Šosezon RFW atklāja MCouture skate, kas bija viena no apmeklētākajām modes nedēļā un izraisīja milzīgu pircēju interesi. Taču mans pirmais jautājums būs saistīts ar kādu sociālajos tīklos publicētu video: tajā Latvijā pazīstama stiliste pirms skates iepazīstina ar tavu vīru kā zīmola saimnieku un skates galveno sponsoru. Zinu, tas tevi nedaudz saniknoja. Cik svarīgi tev ir ar sieviešu emancipāciju saistītie jautājumi?

Neteiktu, ka mani šī epizode uztrauc šajā kontekstā. Daudz vairāk aizskar tieši stereotipiskā domāšana – ka aiz katra veiksmīga vīrieša noteikti ir vieglprātīga sieviete, kas šķiežas ar viņa naudu. Man bizness, un konkrēti mans veikals, nav izklaide.

Tas ir mans darbs, atbildība par cilvēkiem, kas ir manā komandā. Ar šādām frāzēm, manuprāt, cilvēki šīs lietas mēģina noniecināt. Taču mani absolūti neaizskar tas, ka mans vīrs ir turīgs vīrietis. Zinu, ka viņš vienmēr palīdzēs. Man nav nekādu personisku pretenziju pret dāmām šajā video, izturos pret viņām ar cieņu, bet nezinu, kā cīnīties pret šāda veida domāšanu, pret klišejām…. Tās pieder pagātnei. Mūsdienās sievietes ir pašpietiekamas.

Bez vīra tu būtu spējusi to visu sasniegt?

Tas ir sarežģīts jautājums, jo ir noticis tā, kā ir noticis. Vīrs ne tikai atbalstīja mani biznesā, daudz kas bija viņa iniciatīva. Viņš man noticēja un ar savu uzņēmēja prātu uzreiz saprata, ka man tā nebūs izklaide, uztveršu to kā darbu. Skaidrs, ka viņš arī vēlas, lai neesmu tik aizņemta. Savukārt es cenšos būt mobila un veltīt laiku ģimenei. Tā man ir prioritāte. Esmu gatava slēgt veikalu, lai dotos viņam līdzi komandējumā. Tomēr man ir arī ambīcijas. Sava zīmola izaugsmē ieguldu ļoti daudz laika un enerģijas, pat naktis neguļu, domājot, kā to attīstīt. Kā palutināt savas klientes. Pret to izturos ļoti nopietni.

Un kā izturies pret feminismu?

Tu zini, šobrīd feminisms man nešķiet sexy. Tas ir kļuvis pārāk agresīvs un nepievilcīgs. Pavisam nesen strīdējos ar ļoti tuvu draudzeni. Viņa uzstāja, ka esmu visīstākā feministe, bet es turējos pretī – galīgi tāda neesmu.

Nē, tu vispār neesi feministe.

Strīdējāmies ilgi, un vēl aizvien, kad pieņemu stingru lēmumu, viņa man saka: redzi, tu tagad rīkojies kā īsta feministe! Es iestājos par vieglumu dzīvē. Nepatīk, ja apkārtējiem uzspiež savu dzīves teoriju.

Tieši tā, ir cilvēktiesības, kas nosaka, ka visi esam vienlīdzīgi. Piemēram, ja visiem iedzīvotājiem ir gan pasīvās, gan aktīvās vēlēšanu tiesības, būtu lieki uzspiest sievietēm balsot tieši par sievietēm.

Nesen atgriezos no Maskavas, kur šī tēma kaut kā ārkārtīgi aktualizējusies un, runājot par Oskara balvu, pat smējāmies, ka noteikti starp nominētajām filmām jābūt kādai, kas ar to sasaucas. Es, piemēram, negribētu pelnīt vairāk par savu vīru.

Man patīk pelnīt, bet pelnīt vairāk par vīru man nav nedz vēlēšanās, nedz arī tas ir mans mērķis. Ceru, ka tā nenotiks. Vai pašai pirkt sev dārglietas. Ļoti patīk sajūta, kad vīrs atnāk ar kādu atpazīstamu lādīti rokās.

Vai stāsts par to, ka nevēlies pelnīt vairāk nekā dzīvesbiedrs, nepauž kaut kādus mūsu kompleksus?

