Agrāk tā bija normāla lieta – ierasties uz izstādes atklāšanu un ziedus pasniegt nevis tam Ģērmanim, kuram ir izstāde, bet viņa brālim. Ne reizi vien Andrejam domātos ziedus ir saņēmis Juris, bet Jurim veltītos apsveikumus uzklausījis Andrejs.

Brāļiem jau ir 77 gadi, bet viņus vēl joprojām jauc. Viņi atzīst, ka dvīņu padarīšana – tā ir tēma, par kuru cilvēki allaž interesējušies. Jau bērnībā brāļi jutuši pastiprinātu uzmanību no paziņām un arī svešiniekiem.

“Cilvēki bieži uzdeva muļķīgus jautājumus,” atceras Juris. “Piemēram, jautāja, vai tad mamma un tētis mūs atšķir. Mēs parasti atbildējām, ka mamma atšķir, bet tētis jauc. Tad vēl jautāja, vai mēs savā starpā kaujamies un kurš no mums ir stiprāks. Mēs atbildējām, ka nekaujamies, jo dzīvojam ļoti saticīgi.”

Juris min vēl kādu cilvēku īpatnību, kuru grūti izprast vēl šodien. “Daudzi mūs uztver kā vienu cilvēku. Mēs ģimenē nebijām vienīgie bērni, bija arī māsa, par mums gadu vecāka. Mamma parasti visus našķus dalīja trijās daļās – katram bērnam. Reizēm māsa protestēja, jo viņai šķita, ka mums iedots divas reizes vairāk nekā viņai. Māsa uzskatīja, ka viss jādala divās daļās – puse viņai un puse mums. Vēlāk līdzīgu attieksmi jutām arī no skolotājiem un kolēģiem, kuri mūs, abus brāļus, uztvēra kā vienu personu. Kad runa bija par kādu no brāļiem, daudziem bija gluži vienalga, par kuru – vienkārši Ģērmanis, un viss!”

Juris stāsta, ka agrā bērnībā mamma uztaisījusi savdabīgu eksperimentu. Kad viņi bijuši pavisam maziņi un nav vēl lāgā runājuši, Juris bijis Juī, bet Andrejs – Ava. Kad Juris pievests pie spoguļa, viņš bijis pārliecināts, ka redz brāli Andreju, un priecīgi teicis: “Ava!” Kad pie spoguļa pievests Andrejs, viņš sajūsmināts saucis: “Juī!” Kad pie spoguļa pievesti abi brāļi, Juris saucis: “Divi Ava!”, bet Andrejs: “Divi Juī!”

Kaktā lika abus

Bērnībā brāļiem viss noticis vienādi – viņi vienādi ģērbti un vienādi audzināti. Arī domu gaita abiem bijusi līdzīga, un viņi vienmēr bijuši kopā. Brāļi pat nav lietojuši vārdu es, vienmēr teikuši mēs, jo allaž rīkojušies kopā. Brāļi dzimuši grāmatnieku ģimenē – tēvs Arturs Ģērmanis bija bibliogrāfs, savulaik vadīja Valsts bibliotēku. Jau agrā bērnībā abiem bija iespēja iepazīt mākslas pasauli no grāmatām, un tas lielā mērā bija stimuls vēlāk mākslai pievērsties dziļāk un nopietnāk.

Kad brāļi sākuši mācīties skolā, abi sēdējuši vienā solā. Skolotāji viņus jaukuši un bieži nav spējuši saprast, kurš ir kurš. Tā kā Andrejs bijis aktīvāks, viņš arī biežāk gājis atbildēt. Brāļi stāsta, ka mācījušies diezgan labi un ar atzīmēm problēmas nav bijušas.

Juris atceras: “Brālis diezgan labi atbildēja un pelnīja labas atzīmes ne tikai sev, bet arī man. Protams, gadījās arī otrādi – es gāju atbildēt Andreja vietā. Kad gadījās sīki pārkāpumi, skolotāji mūs īpaši nešķiroja, bet ielika kaktā abus.”

