Vai ASV bija kāds, pirmkārt, pamatojums, otrkārt, stratēģija un plāns “B”, kopā ar Izraēlu uzsākot karadarbību pret Irānu? Sākotnēji runa bija par režīma maiņu, tad par kodolprogrammu, kaut arī ASV amatpersonas ir teikušas, ka pēc 12 dienu kara kodolprogrammu Irāna nav spējusi atjaunot.

Runājot par to, vai tas ir spontāns vai stratēģisks lēmums, jāatceras, ka ASV un Irāna ir stratēģiski pretinieki kopš 1979. gada, kad Irānā notika režīma maiņa no ASV paklausīgas monarhijas uz tā saukto islāmistu režīmu, kur Irānas reliģiskie līderi nosaka likumus un valsts ārējo un iekšējo politiku attiecībā uz vērtībām un arī sabiedrotajiem. ASV un Izraēla ir šī radikālā režīma, kas ilgstoši apspiedis arī Irānas iedzīvotājus, galvenie ienaidnieki jau vairākus gadu desmitus. Attiecībā uz reģiona drošību un stabilitāti Irānas kontrolētas teroristu organizācijas, piemēram, "Hamas", "Hizbollah" un citi džihādistu grupējumi jau gadiem ir veikuši uzbrukumus pret ASV, tās sabiedrotajiem arī no Eiropas un Izraēlu.

Kopš 1979. gada Irāna un tās atbalstītie grupējumi, tostarp "Hamas", "Hizbollah" un citi džihādistu grupējumi, ir sistemātiski īstenojuši uzbrukumus pret ASV un Eiropas militārajām bāzēm, pilsoņiem, diplomātiskajām pārstāvniecībām un karavīriem. Šie uzbrukumi ietver gan tiešas militāras darbības, gan netiešu iesaisti caur tā sauktajiem "proxy" spēkiem Tuvajos Austrumos, īpaši Libānā, Irākā, Sīrijā un Izraēlā.

Vairākus gadu desmitus šie uzbrukumi ir izpaudušies kā pašnāvnieku vadītas automašīnas un laivas ar sprāgstvielām, kuru rezultātā notiek sprādzieni reģiona vēstniecībās, militārajās bāzēs un sabiedriskās vietās, kā arī nolaupīšanas, raķešu un dronu uzbrukumi un mērķētas slepkavības, radot būtiskus zaudējumus un pastāvīgu drošības izaicinājumu reģionā un ASV interesēm.

Vēsturiskās saites starp Irānu un ASV, kā arī ASV sabiedrotajiem nav pamats uzticamībai un pozitīvu attiecību straujai attīstībai. Tādēļ droši var secināt, ka ASV vai nu atbildēja Izraēlas aicinājumam veikt militārus triecienus, vai arī Vašingtona sekoja politiskam un militāram spiedienam, kuram nav saskatāmi sasniedzamie mērķi un uzdevumi, izņemot režīma maiņu Irānā. Ir skaidrs, ka šī operācija nebija pietiekami labi plānota, iesaistot gan Rietumu, gan citus partnerus un informējot par to, ka ir gaidāma liela nestabilitāte Tuvajos Austrumos. Līdz ar to pasaules sabiedrība nebija sagatavota šādam militāram konfliktam un ASV vienpusējai rīcībai, kas labākajā gadījumā ir koordinēta ar Izraēlu.

Ja pievēršamies ASV prezidenta Donalda Trampa retorikai, no vienas puses viņš pauž vilšanos NATO sabiedrotajos, ka tie neiesaistās Hormuza šauruma atbloķēšanā. Turklāt NATO ir aizsardzības organizācija un tai nav jāatbalsta ASV tās uzsāktajā vienpusējā un nekoordinētā karadarbībā. Tā vietā, lai rīkotos atbilstoši NATO procedūrai, Tramps ir apvainojies un sašutis, ka sabiedrotie viņu neatbalsta, lai arī Baltais nams neuzskatīja par vajadzīgu izmantot ANO, NATO vai citus komunikācijas kanālus, kas ASV vēsturiski ir ļāvis veidot plašas un veiksmīgas koalīcijas ārpolitikas mērķu sasniegšanai.

Patiesībā vienīgais, uz ko Tramps varētu būt apvainojies, ir pats uz sevi, jo viņš neinformēja ne ASV Kongresu, ne sabiedrotos, ko viņš arī nav slēpis. Ņemot vērā to, kā Baltais nams plānoja ASV militārā spēka pielietošanu pret Irānu, ir skaidrs, ka tur nav bijusi pietiekami laba plānošana un komunikācija ar tuvākajiem sabiedrotajiem, un nav nekāds brīnums, ka Eiropas valstis patlaban atsakās pievienoties ASV militārajai kampaņai.

