Pēdējā laikā arvien biežāk izskan aicinājumi vairāk domāt par tautas sportu un sabiedrības fizisko aktivitāti. Kā LNSC objekti veicina aktīvu dzīvesveidu un sabiedrības veselību, ne tikai profesionālo sportu?

Vismaz Rīgā mēs šo sporta infrastruktūras nepilnību, kas ir veidojusies vēsturiski, mainām. Piemēram, vieglatlētikas manēžu visdrīzāk nebūvētu neviens privāts uzņēmējs, jo tam no biznesa perspektīvas nav racionāla un ekonomiska pamata, tas nekad nebūs biznesa objekts klasiskā izpratnē. Mēs tagad nodrošinām iespēju sportot, jo infrastruktūra ir pamats visam. Protams, ikviens var skriet parkā un nodarboties ar līdzīgām aktivitātēm, bet kvalitatīvām un regulārām sporta nodarbēm ir nepieciešama atbilstoša infrastruktūra.

Vai LNCS nošķir sporta objektus, kuros ieguldījumi atgriežas sabiedrībai, no tiem, kurus valsts uztur galvenokārt stratēģisku vai pat politisku iemeslu dēļ?

Es teikšu, ka uz visiem objektiem var skatīties no abām pusēm. Es pieļauju, ka politiskais konteksts ir domāts par Siguldas bobsleja un kamaniņu trasi. Ir skaidrs, ka neviena šāda veida trase pasaulē nekad nestrādās ar plusiem. Piemēram, Lillehammeres trase Norvēģijā saņem lielāku dotāciju nekā viss LNSC kopā. Arī nekur citur pasaulē trases nedarbojas kā biznesa objekti. Savukārt šos mīnusus mazina, piemēram, to pašu izklaides braucienu organizēšana. Tāpat no trases ēkas 6.stāva ir iespēja ieraudzīt skaistāko skatu uz Siguldu, un tas ir iecienīts tūrisma galamērķis. Līdz ar to, ja mēs par Siguldas trasi runājam ne tikai kā par sporta, bet arī kā par izklaides un tūrisma objektu, tad trases ārzemju braucēji vidēji gadā Latvijā pavada 6500 naktis, kas, pieņemot, ka vidēji viena sportista izdevumi par vienu pavadīto nakti ir 200 eiro, kopā veido ap 1,3 miljonu eiro gadā tiešo ekonomisko ietekmi. Tas ir, neskaitot trenerus un citu pavadošo personālu. Šī ekonomiskā ietekme atsver LNSC gada dotāciju, kas nākamajā gadā būs nedaudz vairāk par vienu miljonu eiro.

Tagad, piemēram, Starptautiskā Kamaniņu sporta federācija ir lēmusi par atļauju starptautisko sacensību apritē atgriezties Krievijas sportistiem. Pasaules kausa posms Siguldā tikko tika aizvadīts bez to dalības, bet vai trase nākotnē spētu pastāvēt bez starptautiskajām sacensībām, ja Krievijas sportisti sacensībās atgriežas, bet Latvija nepiekrīt tos ielaist valstī?

Trasei jebkurā gadījumā būs nepieciešama valsts dotācija. Tad tā vienkārši nāks caur LNSC, un tā jau tad ir mūsu meistarība, kā mēs šo šķērssubsidēšanu nodrošinām. Mūsu pamatuzdevums ir nodrošināt, lai uzņēmuma finanšu situācija ir pietiekami stabila. Ja tā nav, tad mūsu pienākums ir informēt Izglītības un zinātnes ministriju un attiecīgi kapitāldaļu turētāja pārstāvi par to, ka mums pietrūkst resursu, lai nodrošinātu pamatfunkciju. Protams, ka katrs šāds pieprasījums ir nopietni jāpamato ar augstas detalizācijas aplēsēm un plānu, kā stabilizēt finanšu plūsmu nākotnē. Līdz šim visus problēmjautājumus ir izdevies kopīgi atrisināt un ir bijusi ļoti laba sadarbība.

