Suns ir kļuvis par tik ierastu mūsu pavadoni, ka mēs paši to vairs pat nepamanām. Mums visapkārt ir daudz dažādu suņu – lielu un mazu, šķirnes un bezšķirnes. Tā tas ir jau sen, taču vēstures liecību par suņiem nav nemaz tik daudz.

Monogrāfijas un vēsturiskus aprakstus tiem velta diezgan reti, arī avīžu slejās ziņas par mūsu labākajiem draugiem parādās ne pārāk bieži. Fotogrāfijās viņi parasti ir tikai kā dekorācija vai otrā plāna lomu tēlotāji. Tas nav īsti taisnīgi, tādēļ mēģināsim pameklēt kādas nebūt vēstures liecības par suņiem. Ne tikai rakstītās, bet arī vizuālās – tātad fotogrāfijas.

Divi lati par suni

Suns jau no laika gala bija cilvēkiem palīgs medībās, taču gadu gaitā kļuva par tādu kā ģimenes locekli arī tiem, kuri ne medībās gāja, ne arī viņiem mājoklis tā īpaši būtu jāsargā. Tādēļ tikai likumsakarīgi, ka 19. gadsimta beigās suņu jau bija pārpārēm gan pilsētās, gan laukos.

Un laikam jau arī toreiz sunīši un viņu saimnieki aiz sevis atstāja pietiekami daudz netīrības, lai piespiestu pilsētas tēvus domāt par pasākumiem, kā samazināt suņu skaitu vai vismaz kompensēt ielu tīrīšanas izdevumus. Tādēļ 19. gadsimta nogalē tika ieviests nodoklis, ko vajadzēja maksāt suņu īpašniekiem pilsētās, – 50 kapeikas no deguna. Vai astes, ja jums tā labāk tīk.

Arī Pirmā pasaules kara laikā vācu okupētajā Kurzemē suņu īpašniekiem bija jāmaksā nodoklis – laukos desmit markas gadā, bet pilsētā trīsdesmit.

“Kas šiem priekšrakstiem darīs pretī, to sodīs ar naudas sodu no 50 līdz 1500 markām, nepildīšanas gadījumā nāk cietums līdz sešām nedēļām. Turklāt suņi, kas bija pārkāpšanas priekšmets, var tikt atņemti un nogalināti,” piedraudēja okupācijas varas iestādes.

Jāteic, ka Pirmais pasaules karš un tam sekojošie juku laiki pamatīgi nodarīja pāri suņu populācijai Latvijā. Tā jūtami samazinājās, taču ne jau tāpēc, ka suņi būtu karā izšauti vai arī tos būtu iznīcinājuši dusmīgie okupanti. Problēma bija cita – pārtikas deficīts. Vācu un vēlāk neilgajā boļševiku valdīšanas laikā problēmas ar pārtiku bija tik lielas, ka daudzus suņus vienkārši apēda, lai cik tas briesmīgi izklausītos.

Beidzoties karam, sunīši varēja atkopties un vairoties. Tā viņi arī darīja, tādēļ nepagāja ne pieci gadi, kad jaunās un neatkarīgās Latvijas Republikas varas iestādes bija spiestas iet priekšgājēju pēdās un arī ķerties pie suņu jautājuma risināšanas. Metode bija tā pati gadu desmitos pārbaudītā – suņu turēšanas nodoklis.

Rīdziniekiem par saviem suņiem nācās maksāt divus latus gadā, līdzīga nodeva bija arī citās pilsētās. Tas bija ievērojami vairāk nekā par zirgu, par ko prasīja jau desmit latus. Pēc visa spriežot, liela daļa suņu saimnieku nebija sevišķi apzinīgi, jo, piemēram, 1923. gadā Rīgā nodoklis bija samaksāts tikai apmēram par 7800 suņiem, kaut gan policija lēsa, ka reālais suņu skaits galvaspilsētā ir ievērojami lielāks.

Suns bez saimnieka? Šaujam nost!

Divdesmitie gadi vispār suņiem un viņu saimniekiem bija krietni trauksmains laiks. Latvijā diezgan izplatīta bija trakumsērga, tādēļ vienubrīd pat bija spēkā visai bargi noteikumi, kas ļāva izšaut visus klaiņojošos suņus, par tādiem uzskatot ikvienu, kas laukos atradās tālāk par 400 metriem no tuvākās mājas, bet pilsētā uz ielas bez saimnieka klātbūtnes.