Sākumā uz mākslas pusi abus brāļus virzīja vecāki, bet, kad viņi pēc ceturtās klases iestājās Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, ne vienam, ne otram vairs nebija ne mazāko šaubu, ka viņi būs mākslinieki. Sākumā abi mācījušies vienā klasē un pasniedzēji turpinājuši viņus jaukt, bet vēlāk Juris saslimis ar plaušu kaiti un gadu nav gājis skolā.

Juris atceras: “Ārsti ilgi nevarēja noteikt, kāds iemesls ir paaugstinātai temperatūrai, tomēr izrādījās, ka vainīgas ir plaušas. Sešus mēnešus nodzīvoju bērnu tuberkulozes sanatorijā Inčukalnā, pēc tam mani aizsūtīja atkopties uz laukiem – pie attāliem radiem uz Api. Tad arī sākās mana personīgā dzīves pieredze, citāda nekā brālim. Tikai tad es pa īstam aptvēru, ka esmu patstāvīga, neatkarīga būtne ar savām domām un idejām.”

Kad Juris veseļojies laukos, pie viņa ieradies brālis. “Viņš bija pirmo reizi skolā izgājis vasaras praksi, tas ir, gleznošanu brīvā dabā, un kļuva par manu skolotāju. Izvirzījām sev uzdevumu katru dienu uzgleznot vismaz vienu darbu, un vasaras beigās mums jau bija vesela kaudze zīmējumu un dabas studiju.

Andrejs ļoti ātri bija sapratis, kā no lielā haosa un vielas daudzuma, kas bija dabā, paņemt sev vajadzīgo un atmest lieko. Viņš strauji progresēja glezniecībā un vilka mani sev līdzi. Strādāt divatā bija ļoti viegli un patīkami. Mēs iedvesmojāmies viens no otra un radījām labvēlīgu konkurenci. Ja brālim veicās, tas deva stimulu nākamajā reizē vēl vairāk mobilizēties.”

Juris vēlāk atsācis mācības skolā, bet jau klasi zemāk. “Ierastais dzīves ritms īpaši nemainījās – joprojām dzīvojām vienā istabā un apmeklējām vienu skolu. Kopā staigājām pa Rīgu un meklējām motīvus zīmēšanai. Tā kā brālis mācījās vienu klasi augstāk, man radās virkne priekšrocību. Andrejs vairākos mācību priekšmetos bija sevi labi rekomendējis, un skolotāji automātiski pieņēma, ka arī es esmu tikpat zinošs kā brālis, un lika man labas atzīmes. Tāpat notika arī Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, kur brālis iestājās gadu agrāk.”

Interesanti, ka abi brāļi vienā gadā apprecējās un gadu vēlāk abu ģimenēs piedzima pa meitai. Beidzot akadēmiju, Jurim jau bija divas meitas, bet brālim Andrejam viena, tāpēc viņam pēc augstskolas sanāca vienu gadu nodienēt padomju armijā, bet Juri – divu bērnu tēvu – no dienesta atbrīvoja.”

Kļūdas un pārpratumi

Atceroties savu radošo darbību padomju laikos, Juris stāsta: “Jaunībā aizprecējos uz Ogri, bet Andrejs palika Rīgā. Tolaik visa mākslas dzīve galvenokārt koncentrējās galvaspilsētā. Ja dzīvoji ārpus Rīgas, tu it kā izkriti no aktīvās mākslas aprites. Tā kā Andrejs pēc rakstura bija ļoti aktīvs, viņš enerģiski darbojās arī mākslas laukā. Viņš arī pirmais no mums iestājās Mākslinieku savienībā, diezgan daudz rakstīja par mākslu, regulāri publicēja recenzijas par izstādēm un aprakstus par māksliniekiem. Jau no sešdesmito gadu beigām Andrejs regulāri publicējās dažādos preses izdevumos.”

