Pirms dažiem gadiem, kad no Gacho pārtapi par Mesu, tev gribējās kļūt nopietnam un svarīgam?

Tas nebija tā – Gati, tev ir 36 gadi, tu vairs neesi bērns, tagad jāuzvedas citādāk... Iekšēji jūtos tāpat kā savos 10 un 15 gados, esmu mūžam bērns, mūžam jauns un ar to lepojos. Tomēr tas bija pārmaiņu laiks – gan manī pašā, gan sabiedrībā un pasaulē. Varbūt arī lūzuma punkts manā dzīvē. Tas, ka sāku strādāt pie Mesas projekta un ar tādām, teiksim, nopietnām, atklātām dziesmām, noteikti bija brieduma pazīme.

Vai tajā laikā kaut kas nopietns notika arī tavā dzīvē?

Ja nestrādāju ar sevi un apkārtējiem, jūtu, ka iestājas rutīna, kaut kas stagnē. Bet es neteiktu, ka notika kaut kas ļauns. Gadi darīja savu. Kas ir galvā jaunietim – ballītes, izklaides... 25 gadi varbūt ir pārējais posms, bet, kad tev jau ir 30 plus, tu jau uz dzīvi skaties citādāk. Tāpēc arī kardināli atšķiras tēmas, par kurām runāju. Ja es turpinātu dzīvot tāpat kā pirms tam, ar mani kaut kas nebūtu kārtībā.

Man vairākkārt bijis jāizvēlas starp lielu materiālu ieguvumu un radošumu, iekšējām sajūtām. Gacho projekts vairāk bija tendēts uz jauniešiem, ballītēm, tajā virmoja prieks un sajūsma... Taču vienā brīdī sapratu, ka gribu kaut ko citu, un tas bija Mesa. Tad no savas superkomforta zonas, kas bija Gacho (trīs ļoti labi apmaksāti koncerti nedēļā), lēcu bedrē, kurā nav auditorijas. Mesas mūzika, kuru radu šobrīd, ir hiphops, reps, kuram Latvijā bija mazs klausītāju loks.

Vai tad Gacho nedarīja to pašu?

Nē, tā vairāk bija deju mūzika, meinstrīms, to ēda visi jaunieši, bija priecīgi, tu biji stilīgs... Un tad es ielēcu melnā bedrē, kurā ir krietni mazāka auditorija. Tagad tā ir izaugusi simtkārt.

Trīspadsmit tūkstoši Arēnā...

Pat vairāk (Smejas.). Sēdējām ar menedžeri, un teicu: “Viss, vecīt, es gribu kaut ko citu. Īstu hiphopu ar jēgpilnām dziesmām, lai nodotu cilvēkiem mesidžu.” Par to, kā jūtos. Caur dziesmām es sevi mācu. Nav jau tā, ka visu, ko esmu izteicis, arī piepildu. Es sevi stimulēju, ārstēju, un arī klausītājs atrod ko noderīgu.

Menedžeris tev noticēja vai mēģināja pierunāt...?

Man ir ļoti paveicies ar menedžeri, esam kopā jau vairāk nekā 10 gadus, viens otram ticam. Vados pēc formulas, ka labu mūziku, labu produktu agri vai vēlu novērtēs. Katrs var pateikt – mana dziesma ir vislabākā! Bet kāpēc viņu neklausās? Tas atkarīgs arī no tā, kā tu proti pārdot, iepakot. Cilvēkiem par Gacho ir stereotips kā par ko dullu, traku, superaktīvu, bet Mesa ir inteliģentāks, nosvērtāks, jēgpilnāks.

Tev kā māksliniekam jādara tas, ko jūti; tas ir pirmais likums, nevis nauda?

Tā ir. Ja dari to, ar ko nejūties labi, tu sevi grauz. Man nauda nav tik svarīga, es vairāk gribu sajust dzīvi.

Kura bija pirmā Mesas dziesma?

Prāta rēbuss 2015. gadā, tad vēl taustījāmies, nebijām sapratuši tematiku. Bet cilvēkiem iepatikās, lai arī tā bija smagnēja, alternatīva, sociāla. Vēlāk tādas dziesmas tapa cita pēc citas, mums bija mērķis nomainīt auditoriju – uz pieaugušāku.

