Kas Jauns viesojas Ievas Bondares darbnīcā, kas iekārtota laulātā drauga kādreizējā darbistabā ģimenes mājā Mārupē. Aptuveni desmit kvadrātmetru nelielā telpa ir ēkas dienvidu pusē, ar lieliem logiem. Tieši šādi apstākļi Ievai nepieciešami gleznošanai, jo ar mākslu viņa nodarbojoties tikai dienasgaismā.

Pārējais laiks aizritot rūpēs par māju, ģimeni, gan uzkopjot, gan gatavojot. Lai gan dēls Daniels (26) jau ir precēts vīrs un dzīvo Dienvidāfrikā, kur studē viņa sieva, ko vīramāte mīļi sauc par vedekliņu Pauliņu, un arī meitas Džūlija un Jasmīna ir teju uz pilngadības sliekšņa, Ieva uzsver, ka dzīvē viņas prioritāte ir ģimene. „Man vienmēr ir bijis svarīgi būt mammai saviem bērniem un labai sievai savam vīram. Tā ir nemainīga vērtība,” bilst Bondare.

„Nesēžu caurām dienām un nagus nelakoju!”

Kopš Ievas Bondares pirmās personālizstādes "Skatiens. Punkts", kas tika atklāta autores 40. dzimšanas dienā, desmit gadus pēc iestāšanās Latvijas Mākslas akadēmijā, viņa savas gleznas izrādījusi vēl 18 personālizstādēs, kā arī neskaitāmās dažādu mākslinieku kopizstādēs.

Pat daudzi no tiem, kas Bondares pievēršanos mākslai kādreiz uztvēra ar neticību un skepsi, nereti nodēvējot Ievas darbošanos par personīgu ambīciju apmierināšanu statusa celšanai, tagad apklusuši, jo Ieva 16 gadu laikā ir izaugusi par pieprasītu un atzītu gleznotāju.

Viņas darbi aizceļojuši pat uz ārzemēm – Angliju, Itāliju, Izraēlu, Kanādu, ASV, Japānu. Protams, lielākā daļa gleznu tiek pārdotas tepat Latvijā, neraugoties uz to, ka Ievas Bondares mākslas darbi netiek ierindoti „lētajā galā”.

„Ir cilvēki, kas brīnās, ka pati protu uzvilkt audeklu. To klišeju jau padsmit gadu mēģinu nojaukt – es nesēžu un nagus nelakoju, es caurām dienām reāli darbojos un daru!” smej Bondare.

Cenu gleznām nosaka pēc trim faktoriem

Ieva atzīstas, ka sākumā nav bijusi pārliecināta par savām mākslinieciskajām spējām un, lai gan akadēmijā pasniedzēji viņas talantu neapšaubīja, kautrējās savus darbus izlikt tirdzniecībā. „Pirmās gleznas teju visas uzdāvināju paziņām un draugiem. Uz pārdošanu palīdzēja sadūšoties studentu darbu izstāde un gadatirgus Jarmarka. Mierināju sevi ar domu, ka tur mākslinieks vismaz nestāv klāt savam darbam,” atminas Bondare.

Ievai ilgu laiku bijušas grūtības noteikt cenu savām gleznām, taču nu viņa ir sapratusi, kā tā veidojama. „Kamēr pati nebiju uzgleznojusi pirmo gleznu, arī reizēm brīnījos – kāpēc kāda glezna maksā tik dārgi? Bet tikai tagad saprotu, ka tas mākslinieks glezno, strādā, mācās visu savu mūžu. Un gleznas jau viņam nepērk katru dienu.

Ar katras gleznas ieņēmumiem ir jānosedz izdevumi, ieguldījums savā darbā un jāierēķina arī savai iztikšanai. Kad man prasa, no kā ir atkarīgs cipars, atbildu, ka gala summu varēšu nosaukt tikai tad, kad darbs būs uzgleznots. Iepriekš varu nosaukt tikai aptuveni,” teic māksliniece, kuras gleznas pērkot jārēķinās ar vairākiem simtiem eiro.

