Māra, man jums jāatzīstas, ka esat tas cilvēks, ko jau sen esmu gribējusi intervēt.

Paldies. Bet man jau liekas, ka visas intervijas iet pa vienu un to pašu iestaigāto taciņu.

Bet jūs jau arī esat viens un tas pats cilvēks. Turklāt, nostabilizējusies personība. Ja pieņemam, ka 65 gadu vecumā tas tomēr beidzot ar cilvēku notiek.

Man tiešām jau ir 65.

Un jūs to arī jūtat kaut kādos brīžos?

Ziniet, jūtu gan. Tad, kad man palika 50, tas gan man likās viens ļoti labs vecums. Tad man arī šķita, ka savā profesijā esmu sasniegusi tādu ļoti labu pozīciju. Ka man ir interesanti dzīvot. 50 gadi bija tas laiks, kad man bija sajūta: es varu pilnīgi visu.

Un nekad neesmu sapratusi, kāpēc sievietes vaimanā par saviem 50 gadiem kā vispār kaut kādu vecumu – absolūtas muļķības! Dzīve tajā vecumā ir brīnišķīga. Bet diemžēl dzīvē pienāk arī tāds brīdis, kad tos savus gadus tomēr sāc just. Un, ja runājam pilnīgi godīgi, man liekas, ka nu man tas brīdis tomēr ir pienācis.

Ko jums nozīmē “interesanta dzīve”?

Tā kā es esmu tāds darba zirgs – un arī pēc horoskopa Zirgs, gan ugunīgais – tad man interesanti nozīmē darīt. Daudz redzēt. Saprasties ar cilvēkiem. Es īpaši nelaižu sev cilvēkus klāt, tomēr nenoliedzami esmu kompānijas cilvēks. Bet ir brīži, kad es nogriežu kā ar nazi un man nevajag nekādu sabiedrību. Ir brīži, kad gribu kļūt absolūti vientuļš cilvēks.

Sirdi nevienam nekratāt?

Nē. Nekad mūžā neesmu ar ko tādu nodarbojusies. Man ir kolēģi, ar ko faktiski visu mūžu esmu kopā nostrādājusi, bet sirdi viņiem kratījusi neesmu nekad. Un es arī nekad ne no viena cita neesmu ko tādu gaidījusi. Tā “sirds kratīšana” man vienmēr likusies tāda sava veida vājuma izpausme. Man arī nemaz nav tik tuvu draugu, kuriem es to savu sirdi varētu kratīt, pat, ja gribētu.

Jūs sevi kā personību esat veidojusi jeb uzskatāt, ka cilvēks jau piedzimst ar savu personības salikumu?

Man jau šķiet, ka piedzimst. Skatos uz saviem trim mazbērniem, īpaši uz savu vecāko mazmeitu, kurai tagad ir 8 gadi – viņa jau piedzima ar savu personību. Manā skatījumā, viņai ir tāds ne visai viegls raksturs. Varbūt tas pārmantojas?

Bet cilvēks var sevi arī veidot. Un arī es esmu sevi veidojusi. Nu, piemēram, tāds elementārs piemērs. Es esmu lauku meitene. Beidzu Dundagas vidusskolu un nācu tālāk mācīties uz Rīgu. Tādam lauku bērnam, ierodoties galvaspilsētā, ir diezgan lieli kompleksi.

Tālāk – es esmu gara auguma. Un garām meitenēm skolā nemaz tik viegli neiet. Man gan paveicās, ka klasē tāda “garā” nebiju vienīgā. Bet kaut kā bija jāturas pretī. Ar ko varēja pretī turēties? Ar labu mācīšanos, ko es arī darīju. Vēl man bija labi nostādīta balss. Es nedziedāju, bet, ietērpta tautastērpā, vienmēr stāvēju uz skatuves un pieteicu kaut kādas programmas. Tā es attīstīju sevī prasmi iziet publikas priekšā un runāt.