Nezinu, varbūt man blakus ir pareizais vīrietis. Būtu kāds cits, iespējams, tā nedomātu. Šobrīd man ir komfortabli sajust viņa spēku un aizsardzību. Es pati galīgi negribētu būt tas spēks, kaut gan apzinos, ka vajadzības gadījumā varētu visu.

Iespējams, šis ir sociālās kultūras mantojums no PSRS laikiem. Kur “ķēkša varēja pārvaldīt valsti”, bet īstenībā sievietes nereti strādāja nepanesami smagu darbu. Tādēļ laikā, kad Rietumu feministes cīnījās par savām tiesībām strādāt ogļu šahtās, padomju feministes iestājās par gluži pretējo. Tu varētu iemīlēties cilvēkā, kas tev vispār neko nedāvina?

Zini, nevarētu. Taču, ja kādā brīdī viņam nebūtu tādas iespējas, es tāpat būtu līdzās un lieliski iztiktu ar to, kas ir. Galvenais ir tas, ka zinu, cik viņam tas vienmēr ir bijis svarīgi. Un kādu prieku viņam sagādā mana reakcija uz pārsteigumiem.

Vispār žēl vīriešu… Taču jāatzīst, ka, salīdzinot ar citām Latvijas It Girls, kas savu dzīves stratēģiju veido līdzīgi – atbilstoši statusam, kas saistīts ar ģimenes stāvokli vai attiecībām, – tu esi ļoti pašpietiekama sava darba jomā. Viena no komerciāli veiksmīgākajām Latvijas dizainerēm, vai ne?

Domāju, tā tas ir. Protams, maz zinu par citu zīmolu komerciālajiem rādītājiem, bet mēs strādājam ar diezgan lielu apgrozījumu.

Kā vispār rast motivāciju kaut ko darīt, kad tev dzīvē viss ir ļoti labi?

Teiciens “dulla galva kājām miera nedod” ir par mani. Nevaru iedomāties sevi sēžam mājās un neko nedarām. Tāpat nesaprotu, kā cilvēks var garlaikoties. Manā apziņā nav tāda jēdziena. Pat īpaši jācenšas atrast laiku pabūt vienai – esmu cilvēks, ar kuru man pašai ir ļoti ērti.

Vai nav tā, ka tev šobrīd mode labi padodas, viegli iet no rokas?

Jau no pašas pirmās kolekcijas jūtos kā savā vietā. Skaidri zinu, ko daru, ir izpratne, kālab. Apkārt ir domubiedri. Ikvienu savu klienti cienu un mīlu. Arī tās, ko personīgi nepazīstu, bet redzu valkājam MCouture drēbes. Ikviens apģērba gabals ir gājis cauri manām rokām, katram esmu veltījusi savu uzmanību.

Manuprāt, tavs zīmols runā ne tik daudz par dizainu, cik par tavu estētikas izpratni, sievišķības redzējumu. Pat tā devīze – sievišķīgi, karaliski, pārlaicīgi. Kā tu pati izproti sievišķību, un kādēļ tev ir tik svarīgi to kultivēt?

Sievišķība – tā ir inteliģence, manieres un tikumība. Sieviete var nebūt akadēmiski izglītota, bet kaut cik plašam redzeslokam jābūt. Neciešu sieviešu stulbumu un skaudību. Sievišķība var ietvert romantismu, taču var arī to neietvert. Es, piemēram, neesmu sevišķi romantiska, bet man ir svarīgi rituāli. Lai cik banāli tas kādam šķistu, domāju, sievietei ir jārada skaistums un jāprot to izstarot uz āru.

Estētika man ir ļoti svarīga. Ja redzu ko neglītu, varu sākt raudāt. Man galīgi nepatīk šobrīd aktuālā neglītā mode. Ja cilvēkiem ir iespēja labi izskatīties, viņu pienākums ir to darīt. Pilnīgs tabu man ir sieviete, kura dzer alu. Jebkuru, no jebkuras glāzes. Reiz savam brālēnam teicu: nekad neuzsāc attiecības ar meiteni, kas dzer alu! Viņš vēl nesen man atzinās, ka šis padoms joprojām stingri iesēdies viņa apziņā. Glāzīti auksta degvīna var pieļaut, bet alu ne.