Ja mēs runājam par Krievijas sportistu atgriešanos starptautisko sacensību apritē, tad es to neatbalstu. Mēs arī ilgi cīnījāmies, lai Siguldas trasē Krievijas sportistu vietā piesaistītu citu valstu sportistus un nodrošinātu maksimālu trases izmantošanu. Iepriekš aptuveni 40% no trases laika, kas bija rezervēts treniņiem un sporta nometnēm, veidoja Krievijas sportisti. Mēs esam paveikuši lielu darbu, un tādēļ pašlaik nekādu kritumu vairs neizjūtam, tieši pretēji - 2025. gads Siguldas trasei no noslodzes viedokļa ir labākais, kāds bijis. Tas nozīmē, ka mēs varam iztikt bez Krievijas sportistiem. Ja mums jautā, vai mēs varam iztikt bez Pasaules kausa posmiem, tad tas, protams, būtu izaicinājums. Runa nav tikai par summu, ko mēs iegūstam par Pasaules kausa posmu organizēšanu. Skaidrs, ka trase ir pievilcīga ar to, ka ir iespēja tajā pirms starptautiskajām sacensībām trenēties un organizēt treniņnometnes. Bet, ja būs tādi apstākļi, mēs pielāgosimies un izdzīvosim. Es ticu tam, ka mēs atradīsim veidu, kā tikt galā arī ar šo problēmu, ja jau mēs atrisinājām iepriekšējo.

Ja tomēr Pasaules kausa posmi Siguldas trasē vairs nenotiks, vai ir veiktas aplēses, kādu deficītu finansējumā tas radīs?

To īsti nav iespējams aplēst. Var, protams, atrēķināt trases nomas izmaksas par Pasaules kausa posma rīkošanu, bet tajā pašā laikā neviens jau nesaka, ka to nevar aizvietot ar citiem sportistiem. Piemēram, pie mums šobrīd brauc sportisti pat no Brazīlijas. Līdz ar to vienkārši ir jādomā, kā aizpildīt trases noslodzes laiku.

Tad jūs uzskatiet, ka tas ir reāli, pat ja Sigulda izkrīt no Pasaules kausa sacensību aprites?

Ja tas tā notiktu, tas zināmā mērā būtu mūsu meistarības jautājums, kā to risināt. Es pieļauju, ka tādā gadījumā mums vairāk būtu jāpievēršas izklaides segmentam, piemēram, izbraukumiem ar tā saucamajiem ziemas "vučko". Tāpat lielākas iespējas tad pavērtos jauniešu sportam, jo, protams, ka visiem trases laiku nepietiek, it īpaši sezonas "pīķa" posmos.

Vai valsts šādu trasi ir gatava uzturēt tikai vietējo sportistu attīstībai?

Pasaulē kopumā ir 16 šādi objekti. Līdz ar to mums ir unikāla iespēja izmantot šādu objektu, ieguldot salīdzinoši nelielu summu, jo trases uzturēšanai nepieciešamā dotācija gadā ir līdz 400 000 eiro, turklāt tā ar katru gadu samazinās. Tāpat, pat ja mēs noņemam nost starptautiskās sacensības, ārzemju braucēji būs.

Ja mēs paskatāmies no valstiskā viedokļa, tad tas, ko trase dod Siguldai, Siguldas tūrisma nozarei, nav atsverams. Jūs varat pajautāt Siguldas viesmīlības nozares uzņēmējiem, vai viņi būtu priecīgi, ja slēgtu Siguldas trasi, un es domāju, ka atbilde viennozīmīgi būs "nē". Trases ietekme ir daudz lielāka nekā tikai sports. Ja mēs no trases atteiktos, tad zaudējumi būtu daudz lielāki nekā 400 000 eiro ietaupījums. Turklāt mums ir objekti, kas ģenerē peļņu, no kuriem tad savukārt var veikt šķērssubsīdijas tādiem objektiem kā Siguldas trase. Tā visa rezultātā Siguldas trasei nepieciešamā dotācija ir salīdzinoši neliela, ja to salīdzinām ar vairākām citām trasēm pasaulē vai pat tepat Latvijā esošiem olimpiskajiem centriem, kas saņem finansējumu no pašvaldībām.