Kā atzīst Bondare, lielformāta darbiem audekls vien izmaksā ap simt eiro, arī krāsu nepieciešams daudz un zemāk par pašizmaksu gleznas pārdot nebūtu loģiski. „Bet visvairāk cena ir atkarīga no emocionālās piesaistes. Cik emocionāli šis darbs pašam māksliniekam ir tuvs, dārgs, ilgi domāts un radīts. Esmu novērojusi, ka lieliem māksliniekiem stāv darbi par ļoti, ļoti augstām cenām, un izrādās, tas ir tikai tāpēc, ka īstenībā viņi nemaz negrib tos pārdot. Es vēl šo soli neesmu spērusi. Es izrēķinu, lai nosedz pašizmaksu un arī lai atpelnās mans katras dienas darbs. Taču neuztveru to kā biznesu,” saka Ieva Bondare, kurai gleznu realizācijas juridisko pusi uzņēmies kārtot dēls Daniels.

„Dēls, kurš ir studējis jurisprudenci, sastāda līgumus, sakārto visu juridisko pusi. Esmu pašnodarbinātas personas statusā un samaksu uz līguma pamata par gleznām pieņemu tikai ar pārskaitījumu. Par visu godīgi maksāju nodokļus,” nosaka Ieva.

Ar gleznošanu spēj uzturēt ģimeni

Veiksmīgā kārtā gleznošana varēja būt pat ģimenes iztikšanas avots, jo, kā zināms, Mārtiņš Bondars kādu laiku, kad bankas civillietas dēļ lielāko daļu ienākumu iekasēja tiesu izpildītāji, bija spiests mēnesī iztikt ar minimālo algu jeb 430 eiro mēnesī. Ievai pret šo situāciju ir mierīga attieksme. „Mēs visu laiku viens otru atbalstām, un tas, kā mēs ar Mārtiņu dzīvojam, ir komandas darbs. Nav nekādas traģēdijas, ka kādā brīdī varbūt man vairāk jāuzņemas tā finansiālā puse. Un esmu pateicīga, ka man ir šie klienti, kas pasūta, ka mums sanāk, pietiek, ka vienmēr esam varējuši „savilkt galus kopā”.

Bet nevienā mirklī joprojām negleznoju tikai materiālā labuma dēļ. Jo zinu – tad pazudīs gan man prieks radīt, gan arī klients. Viņš sajutīs, ka tas ir bizness, nevis sirds darbs. Esmu ievērojusi – jo grūtāk iet, jo vairāk cilvēku nāk, viņi vienkārši uzrodas – viens piezvana, cits atraksta sociālajos tīklos,” stāsta māksliniece.

Gleznas īpašiem dzīves notikumiem

Ieva atklāj, ka gleznojusi darbus kā dāvanas izlaidumos, kāzās, cilvēkiem, aizejot pensijā, viņas klientu lokā ir arī vairāki uzņēmumi, kas pasniedz mākslas darbus sadarbības partneriem. „Vienmēr klientam atstāju iespēju – ja nepatiks, viņš gleznu varēs neņemt. Līdz šim, par laimi, vienmēr ir sanācis pat labāk, nekā klients ir iedomājies un cerējis. Tas ļoti palīdz turpināt, dod pārliecību un stiprina mākslinieka pašapziņu. Tā es noticu sev, ka manī ir kaut kāds iekšējais spēks vai talants sajust to otru, kam gleznoju. Man nav nevienas bezpersoniskas gleznas,” saka māksliniece.

„Dziļi mani ir saviļņojis stāsts par opīti un omīti, kuru mazmeitiņai uz piedzimšanu radīju īpašu gleznu. Bija neaprakstāmi gaiša, mīļuma pārpilna sajūta gleznot margrietas, domājot par šo vēl nedzimušo bērniņu, mazo meitenīti. Un brīnumainākais bija tas, ka dienā, kad pabeidzu gleznot šo darbu, saņēmu ziņu, ka mazmeitiņa ir piedzimusi. Gleznai nosaukumā ierakstīju vēlējumu: „Ej, saulīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās.”

Lūk, šie ir darbi, kuros ir pārpārēm mīlestības – ir pavisam cita enerģētika, ja darbs ir radīts konkrētam cilvēkam vai konkrētai vietai. Tāpēc vienmēr noskaidroju, uz kādu pasākumu glezna aizies, kāda tipa cilvēkam tā būs, piemēram, kā dāvana,” teic Ieva Bondare.

