādas sirdis (ne cilvēku, protams, bet cūku), kuras rotā vārdi balts, melns, dzeltens.

Rasisms, karš, cilvēktiesības, reliģija, AIDS, seksuālās minoritātes – Toskāni aplūkoja neērtās tēmas, kas izraisīja neviennozīmīgu sabiedrības reakciju.

“Es neuzņemu šokējošas bildes. Tikai daži stulbi cilvēki saka, ka tās ir šokējošas. Viņi kļūst dusmīgi, uz tām skatoties, bet viņiem vajadzētu dusmoties pašiem uz sevi – par nespēju skaidri raudzīties uz šo problēmu,” saka fotogrāfs.

Viņa karjera Benetton beidzās pēc kampaņas, kuras uzmanības centrā bija uz nāvi notiesāti ieslodzītie no dažādiem ASV štatiem. Tai sekoja tiesvedība, atvainošanās reklāmās izmantoto cilvēku ģimenēm un aiziešana no darba 2000. gadā.

Taču tas nenozīmē, ka Toskāni pārstāja provocēt. Joprojām dzīvā atmiņā ir, piemēram, viņa 2007. gada kampaņa No Anorexia, kas aizsāka diskusiju par modeļu biznesa ēnas pusēm.

Saņēmis neskaitāmus apbalvojumus, tostarp četras Kannu Zelta lauvas, kurām aizbraukt pakaļ viņš nav uzskatījis par vajadzīgu, Toskāni šobrīd dzīvo Toskānas vidienē. Tur viņam pieder vīna darītava un 160 ha plaša saimniecība ar 7200 vīnogulājiem, 4200 olīvkokiem, 55 American Quarter šķirnes zirgiem un 150 Toskānas melnajām cūkām. Viņš braukā pa pasauli, lasot lekcijas, velta laiku jauno fotogrāfu izglītošanai un dēvē sevi par pasaulē priviliģētāko cilvēku. Pavisam nesen viņš atgriezās United Colors of Benetton, un visa pasaule ar aizturētu elpu gaida, ar ko Toskāni šokēs šoreiz.

Ar ko saistīts jūsu lēmums atgriezties Benetton?

Viņi man daudz maksā. Tas visiem patīk.

Ar ko plānojat pārsteigt šoreiz?

Pirmā kampaņa gaidāma nākamgad, pagaidām veidojam tikai produktu bildes. Bet visi man ir pateicīgi jau šobrīd, jo rādītāji uzlabojas. Varu tikai atklāt to, ka es nekad neko nedaru tāpat kā agrāk. Tāpēc gaidiet kampaņu, tad jau redzēsiet.

Varējāt baudīt mierīgu atpūtu un darīt vīnu šeit, Toskānā, savā vīna darītavā, nevis mesties iekšā kārtējā avantūrā.

Jūs šobrīd sarunājaties ar priviliģētāko un laimīgāko cilvēku, ko esmu saticis savā dzīvē. Visa dzīve ir jādzīvo šādi. Tā, lai tev patīk tas, ko tu dari, un šim darbam jābūt augstākās kvalitātes, lai sniegtu gandarījumu. Es nevaru darīt vai radīt to, kas man nepatīk. Un man patīk viss, ko es daru šobrīd. Izņemot šo dzirkstošo vīnu, ko patlaban dzeru.

Bet tas ir darīts jūsu vīna darītavā...

Man nepatīk burbuļi, tāpēc nemīlu arī šampanieti. Tas ir pārāk skābs. Arī baltvīnus nemīlu, ar pāris izņēmumiem. Tie man šķiet pārāk sintētiski un nepavisam neaizrauj. Patiesībā arī vīna darīšana mani sevišķi neaizrauj.

Tomēr jūs ar to nodarbojaties.

Kad 1968. gadā nopirku šo māju, te vīnu neviens netaisīja, un sākumā tas tapa tikai personiskai lietošanai. Viss sākās pirms pārdesmit gadiem, kad Itālijas pazīstamākais vīndaris Andželo Gaja vēlējās no manis nopirkt zemes gabalu, lai varētu tur audzēt vīnogas savam vīnam. Es viņam teicu – labāk izveido šeit vīna dārzu man! Viņš to izdarīja. Sabrauca cilvēki no Francijas un izdarīja visu tehniski pareizi… Es tikai maksāju. Pats no tā visa neko nesaprotu, zinu tikai, kāds vīns man garšo.

Un kāds tas ir?

Man patīk vecs sarkanvīns, īsts, nopietns vīns, vismaz kādus 18 gadus vecs.