Cik lielā mērā tiek izmantota "Daugavas" ledus halle? Lai gan izskan runas par infrastruktūras trūkumu, daudzi ledus nomas laiki tajā, piemēram, dienas vidū, paliek neizmantoti.

"Daugavas" ledus halles piepildījums, mūsuprāt, ir gana augsts. Pieejamie ledus laukuma nomas laiki netiek izmantoti vidēji trīs stundas dienā, un pamatā tas ir laiks, kad bērni iet skolā. Tikko skolās beidzas stundas, faktiski ledus laukuma nomas laiki vairs nav dabūjami. Vai tas ir slikts piepildījums? Es domāju, ka nē.

Līdzīga tendence ir vērojama arī citos objektos, piemēram, vieglatlētikas manēžā, tenisa centrā. Dienas vidus ir loģisks tukšuma brīdis jeb nerentablais nomas laiks, kad bērni ir skolā un pieaugušie darbā. Tālāk mēs dodam priekšroku sporta skolām, lai tās tiek pie pieprasītākajiem laikiem no pulksten 14 līdz 19.

Tikai "Daugavas" manēžai un stadionam ir titulsponsori. Kāpēc šādas intereses nav nedz par ledus halli, nedz Siguldas trasi?

Par ledus halli ir gana liela interese, un mēs esam diezgan tuvu, lai noslēgtu vienošanos. Arī komandu sporta veidu hallei būs titulsponsors, un ir vairāki pretendenti.

Latvijā jau ir precedenti - "Xiaomi Arēna", "Rimi Olimpiskais sporta centrs", "Inbox ledus halle" u.c. -, tādēļ ir tikai loģiski, ka arī "Daugavai" ir savs sponsors.

Tomēr mēs esam arī relatīvi jauni - 2018. gadā uzbūvēja "Daugavas" stadiona centrālās tribīnes, tikai 2023. gadā faktiski pabeidza centrālo laukumu un vieglatlētikas skrejceļu. Tas faktiski ir jauns objekts, un mēs titulsponsoru - BTA - esam dabūjuši pat salīdzinoši operatīvi.

Ar Siguldu ir nedaudz sarežģītāk, jo tur visu laiku notiek Pasaules kausa posmi, kam pašiem ir savi sponsori, un ledū visu laiku ir iegravēts BMW vai kāda cita Pasaules kausa sponsora nosaukums. Tādēļ var veidoties disonanse starp iespējamo trases titulsponsoru un sacensību lielajiem sponsoriem.

Tā ir problēma, ko mums pašlaik nākas risināt arī BTA "Daugavas" stadionā, jo ir virkne sporta un arī kultūras pasākumu, kuru rīkošanas noteikumi nepieļauj to, ka, piemēram, stadiona tribīnēs būtu redzams kāda uzņēmuma nosaukums, pat ja tagad tā ir daļa no stadiona nosaukuma. Pasaulē partneri attiecībā uz to ir daudz pielaidīgāki, jo viņi saprot, ka sports ir arī bizness un uz to ir jāraugās arī no komerciālās puses. Mums ar dažiem izņēmumiem dominē uzskats, ka sports vairāk ir tāda sociālā funkcija.

Vienlaikus izskan bažas, ka BTA zīmols rada papildu izmaksas pasākumu rīkotājiem. Vai, jūsuprāt, BTA līguma finansiālais ieguvums ilgtermiņā atsver ierobežojumus un papildu slogu nomniekiem?

Viennozīmīgi, jā. Es domāju, tas ir jautājums par to, kā mēs savstarpēji pielāgojamies, un laika gaitā neērtības būs arvien mazākas un mazākas, un mēs nonāksim pie normāla, racionāla risinājuma. Paies vēl laiks, kamēr nozare apradīs ar to, ka tas ir mūsu jaunais nosaukums un tas nav atdalāms. Tā ir realitāte, un šobrīd pie tā vienkārši jāpierod.