Šeit absolūti nav nekādas saistības ar NATO. Kad Eiropas sabiedrotie pievienojās ASV kampaņai pret teroristisko režīmu Irākā un Afganistānā, tika iedarbināts NATO piektais pants. NATO ir kolektīvās aizsardzības organizācija un ASV sabiedrotie atbildēja uz 11. septembra teroristu uzbrukumiem. Šeit runāt par kaut kādiem NATO principiem ir absolūti nevietā, jo ASV ir izvēlējušās unilaterālu stratēģiju attiecībā pret Irānu. Ņemot vērā to, ka jau bija viena militāra kampaņa pret Irānu, ASV prezidents pasludināja, vai arī konstatēja, ka Irānas atomprogramma ir iznīcināta un ASV ārpolitikas mērķis jau ir sasniegts.

ASV prezidents arī neslēpa, ka februārī sāktās kampaņas galvenais mērķis bija Irānas režīma maiņa, bet ASV ir panākušas pretējo - devušas spēku Irānas radikālajam islāmistu režīmam, kur vecu līderi ir nomainījis viņa dēls, kurš savos principos, vērtībās un tajā, kā viņš saredz Irānas attīstību, ir daudz radikālāks nekā viņa tēvs. Tas nozīmē, ka ASV var sasniegt pretēju rezultātu nekā ar militāro kampaņu bija gaidījušas, proti, ka Irānas sabiedrība nostāsies pret Irānas režīmu.

Vissliktākais iznākums patiesībā ir Irānas pilsoņu karš, kas nestu vēl vairāk nestabilitātes Tuvajos Austrumos, un vienīgā ieguvēja no tā varētu būt Izraēla, kura panāktu, ka tās galvenais ienaidnieks, Irāna, ir pakļauta ilgstošai nestabilitātei. Pašreizējā notikumu attīstība gan liecina, ka Irānas režīms varētu būt daudz agresīvāks pret to Irānas sabiedrības daļu, kura vēlējās režīma maiņu, un būs vēl vairāk noskaņots pret Rietumiem, pret ASV un to sabiedrotajiem.

Šķiet, ka Irānas režīms ir spēcīgāks, nekā tika domāts. Vai tas nerada vēl lielākus globālus riskus nākotnē?

Ja tiktu izbeigta militārā kampaņa un ASV pārtrauktu regulāru agresiju pret Irānu vai samazinātu savu militāro klātbūtni Tuvajos Austrumos, pieaugtu drošības riski Izraēlai. Tuvo Austrumu valstīm būs jārēķinās, ka ir jābalansē un jāmazina riski, kas izriet no agresīvāka režīma Irānā pret ASV sabiedrotajiem un Izraēlu. Līdz ar to ilgtermiņā situācija varētu būt saspīlētāka, bet spēku līdzsvars Tuvajos Austrumos paliks tāds pats, kāds ir bijis. Persijas līča valstis būs vienotas pret Irānas agresiju, bet ASV militārā klātbūtne kā stabilizējošs faktors būs vēl nepieciešamāka.

Vienlaikus Irānas režīms noteikti izmantos dažādus citus līdzekļus, lai destabilizētu ASV sabiedrotos Tuvajos Austrumos, piemēram, Apvienotos Arābu Emirātus, Omānu vai citus, īpaši vietās, kur ir ASV militārās bāzes un lielas ASV investīcijas, un tas skars visas jomas, tajā skaitā enerģētiku un ūdensapgādi. Domāju, ka šis konflikts kļūs arvien agresīvāks un dziļāks, jo skars dažādas jomas - sociālo, ekonomisko un militāro. Pēc Irānas uzbrukumiem Saūda Arābijai ir grūti iedomājams drošs un stabils Irānas šiītu kopienas svētceļojums uz arābu svētajām vietām Medīnu un Meku, kuras atrodas Saūda Arābijā.

NATO ģenerālsekretārs Marks Rite ir paudis optimismu, ka domstarpības starp ASV prezidentu un Eiropas sabiedrotajiem par Hormuza šaurumu ir iespējams atrisināt. Vai kuluāros notiek sarunas, kā šo situāciju atrisināt, lai gan Eiropas lielāko valstu līderi ir pauduši, ka plāno iesaistīties tikai tad, kad situācija tiks normalizēta? Kā Eiropai vajadzētu reaģēt, jo ilgstoša Hormuza šauruma bloķēšana var nest diezgan lielu globālu krīzi?