Mana māja – mana vizītkarte

Bondare saka: vēl viena sirdslieta viņai ir interjera dizains. Ieva ievērojusi, ka, ik pa laikam mainot un krāšņojot dzīves telpu, labāks noskaņojums ir gan viņai pašai, gan tuviniekiem. „Sākumā mums bija pilnīgi baltas sienas, nebija mēbeļu, un es no sirds baudīju to tukšumu un tīrību. Kad sāku mācīties Mākslas akadēmijā, tapa pirmie mākslas darbi, no kuriem vismaz labākos vēlējos piekārt pie sienas,” atminas Bondare.

„Un es vairs nekaunos! Tā ir mana māja, mana vizītkarte, un tas ir labākais, kas man ir,” par savu radošo darbību pārliecināti teic Bondare, turpinot: „Man ir svarīgs interjers, vide, kurā dzīvoju – tikpat svarīgs kā gaiss, ko elpoju, un gleznošana, ar ko nodarbojos.”

Traka uz sarūsējušām drātīm

Ciemojoties Bondaru ģimenes mājoklī, pārsteidz, ka interjerā iekļautas arī interesantas instalācijas no sarūsējušām stieplēm. Ieva atzīstas, ka šī ir pirmā reize, kad viņa nobriedusi tos parādīt un atklāt, kā top viņas savdabīgie drāšu mākslas priekšmeti. „Nesarūsējušo drāšu saišķis ir no manas pirmās gleznu personālizstādes – tajā esmu salikusi visas drātis, neskaitāmus metrus, kurās pie sienas bija piekārtas manas gleznas. Tā ir personiska piemiņa no tās pirmās reizes. Bet pārējās stieples esmu salasījusi pastaigās. Tagad jau ir tā, ka diezgan apzināti ielienu... nu, ne gluži miskastēs un izgāztuvēs, bet tuvu tam. Meklēju un rokos.”

Pirmo drāts gabalu pastaigā gar jūru Sīkragā viņa pacēla pirms vairākiem gadiem. Un nobrīnījusies par interesanto veidojumu. „Laikam arī uzreiz kaut ko īpašu un interesantu tajā ieraudzīju, tikai nesapratu, ko. Pētīju, pētīju, līdz visbeidzot tajā saskatīju ugunskura liesmas! Atradu citu drāti, nopētīju, bet atkal neko nesapratu. Taču tad, pēc vairākiem gadiem, vienā dienā pēkšņi ieraudzīju – te taču ir sejiņa! Un neko pati neesmu ne locījusi, ne ko citu darījusi, tikai ieraudzījusi un uzlikusi uz plāksnes. Kāds cits veidojums, kā man daudzi ciemiņi ir teikuši, ir kā pilnmēness,” bilst Ieva, spriežot, ka, iespējams, uz savu 50. jubileju sarīkos izstādi ar saviem stiepļu darbiem.

Vairs netērē dienas mājas tīrīšanai

Ieva atzīst, ka sākusi ļoti novērtēt personīgo laiku, tāpēc krasi mainījusi savu dienaskārtību. „Esmu beidzot iemācījusies, katru dienu aizvedot meitas uz skolu un atbraucot mājās, nemesties lielajos tīrīšanas darbos, jo sapratu, ka ar to arī mana diena būs pagalam. Iemācos neredzēt, aiziet uz darbistabu un gleznot... Tie nebeidzamie darbi – suns, kaķis, tīrīšana, veļas mašīnu krāmēt iekšā, ārā, trauku mašīnu krāmēt iekšā, ārā, ēst gatavot. Šermuļi pārskrien, atceroties to mājas rutīnu – katru dienu viens un tas pats, un trakākais, ka beigās jau neviens neko neredz, jo vienmēr taču viss ir bijis kārtībā. Un pati esmu nogurusi, visu dienu kaut ko darījusi, bet pilnīgi neko neesmu guvusi savai izaugsmei. Tagad vairs tā dzīvot neatļaujos. Tagad esmu atklājusi, ka mājas uzkopšanas darbus mierīgi varu izdarīt arī vakarā,” viņa secina, atklājot, ka vairs nesatraucas arī par mājdzīvnieku radītiem bojājumiem.