Tā kā Juris dzīvojis ārpus Rīgas un nebijis īsti manāms lielajā mākslā, daudzi nemaz nav zinājuši, ka ir divi mākslinieki Ģērmaņi. “Atceros, reiz izdeva kalendāru ar mākslas darbu reprodukcijām, un tur tika publicēts arī mans darbs. Izdevuma redaktors, ieraugot zem darba manu vārdu, pārlaboja to uz Andrejs. Vēlāk kļūme tika novērsta, autors atkal bija Juris. Taču pēdējā brīdī kāds acīgs tipogrāfijas darbinieks pamanīja šo lietu un atkal pārlaboja uz Andrejs. Tā mans darbs tika publicēts ar brāļa vārdu.”

Kad Juris vēlāk pārnācis dzīvot uz Rīgu un sācis iekļauties galvaspilsētas mākslas dzīvē, arī viņš ticis pamanīts. “Tad daudzi ar pārsteigumu atklāja, ka eksistē divi mākslinieki Ģērmaņi. Sāka mūs šķirot, bet vienalga bieži jauca. Turklāt daudzi turpināja mūs uztvert kā vienu personu. Mēs centāmies atšķirties. Bija jāpieliek pūles, lai mēs ar saviem darbiem atšķirtos un mūs nejauktu.”

Juris atceras kādu padomju laika īpatnību. “Lai iestātos Mākslinieku savienībā, vajadzēja piedalīties profesionālajās izstādēs, kur darbus atlasīja speciāla žūrija. Un te bija paradokss. Žūrija nelabprāt pieņēma tavus darbus, ja tu nebiji Mākslinieku savienības biedrs, savukārt, lai iestātos savienībā, noteikti bija jāpiedalās šādās izstādēs. Reizēm gadījās kuriozi, jo manus darbus pieņēma tikai tāpēc, ka mani sajauca ar brāli, kurš jau bija Mākslinieku savienības biedrs. Tā man krājās oficiālo izstāžu stāžs, kas bija tik ļoti vajadzīgs.”

Andrejs atceras kādu pārpratumu: “Reiz uz ielas satiku mākslinieku Romi Bēmu, kurš pavēstīja, ka izstādes žūrija ir izvērtējusi un nolēmusi pieņemt manus akvareļus – tie tik tiešām esot labi. Es teicu, ka tie nemaz nav mani, bet brāļa akvareļi. Bēms brīnījās: “Ko, nav tavi? Ja to būtu zinājuši, nebūtu pieņēmuši!””

Tas neesot nav vienīgais pārpratums ar izstādes žūriju. “Reiz biju nolēmis piedalīties Mākslas dienu izstādē un iesniedzu savus darbus. Vēlāk satiku Induli Zariņu, vienu no žūrijas pārstāvjiem, un jautāju, vai mani darbi ir pieņemti. Viņš atbildēja, ka vienam Ģērmanim esot pieņemti. Tieši kuram – tas viņam nešķita būtiski,” stāsta Andrejs.

Kurš no viņiem ir vecākais?

Kā stāsta zinātāji, Andrejs vienmēr bijis ekspansīvāks un ekspresīvāks, un tas atklājies arī viņa darbos. Savukārt Juris vienmēr bijis nedaudz mierīgāks un nosvērtāks. Kad jaunībā abi gājuši kopā, tad Andrejs gājis pa priekšu, biežāk uzņēmies iniciatīvu. Lai gan Juris it kā skaitās vecākais brālis, viņš šim faktam nepievērš īpašu uzmanību. “Nu, kas tā par vecuma starpību – pusstunda? Tomēr cilvēkiem tas šķiet ļoti svarīgi, tāpēc bieži jautā, kurš tad no mums ir tas vecākais.”

Jautāts par atšķirībām raksturos un mākslā, Juris atzīst, ka brālis ir labs akvarelists, turklāt ļoti labs akvarelists- portretists, un tādu Latvijā nemaz nav tik daudz. “Redzot, ka brālim labi padodas akvareļi, es savulaik vairāk pievērsos glezniecībai eļļā. Protams, arī es esmu piedalījies akvareļu izstādēs, bet krietni mazāk nekā brālis.”