Eiropas valstis un ASV sabiedrotie NATO nekad nebija aicināti iesaistīties karā pret Irānu. Tieši tādēļ viņi patlaban var tikai reaģēt un censties mazināt sekas, ko ir izraisījusi Trampa rīcība Tuvajos Austrumos. Tas neattiecas tikai uz Eiropas sabiedrotajiem, bet arī uz ASV Kongresu un ASV sabiedrību, kurai netika izskaidrots šis lēmums un iemesli, kādēļ ASV vajadzētu izvērst militāro kampaņu pret Irānu, īpaši ņemot vērā faktu, ka Tramps savā vēlēšanu kampaņā apgalvoja, ka pārtrauks visus nevajadzīgos karus un ASV resursi vairāk netiks tērēti dažādu nevajadzīgu konfliktu uzsākšanai. ASV sabiedrībā atbalsts agresijai pret Irānu ir viszemākais, ņemot vērā visus vēsturiskos konfliktus, kurus ASV ir izvērsušas kopš Otrā pasaules kara beigām.

Eiropai ir ļoti būtiska sadarbība ar Tuvajiem Austrumiem, jo ASV ir tikušas uztvertas kā lielākais ļaunums tieši Irānas režīma atbalstītāju vidū, un, lai panāktu kādu vienošanos, svarīga ir bijusi tieši Eiropas valstu klātbūtne, piemēram, lai panāktu 2015. gada vienošanos apturēt Irānas atomprogrammas militārajiem mērķiem. Lai panāktu stabilitāti un konflikta normalizēšanos, Eiropas klātbūtne ir fundamentāli svarīga.

Jāuzsver arī tas, ka ASV militārās kampaņas vai vēršanās pret režīmiem, kas apdraud reģionālo un globālo drošību, ir bijušas veiksmīgas tikai tad, kad tās ir bijušas labi komunicētas un pulcinājušas lielu sabiedroto skaitu, piemēram, Korejas karā vai Persijas līča karā 90. gadu sākumā, kad ASV prezidenti veltīja daudz laika un investīcijas komunikācijā un koalīcijas veidošanā diplomātiskā veidā, lai pulcinātu līdzekļus un sabiedrotos, kas var palīdzēt ASV atbrīvoties no teroristiskiem režīmiem vai arī atjaunot starptautisko kārtību, kas ir balstīta uz valstu suverēnām tiesībām uz teritoriālo neaizskaramību, piemēram, Irākas agresijā pret Kuveitu 90. gadu sākumā.

Tramps ir ignorējis šos principus. Tieši tādēļ viņa galvenais sabiedrotais un arī enkurs Tuvajos Austrumos ir Izraēla, kas padara ASV iespēju ātri atteikties no šī konflikta sarežģītu. Izraēlas drošība ir vadījusi ASV ārpolitiku arī iepriekš, bet pašreizējos apstākļos tā noenkuros ASV ārējo drošības politiku Tuvajos Austrumos uz ilgu laiku.

Ja vērtē Trampa izteikumus, tad no vienas puses, viņš paziņo, ka ir vajadzīga sabiedroto palīdzība, no otras puses seko paziņojums, ka tas ir tests, lai pārbaudītu, vai sabiedrotie nāktu palīgā ASV, ja tām būtu problēmas, un tagad šī palīdzība īsti nav vajadzīga. Tad izskan runas par to, ka karš ir beidzies un uzvarēts, tad tomēr tas turpinās. Kā to saprast?

Ir ļoti grūti analizēt Trampa izteikumus, jo tur nav konsekvences, loģikas un racionāla pamata. No vienas puses ASV prezidents aicina savus sabiedrotos atbalstīt ASV militāro kampaņu Tuvajos Austrumos, bet pašas kampaņas izvēršanas lēmumi skaidri parādīja, ka ASV prezidents nerēķinās ar nevienu sabiedroto. Viņa mainīgie uzskati, izteikumi un retorika, īpaši attiecībā uz Eiropas valstīm, ir neracionāli un kontrastējoši, un loģiskas likumsakarības ASV ārpolitikā un prezidenta izteikumos nav iespējams atrast.

Tas, ka Tramps ir vērsies pie saviem sabiedrotajiem ar aicinājumu atbalstīt ASV militārajā kampaņā Tuvajos Austrumos, varētu liecināt vienīgi par to, ka viņš apzinās, kādās problēmās ir ievilcis ASV, ļoti iespējams, Izraēlas lobija vadīts. ASV patiesībā vienmēr ir centušās mazināt Izraēlas radikālās vēlmes vērsties ar militāru spēku pret tās ienaidniekiem Tuvajos Austrumos. Tikai tad, kad situācija ir bijusi nenovēršama un draudi Izraēlai un ASV sabiedrotajiem Tuvajos Austrumos ir bijuši nenovēršami, tikai tad ASV ir izšķīrušās par militāru kampaņu.