Tomēr Rīgā man sākās jauna problēma, reizēm bija sajūta, ka man ir kaut kāds “aizvērto durvju” sindroms. Stāvu un nevaru tās durvis atvērt. Jo man ir bail. Tad nu es reizēm gāju, pat neko nedomājot, tikai skaitīju pie sevis “viens, divi, trīs” un burtiski metos iekšā tajās durvīs. Līdz vienam brīdim, kad tā vairs nebija problēma. Un pēc tam pienāca tāds brīdis, kad nebija vairs vispār nekādu problēmu un baiļu. Ne pret ko un ne ar ko.

Jūs teicāt, ka esat paskarba. Bet dažādu pasākumu fotogrāfijās parasti smaidāt.

Ir bijuši attālāki kolēģi, kuri maniem tuvākajiem kolēģiem teikuši: “Kā tu pie tās Lāces vari strādāt?! Viņa taču ir ārprāts!” Bet nav jau ar mani tik traki. Smaids ir daļa no manas būtības.

Jūs mēdzat darbā kliegt?

Nē.

Veltīt niknus skatienus?

Arī ne. Es vienkārši esmu prasīga. Visā mūsu struktūrā ir apmēram 185 darbinieki. Es jau nevadu tikai vienu – LNMM galveno ēku – mēs esam izmētāti pa dažādām vietām un muzejiem. Darbinieku ir daudz.

Nācu pie jums un domāju: cik gan skaisti ir strādāt tādā namā, mākslas vidē. Bet tā ir arī milzīga ēka, kas jāuztur kārtībā.

Kad es sāku strādāt muzejā, man bija 20 gadi un toreiz man likās, ka cilvēki nemaz tik ilgi nedzīvo, cik es jau te tagad strādāju. Es šo māju sen izjūtu kā savu. Es ar to esmu kontaktā un dialogā. Gribu cerēt, ka neesmu šai mājai darījusi pāri un zinu, ka tā nav darījusi pāri man. Jūtos šeit ļoti labi.

Bet bez mūsu galvenās ēkas ir arī mākslas muzejs “Rīgas Birža”, izstāžu zāle “Arsenāls”, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs un vēl mums ir arī mazais Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs. Tā saimniecība ir liela un nopietna. LNMM ir vēl svaiga ēka pēc renovācijas, “Rīgas Birža” kā jauns objekts ekspluatācijā tika nodots 2011.gadā. Bet pārējie muzeji prasa attīstību arī tīri fiziski, šobrīd aktīvi strādājam pie “Arsenāla” rekonstrukcijas projekta. Tā ka man ir sajūta, ka es no tām celtnieku ķiverēm vēl kādu brīdi netikšu vaļā.

Ir izstādes, ko ļoti vienpersoniski esat gribējusi un ko ir izdevies arī realizēt?

Pati kā kuratore esmu strādājusi salīdzinoši maz. Bet ir izstādes, kas stratēģiski plānotas piecus un pat desmit gadus uz priekšu. Man pašai ir milzīgs gandarījums ka 2014.gadā izdevās sarīkot Vijas Celmiņas darbu izstādi “Rīgas Biržā”. Tas bija mans sapnis jau desmit gadus pirms tam, kā īstenojās.

Tāpat esam ļoti mērķtiecīgi strādājuši uz noteiktu periodu izpēti latviešu mākslā, un konkrēti – 19.gadsimta beigas, 20.gadsimta sākums, simbolisma, jūgendstila laiks. Tas vainagojās ar vērienīgu izstādi. 2018.gads bija īpašs ar to, ka kopā ar igauņiem un lietuviešiem piedalījāmies kopprojekta izstādē Orsē muzejā Parīzē.

Mums, protams, ir ļoti daudz brīnišķīgu mākslinieku, bet viens no 20.gadsimta otrās puses autoriem man bija īpašs, viņš diemžēl salīdzinoši agri aizgāja mūžībā – Edgars Iltners. Arī viņa darbu izstāde kopā ar izdevumu man bija ļoti īpašs notikums, kas nopietni atklāja šo talantīgo mākslinieku.

Savukārt, kad vērām LNMM pēc rekonstrukcijas, to darījām ar Miervalža Poļa darbu izstādi. Man joprojām liekas, ka tā bija laba ideja un īstajā brīdī. Izstāžu projekti nav lēti. Ja grib to izdarīt pārliecinoši – nepavisam nav lēti. Bet jūs saprotiet: gadu laikā ir bijis daudz izstāžu, kas sagādājušas prieku un gandarījumu.