„Bleika, bengāliešu šķirnes kaķenīte, kas mūsmājās ienāca pirms mēneša, lido kā vāvere uz visām pusēm. Aizkaros iepriekšējais kaķis jau paspēja pakarāties, to man vairs nav žēl. Dīvāns mums kādreiz bija ādas, tagad tas ir auduma un pielāgots kaķim. Dzīva māja ir ar švīkām, un, ja vajag, var pārkrāsot sienu!

Tas dzīvīgums un mīļums, ko mājās ienes dzīvnieki, ir nesalīdzināmi vērtīgāks par lietām,” teic Ieva.

Kā mākslinieciski paslēpt kamīnu?

„Mums ļoti patīk atklātā uguns. Daudz kurinām kamīnu, jo īpaši ziemā. Arī Mārtiņam ļoti patīk uguns – sēžot pie tās, viņš vislabāk relaksējas un atpūšas,” stāsta Ieva. „Bet pirms gada mūsu iepriekšējais kaķis Kato izdomāja, ka kamīns ir piemērota vieta, kur viņam nokārtoties.

Tad pati izprātoju, kā kamīnu pasargāt no kaķa. Klasisks aizbīdnis nederēja, jo, uzlecot virsū, to var apgāzt. Tad devos pie metāla kalēja ar izmēriem un aptuveno konstrukcijas dizainu – melnu, uz ritentiņiem, lai varu nobīdīt. Tagad šis aizslietnis lieliski iekļaujas interjerā, un, kad nekurinām kamīnu, tā priekšā sadedzam sveces,” rāda Ieva.

Malkas plaukts kā interjera priekšmets

Malkas plaukta dizains ir Ievas pašas ideja. Ar savām mājas dizaina idejām māksliniece labprāt dalās sociālajos tīklos, sniedzot impulsu un iedvesmu pārmaiņām daudzām Latvijas sievietēm.

Sauciens pēc palīdzības...

„Pirmais skolotājs, pie kura mācījos zīmēt vēl pirms iestāšanās akadēmijā, bija mākslinieks Arnolds Plaudis, kas vienmēr bija blakus, ticēja man, viņam vienmēr varēju prasīt padomu... Un es gauži pārdzīvoju, kad 80 gados viņš pēkšņi, peldot baseinā, nomira.

Nākamajā dienā pēc mana skolotāja nāves aizgāju uz akadēmiju un dienas laikā uztaisīju viņa pašportretu. Atvērtā mute simbolizē manu izmisumu. Šī skulptūra ir mans palīgā sauciens pēc viņa – ka viņš otrajā kursā mani atstāja un pameta,” par dziļi personisko mākslas darbu pastāsta Ieva Bondare.

Drāts ar dejojošiem cilvēkiem

„Vienā šķūnītī atradu drāti, kurā saskatīju dejojošus cilvēkus, un izliku to mākslas darbā. Atcerējos, ka man kaut kur ir Arnolda Plaudīša dāvināts darbs. Tas bija 1963. gads, kad viņš šos dejotājus zīmēja, un man liekas, ka šis mans drāšu mākslas darbs ar to ir kā viens pret vienu! Tagad tos saliku kopā. Tā ir nesaprotama saikne man ar savu pasniedzēju,” uzskata Ieva.

Gleznošana kā sporta aktivitāte

„Gleznošana tur mani labā fiziskā formā, jo gleznoju, stāvot kājās, metu krāsu tūbiņas uz grīdas, liecos, spiežu eļļu uz audekla, atkal liecos, un tā visu laiku taisu pietupienus, presītes. Gleznošana man ir visīstākā sporta zāle, kurā nepārtraukti esmu kustībā – tupu uz ceļiem ar špakteļlāpstiņu rokā. Reizēm pēc vairāku stundu darba nejūtu ne plecu, ne muguru, ne roku. Tas ir smags fizisks darbs,” secina Bondare.

Berlīnes pievārtē atvērta mākslas telpa, kuras mājvieta ir spēkstacija