Savukārt Andrejs teic, brālis Juris ir labi ietrenējies aktu glezniecībā, kas ir ļoti būtiska un nozīmīga viņa radošās dzīves sastāvdaļa. Arī pats Juris neslēpj, ka svarīgs pagrieziens viņa dzīvē noticis, kad sācis apmeklēt Mākslinieku savienības glezniecības studiju, kur bija iespēja gleznot kailus modeļus.

“Studiju apmeklēju vairāk nekā 20 gadu, līdz jaunajos laikos tā iznīka dabīgā nāvē. Daudzus gadus no vietas man bija izdevība gleznot sieviešu aktus blakus Felicitai Pauļukai, Birutai Baumanei, Laimdotam Mūrniekam, Oļģertam Jaunarājam. Tā bija mana otrā akadēmija. Studijā es sapratu, cik svarīga man ir saprašanās, varētu pat teikt – garīgs kontakts ar modeli. Mēs viņas saucām vārdos. Modeļi ātri iejutās mākslinieku kolektīvā, sadraudzējās ar viņiem, ar interesi sekoja mākslinieku darbam, daudzas no šīm meitenēm arī pašas sāka nodarboties ar mākslu.”

Andrejs piebilst, ka tāda veida studija bijusi iespējama tikai padomju laikos, kad par visu maksājusi Mākslinieku savienība. “Telpu uzturēšana un honorāri modeļiem – to visu nodrošināja Mākslinieku savienība. Māksla fonds, kas faktiski bija kombināts Māksla, apkalpoja visu Padomju Savienību, veidojot dažādus pasūtījuma darbus. Visādas vitrāžas, pieminekļi, uzskatāmā aģitācija – tā bija liela peļņa. Kad sākās kapitālisms, to studiju likvidēja.”

Kad brāļus sajauc sieva

Kad Juris vēl dzīvojis Ogrē, viņš strādājis Ogres trikotāžas kombinātā par mākslinieku noformētāju. Vēlāk ģimenei Ogrē piešķirts dzīvoklis, kuru izdevies apmainīt pret dzīvokli Rīgā. Tā Juris atgriezies galvaspilsētā.

Izrādās, arī Andrejs kādu laiku strādājis par mākslinieku noformētāju – Rīgas vagonu rūpnīcā. “Es biju mākslinieku konstruktoru grupā. Kad konstruktoriem bija dzimšanas vai vārda dienas, es viņiem zīmēju asprātīgus apsveikumus. Tā sanāca, ka nevienu vagonu neuzprojektēju, to izdarīja citi. Lai gan man piešķīra autortiesības uz vienu elektrovilciena vagonu, jo tas bija grupas darbs un tajā grupā skaitījos arī es. Bija tā, ka konstruktori no plastilīna veidoja maketus, bet es tos smuki zīmēju uz planšetēm.”

Abus brāļu vieno vēl kāda nodarbe – viņi ir bijuši pedagogi, mācījuši bērniem zīmēt. Viņiem rīkotas arī kopīgas izstādes, taču viņi vēl nekad veidojuši kopīgus mākslas darbus. Un nekad nav vēlējušies to darīt, drīzāk otrādi – centušies atšķirties viens no otra. “Kopīgi mākslas darbi – tas nav nekas jauns,” spriež Andrejs. “Tādus taisīja arī padomju gados, bija pat kopīgi brigāžu darbi. Taču mums tas nešķita interesanti. Protams, ja mēs būtu saņēmuši lielu pasūtījumu, būtu varējuši taisīt arī kopdarbus, taču glezniecība – tā ir individuāla padarīšana. Tur gribas izpaust sevi, nevis veidot kaut ko kopīgu.”