Jūs piedalāties laikmetīgās mākslas muzeja izveides grupā…

Jā, un tas nebija pārāk viegls uzdevums. Īpaši, ja analizējam pašreizējo situāciju ar šo projektu.

Kad intervēju nu jau bijušo kultūras ministri Daci Melbārdi, viņa atzinās, ka viņas “vājais punkts” ir tieši laikmetīgā māksla. Un tā ir daudziem cilvēkiem, arī tiem, kas mākslu mīl. Jautājums – kā saprast un iemīlēt laikmetīgo mākslu?

Mēs esam pieraduši skatīties uz mākslu no estētiskās puses. Bet laikmetīgā māksla ir tā, kurā jāuzsver domāšanas process. Laikmetīgā māksla ir stāsts par to, kā domas izpausme saiet kopā ar formālo un iespējami novatorisko pusi. Diemžēl mums Latvijā nav bijis pastāvīgas vietas laikmetīgajai mākslai, tāpēc trūkst ari izpratnes par to. Taču der atcerēties: tas, kas šobrīd ir laikmetīgs, nākamajā brīdī jau varbūt kļūst par klasiku. Mums vienkārši trūkst šīs pieredzes.

Šajā muzejā ir kāds darbs, pie kura dodaties, tēlaini runājot, smelt spēku vai saņemt kādu tajā brīdī vajadzīgu emociju?

Tas priekš manis ir drusku par poētisku. Man spēku dod pati šī māja. Bija viens periods, kad man ļoti patika izmantot to privilēģiju, ka varu paņemt pie sarga lielo atslēgu un viena pati klusumā izstaigāt muzeja ekspozīcijas. Nonākt divkontaktā ar šiem mākslas darbiem. Bet tas laiks ir pagājis. Tagad esam modernizējušies un arī durvju atslēgšana vairs nav tik vienkāršs process.

Bet tas, kas uzrunā, jau arī mainās. Vajadzētu būt tā, ka ar savu glezniecisko spēku latviešus visus un vienmēr uzrunā Vilhelma Purvīša darbi. Bet attiecībā uz mani tas tā nav. Ir virkne Purvīša darbu, kas man ļoti patīk, tomēr kā mākslinieku Purvīti izjūtu ar distanci.

Viņš gan arī pats gleznojot ieturējis distanci, Purvītis tomēr ir tāds auksti attālināts. Taču, strādājot muzejā, daudz esmu nodarbojusies ar Purvīša personības izpēti. Starp citu, viņš arī bija šī muzeja direktors divdesmit gadus - 20.-30. gados. Un viņš ir milzīgi daudz izdarījis Latvijas mākslas labā, paralēli radot Latvijas ainavas identitātes zīmi. Un, ziniet, kaut kā viņš mani ar katru gadu uzrunā aizvien vairāk. Jā, tas ir interesanti, kā to pašu cilvēku dažādos vecumos uzrunā dažādi mākslas darbi.

Kādi ir bijuši tie jūsu posmi un jūsu mākslinieki?

Interesants jautājums, taču tas būtu jāapdomā. Kad cilvēks ir vecumā ap 20, tad viņu, šķiet, interesē tādi lielu kaislību pārņemti darbi. Tā savulaik mani ļoti uzrunāja spāņu mākslinieka El Greko darbi ar savu milzīgo dinamiku. Pēc tam esmu daudz viņa darbus redzējusi. Bet šopavasar biju El Greko pilsētā Toledo un, protams, biju arī viņa muzejā. No profesionālā viedokļa ļoti interesanti, bet staigāju es tur tā diezgan vienaldzīgi. Un sapratu, ka El Greko vairs mani neuzrunā.

Bet man ir interesanti ieraudzīt to, ko agrāk neesmu redzējusi savām acīm. Tāpēc man patīk laikmetīgā māksla – jo tur uzrunā ideja. Vai, piemēram, es tikai 2008.gadā nokļuvu pirmo un arī vienīgo reizi Ēģiptē. Un klātienē ieraudzīju to, ko, mācoties mākslas vēsturi, biju redzējusi vien melnbaltās padomju laika grāmatu ilustrācijās.