Kas šobrīd ir jūsu aizraušanās? Vai tā joprojām ir fotogrāfija?

Komunikācija. Es izmantoju vīnu un fotogrāfiju, lai komunicētu. Neesmu fanātisks fotogrāfs. Ja tu esi rakstnieks, tu taču neesi aizrāvies ar savu pildspalvu.

Jums ir vairāki projekti, kas saistīti ar jauno fotogrāfu izglītību. Kādas ir jūsu domas par jauno paaudzi?

Būs milzīga atšķirība starp paaudzi, kuriem ir 50, un tiem, kuriem paliks 30. Šī jaunā paaudze patiesībā ir nelaimīga, viņi nerada neko jaunu. Es sēžu savā mašīnā, ieslēdzu radio – un tur joprojām skan bītlu mūzika, kas radās manā jaunībā.

Paaudze, kam šobrīd ir zem 30, būs pati sliktākā šajā gadsimtā. Viņus nogalina tehnoloģijas. Viņi ir kā vergi. Viņiem šķiet, ka ar tehnoloģijām var kaut ko radīt, bet tehnoloģija ir tikai medijs. Ja tu pats esi radoša persona, pildspalva ir stiprāka par datoru!

Tikai tad, kad tu aizver savu datoru, sāk darboties iztēle. Bet viņiem jau nav laika iztēlei. Viņi vairs neredz patiesību, bet tikai šauru skatījumu caur šo mediju. Protams, es nerunāju par visiem. Ir arī izņēmumi. Taču kritiskā masa, vidējais rādītājs ir šāds. Un tas nav aizraujoši.

Esat daudz bildējis modes žurnāliem – un tajā pašā laikā kritiski izsakāties par sievietēm reklāmās.

Manā modes fotogrāfijā jūs neredzēsiet falšas, neīstas sievietes. Nekad. Es ienīstu grimu. Arī ar fotogrāfiju apstrādi nenodarbojos, to dara tie, kas neprot savu darbu.

Bet visi modes žurnālu vāki ir apstrādāti.

Tie ir sūdi! Neīsti viltojumi. Mani neuztrauc tas, ka cilvēkiem šie sūdi patīk. Ja viņiem tas patīk, ko lai es iesāku? Man tas nepatīk. Nebūs tā, ka man kaut kas patiks tikai tādēļ, ka tas patīk citiem cilvēkiem. Patiesībā arī cilvēkiem tas nepatīk. Viņi tikai akceptē to, ko pieņem visi pārējie.

Tāpēc, ka cilvēki baidās būt citādāki. Viņi baidās būti tādi, kādi viņi ir. Viņi uzliek masku un izliekas, cenšoties izskatīties tādi, kādiem viņiem it kā vajadzētu būt. Tas nav mans gadījums.

Kādas ir jūsu domas par to, kas šobrīd notiek modes industrijā?

Man šķiet, ka šobrīd tai nav nekādas saistības ar modi. Tā ir drēbju industrija. Ir mode, un ir industrija, kas ražo drēbes. Modi nevar radīt industrija.

Modi rada radoši cilvēki, kuri redz to, kas notiek industrijā, sabiedrībā vai konkrētā dzīves brīdī. Viņi to piefiksē, un šis skatījums, šī izpratne pēc tam kļūst par industriju. Es pazīstu ļoti daudzus no šiem cilvēkiem.

Tas, ko jūs redzat, piemēram, Vogue, tā vairs nav mode. Mēs tur redzam zīmolus, kas tērē daudz naudas reklāmai. Tas vairs nav interesanti. Tur vairs nav arī žurnālistikas. Es sadarbojos ar modes žurnāliem kopš 60. gadiem, tad tie bija reāli modes žurnāli. Nu tā ir pagātne.

Kāpēc, jūsuprāt, notikušas tādas izmaiņas?

Vienmēr būs cilvēku grupa, kura centīsies saprast, kas notiks nākotnē, kāda tā būs. Bet tas neiet kopā ar ekonomiku, jo tai vajag kvantitāti, nevis kvalitāti. To pašu vajag arī žurnāliem. Ir pavisam maza daļa, burtiski dažas lappuses pāris žurnālos, kur notiek reāla izpēte.

Un to kļūst arvien mazāk un mazāk, šādus rakstus atrast ir arvien grūtāk, jo kvantitāte ņem virsroku. Tā vairs nav mode. Viņi nez kāpēc sauc par modi to, kur klasiski skaista meitene ar biezu grima kārtu izskatās pēc prostitūtas. Es nejustos labi kopā ar šādu sievieti – tādu, kāda ir Vogue vāka meitene.