Patlaban ASV un arī Izraēlas drošībai nebija tādu draudu no Irānas, lai lemtu par visaptverošu militāru kampaņu. Publiskā informācija liecina, ka Izraēla deva signālus, ka tā dosies militārā kampaņā pret Irānu, tādēļ ASV izvēlējās pievienoties. Tas nozīmē, ka ASV ārpolitika ir bijusi vairāk atkarīga no Izraēlas, nevis no racionāliem lēmumiem un kalkulācijām, kas izriet no ASV nacionālajām interesēm un globāliem mērķiem.

Ņemot vērā to, ka ASV ārpolitika ir bijusi tik unilaterāla, ir jārēķinās ar to, ka tā izmaksās dārgi, par ko jau liecina ASV militārā budžeta pieaugums un ASV budžeta deficīta pieaugums, kas patiesībā rada draudus pašas ASV ekonomiskajai un politiskajai stabilitātei, par ko Eiropas sabiedrotajiem būtu visvairāk jāuztraucas. Pašas ASV drošība un stabilitāte būtu vienīgais un svarīgākais iemesls, kāpēc Eiropas Savienībai un NATO vai NATO valstīm būtu jāatbalsta ASV kampaņa pret Irānu, taču šai kampaņai ir jābūt ar konkrētu mērķi, sasniedzamiem rezultātiem un konkrētu tā saukto "izejas stratēģiju", lai būtu plāns, kā ne tikai sākt karu, bet arī plāns, kā Tuvajos Austrumos pabeigt karus un veicināt stabilitāti.

Tomēr šķiet, ka Izraēlai ir citādāki mērķi nekā ASV.

ASV un Izraēlas mērķi kaut kādā ziņā arī pārklājas. Izraēlas lobijs ASV ārpolitikā ir svarīgs un spēcīgs. Tas varētu būt līdzvērtīgs militārās industrijas lobijam, un te vienmēr šīs agresīvās ārpolitikas tendences prevalē pār diplomātiju un ilgtermiņa ekonomisko spiedienu. Tomēr Irānas režīma maiņa ir bijusi viena no ASV ārpolitikas prioritātēm kopš 1979. gada, kad Irāna fundamentāli mainīja savu nostāju pret ASV.

Daudzi ASV nacionālās drošības padomnieki Irānu, Ziemeļkoreju, Krieviju un vēl dažas valstis ir ierindojuši tā saucamajā "ļaunuma asī", kura vienmēr ir vērsta pret ASV nacionālajām interesēm un tās sabiedrotajiem. Tādēļ ASV vienmēr ir raudzījusies uz to, lai Tuvajos Austrumos būtu līdzsvars, atbalstot savus sabiedrotos, piemēram, Saūda Arābiju, lai tā būtu atsvars Irānas militārajām spējām, politiskajai un ekonomiskajai ietekmei. Patlaban šis balanss ir zudis, un Tuvo Austrumu valstīm pat, ja tās gribētu panākt stabilitāti, īstermiņā tas ir sarežģīti sasniedzams mērķis.

Ceru, ka daudziem ASV ekspertiem tomēr bija skaidrs, ka Irāna nav Venecuēla, un tur ar režīma līdera nolaupīšanu vai nogalināšanu vien nepietiks. Notika pārrēķināšanās? Tagad kā viens no variantiem tiek minēts ASV sauszemes spēku sūtīšana uz Irānu, bet, vai tā savā ziņā nav nāves misija, zinot, cik ģeogrāfiski sarežģīta ir Irāna un situācija tajā?

Absolūti piekrītu. Es domāju, ka šī pārrēķināšanās ASV administrācijas un Baltā nama saimnieka personā ir acīm redzama. Tā vietā, lai nomainītu Irānas režīmu, tas ir konsolidēts. Ir grūti mainīt režīmu, kas Irānā ir bijis klātesošs jau gandrīz piecdesmit gadus. Režīms nav tikai viens militārais vai reliģiskais līderis. Tā ir Irānas administrācija, tā ir Irānas Revolucionārā gvarde, tā ir konservatīvā Irānas sabiedrība, kurai sekošana Rietumu vērtībām vienmēr ir bijusi nodevība pret tām vērtībām, kas daudzām konservatīvām Tuvo Austrumu sabiedrībām ir bijušas ļoti svarīgas. Tā tas ir ne tikai Irānā, bet arī citur arābu pasaulē.