Bet te es septiņos no rīta nonācu Karnakas tempļu kompleksā – kāds neprātīgs skaistums! Tas skaistums proporcijās, mērogos, samērotībā bija kaut kas neticams! Es gribētu lietot tieši vārdu savienojumu “nenormāli skaisti”. Man pār vaigiem bira asaras. Un bija tikai viena doma: kāpēc es te nenonācu agrāk? Jā, es esmu par to mācījusies, visu mūžu nostrādājusi saskarsmē ar mākslu, man ir zināšanas, kādu daudziem nav – bet mākslas darbi uz katru cilvēku var atstāt iespaidu. Tikai ir jānotiek tam saāķēšanās momentam. Zināšanas tajā notikumā nav noteicošais.

Bet mākslā taču arī mēdz būt haltūras?

Turklāt ārprātīgi daudz! Un tomēr baidos, ka man būs problemātiski noformulēt, kas ir haltūra mākslā. Jo ko mēs saucam par haltūru? Varbūt tā paša Purvīša tradicionālās ainavas, ko viņš trīsdesmitajos gados gleznoja pēc pasūtījuma, arī bija haltūras? Konkrēti priekš viņa. Kad mākslinieks sevi tikai tiražē, radot to, pēc kā tobrīd ir pieprasījums – varbūt tā štancēšana arī ir haltūra? Es tomēr uzskatu: ja mākslinieks strādā pietiekami profesionāli, tad viss, ko viņš rada, ir profesionāla māksla.

Jums mājās ir mākslas darbi?

Daži ir. Bet es nekolekcionēju.

Nav tādas vēlmes?

Nē. Un nekad arī nav bijusi. Bet vispār ir vienkārši: es visu mūžu esmu strādājusi muzejā, un muzeju darbinieki nekad nav bijuši labi atalgoti. Līdz ar to – nu, kādas kolekcijas es varētu veidot? Un ir vēl kāda lieta. Es strādāju muzejā un ir tāda Starptautiskā muzeju asociācija (ICOM), kurā arī mēs kā muzejs esam. Un ikomam ir ētikas kodekss, bet tajā ierakstīts, ka muzeja darbinieks nevar būt kolekcionārs.

Muzeja darbiniekam ir jādomā par sava muzeja kolekcijas veidošanu. Un nevis par savu. Mūsu gadījumā muzeja kolekcija pieder valstij. Un es nedrīkstu skatīties uz darbu un domāt: redz, šo pat var salīdzinoši lēti dabūt – ņemšu sev vai muzejam? Tāda doma manā galvā nedrīkst parādīties.

Jums ir ļoti izturēts stils. Jūs mums tāda esat viena. Piestrādājāt pie tā vai tāpat kā raksturs – ir, un viss?

Ir, un viss. Kas tad nu man tik izturēts, varbūt vienīgi matu griezums nemainīgs jau no…

No skolas?

Nē, skolā man bija bize. Es vēl Rīgā ienācu ar bizi. Matus nogriezu, mācoties 2.kursā Mākslas akadēmijā. Atceros, toreiz mūsu katedras vadītāja Rasma Lāce (uzvārdu sakritība, nekas vairāk) ieraudzīja mani ar tiem nogrieztajiem matiem un iesaucās: “Un kas tad tas?! Tagad jūs izskatāties tāpat kā visas – cik neinteresanti!” Bet man likās, ka es beidzot sāku izskatīties pēc cilvēka un pēc rīdzinieces.

Es viņas viedokli nepieņēmu toreiz un nepieņemu tagad. Tie mati bija jāgriež nost! Bet konkrēti šāds matu griezums man ir no deviņdesmito gadu vidus un to izveidoja Biruta Magele. Toreiz braucu pie viņas uz Latvijas Televīziju frizēties. Mana tagadējā friziermeistare Ilze to turpina. Arī tagad tas ir diezgan biežs pasākums, reizi mēnesī vai pusotrā jāatjauno.

Ko jūs nekad neuzvilktu?

Sarkanu kleitu.

Bet puķainu?

Puķainas kleitas man ir. Un es arī bieži tās mēdzu uzvilkt. Mākslas vidē ir daudz melnās krāsas apģērbā, bet man diezgan labi patīk krāsainība, ko šad un tad atļaujos.