Tavās kolekcijās ir ļoti daudz atsauču uz padomju laiku, 70. gadiem. Un tā sievišķība, ko šobrīd apraksti, man atgādina Eldara Rjazanova filmu varoni, kas jebkurā dzīves situācijā ir spējīga izteikt savas jūtas ar kādu no krievu dzejnieces Marinas Cvetajevas rindām. Pat tava krāsu gamma ir no turienes...

Krāsas man ir ļoti svarīgas. Ar neierastām, negaidītām toņu kombinācijām nereti paužu savu radošo būtību. Dažkārt sevi pat jāpiebremzē. Pēdējā kolekcijā mans dumpinieciskums izpaudās piedurknēs. Taču es nekad nespētu veidot uniseksa kolekciju. Man pusaudžu gados bija ļoti daudz kompleksu, nesapratu, kāpēc tik ļoti patīku puišiem. Šobrīd esmu pilnīgā harmonijā ar sevi un savu dzimumu.

Labi izskatīties ir svarīgi?

Man – jā. Brīnos, kad sievietes sūdzas, ka apģērbs nav komfortabls. Ka kleita nav ērta. Dažreiz vajag pieciest – mēs taču esam sievietes! Dažreiz vajag turēt muguru taisnu skaistā žaketē vai padomāt par gaitu svārkos ar šķēlumu.

Vajag, ja?

Man šķiet, ka jā. Nav pareizi valkāt tikai to, kas ir komfortabls, manuprāt, tas pārāk atslābina.

Vai vienmēr esi zinājusi, ka būsi dizainere?

Nē, es to nezināju un pat nedomāju par to. Biju ļoti apzinīgs bērns, ļoti daudz laika veltīju savām domām. Un man nebija tāda uzstādījuma, ka visi kaut kur tiecas un tāpēc arī man vajag. Zināju, ka pienāks laiks un viss notiks. Šobrīd man ir pilnīga pārliecība par to, ka esmu pareizajā vietā, ka mans vīrs blakus ir īstais cilvēks.

Šis nenovērtējamais stāvoklis, kad tu saproti, ka neko citu savai dzīvei iedomāties nevari. Man tas ir svarīgi. Gadās taču satikt cilvēkus, kuriem it kā ir ģimene un bērni, bet viņi nejūtas piepildīti un visu laiku svārstās un turpina kaut ko meklēt, kaut kur traucas.

Tu bieži saki, ka tev uznāk depresija?

Jā, es pret to izturos ar nelielu humoru un pat saucu nevis par depresiju, bet dépression. Tādi brīži, kas saistīti ar laika apstākļiem vai hormonālo fonu, bet ļoti īslaicīgi.

Kāds tavā skatījumā ir cilvēks, kuram ir savs stils?

Cilvēks, kas ir harmonijā ar sevi, saprot un sajūt sevi. Krāsas un stila izjūta nav dota ikvienam. Savā darbā ar to sastopos ļoti bieži. Taču tā nav viņu vaina.

Bet daudzi šo estētisko pasaules uztveri neuzskata par vērtību?

Jā, un viņi izvēlas paslēpties aiz kāda slavena zīmola, teiksim, Dolce&Gabbana vai Dior, total look. Viss, tu esi aiz svešas gaumes vai populāra vārda, tu it kā sevi pasargā. Veidot pašam savus apģērba salikumus – tas prasa zināmu drosmi, jo tad tu atveries, arī kritikai. Taču stils – tas ir viss cilvēks kopumā, arī viņa dzīvesveids. Dažreiz, redzot slavenību, kas man estētiski ļoti tuva, baidos dzirdēt viņu runājam, jo baidos vilties.

Neuzstāju uz spēju piedalīties dziļi filozofiskās diskusijās vai no galvas nosaukt visus Mendeļejeva tabulas ķīmiskos elementus. Ne par to runa! Cilvēka stils izpaužas arī viņa mijiedarbībā ar apkārtējo pasauli. Viņš vienmēr paliks uzticīgs sev. Ārējais tēls un dzīvesveids ir viņa būtības turpinājums. Ir tāds mākslinieks Dmitrijs Gutovs, viņš visu laiku valkā oranžu polo kreklu. Man tas ļoti imponē. Viena mana draudzene pati atzīst, ka ne sevišķi labi izjūt krāsas, tāpēc vienmēr ģērbjas vienā krāsā. Piemēram, ja mugurā ir zila žakete, arī viss pārējais būs zils. Man tas šķiet ļoti stilīgi.