Izklausās skarbi, taču tam bija dibināts iemesls, jo tikai 1923. gadā vien ar trakumsērgu slimi dzīvnieki, lielākoties suņi, bija sakoduši gandrīz 800 cilvēku. Cīnoties pret trakumsērgu, Rīgā sākumā tiešām uz ielām šāva suņus, taču iedzīvotāji ar šādu pieeju saprotamu iemeslu dēļ bija neapmierināti, un tādēļ tika izveidots suņu ķērāju dienests.

Tas izķēra simtiem klaiņojošo suņu, no kuriem lielākā daļa tika likvidēti, taču laikam jau nevarētu teikt, ka kopējais skaits būtu ievērojami samazinājies. Jo vai gan citādi avīzes sāktu aģitēt par šķirnes suņu iegādi, uzsverot, ka tie ir ievērojami vērtīgāki par kaut kādiem tur krančiem, no kuriem vajag tikt vaļā.

“Mums ir daudz dārgu importētu suņu, no kuriem laba daļa ir visai šaubīgas markas. Tādēļ ir pēdējais laiks, ka mēs ķeramies ar visu nopietnību pie savas sugas izkopšanas. (..) Saimnieciskā ziņā mēs daudz zaudējam, uzturot varbūt daudz un mazderīgus suņus, nepiegriežot pienācīgu uzmanību viņu izvēlei un sugai. Pie suņu izvēles un krustošanas vajadzīgs ne mazāk vērības piegriezt kā pie pārējiem mājas dzīvniekiem. Neaizmirsīsim, ka vērtīgs sugas suns kā mājās, tā sētā, ganos vai medībās atsver desmit mazvērtīgus krancīšus vai taksīšus,” diezgan augstprātīgā garā 1924. gadā sprieda žurnāls "Mednieks un Makšķernieks".

Bīstamie "vilku sugas suņi"

Laikam jau ne visi klausīja šiem ieteikumiem, jo trīsdesmitajos gados suņu skaits Latvijā bija sasniedzis tādus apmērus, ka eksperti sāka dalīt padomus, no kādu šķirņu suņiem vajadzētu izvairīties. Pārsteidzošā kārtā par turēšanai laukos nepiemērotiem uzskatīja "vilku sugas suņus", ar to domājot vācu aitu suņus un to atvasinājumus. Iemesls: tos uzskatīja par mežonīgiem, ar noslieci uz klaiņošanu un citu dzīvnieku plosīšanu.

“Ja vilku sugas suņu turēšana netiks ierobežota, viņi vairosies, bet reizē ar to vairosies arī saplosīto aitu un citu mājdzīvnieku skaits. Ņemot vērā vilku sugas suņu spēku un niknumu, to tieksmi ķert upurim pie rīkles, viņu skaitam vairojoties, nopietnas briesmas var rasties arī sakarā ar trakuma sērgu,” biedēja jau pieminētais "Mednieks un Makšķernieks".

Trīsdesmito gadu sākumā suņu nodokli paaugstināja līdz pat 20 latiem, un saskaņā ar oficiālajiem datiem tobrīd Rīgā bija vismaz 14 000 suņu. Nodokļus paaugstināja arī citas pilsētas, lai gan ne tik drastiski.

Atšķirīgas nodokļu likmes bija noteiktas sargsuņiem, kas piesieti pie ķēdes, un tiem suņiem, kas kopā ar saimniekiem staigā pa ielām, tādēļ daudzi sāka blēdīties un, piemēram, pūdeļus uzdot par sargsuņiem, lai tiktu pie mazāka nodokļa. Asprāši mēļoja, ka, ja reiz par lielu un mazu suni ir vienāds nodoklis, tad kāda gan jēga izvēlēties mazo? Skaidrs, ka jāņem liels suns!

Pēc visa spriežot, varas iestādes diezgan rūpīgi kontrolēja nodokļa nomaksu, jo trīsdesmitajos gados suņu skaits galvaspilsētā stabilizējās, un līdz tam ierastie klaiņojošie suņi bija gandrīz iznīdēti. Taču bija radusies cita problēma.

“Lielākais ļaunums nav vis suņi, bet gan kaķi. Ir nami, kur uz 100 iedzīvotājiem tikai vienam ir suns, bet pagalmā skraida vairāki desmiti kaķu, par kuriem neviens nemaksā pilsētai nodokļus. Meklējot kaķu īpašniekus, visā Rīgā nevar tādus sameklēt. Vairāk nekā 10 000 kaķu, kas skraida galvaspilsētas ielās, saceļ lielākas nekārtības nekā uzraudzībā esošie suņi,” 1939. gada rudenī šķendējās laikraksts "Rīts".