Varbūt auditorija izauga kopā ar tevi?

Noteikti! Viena daļa bija izaugusi, tagad viņi uz koncertiem nāk ar bērniem. Hiphops Latvijā ir sen, bet tik augstā līmenī, kādu esam sasnieguši ar Mesas projektu, tas nav bijis nekad. Tas ir fenomenāli, ka cilvēki, kuri nezina, kas ir hiphops kā kultūra, reps kā forma, par to ceļas un krīt.

Slavens reperis ir kā ielu sludinātājs, uz viņu skatās varbūt ne gluži kā uz Dievu, bet kā uz tā pārstāvi, mācītāju, gan.

Protams, repa mūzikas pamatā ir propaganda un sludināšana ar mērķi, lai iespējami vairāk cilvēku dzirdētu tavu sacīto. Vai nu lai saliedētu, vai kā citādāk...

Aizrautu ar kādu ideju?

Jā, un lai par kaut ko informētu. Es ticu Dievam, esmu kristīts, un manās dziesmās bieži ieskanas... šī tēma.

Kādā dziesmā tu saki – kad ir slikti, mēs lūdzam Dievam palīdzību, bet par to, ka ir labi, paldies nepasakām.

Tāda diemžēl ir cilvēka daba. Kādā no jaunajām dziesmām runāju par mūžīgo riteni, skriešanu – tu strādā, strādā visu laiku, domā tikai par rītdienu, bet par šodienu esi aizmirsis – “pilna Rīga baznīcu, bet nekad nav pa ceļam”. Vienmēr atrodas kāda atruna, lai neieietu. Zini, es bieži cīnos ar saviem tarakāniem, dēmoniņiem... Bet cilvēki tādi ir, nevar pārmest, ir jāstrādā, jāpelna, jāgādā par ģimeni. Kā esmu teicis dziesmā, “darbam laiks atradās, bet dzīvošanai ne”.

Tu esi brīvs putns. Skaidrs, koncertam ir jāmobilizējas, bet ikdienā vari atļauties dzīvot savā ritmā...

Es bieži runāju arī par citiem... Kad man jautā, kur smeļos iedvesmu, kā atrodu tēmas, par kurām runāt, saku – no sabiedrības, kurā apgrozos, draugiem, ģimenes, paziņām; tie ir mani trigeri [palaidēji], mazie aizķeres punktiņi, no kuriem iedvesmojos, un galu galā top mans sociālais skaņdarbs. Man ir teikuši – atkal skumīgi... Jā, liela daļa dziesmu ir saldsērīgas. Menedžeris arī saka: “Gati, taisām kaut ko pozitīvu!” Es atbildu: “Esmu tikai par, bet šobrīd es jūtos tā un tā arī gribu izpausties.”

Tev tas ir jāizdzīvo, arī savā dzejā?

Tā ir. Un vēl jo vairāk, ja cilvēkiem tas patīk; tad esmu ļoti priecīgs.

Arēnas koncerta ierakstā redzams, kas ir cilvēki, kuri iet tevi klausīties. Domāju – vari būt lepns.

Un izbrīnīts! Jo zinu, kādi cilvēki bija tajā koncertā. Pat vairāki pilsētu mēri...

Kuriem nebiji aizsūtījis ielūgumus?

(Smejas.) Nebiju gan! Bet, piemēram, Liepājas mērs ir liels Mesas atbalstītājs. Kad iebraucu Liepājā, noteikti ieeju domē, pasēžu, papļāpāju. Koncertā bija spilgtu un veiksmīgu personību, daudz ģimeņu. Skaties un domā – nu, kā esam nonākuši līdz tam, ka cilvēki klausās kaut ko tādu? Savā ziņā tā ir ielas kultūra. Kādreiz mana mamma teica: “Tā taču ir kaut kāda mērkaķu mūzika!” Tagad viņa ir priecīga, ar mani lepojas un mācas no tā, ko esmu pateicis. Jo mēs visi jau savā ziņā cits citu mācām, tā ir domu apmaiņa.

Tu dalies ar savām domām, un kādam tas noder.