Ir jāsaprot, ka tā ir normāla prakse, ka stadioniem visā pasaulē ir vārda tiesības un tiesības mainīt nosaukumus. Tā ir pilnīgi normāla prakse, un tas nav kaut kas tāds, par ko mums būtu jākautrējas. Es arī pastāvēšu uz to, ka mums maksimāli ir jāizvairās no kaut kādiem ierobežojumiem attiecībā uz vārda tiesību izvietošanu pasākumos. Kā citi infrastruktūras objekti piesaistīs papildu ienākumus no privātā sektora? Lielākā daļa no sporta objektiem strādā ar mīnusiem. Vārda tiesību izmantošana ir iespēja piesaistīt privāto sektoru un mazināt valsts iesaisti sporta objektu finansēšanā. Tas ir labi, nevis slikti.

Kuri no LNSC objektiem ilgtermiņā nespēs būt finansiāli patstāvīgi? Un vai tas, ka finansiāli stabilāki objekti subsidē problemātiskākos, ilgtermiņā ir izdevīgi?

Tas, ka no vienu objektu peļņas tiek subsidēti citu objektu zaudējumi, ir mūsu reorganizācijas būtība. Tas, kas nevar eksistēt bez valsts dotācijas un vienmēr strādās ar mīnusiem, ir Siguldas trase, un šobrīd arī sporta bāze "Kleisti" izskatās problemātisks stāsts, ņemot vērā to, kādā tehniskā stāvoklī mēs to esam saņēmuši mantojumā no Latvijas jātnieku federācijas. Tas nav nekāds noslēpums, ka tur nav īsti laba situācija, lai neteiktu vairāk. Vēl pirms pusgada man šķita, ka šajā sarakstā būs arī vieglatlētikas manēža, bet tagad man vairs tā nešķiet. Tā var strādāt ar minimāliem zaudējumiem, bet tas vairs nav mūsu lielais "sāpju bērns".

Tas ir labi, ka mēs kā kapitālsabiedrība pēc reorganizācijas spējam paši sevi daļēji subsidēt. Mūsu pārvaldīto aktīvu bilances kopējā vērtība ir ap 120 miljoniem eiro, bet dotācija, ko mēs 2026. gadā saņemsim, būs tikai viens miljons eiro. Tas nav daudz pret mūsu pārvaldītajiem aktīviem. Var paskatīties kaut vai uz to, kādas dotācijas ir kultūras nozarē. Ja katrs no mūsu objektiem būtu kā atsevišķa kapitālsabiedrība, ticiet man, kopējā dotācija būtu daudz lielāka.

Valdība nesen nolēma par labu "Kleistu" sporta bāzei pārdalīt 640 000 eiro, un lēmuma anotācijā bija atsauce uz sporta bāzes tehnisko novērtējumu. Kāds bija "Kleistu" tehniskais un funkcionālais stāvoklis pārņemšanas brīdī jūlija beigās? Kādi būtiskākie riski vai trūkumi tika identificēti tehniskā stāvokļa novērtējuma laikā?

Stāvoklis ir kritisks. Būtiskākie trūkumi, kuru novēršanu mēs šobrīd esam uzlikuši kā savu prioritāti, ir elektrotīklu atjaunošana un drošība. Ugunsdrošība kopumā šajā objektā ir faktiski neesoša.

Tālāk ir stāsts par bāzes kustamo mantu. Piemēram, traktoriem, kas ir nepieciešami, lai mazinātu bāzes darbības operatīvās izmaksas. Faktiski ir neticams apjoms ar lietām, kas jāsaved kārtībā, un ir sajūta, ka bāzē nekas nav darīts jau ļoti ilgu laiku.

Bāzi pievienoja LNSC, un tādēļ mēs kategoriski noliedzam runas, ka tur ir plānots spa centrs vai bāze tiks atdota privātam biznesam. Tas nav nedz mūsu mērķis, nedz uzdevums, nedz tiesības kaut ko tādu darīt. Ir plāns šo bāzi iepludināt mūsu pamatkapitālā, tas būs LNSC īpašums, un attiecīgi tālāk kopā ar valsti mēs to savedīsim kārtībā, un tur viss būs labi.