Patiesībā pārmaiņas Irānā iekšpolitiski jau notika un Irānas režīms pirms ASV otrās agresijas bija trausls. Ir arī jautājums, kāpēc Irānas reliģiskais līderis ājatolla Alī Hamenei, kurš bija vecs un visu laiku dzīvoja bunkuros un slepenībā, bija izvēlējies doties sabiedrībā un atklāt savas atrašanās vietas. Viena no hipotēzēm ir tāda, ka viņš apzināti upurēja sevi, lai dotu vairāk spēka un laika Irānas islāma režīmam un savam dēlam kā "troņa" mantiniekam, jo ASV vēršanās pret Irānu ir konsolidējusi režīmu un tā atbalstītājus.

Ja ASV izvēlētos izvietot savu karaspēku Irānā, lai nodrošinātu stabilitāti, tad šī kampaņa būs vismaz trīsreiz dārgāka nekā ASV klātbūtne Irākā un Afganistānā, jo Irāna ir trīsreiz lielāka valsts un daudz naidīgāka pret ASV un Rietumu klātbūtni, nekā tas bija Irākā. Irāka tomēr bija daudz sadrumstalotāka un tur bija, piemēram, tādas kopienas kā kurdi, kuri patiesībā vēlējās ASV militāro klātbūtni. Irānā sabiedrība ir daudz monolītāka un vērsta par ASV.

Šī militārā kampaņa daudziem irāņiem ir nesusi tikai zaudējumus un radījusi daudz lielāku pretestību, nekā tā ir bijusi pret Irānas režīmu, lai gan tas ir apspriedis sabiedrību daudzus gadus. No tā mēs varam secināt, ka ASV prezidenta lēmuma - es nedomāju, ka viņš ir konsultējies pat ar ASV Nacionālās drošības padomi, nerunājot nemaz par Kongresu, republikāņiem un demokrātiem - sasniegtais rezultāts ir pretējs tam, ko Baltais nams sagaidīja pirms militārās kampaņas.

Kāds ir iespējamais atkāpšanās ceļš, jo tas, ka Irāna bloķēs Hormuza šaurumu nebija nekāds noslēpums?

Tā ir Irānas stratēģija, padarīt ASV militāro kampaņu maksimāli sāpīgu ne tikai pašām ASV, bet arī pasaules sabiedrībai, lai ASV ārpolitika un drošības politika iegūtu vislielāko iespējamo opozīciju. Nebija noslēpums arī tas, ka Irāna vērsīsies pret visiem ASV sabiedrotajiem Tuvajos Austrumos tiklīdz ASV uzsāks militāro kampaņu. Šī nestabilitāte un konflikta eskalācija bija skaidra pat eiropiešiem. Bija arī pilnīgi skaidrs, ko ASV Nacionālās drošības padomes locekļi varētu būt teikuši Trampam, un ir ļoti pamatotas bažas, ka ASV prezidents neklausījās savos padomniekos tieši tāpat, kā viņš to nedarīja savā pirmajā prezidentūras termiņā.

Bet, vai, jūsuprāt, ASV vispār ir kāds atkāpšanās ceļš? Vai ASV var paziņot, ka viss ir sasniegts un mēs neko vairs nedarīsim, lai Tuvo Austrumu reģions pats tiek galā, jo tas atkal palielinās apdraudējumu Izraēlai?

Patiesībā Izraēla ir enkurs, kas vienmēr ir turējis ASV ārpolitiku un resursus cieši saistītus ar Tuvajiem Austrumiem. Viegla izejas stratēģija un risinājumi pašreizējā situācijā nav iedomājami, ņemot vērā to, kā konflikts ir eskalējies no Gazas un "Hamas" līdz "Hizbollah" Libānā, Irānai un citām grupām, kas vienmēr ir atbalstījušas Irānas intereses. Otrs, arī Persijas līča valstis ir vienotas pret Irānas agresiju.

Protams, ir jādomā par to, kā pārtraukt šo konfliktu, jo ilgstošs konflikts nav ne ASV, ne Irānas interesēs. Jautājums ir, ko Irāna ir gatava darīt, lai dotu iespēju ASV atkāpties no tās solījumiem un ārpolitiskajiem mērķiem panākt fundamentālas pārmaiņas Irānā. Tā ir viena lieta. Otrs jautājums ir tīri racionāls, kā pēc tam garantēt drošību Izraēlai un ASV sabiedrotajiem reģionā, ņemot vērā to, kāda nestabilitāte patlaban pastāv Tuvajos Austrumos.

Ja arī ASV lemtu par agresijas pārtraukšanu pret Irānu, tām joprojām būs jādomā par to, kā veicināt savu sabiedroto drošību Tuvajos Austrumos, ņemot vērā, cik daudz tiek lietoti droni un citi militāri līdzekļi. Aptuveni 70% uzbrukumu, ko veic Irāna, notiek ar droniem un ar lielu precizitāti. Droni maksā maz. Uzbrukumus var veikt teroristu un dažādas citas grupas. Šī militārā kampaņa patiesībā prasīs vairāk līdzekļus no ASV ne tikai, lai turpinātu karu, bet arī lai nodrošinātu stabilitāti un mieru Tuvajos Austrumos pēc tam, kad ASV prezidents pieņems lēmumu par militārās agresijas pārtraukšanu pret Irānu.