Tieši tā. Tā ir tāda skaļa dalīšanās. Viens tur sevi atrod, cits ne – katram savs. Bet par tiem sanākušajiem cilvēkiem – jā, tas man ir liels pārsteigums un lepnums. Lai gan daudzi... nebija atvērušies, sejās bijība – kā man justies? Ko sagaidīt? Skatījos un domāju – viņus ir grūti atvērt. Bet tas ir tikai loģiski, jo daudzi Mesas dziesmas dzirdēja pirmo reizi. Domāju, līdz tam bija jānonāk gan man kā mūziķim, gan cilvēkiem; tu bišķi baidies, tad sāc iepazīt, tausties un tad – hop! – saproti.

Tu kā mākslinieks nedrīksti būt pieticīgs. Tu sevi drīksti saukt gandrīz par mesiju – aicināt muzicēt Vestardu Šimku un Liepājas simfonisko orķestri...

Nu... jā, bet es esmu pieticīgs. Varbūt mana dzīve nav bijusi pati vieglākā. Daudz kam izejot cauri, esmu guvis daudz atziņu. Es visus cilvēkus vērtēju vienādi, uz statusu neskatos, man vienalga – apkopējs vai baņķieris. Zinu, kur esam bijuši, kur esam un kur, nedod dievs, varam atkal būt. Runājot par pieticību – esmu pateicīgs Dievam par to, ka nāk man pretī, un to, ko sniedz šī dzīve. Protams, arī par tādiem viesiem – Vestardu Šimku, Igo...

Jumpravu.

Jā! Man ir ļoti liels prieks, ka bija iespēja ar viņiem sadarboties. Zini, viņi neiesaistītos, ja redzētu, ka otrā pusē ir pilnīgs... Bet, ja viņi redz, ka var iznākt kaut kas jēgpilns un noderīgs, tas ir brīnišķīgi. Ne velti izvēlējos tieši šos māksliniekus. Es neskatos uz viņu popularitāti, bet gan uz personību.

Kādā klipā Egons Dombrovskis un Rēzija Kalniņa absolūti lakoniskā interjerā izspēlē tavu dziesmu.

Viņi fantastiski pastrādāja! Kad viņus uzrunājām, abi bija ļoti priecīgi – klausījās dziesmu un baigi fanoja: “Tas ir par mani! Nē, par mani!” Ienācu klipa filmēšanā, skatos – abi divi kliedz! Nevis viens uz otru, bet katrs ķērc savā stūrī... Prasu producentei: “Kas notiek, sastrīdējāties? Kāpēc tāds bardaks?” Viņa: “Nē, mums ir 10 minūšu pauzīte, un viņi uztur mundrumu, lai neizietu no tēla.”

Neko neteicis, aizlaidos. Viņi tā filmēja visu dienu. Tas, starp citu, ir mans dārgākais klips, neskatoties uz to, ka tur nekā nav – galds un divi aktieri... Rēzija un Egons strādāja gandrīz par velti. Teica – uztveriet to kā dāvanu. Rezultāts man patika – klips kā īsfilmiņa, kas papildina dziesmu.

Tas bija par tavām attiecībām, pieredzi?

Nu... jā, tā ir mana pieredze. Bet tā ir daudziem – kas mīlējas, tas ķīvējas (Smejas.). Mēģināju to parādīt caur dziesmu. Man ir tā – ja sastrīdos, pie sevis domāju – kāpēc tu tērē laiku? Rīt taču viss atkal būs kārtībā! Nav variantu – jābūt! Ja ir kāda problēma, mēģinu to risināt racionāli, nesarežģīt.

Pirms gadiem desmit es teiktu: “Nē, man ir taisnība!” (uzsit pa galdu) un stūrgalvīgi turpinātu uz to pastāvēt, tagad mēģinu atrast kompromisu. Ar domu, ka mums taču jādzīvo kopā, netērējam laiku lieki. Tur viss ir kā dzīvē – pirmais pantiņš par strīdēšanos, otrais – par izlīgšanu. Mesas dziesmās es sākumā...

... radi konfliktu?

Jā (smejas), atklāti pasaku. Un tad mēģinu to risināt, panākt pretī, labot situāciju.

Viens no taviem tetovējumiem ir “mīlu mīlēt”. Bet vai tu proti mīlēt?