Nikns suns divās valodās

Padomju Savienībā īpaša suņu nodokļa nebija, ja nu tikai atsevišķās pilsētās, taču tas nenozīmēja, ka suņu saimnieki varētu darīt visu, kas ienāk prātā. 1960. gadā izdotajos Rīgas suņu turēšanas noteikumos norādīts, ka suņus pastaigā drīkst izvest tikai no rīta vai vakarā, bet par šo noteikumu pārkāpšanu draudēja 100 rubļu sods (te gan jāatceras, ka tas ir pirms 1961. gada naudas reformas).

Izņēmums bija dienesta un medību suņi, kuru saimniekiem bija Mednieku biedrības vai Dienesta suņu audzēšanas biedrības apliecība, – tie varēja ielās iziet arī pa dienu, nevis tikai tādā kā vampīra režīmā.

“Sētas suņus atļauts turēt tikai piesietus slēgtos pagalmos, ja ir suņu būda. Palaist vaļā tos var tikai naktī, bet tikai tad, ja sunim nav iespējams aizbēgt. Uz vārtiņiem jābūt uzrakstam latviešu un krievu valodā “Pagalmā nikns suns”, prasīja noteikumi. Bija pat ierosinājums Rīgas centrā vispār aizliegt turēt suņus, taču to nepieņēma. Arī lauku rajonos suņu turēšanas noteikumi bija stingri, taču mazāk kārtības traucējumu dēļ, kā cīnoties pret trakumsērgu un cenšoties ierobežot mājdzīvnieku klaiņošanu, kas veicināja trakumsērgas izplatību. Vēlāk gan šie noteikumi pamazām vien tika mīkstināti vai vismaz uz to izpildīšanu neskatījās pārāk stingri, jo obligāta kļuva suņu potēšana pret trakumsērgu.

Tomēr tik un tā spēkā palika norma, ka pastaigā suns jāved saitē un ar uzpurni. Taču laikam jau īpaši rūpīgi šī noteikuma izpilde netika pieskatīta, jo Rīgā vien ik gadu tika sakosti vairāki simti cilvēku. Tā, piemēram, 1981. gadā no suņu zobiem cieta 1068, bet 1984. gadā jau 1623 cilvēki.

Vārdi un šķirnes

Diemžēl nav statistikas ne par to, kādas suņu šķirnes kuros laikos ir bijušas populārākās, ne arī kādus vārdus saimnieki saviem mīluļiem visbiežāk devuši. Tomēr diezgan droši var apgalvot, ka visos laikos skaitliskā topa augšgalā būs bijuši bezšķirnes suņi vai jaukteņi, ko mēdz dēvēt par sētas krančiem.

a runājam par šķirnes suņiem, tad to tops mainījās atkarībā no cilvēku vajadzībām un modes vēsmām. Ilgu laiku tīri praktisku apsvērumu dēļ topā bija medību suņi, mainījās tikai šķirnes, putnu suņus pamazām nomainot terjeriem un dzinējiem. Pilsētās vairāk cieņā bija dažādi dekoratīvie suņi, kamēr laucinieki priekšroku deva lielākiem mājas sargiem. Protams, kino un televīzijas laikmetā savu artavu popularitātes topa veidošanā deva arī šie mediji.

Ja uz ekrāniem iznāca filma par padomju robežsargu suņiem Džulbarsu vai Sārto, tad katrs puika sapņoja par vācu vai Austrumeiropas aitu suni, bet ārzemēs iepirktais seriāls par suni Lesiju aizsāka visīstāko kolliju kultu. Savukārt mūsdienās kolliji Latvijā ir kļuvuši teju vai par tādu pašu retumu kā melnais stārķis, jo Lesiju visi sen ir aizmirsuši.

Suņu vārdus varam mēģināt reanimēt, pārlapojot vecas avīzes, kur publicēti pazudušu dzīvnieku meklēšanas sludinājumi. Un te tad nu redzam, ka trīsdesmitajos, līdzīgi kā tagad, ir bijis papilnam Džeku, Džeru un Džipšu, gadās pa kādam Ako, Aino un Cēzaram. Pieminēti arī suņi vārdā Čalis, Bundža, Bigo, Kings, Juris un vienkārši Taksis. Interesanti, ka sludinājumos minēti tikai suņu puikas; meitenes vai nu nemēdza pazust, vai arī tās neviens nemeklēja? Arī šie būtu jautājumi, uz kuriem prasītos atrast atbildes Latvijas suņu vēstures īsajā kursā, ja kādreiz tādu kāds sarakstīs…

Modes muzejā Rīgā valdīs dāmas krinolīnos