Tas noteikti ietekmēs arī Ukrainu, jo ASV pašlaik izmanto savus militāros ieročus Tuvajos Austrumos un tas radīs deficītu Ukrainā.

Protams, ka ASV militārā industrija ir tā, kas ir apgādājusi ne tikai ASV, bet arī Eiropu un visus citus Rietumu sabiedrotos. Ņemot vērā to, kāds ir pieprasījums pēc militārā arsenāla, ir skaidrs, ka ASV militārā industrija, kurai ir pasūtījumi uz vismaz nākamajiem desmit gadiem, tos nespēj pildīt. Ir ļoti grūti iedomāties, kā varētu notikt apgādes, kas būtu pietiekamas gan ASV sabiedrotajiem Tuvajos Austrumos, gan Taivānai, gan Ukrainai, gan Eiropai, gan arī tā saucamajiem ASV globālajiem partneriem. Tas īstermiņā vienkārši nav iespējams.

Ja ASV uzņēmumi vienā gadā spēj saražot 2000 "Patriot" pārtvērējraķetes, tad Krievija divās dienās spēj saražot 2000 "Shahed" dronus. Tas vien liecina, ka ASV spēja nodrošināt Ukrainu vai jebkuru citu sabiedroto ar pietiekamu militāru atbalstu, lai neciestu infrastruktūra un civilie objekti, nav pietiekama, nemaz nerunājot pat par Tuvajiem Austrumiem.

Tas, kas ilgtermiņā un stratēģiski palielina Ukrainas lomu Eiropas un ASV ārējā un drošības politikā, ir tas, ka Ukrainai ir dati, kas ļauj militārajai industrijai analizēt un veikt inovācijas, attīstīt bruņojumu pret "Shahed" droniem tā, kā tas nav iespējams nevienā citā valstī pasaulē. Ukrainas loma pasaules drošības kartē ir pieaugusi fundamentāli, lai arī iespējas, kādas ir ASV un Eiropai atbalstīt Ukrainu, ir mazinājušās ilgtermiņā. Ilgtermiņā Ukrainas kā drošības spēlētāja loma pasaulē ir augusi, bet īstermiņā piegādes, ko ASV varētu vai gribētu sūtīt Ukrainai, protams, ir mazinājušās.

Eiropai Ukraina ir jāatbalsta jebkurā gadījumā, jo Ukraina patlaban ir Eiropas drošības stūrakmens gan īstermiņā, gan ilgtermiņā, ņemot vērā to, kāds ir Krievijas režīms. Ja tiks pārtraukts karš pret Ukrainu, ko ir izvērsusi Krievija, Eiropai vienalga būs jādomā par to, kā, piemēram, dažādi Maskavas kontrolēti grupējumi var apdraudēt Eiropas drošību gan iekšēji, gan ārēji. Tieši tāpat kā Irāna izmanto dažādas grupas, arī Krievija varētu izmantot dažādas grupas pret Eiropu, lai atbalstītu savus sabiedrotos un destabilizētu ienaidniekus Eiropā. Civilā un iekšējā Eiropas drošība ir steidzami jāpārskata.

Tieši tādēļ pieprasījums pēc militārās industrijas un bruņojuma nākotnē tikai pieaugs gan ASV, gan Eiropā, kura tagad tikai mostas un attīsta militāro industriju. Savukārt Ukrainai, ņemot vērā to, cik mazs vai neprognozējams ir bijis ASV un Eiropas atbalsts, būs darbs jāpaveic pašai un jāatkaro savas teritorijas pašai. Ņemot vērā to, kā Ukraina ir attīstījusi savu militāro industriju un cik ilgi tā ir turējusies pret Krievijas agresiju, tas ir iespējams.

Mēs zinām kāda ir Trampa attieksme pret Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu - cieņa un pat varbūt apbrīna. Vienlaikus ir ziņas, ka Krievija nodod militārās izlūkošanas informāciju Irānai, tostarp par ASV militārajām bāzēm reģionā. Kā salāgot šādas pretrunas?