Jūsu sieva arī bija modele.

Jā, bet šobrīd modeles ir mainījušās. Manas modes fotogrāfijas mainīja to, kā izskatās sievietes. Tas nav īsti izprotams, bet tā notika. Bildes, kādas es veidoju 60. un 70. gados, tādas mūsdienās nav iespējams uzņemt. To var izdarīt tikai daži modes fotogrāfi. Te nav runa par modes fotogrāfiju, bet cilvēka iekšējo būtību.

Es nesaprotu tās sejas izteiksmes, ko šobrīd kultivē modes industrija. It kā viņas ciestu. Viņas izskatās tādas depresīvas, nelaimīgas, anorektiskas. Sabrauc no Austrumeiropas un smagi strādā. Neesmu redzējis depresīvākas sievietes par modelēm no Austrumeiropas. Tur nav laimes. Tikai dziļa depresija.

Kādas sievietes jums patīk?

Man patīk īstas sievietes, bez maskas. Tādas, kuras sevi respektē un nekļūst par rotaļlietu vīriešiem. Tikai tās sievietes, kas sevi respektē, ir interesantas un skaistas. Viņām ir sava personība, viņas neseko tam, ko saka modes žurnāli, nepārveido sevi un nepielāgo sevi tendencēm.

Savulaik ar Benetton reklāmām faktiski mainījāt industriju un bijāt pirmais, kas ar modes reklāmas palīdzību skāra sociāli jutīgas tēmas.

Es nevēlos būt pirmais, gribu būt unikāls. Ja tu esi kopā ar divdesmit idiotiem, tu esi pirmais no divdesmit idiotiem. Es negribu sacensties. Es ienīstu sacensības, čempionātus, olimpiskās spēles. Tās ir domātas slimiem, atkarīgiem cilvēkiem, jo mūsdienās tu nevari uzvarēt, ja nelieto dopingu.

Mums ikvienam jābūt unikālam. Esmu Kannās saņēmis četras Zelta lauvas par savām reklāmām. Tās vēlas visi. Man ir četras, bet tā arī neesmu aizbraucis tām pakaļ, jo man tas nav svarīgi. Kāpēc man būtu uz tām jāskatās?

Bet tas ir jūsu darba novērtējums.

Man šis novērtējums neko nenozīmē.

Ar ko saistīta jūsu vēlme provocēt, kas izpaužas vairumā jūsu darbu?

Kad eju uz filmu vai lasu grāmatu, es vēlos, lai mani provocē. Es vēlos tikt provocēts inteliģenti. Vēlos restartēt savu domāšanu, un tad, ja kādu izdodas provocēt man, esmu laimīgs. Diemžēl tagad visi grib būt vienādi, runāt vienādi, gleznot vienādi, ēst vienādi.

Savulaik mūs interesēja eksperimentālā mūzika, māksla un filmas. Tagad jaunā paaudze dodas tikai uz stilīgām vietām, tādām, kas interesē visus. Burning man (Degošais vīrs, ikgadējs eksperimentālās mākslas notikums ASV, Nevadas tuksnesī. – Red.) ir vienīgais interesantais pasākums, tas man patīk.

Bet arī šī ideja tapa 60. gados, un tās autors ir mans draugs. Pamazām tas kļuvis arvien populārāks, bet viņš to aizsāka pirms 50 gadiem! Man ir apnikuši vecie cilvēki, gribu, lai man kaut ko pasaka jaunie! Bet tagad neviens neko jaunu neizdomā.

Tātad mums nav nekādas nākotnes?

Es ceru, ka tie, kuri dzimuši pēc 2000. gada, sapratīs, ka tehnoloģijas nav būtiskākā lieta pasaulē. Viņiem būs daudzas nopietnas problēmas, ko atrisināt, ko viņi sapratīs. Mēs ejam uz cilvēces attīstību labā nozīmē, ejam uz skaistu krustpunktu.

Kur jūs smeļaties tik daudz enerģijas?

Dzīvoju Toskānā, taisu vīnu un olīveļļu, strādāju. Visus trīs tūkstošus olīvkoku iestādīju pats, un, kad apstaigāju savus laukus, jūtu, ka tam ir pavisam cita nozīme. Mani joprojām aicina uz sadarbību visās pasaules malās, un manos gados grūti ko labāku iedomāties. Vienu dienu būšu kluss un miris, tagad esmu dzīvs. Gan jau man būs savs laiks būt klusam un rāmam – visa mūžība.

Rīgas Fotomēneša laikā jaunās mākslinieces Semanes izstāde notiks Mārtiņa kapos