No sportiskā viedokļa jāsaka, ka bāze ir atbilstoša tam, lai tur notiktu āra nodarbības un sacensības. Esam nomainījuši smiltis manēžā, lai tā būtu maksimāli komfortabla zirgiem un atbilstu to labbūtības prasībām. Tāpat esam sakārtojuši pārredzamu barības piegādes ķēdi. Ir nomainīta vadība. Pašlaik esam apmierināti ar to, kā bāze funkcionē. Protams, būs vēl izmaiņas, bez tām neiztiksim, bet domāju, ka esam uz pareizā ceļa. Biznesa plāns ir izveidots, bet jāatzīst, ka nostādīt "Kleistu" bāzi uz peļņas takas būs sarežģīts uzdevums.

Vai konstatētais "Kleistos" jums bija kaut kas jauns, vai arī apstiprinājās jau iepriekš zināmas lietas?

Gan, gan. Es iepriekš nebiju iepazīstināts ne ar vienu tehnisko izvērtējumu un es arī nezinu, vai tāds iepriekš vispār tika veikts, jo tam ir jāvelta resursi. Mēs arī izveidojām jaunu ugunsdrošības projektu, lai bāze atbilstu prasībām.

Cik daudz no piešķirtajiem 640 000 eiro tiks tērēti, lai nodrošinātu "Kleistu" drošu ekspluatāciju, un cik daudz tiks ieguldīti attīstībā? Vai tas ir uzskatāms par vienreizēju ieguldījumu no valsts budžeta, vai arī ar šādiem izdevumiem būs jārēķinās regulāri?

Mēs no LNSC budžeta jau esam iegādājušies gan pieminētās manēžas smiltis, gan traktoru, gan jau kopš jūlija risinājuši citas lietas, un no šīs naudas tiks kompensēti mūsu izdevumi. Aptuveni puse no valdības piešķirtās naudas atlikuma tiks izmantota elektrības tīkla savešanai kārtībā un ugunsdrošībai. Tālāk tiks iegādāta iztrūkstošā kustamā manta, lai bāze varētu funkcionēt. Piemēram, sacensību norisei nepieciešamie šķēršļi, kā arī tās lietas, kas ir nepieciešamas 13 hektāru lielās teritorijas apsaimniekošanai.

Vai ir kādas lietas, kuru atrisināšanai ar šiem līdzekļiem nepietiks?

Mēs izveidosim veicamo darbu sarakstu un tos prioritizēsim. Ir arī liela daļa darbu, ko mēs varēsim veikt paši saviem spēkiem. LNSC kopā ir 126 darbinieki, un liela daļa ir tehniskie darbinieki, kuri ir augsti kvalificēti speciālisti. Piemēram, mums jau ir pieredze ar to, ka daļa Siguldas trases darbinieku veic darbus sporta centrā "Mežaparks", jo Siguldā vasarā ir mazāk darāmā. Tāds pats plāns ir attiecībā uz "Kleistiem". Tas būs kosmētiskais remonts, jo "Kleisti" pašlaik vizuāli izskatās diezgan bēdīgi. Ir svarīgi sakārtot siena glabāšanas jautājumu, jo vēsturiski ir diezgan lieli siena zudumi, un tā ir diezgan dārga pozīcija. Kopā ar Valsts vides dienestu ir jāsakārto mēslu novietnes jautājums, kas ir reāla problēma, un tā ir jāatrisina līdz galam.

Vienlaikus ir saprotams, ka "Kleistu" uzturēšana vienalga prasīs papildu līdzekļus no Izglītības un zinātnes ministrijas.

Iepriekš LNSC no valsts piešķirtās dotācijas bija 650 000 eiro, tagad dotācija ir palielināta līdz vienam miljonam eiro. Tas daļēji ir domāts tieši "Kleistu" uzturēšanai. Līdz ar to valsts zināmā mērā jau par to ir padomājusi. Tajā pašā laikā mēs "Kleistos" esam relatīvi īsu laiku - kopš jūlija -, un mani dara bažīgu tas, ka mēs visu laiku atklājam jaunas nianses, par kuru risināšanu jādomā. Es domāju, ka mēs tuvāko mēnešu laikā nonāksim pie secinājumiem par reālajām izmaksām nākotnē. Es teiktu, ka aptuveni gads ir nepieciešams, lai pilnībā līdz sīkākajai detaļai izprastu sporta bāzes darbu. Jau tagad "Kleistu" bāze funkcionē, un mēs saņemam informāciju, ka klienti ir apmierināti par pārmaiņām. Bet es nevaru iedomāties nevienu pārmaiņu procesu, kurā nesaskartos ar dažādiem sarežģījumiem, vismaz pirmajā posmā.