Šāds precedents un informācija, ka ASV nav mainījusi nostāju pret Krieviju, nozīmē to, ka ASV prezidents apzināti apdraud ASV drošību un savus karavīrus, kuri ir devušies ASV misijā pret Irānu. Neviena cita prezidenta administrācija nekad nav pakļāvusi ASV militāros spēkus tādiem riskiem, kā to ir izdarījis Tramps. Patiesībā šeit ir fundamentāli iemesli runāt par to, ka ASV prezidents apzināti ignorē drošības riskus, kādus rada ne tikai Krievija, nododot izlūkinformāciju Irānai, bet arī Ķīna, kura arī nodod informāciju Irānai, lai tā varētu veikt mērķētus triecienus pret ASV militāro personālu un bāzēm.

Tas ir neiedomājams precedents ASV vēsturē, ka šādi riski atklāti tiek ignorēti no Baltā nama puses. Ir šokējoši raudzīties uz to, ka ASV netiek diskutēts par to, ka patiesībā valsts prezidents rīkojas pretēji drošības interesēm, kas ir pamats jautājumam par impīčmentu un to, vai ASV prezidents ir spējīgs pilnvērtīgi, racionāli un atbilstoši nacionālajām interesēm vadīt valsts ārpolitiku.

Turcijā notiks NATO samits. Ko, jūsuprāt, no tā var gaidīt, ņemot vērā Trampa retoriku pret sabiedrotajiem, viņu noniecināšanu, kā arī acīmredzamo kopējo neizpratni, kas ir NATO un kādas ir tā funkcijas? Vai ir pamats domāt par to, ka Eiropa aizsardzības jautājumos jāsāk izvērtēt stratēģiska autonomija no ASV?

Par Eiropas stratēģisko autonomiju tiek diskutēts visu laiku un eiropieši nav tikuši tālāk par diskusijām. Tikai Tramps ir piespiedis Eiropu aizsardzībai tērēt nevis 2% no iekšzemes kopprodukta, bet 5%. Ja Eiropas valstis turpinās investēt savā aizsardzībā, ir pilnīgi skaidrs, ka Eiropa kļūst par autonomu, stratēģisku un arī ietekmīgu spēlētāju pasaulē.

Domāju, ka Trampa kritika Eiropas līderiem, kuri ir demokrātisku valstu pārstāvji, tikai pastiprina argumentus par to, ka Tramps apbrīno autoritārus līderus, kuri vienpersoniski pieņem lēmumus, nerēķinoties ar to, ka ir jākonsultējas ar likumdevēju. Manuprāt, Trampa ilūzija balstās uz viņa paša pieredzi, kur Republikāņu partija ir bijusi kā pūdelis pavadā, kas klausa visam, ko Tramps saka. Patiesībā viena no lielākajām vilšanām ASV ārpolitikā Trampa otrā termiņa laikā ir tas, ka Republikāņu partija demonstrē tādu paklausību un vēlmi sekot visam, ko Tramps pasaka vai ir izlēmis darīt.

Eiropas valstis un daudzi citi ASV sabiedrotie ir demokrātiskas valstis, kuru vadītājiem ir jākonsultējas ar likumdevējiem un sabiedrību, lai vienotos par kopēju darbību. Tas ir tas, ko ASV līderi darīja Persijas līča karā. Tiesa, ASV līderi to pilnvērtīgi nedarīja pēc 11. septembra terora aktiem, bet daudzi sabiedrotie, neraugoties uz konsultāciju trūkumu, atbalstīja ASV to cīņā pret teroristiskajiem režīmiem un radikāliem Tuvo Austrumu līderiem, kuri apdraud ASV un arī Eiropas drošību.

Pašreiz, raugoties uz drošības situāciju, kāda tā ir attīstījusies pasaulē, mums nebūtu jāuztraucas par to, ka tiek apdraudēta NATO pastāvēšana, jo tas ir gan ASV, gan Eiropas valstu interesēs, bet jārunā par jaunu NATO, jo principi, uz kuriem tiks balstīta NATO sadarbība, nedaudz mainīsies. Eiropas valstis joprojām varēs rēķināties ar ASV militāro atbalstu, bet ierobežotāku, nekā tas ir bijis. Atšķirībā no pilnīgas paļaušanās uz ASV drošības garantijām, Eiropas Savienībai būs jārēķinās ar to, ka šai sadarbībai jābūt sabalansētai, kur nevis ASV vienas pašas nodrošina 70-80% no NATO kopējām militārajām spējām, bet Eiropas Savienības valstis ir līdzvērtīgs partneris ASV investīciju un militārā pienesuma ziņā. Eiropas valstis joprojām varēs rēķināties ar ASV komandvadību, NATO kodolatturēšanas spējām un ASV klātbūtni Eiropas militārajās operācijās. Bet pārejām NATO valstīm ilgtermiņā būs jābūt līdzvērtīgām partnerēm ASV, konsultējoties par kopīgiem apdraudējumiem, kopīgu rīcību apdraudējuma mazināšanai un atturēšanai no ārējiem draudiem, kur ASV un Eiropas interesēm un resursiem ir vienāds svars.

