Pirmoreiz Artūra Analta vārds plašāku rezonansi ieguva 2011. gadā, kad viņam tika piešķirts Latvijas Labākā jaunā dizainera tituls. Papildinājis savu portfolio ar šo atzinību, Artūrs devās studēt uz Londonas Mākslas universitātes Centrālo Sentmārtina Mākslas un dizaina koledžu.

Lielāko daļu laika Artūrs joprojām pavada Londonā, jo būtiska ir tieša kontaktēšanās ar potenciālajiem sadarbības partneriem, un tur, kā jau Eiropas un pasaules dizaina centrā, darba lauks ir plašāks. Turklāt viņš ar citām sajūtām un globālāku skatījumu spēj uzlūkot arī Latvijā notiekošo. Ko viņš redz? “Potenciālu! It visās jomās – dizainā, biznesā, eksportā, mākslā. Mums ir tik daudz augstas kvalitātes mākslinieku, bet traucē attieksme: ko tad es! Mēs vienkārši kautrējamies sevi parādīt. Bet, ja to pārvar, var sanākt visādi brīnumi.”

Artūrs nosmej, ka pats no sava kautrīguma ticis vaļā Londonas krogos: “Aizej uz pabu un, ja tu nekliedz, tevi nedzird. Runa jau nav par kliegšanu, bet par to, ka ir jārunā arī par saviem darbiem.”

Internetā par savu profesionālo darbību Artūrs runā savā un sava uzņēmuma Variant Studio Instagram kontā, jo atšķirībā no Latvijas, kur Instagram nereti izmanto tikai skaisto mirkļu fiksēšanai, Londonā tā ir reāli funkcionējoša savu darbu atrādīšanas un sadarbības partneru atrašanas platforma.

Un Artūram ir, ar ko lepoties. Viņa darbi iekļauti Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja pastāvīgajā kolekcijā, privātās kolekcijās Eiropā, tie pabijuši vairākās Eiropas galerijās. Vēl pavasarī prestižajā 12 Star Gallery Londonā bija aplūkojama politiskā un sociālā kontekstā tveramā personālizstāde Robežas – ar stiepļu žogiem, kuros savīti cilvēku atveidi (viens no tiem arī portreta fotogrāfijā).

Artūram šķiet svarīgi savas zināšanas vest atpakaļ arī uz Latviju. Šogad Latvijas Banka kolekcijas monētu klāstu papildināja ar viņa veidoto Medus monētu, bet Latvijas Arhitektūras gada balvai tika nominēta krafta destilācijas ražotne Rižskij Samogon, par kuras identitāti un dizaina risinājumiem Artūrs atbildīgs kopš pašiem tās pirmsākumiem.

“Rūpnīcu kopā ar arhitektu Juriju Gluhovski veidojām četrus gadus. Radījām ekoloģisku slēgta cikla rūpnīcu, kas darbojas bez atlikumiem. Latvijā to tā īsti nenovērtē, bet ārvalstu eksperti, kas atbrauc to apskatīt, paliek vaļā muti – viņi neko tādu nav redzējuši. Līdz Arhitektūras gada balvai daudzi Mežaparka iedzīvotāji pat nezināja, ka netālu no viņu mājām ir tāda ražotne, jo par to neliecina ne skaņa, ne smaka.”

No tīra medus, nevis graudiem un cukura ražotais dzēriens, kas klasificējams kā augstas kvalitātes brendijs, nobaudāms gan Vecrīgas kafejnīcās un restorānos, gan īpašā stendā Rīgas Centrāltigus Zivju paviljonā. Tur degustējams gan viens mēriņš, gan nopērkama Artūra dizainētā divlitru pudele. Esot pat dizaina entuziasti, kas gaida kārtējās pudeles iztukšošanos, lai taru iegūtu savā īpašumā kā dizaina objektu. Tātad bija vērts trīs gadus pūlēties ap tehnoloģiski ārkārtīgi sarežģīto pudeles ražošanas procesu, secina pats autors.

“Es vienmēr saku, ka lietas ir jātaisa ar mīlestību.” Artūrs uzsver, ka attieksme ir viens no viņa kā dizainera un mākslinieka pamatprincipiem. Viņš vairs neuzņemas pasūtījumus, ja skaidrs, ka sadarbības partneri maz interesē, ko viņš radīs, galvenais, lai tas nes ātru peļņu.