Jau pieminējāt, ka ir izstrādāts arī biznesa plāns. Kādus "Kleistu" attīstības scenārijus jūs redzat? Piemēram, minimālais, optimālais un maksimālais?

Minimālais scenārijs ir tas, ko mēs darām jau šobrīd, un pamatā tas ietver to, lai bāze atbilstu visām drošības prasībām. Optimālais scenārijs ir sagatavot bāzi tam, lai tur optimāli un atbilstoši drošības prasībām varētu notikt visaugstākā līmeņa sacensības, un, iespējams, mēs paši jau pat varētu rīkot sacensības. Būtu ļoti labi, ja mēs atrastu arī bāzes titulsponsoru. Savukārt maksimālais scenārijs būtu pilnīga bāzes rekonstrukcija, piesaistot tam Eiropas Savienības fondu līdzekļus.

Es pieļauju, ka titulsponsoru var piesaistīt tikai tādiem sporta infrastruktūras objektiem, kas ir sakārtoti. Cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai "Kleisti" kļūtu pievilcīgi sponsoriem?

Tas lielā mērā ir atkarīgs no finansējuma. Tas nenotiks ātri, jo mums pašlaik tādu līdzekļu nav. Tie līdzekļi, kas ir piešķirti, gan pārnestā, gan burtiskā nozīmē ir ugunsgrēka dzēšanai, jo mēs pašlaik kā prioritāros risinām ugunsdrošības jautājumus.

Tādēļ es pat šobrīd nevaru sniegt precīzu atbildi uz šo jautājumu, jo daudz ir atkarīgs no tā, vai mums izdodas piesaistīt Eiropas Savienības fondu finansējumu. Ja tas neizdodas, tad darbosimies esošo līdzekļu ietvaros un centīsimies "Kleistus" padarīt pievilcīgākus.

Vai ir arī kāda robeža, pie kuras jūs varat secināt, ka "Kleistu" tālāka uzturēšana vairs nav funkcionāli vai finansiāli pamatota?

Ja visi zirgu īpašnieki un sporta nozare pateiktu, ka "Kleisti" vairs nav vajadzīgi, tad tas būtu brīdis, kad mēs vērstos pie Izglītības un zinātnes ministrijas, lai šo jautājumu risinātu tālāk. Šobrīd nav indikāciju, ka kaut kas tāds varētu notikt. Tieši otrādi. Kā jau es minēju, mums ir informācija, ka klienti ir apmierināti ar jauno pārvaldības modeli. Tādas ir visas atsauksmes, kas līdz mums ir atnākušas. Faktiski šobrīd ar pārmaiņām neapmierinātību ir izrādījusi tikai Latvijas Jātnieku federācija.

Tomēr vai ir arī zirgu īpašnieki, kas līgumus ir lauzuši?

Mums šobrīd ir vairāk klientu, nekā bija, kad mēs sporta bāzi pārņēmām.

Valdība oktobra nogalē atbalstīja jaunā futbola stadiona projekta turpināšanu. Darba grupa toreiz izvirzīja trīs izbūves scenārijus, tostarp ar LNSC dalību. Kurš no tiem jums personīgi šķiet visreālāk īstenojams?

Tas ir publiskās un privātās partnerības variants. Mums ir uzdots izstrādāt finansiāli ekonomiskos aprēķinus līdz aprīļa beigām un drīz izsludināsim konkursu par šo ekonomisko aprēķinu veikšanu. Mēs paši to nedarīsim, tā ar augstu varbūtību, ņemot vērā pieredzes prasības un vajadzīgu kompetenču kopumu, būs kāda no lielajām auditoru kompānijām, jo, lai veiktu šo uzdevumu, ir jābūt pieredzei līdzīgu projektu izstrādē. Izvērtējums arī atbildēs uz visiem jautājumiem, kurš scenārijs ir visizdevīgākais, kas ir visreālākais, kur ir labākā lokācija. Pašlaik viss ir reducēts līdz trīs attīstības modeļiem, un tālāk tas būs finansiāli ekonomisko aprēķinu uzdevums ievirzīt pareizajā gultnē, kur tālāk ejam. Katram no modeļiem ir savi trūkumi, ir savas priekšrocības, tādēļ ir nepieciešams izvērtējums. Tas ir arī viens no priekšnoteikumiem, lai tālāk varētu realizēt publisko un privāto partnerību.