Ja runājam par stilu, varbūt tagad beidzot varu izstāstīt kādu atgadījumu. Savā laikā mēs bijām ar Andreju Žagaru vienā pasākumā Parīzē. Ļoti prominentā pasākumā, ar pieņemšanu pie toreizējā Francijas prezidenta Žaka Širaka Elizejas pilī.

Un Andrejs toreiz man jautāja: “Pasaki – kas ir tavs stilists?” Kā zināms, Andrejam gan bija ļoti izkopts stils. Es saku: “Andrej, nu neviens.” Viņš: “Tu gribi teikt, ka pati to visu?” Bet tā nu tas ir – pati. Kā iznāk, tā iznāk. Un reizēm iznāk, reizēm arī ne tik ļoti. Neesmu jau tik nevainojama, neliekuļosim.

Tad parunāsim par gaumi.

Es īsti nesaprotu, ko nozīmē “gaumīgs cilvēks”. Es publiski rupji nelamājos – tāpēc uzskatīsim mani par gaumīgu cilvēku. Bet pilnīgi nopietni, man tiešām nav skaidrs jēdziens “gaume”. Jo, piemēram, mana mamma uzskatīja, ka nav skaistāka krāsu salikuma kā: brūns, zaļš, dzeltens. Un vēl tiem visiem jābūt tādiem siltajiem toņiem.

Kā tautiskā sega.

Nu, tieši tā! Viņas gaumes vai skaistuma sajūta bija veidojusies uz latvisko ornamentu un krāsu pamata. Viņai “gaumīgi” nozīmēja kaut ko mierīgu un harmonisku, kas 30. gados, kad viņa veidojās kā personība, arī dominēja. Bet man šis gaumīgais krāsu salikums nepatika un joprojām nepatīk. Man pat šķiet, ka tas ir kaut kas briesmīgs, ja saliek tās trīs krāsas kopā! Nē, es neuzdrīkstētos kaut ko saukt par gaumīgu, bet kaut ko par bezgaumīgu. Turklāt, gaume mainās.

Jūs uzaugāt Dundagā. Laukos. Jūs atceraties savu pirmo reizi ar mākslu? Kā tā ienāca jūsu dzīvē?

Ļoti vienkārši. Man bija zīmēšanas skolotāja Vallija Purmale, kas bija mūsu lieliskās gleznotājas Līgas Purmales mamma. Viņa bija absolūti atšķirīga no maniem vecākiem, vispār no visiem vietējiem cilvēkiem. Viņa bija tāda skarba sieva, kura vienmēr teica to, ko viņa domāja.

Es nebiju nekāda zīmētāja un, godīgi sakot, neko īpaši daudz jau viņa mums tur arī nemācīja. Bet 9.klasē viņa sāka mācīt mākslas vēsturi. Tas bija 1969.gads, es pat nesaprotu, kā toreiz varēja būt tāds mācību priekšmets, un vēl Dundagas vidusskolā. Varbūt viņa pati tur to ieviesa. Un tā mākslas vēsture man pavēra jaunu pasauli. Es taču pat nevienā muzejā nebiju bijusi, izņemot rakstnieku memoriālos muzejus.

Bet tā mākslas vēsture mani tā aizrāva, ka kopš 9.klases skaidri zināju, ko tālāk mācīšos. Un es nekad neesmu to nožēlojusi. Starp citu, man īpaši labi padevās matemātika. Un vēl labāk ķīmija. Ķīmijas skolotājs pat ļoti centās mani pierunāt mācīties tālāk ķīmiju. Teica: “Ko jūs dzīvē ar to mākslas vēsturi darīsiet? Naudu jūs ar to arī nopelnīt nevarēsiet…”

Kāda nauda?! Vai tad mani kaut kas tāds kā nauda vispār interesēja?! Tā es 1972.gadā atnācu uz Rīgu un iestājos akadēmijā neklātienē, jo klātienes togad nebija. Toreiz bija stingrs noteikums, ka studēt neklātienē drīkst tikai tad, ja strādā.

Bet kur Rīgā var strādāt lauku skuķis nupat pēc vidusskolas? Bibliotēkā. Tā es vienu gadu tur nostrādāju, bet tiklīdz bija iespēja, tā atnācu strādāt uz muzeju.