Man galīgi nepatīk šobrīd aktuālā neglītā mode. Ja cilvēkiem ir iespēja labi izskatīties, viņu pienākums ir to darīt.

Ko cilvēks ar stilu, tavuprāt, nekad nedarītu? Piemēram, viņš nekad neapmeklēs Tiso kundzes muzeju, nedzers siltu šampanieti un neēdīs no plastmasas šķīvjiem mājās...

Jā, nekad. Kaut gan pirms gadiem divdesmit šajā muzejā esmu bijusi. Vai redzi skaistu, nevainojami ģērbtu sievieti, un pēkšņi viņa saka: “Melnais kvadrāts – tā nav māksla, es pati tādu varētu uzzīmēt!” Šajā brīdī vienkārši nolaižas rokas. Vai mēra izjūtas trūkums. Cilvēks ar stilu nekad neprātīgi nedzīsies pakaļ modei. Savukārt piedauzība ir stila pretstats, un tā vienmēr ir saistīta ar neizpratni vai neizglītotību. Vīrietis pavisam īsos šortos pilsētā ir tikpat nepanesams kā tas, kurš pilsētā valkā polo kreklu ar paceltu krādziņu. Tas domāts golfa spēlei.

Šobrīd pasaulē cilvēki, kam svarīga ikdienas estetizācija, nonākuši starp diviem dzirnakmeņiem – tas ir gan pagātnes, gan nākotnes spiediens. Pirms trim gadiem pirmo reizi vēsturē par ASV prezidentu ievēlēja džentlmeni bez stila, bet Terēzi Meju ar viņas ādas-bikšu-geitu un nevainojamo retorikas mākslu ir nomainījis Boriss Džonsons. No otras puses, ir Grēta Tūnberga un citi jaunieši, kuri uzstāj uz ilgtspēju, kas var kļūt par modes slepkavu, un kritizē patērēšanu kā tādu. Notiek virzība uz radikāli labo vai kreiso pusi. Vai, tavuprāt, nebūs tā, ka pavisam drīz mēs ar tevi – ar savām iestīvinātajām linu salvetēm, svaigo ziedu vāzēm un vintāžas Dior kleitām – kļūsim par pagātnes reliktiem?

Zini, esmu pārliecināta, ka patērēšana mūsos ir iekodēta. Vismaz manai paaudzei. Bet cilvēki, kas dzimuši pēc 2000. gada, ir pilnīgi citādāki. Viņi visā dalās. Gatavi pat dalīties ar apģērbu, nomāt mašīnas, pulksteņus... Nesen izlasīju rakstu, kas bija veltīts dalīšanās ekonomikai, – pārsteidzoši, cik liels ir nomāto lietu īpatsvars ekonomikā. Viņi jebkuru īpašumu uzskata par apgrūtinājumu. Ar mani ir pilnīgi citādāk, esmu 80. gadu bērns. Nesaprotu, kā var nomāt apģērbu vai dārglietas. Maksimums – ka īrē dzīvokli. Bet nevaru iedomāties, kā var dzīvot šodien un nepatērēt. Neticu, ka drīzumā kaut kas notiks ar buržuāzisko sabiedrību, buržuāzisko morāli un vērtībām.

Šīs morāles pamatvērtības vēsturiski ir brīvība, vienlīdzība, brālība. Patērēšana ir tikai blakus efekts. Bet ikreiz, kad tiek runāts par koplietojamo īpašumu, komūnām, ikdienības vienkāršošanu vai gluži pretēji – par tradicionālajām vērtībām –, turpat līdzās ar neredzamu tinti aprakstītas masu represijas, koncentrācijas nometnes un citas lietas, ar ko tik dāsni mūs apveltīja 20. gadsimts... Mūsu mīļais Dmitrijs Bikovs saka: patērēšanā arī nav nekā slikta, ja to uztver tikai kā posmu cilvēces attīstībā, kas novērš to no zvērībām. (Dmitrijs Bikovs ir krievu dzejnieks, rakstnieks, projekta Pilsonis dzejnieks autors. – Red.)