Tomēr katrs no šiem variantiem arī paredz, ka ir nepieciešams papildu finansējums vismaz pāris miljonu eiro apmērā. No kurienes šo naudu ņemt? Tas ir LNSC budžets, tas ir valsts budžets, kāds cits avots?

Uz šo jautājumu pašlaik atbildes vēl nav, jo no sākuma ir jāsagaida finansiāli ekonomiskā analīze.

Arī atrašanās vieta ir būtiska, jo tā atbild uz jautājumu par to, kāda varētu būt privātā partnera interese, cik daudz līdzekļu privātais partneris varētu nopelnīt, un attiecīgi, kāds būtu vai pat nebūtu vajadzīgs līdzdalības maksājums no valsts puses.

Vai LNSC skatījumā Latvijai ir nepieciešams viens augstas kapacitātes nacionālais futbola stadions, vai tomēr labāks būtu elastīgāks objektu tīkls? Vai nepastāv risks, ka šāds stadions "apēdīs" līdzekļus, kas citādi būtu ieguldāmi citās nacionālajās sporta bāzēs?

Es domāju, ka ir nepieciešams nevis viens, bet vismaz divi ceturtās kategorijas stadioni. Mums kā pirmais un vienīgais stadions Latvijā, kuram ir šī augstākā kategorija, ir "Daugavas" stadions. Mūsu futbola klubi attīstās, Virslīga kļūst arvien konkurētspējīgāka Eiropā, mums ir vairāki klubi, kas katru gadu Eiropas līmenī sāk uzrādīt arvien labākus rezultātus. Futbola klubs RFS pie mums atveda tādus grandus kā "Ajax", "Galatasaray". Ja arī "Rīga FC" būtu tikuši tik tālu, tad mums būtu problēma, mums nebūtu, kur aizvadīt visas spēles.

Mēs salīdzinoši nesen "Daugavai" saņēmām ceturto kategoriju un vairs neesam novirze no normas, kas ir akceptēta no Starptautiskās Futbola federācijas puses. Es gan, protams, esmu informēts par to, ka skatītājiem labāk patīk "Skonto" stadions, jo tur ir gan jumts, gan skatītāji atrodas tuvāk laukumam, bet tam ir tikai trešā kategorija.

Es uzskatu, ka ir jāattīsta sporta infrastruktūra valstī, un es droši vien neteiktu nē nevienam jaunam sporta objektam, kas ir kaut cik racionāls un no vienas puses veicina tautas sportu, bērnu sportošanu un līdz ar to visa sporta attīstību kā tādu, no otras puses visaugstākā līmeņa sportu, kas ir nacionālā futbola stadiona funkcija. Koncepcija ir arī tāda, ka šāds stadions var uzņemt gan dažādus koncertus, gan lielo klubu, gan valsts izlašu spēles.

Kādu mācību no "Daugavas" stadiona un "Kleistiem" jūs uzskatāt par svarīgāko, plānojot jaunu nacionāla mēroga stadionu?

Es teiktu, ka mūsu piegājiens, kā mēs būvējam komandu sporta halli un citus objektus, ir pareizs. Proti, jau projektēšanas stadijā ir jākonsultējas ar visām iesaistītajām federācijām. Sporta veidu federāciju nolikumus un starptautiskās prasības integrējot tehniskajā specifikācijā un vēlāk projektā, attiecīgi sporta veidu pārstāvjiem, jau laikus zinot, kādas sacensības objektā varēs aizvadīt, ekspluatācijas ieskriešanās periods kļūst arvien mazāks. Es varu ieteikt jebkuram sporta infrastruktūras attīstītājam no sākuma runāt ar federācijām, uzdot jautājumus, jo katrā federācijā, ar ko es esmu saskāries, ir kāds tehniskais speciālists, kurš saprot, kā vislabāk visu var izdarīt. Un es neesmu saskāries ne ar vienu būvniecības uzņēmumu, kuram pašam būtu tāds cilvēks, kurš zinātu par visiem sporta veidiem pilnīgi visu. Tāpēc ir jāveido darba grupas, kas visu laiku pārskata gan projekta izstrādi, gan izmaiņas projektā no katra sporta veida perspektīvas, ja tā ir multifunkcionāla būve.