Jums bija bohēmas laiks?

Man bija visai piepildīts bohēmas laiks! Līdz pat dēla piedzimšanai. Un es to bohēmu atceros kā brīnišķīgi pavadītu laiku. Es esmu viena no tiem, kas toreiz daudz laika pavadīja “Dieva ausī”. Pusi laika tur pavadīju. Un, kad slēdza “Dieva ausi”, tad bija jāpāriet uz “Skapi”. Mana bohēma bija radošā “plakātistu” grupa. Tur bija Georgs Smelters, Juris Dimiters, Laimonis Šēnbergs, Uldis Razums, Henrihs Vorkals, gleznotājs Leonīds Mauriņš. Daļa no viņiem diemžēl jau ir prom no šīs pasaules. Ļoti feina sabiedrība bija, es teiktu – čomīga. Ar tiem, kas ir šaisaulē, man joprojām ir ļoti labas attiecības.

Tolaik attiecības starp cilvēkiem bija citādas?

Man tomēr gribas teikt, ka tā, ko saprotam ar vārdu bohēma, šobrīd vairs nav. Mūsdienās jau tā izdzīvošana ir daudz skarbāka nekā toreiz. Un vēl ir arī konkurence. Tajā laikā tādas vispār nebija, grupā bija tā atbalstošā pleca sajūta. Protams, tur bija arī alkohols, bet dominēja vienalga tā pleca sajūta. Šobrīd cilvēki cīnās katrs pats par sevi. Bet, paldies Dievam, alkohols tiek stipri mazāk lietots. Tolaik diemžēl daudzi arī nodzērās.

Bet pats galvenais – cilvēki tagad ir ļoti aizņemti. Mums nebija sociālo tīklu un šāda veida saziņas, bet bija nepieciešama kontaktēšanās un tā nu mēs praktiski katru dienu tikāmies. Un tieši tur jau ir tā bohēma – sarunās. Atceros, “Dieva ausī” sēdēja gleznotājs Rūdolfs Pinnis pie savas konjaka glāzes, ap viņu vesels pulks un visi debatēja. Jutos ļoti laimīga, ka varēju to visu klausīties. Pinni, Vili Ozolu vai Borisu Bērziņu. Šobrīd cilvēkiem tādas sarunas vairs nav nepieciešamas. Bet tas nenozīmē, ka tas ir sliktāk. Un mākslu tas neietekmē. Dzīve vienkārši ir savādāka.

Jūs bieži esat komandējumos ārzemēs. Ko jūs atvedat?

Mākslas grāmatas, protams. Nesen tieši mazmeitiņa – viņa brīvdienās bieži vien brauc pie manis pusdienās – skatījās uz visām tām grāmatām un jautāja: “Ome, tev ir tik daudz grāmatu, vai tiešām tu tās visas esi izlasījusi?” Biju spiesta atzīties, ka gluži visas tomēr ne. Bet lielāko daļu esmu. Bija arī laiks, kad padziļināti interesējos par muzeju arhitektūru. Bet jāsaka godīgi: man vairs mājās nav, kur tās grāmatas likt.

Un vēl man patīk dažādi stikla priekšmeti, īpaši glāzes. Patīk vēsturisko stilu replikas, tās vedu. Un dažādu tautu keramika man patīk. Krāsaina, atraktīva, jautra un jauka. Man arī ļoti patīk mūsu pašu Latgales keramika. Tā ka es pat vairs nebraucu uz Brīvdabas muzeja gadatirgu, lai neatgrieztos mājās atkal ar kārtējo krūzi. Praktiska pielietojuma taču tam visam nav. Nav arī lielas mākslas vērtības. Sadzīves lieta, no kā regulāri jāslauka putekļi. Varētu teikt, ka man ir tādas sadzīviska rakstura personības blaknes.

Jums ir savi noteikumi, ko nepārkāpjat?

Nekad nedrīkst pazemot otru cilvēku. Nekādos apstākļos. Nekad nedrīkst sūkstīties vai vaimanāt par savu dzīvi citiem. Jo tā ir mana dzīve. Un citus tā principā neinteresē. Mana mamma teica: “Savi nervi nav jārāda citiem!” Es tā arī visu mūžu esmu dzīvojusi.

