Liene, pastāsti par savu bērnību!
Visa mana dzīve ir bijusi par un ap mākslu. Biju ļoti radošs bērns, vienmēr zīmēju, sapņoju, un bērnības fantāzijas lidojums aizvirzījās līdz modei. Zīmēju princeses un uz sienas smērēju mammas Christian Dior lūpu krāsu. Man bija septiņi vai astoņi gadi, kad kādā skaistā vakarā uztaisīju sev tērpu, uzliku romantisku mūziku un, to demonstrēdama, iznācu no savas istabas. Paziņoju, ka esmu nolēmusi kļūt par modeli. Biju saskatījusies mammas Burdas un žurnālus Rīgas Modes, un izdomāju, ka būšu tā, kura šos tērpus demonstrēs. Visu bērnību spēlēju pārģērbšanos. Mamma pārnāk mājās, bet es esmu kļuvusi par Annu Kareņinu vai pirātu.

Protams, bija lampu drudzis un stress, bet šī transformācija mani apbūra. Pārtapšana par to, kas ikdienā neesmu.

Par aktrisi kļūt nekārojās?
Nē, mācoties Rīgas Hanzas vidusskolā un darbojoties teātra pulciņā, sapratu, ka man patīk tieši pārģērbšanās. Man nepatīk runāt, kautrējos, no stresa nespēju atcerēties tekstu. 13 gadu vecumā sāku mācīties Ginta Budes modeļu skolā. Brālis (Lienes pusbrālis, uzņēmējs Mārtiņš Bute. – Red.) bija izdomājis, ka māsai ir sevi skaisti jāiznes, tāpēc nepieciešama stājas korekcija. Bet īstais modes stāsts sākās ar pirmo Rīgas Modes nedēļu 2004. gadā, kad ar Ginta Budes svētību pirmo reizi uzkāpu uz mēles un ar to saindējos. Biju piedzīvojusi īstu brīnumu. Protams, bija lampu drudzis un stress, bet šī transformācija mani apbūra. Pat ne tas, ka uz mani skatās, bet pārmaiņas un iedzīvošanās jaunajā tēlā. Pārtapšana par to, kas ikdienā neesmu.

Kāds bija tavs ceļš uz starptautisko modes industriju?
Rīgas Modes nedēļās strādāju līdz 2012. gadam, bet pa vidu, 2007. gadā, biju aizbraukusi meklēt veiksmi Milānā. Tas bija laiks, kad aktuālas bija modeles kā lellītes – Lillija Kola, Saša Pivovarova. Gints Bude teica: “Nevar zināt, kā tev ies, tu mums esi nestandarta skaistums.” Milānā trāpījos aģentūrā, kura nodarbojas tikai ar naudas darbiem, visas meitenes sūta uz šovrūmiem, nevis modes skatēm. Bet šovrūmā karjeras izaugsme nav iespējama. Sapratu – ja šāds ir modeles darbs, tad to darīt nevēlos.

Zīmols Prada mani izvēlējās kā iespējamo kampaņas modeli, bet pateica, ka esmu resna.

Tas bija arī tas laiks, kad modeles bija slimīgi tievas, meitenes ģība un mira. Zīmols Prada mani izvēlējās kā iespējamo kampaņas modeli, bet pateica, ka esmu resna – es ar savu 87 cm gurnu apkārtmēru, kas manam 1,80 metru augumam patiesībā ir maz! Esot nepieciešami 84 cm. Tas bija liels trieciens, taču arī stimuls – ahā, ja jau biju izraudzīta kā viena no iespējām, tātad manī kaut kas ir! Viņi taču ir profesionāļi. Bija iemesls nepadoties.

Atgriezos Rīgā, un ik pa laikam apsvēru domu turpināt iesākto. Nebiju formā un uz kastingiem īsti negāju. Bet pēkšņi notika brīnums. 8. martā no Ginta Budes aģentūras piezvanīja tolaik tur strādājošā Elvija Samarska un teica: “Klausies, Liene, ir iespēja – kastings Ņujorkai!” Vienmēr esmu ļoti kritiska pret sevi, sapratu, ka man šobrīd nav vajadzīgo parametru, un izvairījos. Pēc lekcijām Mākslas akadēmijā ar draudzenēm devāmies uz kafejnīcu Miit pasvinēt. Sēžam, un pēkšņi man uz pleca uzsit Elvija: “Ļoti labi, Ņujorkas aģents sēž blakus telpā. Nāc un atrādies!” Labi. Piedurknē noslaucīju lūpu krāsu, saķemmēju matus. Tur sēdēja Lenijs Zenga, kurš kļuva par manu modes krusttēvu. Ieraugot mani, viņš teica: “Jā, viņa ir mūsu tipāžs. Tuvāko divu mēnešu laikā jāsaved sevi formā, jāuztaisa polaroīdi, modeles grāmata – un ņemsim!” Ne es nometu liekos kilogramus, ne uztaisīju grāmatu. Visu atstāju pašplūsmā. 2012. gadā biju lēnām atkopusies un nofotografējusies vietējā rotu foto sesijā. Elvija, kura parasti tā nedara, vienu no fotosesijas bildēm nošēroja feisbukā. Lenijs to bija ieraudzījis un viņai aizrakstījis: “Mums viņu vajag!” Nevarēju dabūt aģentūru Parīzē – un te pēkšņi mani uzreiz aizsūtīja uz Ņujorku. Gāja gan kā pa kalniem un lejām, sadarbojos divus gadus, un tad biju spiesta meklēt aģentūru Eiropā.