Futbola stadiona kontekstā tas ir nedaudz vienkāršāk, jo tur galvenais sadarbības partneris ir Futbola federācija, un vēl ir jāpiesaista tikai koncertu organizatori par dažādiem akustiskajiem un evakuācijas ceļu paredzamajiem risinājumiem, jo koncertos skatītāju skaits uzreiz potenciāli ir daudz lielāks, jo viņi atrodas arī uz laukuma.

Šovasar skolēnu dziesmu un deju svētkos plaši izskanēja problēmas ar "Daugavas" stadiona segumu, uz kura dejotāji slīdēja un tika gūtas arī traumas. Taču šī problēma nav jauna. Kādus iespējamos risinājumus jūs saredzat?

Jā, jūs pareizi minējāt, ka seguma problēma nav nekas jauns un tā nav nekas jauns arī svētku organizatoriem. Bet te nedaudz ir jānodala, kam šis segums ir paredzēts. Mēs iznomājam infrastruktūru, un šis segums ir paredzēts, lai aizsargātu zālāju. Tāda ir šī seguma funkcija. Tālāk ar deju svētku organizatoriem ir jautājums par to, kā nodrošināt, lai uz šī seguma var notikt dejas. Segums ir no plastmasas, un konkrētajā koncerta dienā, kad bija šīs problēmas, pa dienu bija plus 30 grādu temperatūra. Protams, ka seguma materiāls reaģēja un šie seguma gabali, kas kā puzle ir salikti kopā, pacēlās. Tādēļ mēs segumu laistījām un uz koncerta sākumu viss bija kārtībā. Koncerta laikā sākās lietus, un segums kļuva slidens. Bet kam kļuva slidens? Tas kļuva slidens pastalām. Nevis kurpēm, bet tieši pastalām. Varbūt ir kāds risinājums, kas ir piemērots pastalām, bet es atkārtošos, šī seguma pamata funkcija ir pasargāt zālienu.

Uz priekšdienām noteikti ir jāņem vērā tas, kas notika skolēnu deju svētkos, tas būtu muļķīgi to nedarīt. Vai nu ir jārisina jautājums, ar kādiem apaviem dejo dejotāji, bet tas nav mūsu, tas ir svētku māksliniecisko vadītāju jautājums. Vai nu ir jāmaina segums, un es būtu tikai priecīgs, ja mums piešķirtu līdzekļus seguma nomaiņai, kas veiksmīgi varētu kalpot arī deju svētku nodrošināšanai. Taču, ja mēs skatāmies tīri funkcionāli, tad koncertu nodrošināšanai esošais segums ir derīgs, un mēs viņu ārā nemetīsim. Nu tagad arī pietiekami plašam cilvēku lokam ir skaidras seguma fizikālās īpašības, un šis jautājums tad ir jārisina visdrīzāk kopā ar Kultūras ministriju.

Cik varētu izmaksāt jauns segums?

Ļoti dārgi. Faktiski, sākot no 700 000 eiro līdz pat pāri vienam miljonam eiro, atkarībā no specifikācijas. Tas ir ļoti dārgi.

Skaidrs, ka arī mēs gribam, lai mums ir pieejams maksimāli multifunkcionāls segums, kurš būtu derīgs visiem dejotājiem, bet mums pašlaik tam nav paredzēti finanšu resursi, un visticamāk, ka šis jautājums būs jārisina kopīgi ar nākamo svētku izpildkomiteju.

Modes dizainers Prabals Gurungs - zelta vidusceļš starp nepāliešu pieticību un amerikāņu vērienu