Man ir ļoti svarīgi, vai cilvēks ir godīgs. Godīgs naudas, darba un visās citās attiecībās. Godīgs solījumos.

Un vēl es nejūtos pārāka ne par vienu cilvēku. Tas, ka esmu kompetentāka mākslā vai muzeja vadīšanā, mani nepadara par nozīmīgāku cilvēku. Es esmu strādājusi pie tā, lai manī neattīstītos nekāda pārākuma sajūta.

Jūsu tiešā priekšniecība ir kultūras ministrs. Šajos ilgajos darba gados – kurš ir bijis jūsu labākais priekšnieks?

Ministru ir bijis ļoti daudz. Bet izcelt gribētu divus. Helēnu Demakovu un Daci Melbārdi. Katra ļoti atšķirīga. Demakovai bija ļoti labs stratēģiskais redzējums un mērķtiecīga virzība. Melbārdei savukārt ļoti strukturēta domāšana un apbrīnojama spēja sabalansēt lietas un darbus. Tiešām pārsteidzoša spēja.

Kurās valstīs vai pilsētās, jūsuprāt, šobrīd ir tā spēcīgākā mākslas pulsācija? Un kur tajā visā atrodas Latvija?

Protams, Lielbritānijā. Un konkrēti Londonā. Arī Berlīnē. Amerikā tāda ir Ņujorka – man tā pilsēta neprātīgi patīk! Mākslas tirgi interesanti attīstās tādās valstīs kā Indija un Ķīna.

Latvija… Nu, nav noslēpums, ka mūsu valsts ir ļoti maza. Un mēdz teikt, ka latvieši ir ļoti labi izpildītāji, nevis kā jauna radītāji. Mums ir ļoti labi dziedātāji, diriģenti. Mēs atskaņojam, mēs izpildām. Jaunrade iepaliek.

Latvijā grūti atrast to, par ko teikt: lūk, to esam radījuši mēs, latvieši! Bet mēs esam brīnišķīgi atkārtojuši. Piemēram, tā sauktā kubisma epizode 20.gadsimta divdesmitajos gados. Mēs neradījām kubismu mākslā, to radīja Pikaso un Braks. Bet mūsu jaunie mākslinieki vienā brīdī ar to tik ļoti aizrāvās un tik forši to paņēma, ka tā ir savdabīgi interesanta lapaspuse arī mūsu mākslā.

Arī laikmetīgajā mākslā šobrīd ir ļoti profesionāli darbi. Bet Venēcijas biennālē mēs balvas nesaņemam. Toties lietuvieši saņem. Par ko to balvu iedod? Par domāšanu.

Šobrīd ir ļoti brīvs, radošs laiks. Ierobežojumu faktiski nav vispār. Vienīgie ierobežojumi ir tie, kas pašu galvās.

Vai varu lūgt jūs nosaukt cilvēkus, ko uzskatāt par ļoti talantīgiem? Tepat, no mūsējiem un no dažādām kultūras jomām.

Mūzikā es gribētu nosaukt Andri Nelsonu. Literatūrā Noru Ikstenu. Literatūra gan uzrunā ļoti personiski, tur katram cilvēkam var būt savs favorīts, bet man ir viņa. Un vēl Kārlis Vērdiņš dzejā. Par vizuālo mākslu man ir grūtāk runāt, jo talantu ir ļoti daudz un es pārāk tajā esmu iekšā. Mums ir viens mākslinieks, kas manā izpratnē ir pārāks par citiem. Un tas ir Kristaps Ģelzis, es viņu ļoti, ļoti augstu vērtēju. Ēriks Apaļais glezniecībā. Jānis Avotiņš. Miķelis Fišers. Inta Ruka fotomākslā un daudzi citi.

Jums ir draugi starp māksliniekiem?

Nē. Man ir ļoti daudz paziņu, bet īstu draugu nav. Jo es vienmēr esmu uzskatījusi, ka tāda īsta draudzība uzliek citu atbildību.

Jūs ieturat distanci?