Ļoti labs jautājums, līdzvērtīgs tam – vai māki dzīvot, vai zini, kā pareizi jādzīvo? Es gribētu atbildēt, ka protu mīlēt. Bet domāju, ka pareizās atbildes nav. Jācenšas, bet, māki vai nemāki, tas ir cits jautājums. Tetovējums simbolizē to, ka es mīlu visu, kas ar mani notiek, ar ko esmu saistīts, – ģimeni, darbu, hobijus. Un mīlu to mīlēt. Visa mana dzīve ir balstīta uz sajūtām un mīlestību. Tas mani uztur pie dzīvības, caur to es jūtu, ka esmu dzīvs.

Tev ir draudzene?

Jā!

Esi teicis, ka tev bijušas ilgas attiecības. Tās beidzās?

Nu... Patiesībā esmu attiecību cilvēks, bet kaut kā nav iznācis. Viena draudzene aizbrauca mācīties uz vienu valsti, otra – uz citu. Man ir bijušas tikai vienas sliktas attiecības, tādā grūtā posmā. Šobrīd esmu silti nobāzējies, ar gaišu skatu nākotnē. Pagaidām viss ir labi. Man laikam ir tas vecums, kad saprotu, ko vēlos, tikai jāmēģina piepildīt.

Un ko tu vēlies?

Es vēlos bērnus. Ne tāpēc, ka pienācis tāds vecums vai ka tas būtu obligāts pienākums.

Vēlos, lai bērni izdzīvo to, ko esmu jutis es. Gribu viņiem dot vairāk, nekā bija man. Tā bieži saka – piepildi savus sapņus caur bērniem, bet ne tikai tāpēc. Gribu sev blakus līdzīgi domājošu cilvēku. Gribu kādu darīt laimīgu, rūpēties.

Mēģini pierunāt draudzeni?

(Smejas.) Nav jāpierunā. Viss ir kārtībā, viss notiek.

Tu uz pasauli skaties labvēlīgi...

Es vienkārši tāds esmu, nekad neesmu izlicies. Man viens no svarīgākajiem punktiem ir, lai cilvēks ir cilvēcisks. Nereti cilvēkiem liekas, ka esmu neaudzināts razbainieks, bet...

Kā ir patiesībā?

Nekad neesmu slēpis, kā jūtos, ko domāju. Tas ir nācis spontāni. Nekad neesmu izlicies par kādu citu.

Esi bijis tiešs un atklāts – arī skolā?

Jā, tur varbūt man tas nenāca par labu (smejas), ietekmēja sekmes, attiecības ar skolotājiem, klasesbiedriem. Bija bravūrība, tiešums, bet nekad neesmu bijis ļauns vai darījis kaut ko kriminālu, tikai spontāni atklāts. Tagad, protams, ir citādāk – septiņreiz nomēri un tikai tad griez... Līdz 11 gadu vecumam dzīvoju Čiekurkalnā pie vecāsmātes un vecātēva, un visi mani draugi bija tur. Mācījos 99. vidusskolā, Tallinas un Barona ielas stūrī, tad atkal citā skolā, pēc tam – vēl citā... Kādās četrās vai piecās.

Vecvecāki grožus palaida vaļīgāk, nekā to būtu darījuši vecāki?

Vecvecāki vienmēr palaidīs vaļīgāk. Viņi tos savus mazbērnus mīl.

Tas ir lāča pakalpojums.

Jā, taču, manuprāt, bērnība tik un tā bija ļoti krāšņa. Ja nebūtu problēmu ģimenē, vecāku šķiršanās, tā būtu vislabākā bērnība. Tu visu laiku esi ārā, visu ko dari... Domāju, tagad bērni nevar izdzīvot pat pusi no tā, ko izdzīvojām mēs. Nelaidīs taču piecgadīgu kaut kur vienu pašu... Un tas ir saprotami, jo mašīnu uz vienas ielas kļuvis divdesmit reižu vairāk.

Diemžēl pasaule sagājusi šķībi, visas kriminālās lietas... Es jau kopš mazotnes biju uz ielas, piecgadīgs vizinājos tramvajam astītē. Šo un to čiepām, arī krāsaino metālu, pārdevām. Traka, aktīva, interesanta bērnība. Es maziņš pie Brāļu kapiem tirgoju puķes, pelnīju naudu. Svešā dārzā nosper gurķus, atnes mājās. Kur dabūji? Draugs iedeva. Arī tur ir savs šarms.