Runājot par patērēšanu, mani uztrauc doma par to, ka mēs izsviežam tik daudz ēdiena, kamēr ir cilvēki, kas cieš badu. Cenšos tajā dalīties, un, manuprāt, būtu labi organizēt ēdienu bankas, kas lieko novirzītu turp, kur tas vajadzīgs. Kad dzīvojām vecpilsētā, visu, ko nepaspējām apēst, mēdzu nest bezpajumtniekiem. Pie vienas vecmāmiņas biju pieradusi, diemžēl viņu vairs nesastopu. Bet ikreiz, kad jāizmet ēdiens, pārdzīvoju.

Zinu, ka tev ļoti tuva 20. gadsimta sākuma krievu kultūra. Kurš ir tavs mīļākais personāžs?

Noteikti Sergejs Djagiļevs, jo balets man šķiet estētisma augstākā pakāpe. Viņš krievu baletu padarīja par pasaules mēroga mākslas mantojumu. Mani aizkustina tas, cik pašaizliedzīgi viņš ieguldīja mākslā visus savus līdzekļus un spēkus.

Bet runājot par krievu avangarda mākslu?

Kazimirs Maļevičs, man patīk viņa harizma un līdera iezīmes.

Esi pilnībā integrēta krievu kultūrā un vienlaikus – Latvijas pilsone. Kā tu sevi izjūti pati, ja vispār piešķir nozīmi etniskajai identitātei?

Tai drīzāk nav nozīmes manā dzīvē, bet sevi izjūtu kā Eiropas cilvēku. Ne krievieti, ne latvieti, iespējams, Latvijas krievieti, bet visskaidrāk apzinos sevi kā piederīgu Eiropas kultūrai. Lasu pārsvarā krieviski, varu mazliet palasīt Ficdžeraldu angļu valodā, bet tikai to, ko esmu jau lasījusi krieviski. Vislielāko baudu man sagādā tieši ceļojumi pa Eiropu.

Nav pareizi valkāt tikai to, kas ir komfortabls. Manuprāt, tas pārāk atslābina.

Krievijā tu varētu dzīvot?

Domāju, ka ne. Ja rastos tāda situācija, protams, spētu piemēroties. Taču dzīvot es vēlos tikai šeit – Eiropā.

Krievija tavā skatījumā nav Eiropa?

Ne gluži.

Dzīvot Latvijā tev ir komfortabli?

Jā, ļoti. Ļoti jūtu līdzi mūsu valsts attīstībai un vēlētos, lai tā kļūst par nākamo Šveici. Esmu šeit dzimusi un ļoti jūtu savu piederību šai vietai. Šeit ir man saprotami cilvēki. Tādēļ, jā, es gribētu arī turpmāk dzīvot un audzināt savus bērnus šeit. Protams, ar iespēju daudz ceļot. Pat trīs mēneši bez izbraukšanas man būtu smagi.

Bet kā ar latviešu valodu?

Pilnīgi visu saprotu, varu klausīties radio, lasīt vai skatīties filmas. Bet mazliet kautrējos runāt. Man apkārt ir daudz latviešu, mans vectēvs ir latvietis, un liela daļa ģimenes runā latviešu valodā.

Man dažreiz šķiet, ka krievi nemācās šo valodu, jo tā ir tik nepraktiska – ja nav ikdienā nepieciešama, tad arī gandrīz nekur citur nav lietojama.

Nē, es uzskatu – ja tu dzīvo valstī, tev ir jāzina tās valoda. Nesaprotu krievus, kas ilgus gadus dzīvo Francijā un pat netaisās apgūt franču valodu. Tas pat nav stāsts par cieņu pret valsti, tas drīzāk ir par cieņu pret sevi. Tev ir jāspēj saprast, ko cilvēki tev apkārt runā.

Vai seko līdzi arī tam, kas notiek vietējā politikā?

Nē, dažreiz pat apzināti, lai pasargātu sevi no negācijām. Vēlēšanās nepiedalos, jo līdz šim vēl Latvijā nav bijis tādas partijas, par kuru es gribētu balsot. Es jau tā pārāk daudz domāju un pārdzīvoju. Man ir sakāpināta sirdsapziņa, tādēļ reizēm mēdzu negulēt naktis pat kādu nieku dēļ.

Kā tu tiec ar to galā?

Dzerot baldriāna tabletes.

Tad jau patiešām nieki! Paldies par sarunu!

Mākslinieču duets Ingūna Skuja un Melisa Breidena rīko jaunu izstādi "Samsāra"