Otrs Artūra darbības stūrakmens ir koncepcija. Vērtējot RDMV diplomdarbus, viņam nereti nākas secināt, ka lietas taisītas taisīšanas pēc – jo smuki. Sevi no tā viņš mēģina atturēt, vienmēr pārjautājot: kam tas būs vajadzīgs?

Trešais princips ir ekoloģiskais aspekts. “Dizaina pasniedzēji māca, ka jābūt ekoloģiskam. Un studenti tā arī dara: būdīgam vīram dod brokoļus bez sāls – it kā rada dabai draudzīgu, ekoloģisku dizainu, bet tas nevienam nav vajadzīgs, jo ir mākslīgs.”

Artūrs savu pilsētas mīlestību tiecas organiski savienot ar dabai draudzīgo. Bērnībā viņš bija absolūts pilsētnieks, kuram tīk mājas, putekļi un mašīnas, laukus un dabu viņš nesaprata. Bet pamazām ir iedraudzējies ar dabu tiktāl, ka to uzskata par izcilāko dizaina paraugu. Un pat viņam, rūdītam pilsētniekam, ir cemme, ka vietas, kur potenciāli varētu būt izcili parki, aizbūvējam ar mājām, sakot – lūk, tas ir izcils dizains.

“Emocijas, tās pat varbūt ir primārās!” Artūrs izsaucas, beidzot noformulējis savas pieejas centrālo asi. Emocionāli poētiska ir arī instalācija, kas gatavota Londonas dizaina biennālei. Ar to saistīts skaists un personisks stāsts.

“Manam Londonas dzīvoklim ir sliktas kvalitātes logi, tāpēc agri no rītiem tie aizsvīst. Es gan, kā jau mākslinieks, agri nemostos, toties jaunākais brālis, kurš ir pavārs un reiz bija atbraucis ciemos, cēlās agri. Kad brālis jau bija devies atpakaļ uz Latviju, man vienurīt tomēr bija jāceļas uz agru tikšanos. Uztaisīju sev brokastis, apsēdos tās ēst un skatos – uz aizsvīdušā loga parādās smaidiņš. To pirms pāris nedēļām ar pirkstu uz norasojušā loga bija zīmējis brālis, bet agrāk, vēlu celdamies, to nebiju pamanījis: tad logi jau bija nožuvuši. Skaists stāsts par atmiņām: brālis te bija, tagad viņa te vairs nav, bet viņa pēdas uzpeld. Tolaik tieši bija nomirusi mana vecmāmiņa, un es vispār daudz domāju par atmiņām, un te, lūk, atmiņas tādā reālā veidā parādās!”

Artūra vēlme šo ideju realizēt mākslas objektā tā veiksmīgi sakrita ar Londonas dizaina biennāles tēmu Emocionālie stāvokļi. Instalācijā stāstu no cilvēku savstarpējām attiecībām dizainers pārcēlis uz šodienas aktualitāti – attiecībām starp dabu, cilvēkiem un tehnoloģijām. “Mēs, cilvēki, te tagad dzīvojam. Daba ir bijusi pirms mums, bet tehnoloģijas ir jaunais, ko esam radījuši. Jautājums ir – kā mēs visi trīs varam sadzīvot?”

Instalāciju veido milzīga zaļa stikla siena, kas simbolizē mežu un dabu. Ar tehnoloģiju palīdzību uz tās dabiskā veidā radīsies kondensāts, bet cilvēki uz stikla varēs atstāt savu vēstījumu, kas pēc laika dabiski izzudīs. Kas ir tas, ko mēs atstājam, vai tiešām ar laiku viss izzūd, vai daba gūs virsroku, kā mēs pielietojam tehnoloģijas… Artūrs cer, ka viņa darbs cilvēkos raisīs pārdomas. Un arī emocijas. “Man šķiet, ka ar komunikāciju un emocijām dizains kaut kādā ziņā var… glābt pasauli?”

Igaunija Venēcijas biennālei gatavo filmu par vecas ēkas nojaukšanu Valgā