Esi teicis, ka pamēģināji visu Mendeļejeva tabulu.

Laikam par daudz atklāti pateicu... Visu ne, goda vārds! (Smejas.)

Dziesmā Mantra.

Jā, bet tas bija domāts citādāk – kad esi maziņš, rāpo pa zemi un bāz mutē visu, ko zemē atrodi. Man arī draugi ir teikuši: “Kā tu tā – dziesmā pateici par narkotikām?” Saku: “Tā nebija domāts, jūs pārpratāt!” Redz, ja to būtu teicis kāds cits, to tā neuztvertu. Hiphopa kultūra nāk no ielas, un es esmu tās pārstāvis.

Manu dzīvi ir ietekmējuši cilvēki, ar kuriem pavadu laiku. Visas aktivitātes notiek klubos, kur iepazīsties ar nepareiziem cilvēkiem, kuri var uzvest uz viena vai otra ceļa. Ir vairāki iemesli, kāpēc cilvēks uz to iekrīt. Jaunieši vienmēr cenšas kādam līdzināties, nebūt atkritēji. Kādam kaut kā pietrūkst, prasās padarīt košāku ikdienu.

Man atpazīstamība pavēra visas durvis, viss bija kā uz paplātes, visi gribēja draudzēties, un viss bija pieejams gandrīz par velti. Neslēpju, ka esmu pamēģinājis, un to nožēloju. Tad kādā brīdī tas sāk traucēt – tādā miglā smadzenes ne visai strādā, arī sportā jūties vājāks. Galvā tāda kā vate.

Protams, tas ietekmē arī attiecības. Jautājums – vai abi esat tādi... Man nebija blakus cilvēku, kas spētu to īstajā brīdī pamanīt. Vecāki nebija tik zinoši. Tagad mūzika un ģimene man ir krietni svarīgāka par izklaidi. Nav nepieciešams neko lietot, lai būtu priecīgs un laimīgs.

Tu tajā laikā dzīvoji ar mammu?

Jā, un pēc tam viens. Mamma nekad nebija ar to saskārusies, nepazina simptomus, viņai varēja viegli iestāstīt, ka esi noguris. Es vecākiem nepārmetu un nesaku, ka viņiem tādas lietas būtu speciāli jāstudē. Taču tas, ka vecāki tam neseko līdzi un nepamana, ir viena no problēmām.

Droši vien par to ir jārunā. Tagad tas ir aktuāli daudzu vidusskolēnu vecākiem.

Protams, jārunā pēc iespējas vairāk, jāpanāk draudzīgas attiecības. Ja bērnam būs bail par kādu tēmu runāt ar mammu, viņš aizies pie tēta. Vai otrādi. Nevis – ai, tu taču par to neko nezini, negribu ar tevi runāt! Un atmet viens otram ar roku.

Pusaudzis (un jaunietis) ir stūrgalvīgs, vecāki nospriež – nejaukšos viņa darīšanās, viņam šodien slikts garastāvoklis... Domāju, vienam ar otru ir jārunā kopš bērnības, jāpanāk draudzīgas, atklātas attiecības. Tas nākotnē atmaksāsies. Jo bērns grib padomu, viņam to vajag. Man tā nebija, un es kādā posmā salūzu.

Tevī atradās spēks pašam sevi izvilkt no tā ārā?

Sakārtoju prioritātes. Uzdevu sev jautājumus. Vai dzīve ir tukša ballīte, kurai nav nākotnes, “draugi” nāk un iet, un svarīgi ir tikai tas, kas notiek šobrīd? Vai tu apzinies, ka tam nav nekādas vērtības? Sāku strādāt pie sevis.

Vai lēkšana ar velosipēdiem un no balkona arī nav apziņas mainīšana?

Noteikti, bet mainīt apziņu varbūt nemaz nav tik slikti. Jautājums – kādā veidā tu to dari, un kāds ir rezultāts. Jā, esmu adrenalīna cienītājs. Kā jau teicu – gribu sajust dzīvi. Man ir paticis lēkt, skriet... Ja es jaunībā būtu ticis kontrolēts un disciplinēts, noteikti būtu ļoti labs sportists.

Ja kāds tevi būtu aizvedis uz treniņiem?