Šāda unilaterāla rīcību, kādu ASV ir izvērsusi pret Irānu Tuvajos Austrumos ir ārpus NATO rāmjiem, bet, protams, liek uzdot fundamentālus jautājumus, kā NATO sabiedrotie risinās un mazinās riskus, kas izriet no šādas rīcības, jo, kā mēs redzam, Irānas ballistiskās raķetes var sasniegt ASV militārās bāzes pat Eiropā, nemaz nerunājot par Tuvajiem Austrumiem. Piemēram, Ramšteinas militārā bāze saskaras ar drošības riskiem, kas izriet no ASV agresijas pret Irānu. Tādēļ es domāju, ka šīs būs vienas no svarīgākajām debatēm NATO samitā, kā pašreizējā situācijā mazināt dažādus drošības riskus. Neraugoties uz to, ka agresiju pret Irāku sāka ASV, vieni no lielākajiem drošības riskiem ir tieši Eiropas un Tuvo Austrumu valstīm, kurās atrodas ASV militārās bāzes. Manuprāt, Eiropai būtiski ir jādomā par to, kā stiprināt savu aizsardzību ne tikai no Krievijas, bet arī no Irānas, kā arī jāpārskata pragmatiska pieeja Ķīnas augušajai ietekmei.

Arvien vairāk nostiprinās priekšstats, ka Trampam nebija ne mazākās nojausmas, kādu ķēdes reakciju izraisīs karadarbība ar Izraēlu pret Irānu.

Es domāju, ka Tramps ir vienīgais, kurš absolūti neapzinās vai arī absolūti nesaprot, ko ir izraisījusi ASV militārā agresija pret Irānu. Vai nu Tramps ir atlaidis padomniekus, kas varēja brīdināt, piemēram, par augstām naftas cenām, vai arī padomdevēji vienkārši netika uzklausīti. Ja pirmajā reizē, veicot triecienus konkrētiem objektiem, ASV netika ierautas ilgtermiņa militārā konfliktā ar Irānu, tad Trampa otrais lēmums izvērst jau visaptverošu militāro kampaņu pret Irānu, veltot tam nozīmīgus ASV militāros resursus, ir ievilcis ASV un tās resursus ilgtermiņa izaicinājumā gan ASV budžetam, gan ASV militārajām, politiskajām, ekonomiskajām un diplomātiskajām spējām panākt savus mērķus Tuvajos Austrumos tā, lai pēc militārās kampaņas būtu stabilitāte un mazāk drošības risku gan pašām ASV, gan tās sabiedrotajiem.

Vai nebūs tā, ka vidustermiņa vēlēšanu rezultāti ASV nebūs labvēlīgi Trampam, jo viņš ir lauzis solījumu neiesaistīties jaunos konfliktos un nav izskaidrojis ASV sabiedrībai, kādēļ notiek šī karadarbība. Protams, ka "Make America Great Again" (MAGA) piekritēji par Trampu celsies un kritīs, bet kā ar pārējo sabiedrību?

Es domāju, ka tā MAGA atbalstītāju daļa, kura klausījās Trampa solījumos, ka tiks samazinātas degvielas cenas, ir vīlusies ASV prezidentā. Es domāju, ka tā MAGA atbalstītāju daļa, kura bija pieradusi pie spekulācijām kriptoaktīvu tirgos, ir vīlusies Trampā. Es domāju, ka tā sabiedrības daļa, kura rēķinājās ar kaut vai minimālu atbalstu veselības aprūpē un ekonomiski neaizsargātajiem, ir vīlusies. Es domāju, ka vīlusies ir liela daļa ASV sabiedrības, kam patika Trampa solījums neievilkt ASV nevajadzīgos karos.

Vienlaikus ir pilnīgi skaidrs, ka ir daļa sabiedrības, kura atbalsta agresīvu ASV politiku pret Izraēlas ienaidniekiem, bet šīs sabiedrības daļas īpatsvars Amerikā sarūk, ņemot vērā to, kādas sekas ir izraisījuši Trampa lēmumi, tieši skarot ASV iedzīvotāju intereses, labklājību un drošību. Jautājums ir, cik ilgi ASV spēs atļauties šādu agresīvu un neracionālu ārpolitiku.

Ir arī ļoti daudz neskaidrību un arvien mazāk teoriju un paradigmu, kā skaidrot to, ko ASV dara vai plāno darīt attiecībā uz saviem sabiedrotajiem un ienaidniekiem.

Kas ir arhitekte Ruta Rinkule, kas Saulkrastu mazdārziņos grib radīt dzīvojamo rajonu