Nevar nepieminēt, ka abu brāļu firmas zīme – tā ir bārda. Un tā viņiem ir teju vienāda. Andrejs bija pirmais, kas uzaudzēja bārdu. Ar bārdu viņš izskatījās pēc īsta mākslinieka, savukārt Juris, lai atšķirtos no brāļa, jaunībā bārdu neaudzēja.

Viņš atceras: “Vēlāk daudziem radās iespaids, ka viens no brāļiem Ģērmaņiem – tas, ar bārdu – ir mākslinieks, bet otrs nav. Kad sapratu, ka mans izskats neatbilst īsta mākslinieka tēlam, arī es uzaudzēju bārdu. Tas notika laikā, kad Mākslinieku savienība man piešķīra radošo komandējumu uz Maskavu. Man bija iespēja divus mēnešus dzīvot Maskavā un gleznot. Tur uzaudzēju bārdu un nolēmu to atstāt. Kad bārda bija gan man, gan Andrejam, mūs atšķirt bija ļoti grūti.”

Andrejs pastāsta kādu smieklīgu gadījumu, kad viņu nav atpazinusi paša sieva. “Ar pirmo sievu lielākoties sadzīvojām saticīgi. Reizēm gan gadījās strīdi, piemēram par manu bohēmu. Reiz pēc kāda strīda viņa piedraudēja šķirties, lai gan šķirties toreiz negribēja ne viņa, ne arī es. Kādu mēnesi padzīvojām šķirti, un es pa to laiku nolēmu, ka turpmāk būšu kārtīgs, godīgs un labs vīrs. Kā pierādījumu tam nodzinu bārdu. Eju pa ielu un skatos – pretī nāk sieva. Es sapratu, ka tagad ir īstais brīdis, lai salīgtu mieru. Viņa nāk man pretī un sveicina: “Labdien, Juri!” Tā arī pagāja garām. Viņa nosprieda, ka bez bārdas – tas ir Juris.”

Nepareizais vectētiņš

Nesen par saviem dvīņu piedzīvojumiem brāļi bija aicināti pastāstīt Rīgas Latviešu biedrības Omulību klubiņā. Andrejs teic, ka Juris pēc rakstura tāds mierīgāks un prot labāk uzvesties, tāpēc daudzi domā, ka viņš no brāļiem ir tas inteliģentākais.

“Man daudzas dāmas ir teikušas, ka Juris ir taktisks, pieklājīgs un izpalīdzīgs.” Juris gan iebilst, ka Andrejs esot tieši tāds pats un šajā ziņā starp viņiem neesot lielu atšķirību. Andrejs precizē, ka ikviens cilvēks dzīves laikā mainās, un tāpēc, jo ilgāk brāļi dzīvo, jo atšķirīgāki kļūst. “Savu zīmogu uzliek vide un cilvēki, ar kuriem tu dzīvo kopā,” spriež Andrejs.

“Mums ar brāli katram ir sava sieva, bet sievas, kā zināms, katra velk uz savu pusi. Un tas ievieš dažādību. Jurim viena sieva jau ir 55 gadus, bet man vairāk nekā divdesmit gadu ir otra sieva. Sākums mums tiešām bija ļoti līdzīgs – abi apprecējāmies 1963. gadā, abiem ģimenēs piedzima divas meitas. Tagad atšķirība ir tāda, ka man ir daudz mazbērnu, bet Jurim nav. Toties viņa meita Agnija ir laba un aktīva gleznotāja.”

Juris neslēpj, ka abus brāļus jauc vēl šobaltdien. “Nesen manai sievai bija dzimšanas diena. Ciemos atnāca krustdēls – Andreja mazdēls Mārcis – ar savu meitiņu Justīni, kurai ir četri gadi. Kad Justīne mani ieraudzīja, viņa sauca – vectētiņš Andrejs! Es viņai skaidroju, ka esmu Juris, bet viņa nepiekrita – nē, vectētiņš Andrejs! Tad es viņai rādīju lielu fotogrāfiju, kurā esmu ar Andreju. Rādīju bildi un skaidroju, ka esam divi brāļi. Tad viņa saprata. Vēlāk pat sāka spēlēties, rādot bildē uz Andreju un saucot par Juri, un arī otrādi. Katrā ziņā viņai bija skaidrs, ka mēs neesam viens, mēs esam divi.”