Jā... No tēva puses visi ir riteņbraucēji, čempioni, no mātes puses – gleznotāji. Man bērnībā bija labi rezultāti riteņbraukšanā, bet likās, ka gribu kaut ko citu. Ja man būtu paskaidrots, ja parunātos...

Tad mums varbūt nebūtu tevis kā mūziķa.

Varbūt, jo visam ir sava vieta un savs laiks. Par lēkāšanu – tās ir sajūtas, adrenalīns, ļoti liela uzticība sev un faniem. Kā cilvēks var lēkt iekšā, nebaidoties savainot sevi un citus; tā ir ļoti liela sadarbība, atdeve. Tev faniem jāuzticas tik ļoti... Par 98% jābūt pārliecinātam, ka viss izdosies, tik ļoti jānozombē tie cilvēki, viņiem par tevi jābūt tādā sajūsmā...

Lūk, par to ir runa – ka arī adrenalīns sazombē.

Protams! Bet viņiem tik ļoti patīk tava mūzika, tas, kā tu izpaudies, kā ar viņiem runā, ka viņi ir atvērti un pretimnākoši visam, ko tu lūdz; tas ir noteikts līmenis, kas jāsasniedz. Es nekad nelēktu cilvēkos uz dullo. Pa visiem šiem gadiem, cik esmu lēcis, – no skatuves, balkoniem, jumtiem –, tikai vienu reizi puisis atrakstīja: “Uhū, es izsitu zobu!” Un vienam bija salauzts pirksts. Bet es divdesmit gadu laikā esmu lēcis simtiem reižu. No tā kaut ko ieguva visi – emocijas, piedzīvojuma sajūtu... Man un tiem cilvēkiem paliks siltas atmiņas, ko pastāstīt draugam un bērnam.

Tu bērnam to stāstīsi...?

Viņš visu redzēs jūtūbā! (smejas) Bet noteikti stāstīšu, viņš zinās visu.

Būsi atklāts, runāsi arī par savām kļūdām?

Noteikti. Galvenais ir apzināties, ka esi kļūdījies, un izpratne, vai tas ir labojams. Ir lietas, par kurām maksāju tagad, – studēšana, mācīšanās, ko agrāk neuztvēru nopietni... Tagad tam jāpievērš vairāk laika. Man ir pirmā līmeņa augstākā izglītība uzņēmējdarbībā un vadībā.

Tas palīdz menedžmentā?

Tas vispār palīdz kustināt smadzenes. Savā ziņā esmu baigais filozofs, iekšēji sakārtoju teikumu, saprotu, ka to var pateikt dažādi. Man patīk domāt par to, ko saku. Tas varbūt bišķiņ bremzē manu valodu, tāpēc es runājot bieži raustos. Reizēm tas tracina, gribētos izteikties plūstošāk...

Politikā neesi aicināts? Reperis būtu noderīgs.

Vienu reizi esmu aicināts, bet apzinos, ka katram ir sava vieta un jādara tas, kas padodas. Apzinos, ka neesmu ne tik zinošs, ne izglītots, un Latvijas sabiedrība mani noēstu bez sāls. Zinām, kas tā par bedri, neesmu tam gatavs. Tas ietekmētu arī manu mūziku. Raimonds Pauls bija tur iegājis... (Smejas) Viss tiek malts un bradāts. Es ietu, ja būtu taisna tiesa. Visam. Diemžēl mēs nedzīvojam tādā pasaulē.

Tu vairāk vari izdarīt no skatuves.

Protams! Latvieši ir kūtra, bailīga, mūžam bradāta tauta. Kamēr nenotiek kaut kas pavisam traks, sēž savā komforta zonā, spaida TV pulti vai kaut ko paraksta internetā. Man žēl, varbūt citā valstī visi jau sen būtu izgājuši ielās – cik var pazemot un ņirgāties... Bet, ja cilvēks neiet, tad jau laikam viņam viss ir labi.

Tu esi nodarbojies arī ar labdarību. Tie, kas pērk tavu albumu digitālā formātā, zina, ka tā nauda aiziet uz Pogu, bērniem ar kustību traucējumiem?