Es tiešām ieturu distanci. Un pat ar visu to pamanās atrast, ar ko kopā esmu biežāk kafiju dzērusi vai vīna glāzi saskandinājusi.

Ko jūs brīvdienās, gatavojot pusdienas mazmeitai, fonā klausāties?

Es nedrīkstu teikt. Tas būs ļoti slikti. Bet tas ir pilnīgs klusums. Es mūziku klausos apzināti un parasti tā ir opermūzika. Vēl es klausos mūziķus, kas mani ļoti personiski uzrunā. Leonardu Koenu. Niku Keivu. Man patīk tās aizsmakušās, drusku nodzertās un nopīpētās vīriešu balsis.

Pēc teksta, ka nekratāt nevienam savu sirdi, pat nezinu, kā jums uzdot kādu jautājumu par privāto dzīvi.

Jautājiet droši, varbūt atbildēšu.

Kāda tā ir bijusi? Ko jūs darītu tāpat, ko savādāk?

Savādāk, domāju, ka neko. Ziniet, es nekad neticu tam, ka cilvēki saka: apstākļi lika tā darīt. Neticu un nekad neticēšu. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka cilvēks pats savu dzīvi veido. Protams, var būt tāda nepārvarama situācija kā karš. Bet miera laikos katrs cilvēks pats par savu dzīvi no A līdz Z ir atbildīgs.

Iespējams, skatoties no malas, manu privāto dzīvi var uzskatīt par neizdevušos. Bet es pati ar to esmu ļoti apmierināta. Esmu visai egoistiska, nevēlos rūpes par otru cilvēku.

Kā tā var būt neizdevusies – jums taču ir dēls.

Dēls ir. Un mazbērni man ir īpašā vērtē. Es neesmu nekad bijusi precējusies. Man pašai gan tas nešķiet kā neveiksme, bet reizēm nākas saskarties ar citu viedokli.

Cik daudz jūs interesē, ko citi par jums domā?

Vispār neinteresē. Vienīgā reize, kad mani mazliet uztrauca, ko citi par mani domās, bija tad, kad gaidīju savu dēlu, un man vajadzēja to pateikt maniem vecākiem. Viņi tomēr dzīvoja mazā ciematā, tur ir savi uzskati par lietu kārtību. Turklāt tas bija astoņdesmito gadu sākums.

Kad vecākiem to pateicu, mana mamma klusēja. Viņa gan parasti klusēja un neteica, ko domā. Un mans tēvs arī ilgi klusēja. Viņš bija skarbs vīrs un, jāsaka godīgi, arī diezgan nejauks. Beigās viņš noteica: “Nu, labi. Vismaz būs kāds, kas to Lāču uzvārdu nes tālāk.” Un ar to arī visa saruna beidzās. Man dēls un tagad jau arī mazdēls nes Lāču uzvārdu tālāk.

Toties es nekad nebiju gaidījusi, ka mans vienīgais dēls man sagādās trīs mazbērnus. Par to esmu laimīga. Mums ar dēlu jau visādi un ne tikai gludi kādreiz gāja. Viņš nebija nekāds paraugbērns. Bet tagad ir brīnišķīgs tēvs saviem bērniem. Man ir mazbērni, brīnišķīga vedekla – to uzskatu par lielu dāvanu. Man ir darbs, kas man sagādā patiešām milzīgu gandarījumu. Mana dzīve ir ļoti izdevusies.

Šo nevaru nepajautāt. Jūs noteikti zināt daudzas definīcijas, kas tad ir māksla. Bet kāda ir jūsu pašas izveidotā definīcija?

Lūk, tas ir jautājums, uz kuru faktiski nav iespējams atbildēt. Vistriviālākā definīcija ir: māksla ir viss, visa dzīve apkārt. Bet manuprāt, māksla ir tas, ko cilvēks spēj radoši pārstrādāt, pārradīt, ielikt savas emocijas un radīt kaut ko jaunu, kas atkal spēj kādu uzrunāt.

Vai mākslas uzdevums ir radīt emocijas?

Es domāju, ka ne vienmēr. Bet, ja rada – tad tā ir šīs mākslas pievienotā vērtība.

Edīte, samts un Lāgerfelds. Saruna ar tekstilmākslinieci Edīti Pauls-Vīgneri