Kastinga direktori mani pazina, viena daļa pat mīlēja, bet citi spītīgi atteicās: “Nē, nē, nē! Ārprāts, dīvaina...”

Tā kā vizuāli esmu neparasta, daudzas aģentūras no manis atteicās. Tomēr parakstīju līgumu ar MP Paris. Viņi man izgādāja ekskluzīvo līgumu ar Christian Dior. Tajā pašā laikā Lenijs bija pārvācies uz Eiropu un parādīja mani savai labākajai draudzenei, aģentūras Fusion Models direktorei: “O, mans Dievs! Brīnumains, dīvains bērns, tev viņa jādabū!” Un Fusion Models, uzticoties Lenijam, parakstīja līgumu bez jebkādiem video un polaroīdiem. Man nogrieza matus, un es dabūju Balenciaga ekskluzīvās modeles statusu.

Tavuprāt, veiksme, liktenis, apstākļu sakritības?
Drīzāk tas, ka man vienmēr blakus ir labi cilvēki. Jo īpaši Lenijs. Pat tad, kad neko nedarīju, viņš man zvanīja un teica: “Tu tikai nedomā aiziet, nedomā apstāties un iebāzt galvu smiltīs! Es tev ticu.” Man tiešām bija nolaidušās rokas. Biju piedalījusies Christian Dior augstās modes skatē 2014. gada rudenim/ziemai, nobildējusies Herve Leger kampaņai 2015. gada pavasarim/vasarai. It kā darbs bija, bet nebija lielā, grandiozā pakāpiena. Kastinga direktori mani pazina, viena daļa pat mīlēja, bet citi spītīgi atteicās: “Nē, nē, nē! Ārprāts, dīvaina...” Un tad modē ienāca gruzīns Demna Gvasalija ar visu savu dīvaino panku bērnu bandu zīmolā Vetements, kļuva par Balenciaga radošo direktoru un visu modi apgrieza kājām gaisā. Neviens vairs negrib Chanel, visi grib Balenciaga. Viņš atvēra durvis citādākām meitenēm.

Arī tev?
Mans veiksmes stāsts sākās ar ļoti īpašu gadījumu zīmolā Maison Margiela. Zīmola radošais direktors Džons Galiāno mani nekad nebija redzējis, bet kastinga direktors nekad arī nebija piedāvājis viņu skati. Pēc Schiaparelli šova skrienu pa Parīzi, zvana aģentūra: “Dodies uz Maison Margiela, tev jāsatiekas ar Džonu Galiāno!” Ko? Kāpēc? Nesaprotami. Tā kā man pēc skates mati bija cieti kā ķivere, kastinga direktors lika, lai Wella komanda tos izmazgā. Tur bija arī Wella galvenais vadītājs Jūdžins Solomons.

Viņš aiz rokas ieveda mani pie Džona Galiāno, kurš Margiela baltajā halātā sēdēja pie atvērta balkona un smēķēja, un teica: “Tā ir Liene. Paskaties, kāds eņģelis, kādas zilas acis!” Džons: “Jā, bravo, bravo!”

Meistars, kurš taisījis matus visiem Aleksandra Makvīna senajiem šoviem un Džona Galiāno laikā arī Christian Dior. Viņš paskatās uz mani: “Vai, mans bērns, kur tad tu biji pazudusi?” Pēdējo reizi bijām kopā strādājuši pirms vairāk nekā gada… Viņš saka: “Zini to, ka Wellā tev ir draugi, mēs esam tava aizmugure, un tu esi te, jo es Džonam teicu, ka skatē gribu tevi! Tagad ātri uztaisīšu šova frizūru un parādīšu Džonam tieši tā, kā viņa iedvesmai vajag.” Tā pats vadošais frizieris nekavējoties iesēdināja mani krēslā, izmazgāja un ieveidoja man matus. Tad aiz rokas ieveda mani pie Džona Galiāno, kurš Margiela baltajā halātā sēdēja pie atvērta balkona un smēķēja, un teica: “Tā ir Liene. Paskaties, kāds eņģelis, kādas zilas acis!” Džons: “Jā, bravo, bravo!”