Jā. Man ar labdarību ir arī sāpīga pieredze. Bieži piedāvā piedalīties pasākumos, es, labu gribēdams, piedalos, bet beigās nesaprotu, kur tā nauda aiziet. Jau sen gribējām ziedot, domājām – darīsim paši, bet tad jātaisa lapa, jāņemas ar grāmatvedību, bankai aiziet komisija, tāpēc piesaistījām ziedot.lv. Viņi par šo ideju priecājās un bija ļoti pateicīgi.

Redzam, ka katrs cents aiziet konkrēta bērna rehabilitācijai. Kad vajadzīgā summa ir savākta, tiek ziņots vecākiem, un bērni var sākt ārstēties. Mums dod smukas atskaites, vecāki raksta un zvana, saka paldies. Tas ir mans lielākais prieks, ka Mesas projekts nav tikai plika mūzika, kaut kāds hits, bet ar superpievienoto vērtību – tad redzi, ka no tās dziesmas esi izžmiedzis visu, tas ir baigais kaifs.

14. februārī uz lielajām skatuvēm ierasts redzēt maigus zēnus. Ko tu darīsi Arēnā – stāstīsi par savu mīlestību?

Interesanti, ka Valentīndiena latviešiem izveidojusies par nacionāliem svētkiem, es uz to skatos ironiski. Kad piedāvāja 14. februāri, ar menedžeri saskatījāmies – tas jau tā kā Donam... Smadzeņojām, vai vajag, bet tad padomājām, ka uz mūsu koncertiem taču nāk ģimenes un pārīši; patiesībā Mesa ir kā moderna tautas dziesma. Un, ja tā, kāda tam nozīme, kurā datumā dziedam? Dziesmas taču ir par mums. Tāpēc Arēnas koncertam arī dots tāds nosaukums – Par mums.

Būs jaunas dziesmas?

Jā, paredzēts pirmo reizi laist pārdošanā jauno – trešo – Mesas albumu.

Kura no dziesmām, no idejām, varētu būt karogs?

Ļoti labs jautājums. Es katru dziesmu taisu kā karogu. Pēc mums man ir mīļa. Par to, kas paliks, par prioritātēm. Vai nu tu koncentrējies uz to, ka jāpelna, jāatstāj aiz sevis kaudze naudas, vai arī ir kaut kas svarīgāks – atmiņu klade, pieredze, kā izaug bērni, emociju spektrs, ko gūsti ceļojot...

Pēc noskaņas albums varbūt būs skumīgs, bet daļa dziesmu noteikti izsauks kādu prieka asaru. Es pats no prieka varu apraudāties – ja skatos drāmas ar sliktām beigām – nu, nepatīkami, bet, ja beigas ir labas, man acīs ir asaras. Tāpat ar dziesmām.

Tad tu Holivudas filmās raudi!

Jā, skatoties stulbas filmas, es bieži raudu! (Smejas.)

Esi teicis: “Es bieži esmu nelaimīgs.” Domāju, reperim jābūt...

Es sevi nesaucu par reperi, laikam par mūziķi. Bet par to, ka reizēm esmu nelaimīgs... Varbūt. Domāju, tik daudz esmu izlaidis caur sevi… Cilvēkam no malas šķiet, ka viss ir labi, bet manī ir tik daudz emociju, es tādu buķeti laižu caur sevi, ka bieži vien pats tajā pazūdu. Taču dziesma Pēc mums ir par laimi. Tas ir atslēgas vārds. Vienam laime ir jauns telefons vai televizors; viņam liekas, ja sakrās naudu un nopirks jaunu mašīnu, tad gan būs laimīgs.

Kad tu pats esi laimīgs?

Darot labu, redzot apkārt laimīgus cilvēkus – pirmām kārtām ģimeni. Mana laime ir sajūtas, ko gūstu no dzīves. Laime neslēpjas plauktos sakrautās mantās, bet izdzīvotajās emocijās, ceļošanā, fiziskā un garīgā sevis sajušanā. Dziesmā saku, ka mana laime ir redzēt pirmo dēla iesisto golu un meitas pirmo deju. Nu jā... Varēju to pateikt arī kodolīgāk, bet – ai, nekas!

Grupas "Ezeri" līderis Miķelis Putniņš: "Mācēt iepirkt pārtiku nedēļai - tā ir pieauguša cilvēka pazīme"