Andrejs atceras citu gadījumu. “Reiz biju iegājis Agijas Sūnas mākslas galerijā. Iesāku ar Agiju runāt un jautāju, vai viņa mūs, brāļus Ģērmaņus, spēj atšķirt. Agija atzina, ka agrāk viņa mūs bieži jaukusi, bet tagad nu gan iemācījusies atšķirt. Jautāju, kas tad es esmu, un viņa droši atbildēja, ka Juris.”

Kad pirms pāris gadiem brāļi nosvinējuši 75 gadu jubileju, katrs sarīkojis izstādi. Jurim izstāde atklāta 16. jūnijā Iļģuciema kultūras centrā, Andrejam – 17. jūnijā Jūrmalas muzejā. “Kad aizgāju uz Jura izstādi, jau vestibilā man nāca klāt un pasniedza ziedus. Tieši tāpat notika manā izstādē, kad puķes saņēma Juris. Mūs jauc vēl līdz šai dienai, un tur neko nevar darīt,” rezumē Andrejs.

Gleznos līdz pēdējam brīdim

Tā kā brāļi vienmēr bijuši apbrīnojami līdzīgi, jautāju, vai viņiem nav gadījušies pārpratumi ar sievietēm. Brāļi atbild, ka šajā ziņā viņi bijuši godīgi un nekādus pekstiņus nav taisījuši. “Zinu, ka brāļi Kokari savulaik taisīja jokus ar meitenēm, bet mēs tā nedarījām,” teic Juris.

Pēdējos gados brāļi tiekas diezgan reti, lielākoties uztur telefoniskus sakarus. Andrejs dzīvo Bigauņciemā, Juris – Rīgā. Andreja otrā sieva ir māksliniece Olita Gulbe, abu lauku māja atrodas pie pašas jūras.

Brāļi spriež, ka viņu vizuālā līdzība vai atšķirība var nedaudz mainīties atkarībā no konkrētās situācijas. Piemēram, ja viens no brāļiem tikko ir iznācis no frizētavas, bet otrs tur ilgāku laiku nav bijis, tad, protams, atšķirība ir vairāk pamanāma.

Tagad Andrejs ir nedaudz korpulentāks, un Juris joko, ka brālis speciāli pieņēmies svarā, lai atšķirtos. Savukārt Andrejs atzīmē, ka agrāk tieši Juris bijis nedaudz resnāks, un tieši pēc šīs pazīmes zinātāji spējuši viņus atšķirt. Laika gaitā arī nedaudz mainījusies brāļu aktivitāte. Jaunībā daudz aktīvāks un enerģiskāks bijis Andrejs, taču vēlāk Juris centies atgūt nokavēto un kļuvis vēl aktīvāks un strādīgāks par brāli.

Kad jautāju, ko brāļi dara šodien, Andrejs atjoko, ka viņš ir ļoti labi iekārtojies – viņš skaitās Jūrmalas mākslinieku grupas vadītājs, kuram ir trīs vietnieces. “Šīs dāmas nokārto visas vajadzīgās lietas, es tikai reizēm izeju publikas priekšā, lai teiktu kādu svinīgu uzrunu.”

Juris ir Iļģuciema kultūras centra mākslas studijas vadītājs – māca visiem interesentiem gleznot. Arī viņš uzskata, ka ir labi iekārtojies. “Studijā mani respektē un ciena. Turpat atrodas arī mana darbnīca. Visticamāk, es tur strādāšu līdz pat dzīves pēdējam brīdim, kad mani iznesīs ar kājām pa priekšu.”

Rīgas laikmetīgās mākslas biennāle atklāj pirmos dalībniekus un poētisku izstādes nosaukumu