Jautāju Jūdžinam – kāpēc? Viņš atbildēja, ka tādēļ, ka neesmu kārtējā iedomīgā meitene, kura sēž un košļā košļeni un kurai ir pilnīgi vienalga, ko visi pārējie dara. Tāpēc, ka es vienmēr esot komandas daļa. Apskāvu viņu, pateicos un raudāju. Varu tikai ieteikt citām meitenēm – vienmēr esiet laipnas pret manikīra meistariem, frizieriem, jebkuru darbinieku aizkulisēs! Nekad nezināsi, kādas durvis viņš var atvērt.

Ko modelei nozīmē lielās modes nedēļas?
Daudz kafijas, daudz cigarešu. Cigaretes modelēm ir kā nomierinošs līdzeklis vai atruna, ka beidzot var apstāties un uzelpot. Aģentūra ir atsūtījusi dienas plānu, mostamies piecos vai sešos no rīta, dodamies uz modes skatēm, piemērīšanām un atlasēm. Dienā tās var būt padsmit, un visas saliktas tā, ka seko cita citai ik pēc pusstundas vai 40 minūtēm. Un ir jāpaspēj, dažkārt neiespējami, bet jāmēģina kārtot pēc prioritātēm. Kad esi pusceļā uz vienu vietu, aģentūra var atsūtīt izmaiņas un papildinājumus. Tad jāgriežas riņķī un jāskrien citur. Kad esi jau mājās un apgūlusies, saņem ziņu, ka vienos naktī ir piemērīšana, kas notiek līdz trijiem. Atgriezies, faktiski neguli un no rīta skrien tālāk. Tā visu modes nedēļu. Un vienu pēc otras.

Ir gadījies, ka satieku Parīzē modeli, kura priecājas – pēdējās četras dienas! Atgādinu, ka atlikušas vēl desmit, un nabaga meitene histērijā sāk raudāt. Man pašai pirmajā reizē tā bija.

Ar Givenchy skati man reiz bija tā: atgriezos mājās, piemērīšana bija paredzēta vakarā, bet izrādījās, ka kleitas vēl nav gatavas, būšot jābrauc naktī. Neesmu normāli gulējusi jau mēnesi, rokas trīc, gribas raudāt, bet tajā pašā laikā – esmu priecīga, esmu paņemta piemērīšanai, kas nozīmē vienu soli tuvāk akceptēšanai šovam. Apguļos gultā un domāju – gulēt vai negulēt? Gulēt nevar, ja nu aizguļos. Sēdēju un gaidīju, man piezvanīja sešos no rīta. Arī Riks Ouvens naktī pirms šova pārdomāja, izdomāja man citu tērpu, bija jābrauc to piemērīt. Vienmēr smējos, ka pie Marka Džeikobsa uz piemērīšanu jābrauc ar spilvenu, un pati to piedzīvoju jūnijā, kad skatei mani apstiprināja pusnaktī, modeļu call time (Izsaukuma laiks modelēm, kad sāk lakot nagus, taisīt meikapus, frizūras, izmēģināt izgājienus u. tml. gatavoties skatei. – Red.) bija pustrijos. Jā, naktī. Nebiju gulējusi jau 48 stundas. Dienas beigās nezini, ko dari, viss karājās gaisā – varbūt, varbūt. Nav ritma, nav konsekvences.

Kā šādā ritmā nezaudē enerģiju?
Laikam notur mērķtiecība un adrenalīns. Ja jau tik tālu esi tikusi, padoties būtu bezjēdzīgi. Kam tad visas tās ciešanas? Jātiek līdz Parīzei, jāiztur līdz pēdējai dienai. Kad izej ciklu – Ņujorka, Londona, Milāna –, Parīzē jau sabrūc. Ir gadījies, ka satieku Parīzē modeli, kura priecājas – pēdējās četras dienas! Atgādinu, ka atlikušas vēl desmit, un nabaga meitene histērijā sāk raudāt. Man pašai pirmajā reizē tā bija.

Ko nozīmē īpašais darba statuss – ekskluzīvā modele?
Modes nams tevi paņem uz visu modes sezonu, tā sakot, privatizē. Tevi noalgo tikai uz viņu skati, tu esi tikai viņu seja, neviens cits tevi nolīgt nevar, un tas arī tiek finansiāli kompensēts. Varianti – ekskluzīvi pilsētai, Eiropai vai pasaulei, kas visvērtīgāk. Tādā gadījumā, protams, tu esi tā meitene, kuru visi grib, bet neviens nevar dabūt. Ekskluzivitāte ir atkarīga arī no zīmola. Balenciaga un Gucci meitenes vajag visiem, Calvin Klein un Prada ne.

Tā sākās mūsu mīlestība ar Lotu un Balenciaga. Lota izsaucās: “Ļenaška iz Rigi! Ti po russki govoriš?” Protams. Mīlestība, krievu mafija. Viņi dievina meitenes no Austrumeiropas.

Pagājušajā Ņujorkas Modes nedēļā pavasarī biju noskrējusies un lūdzos kaut nu, kaut nu man būtu kāds ekskluzīvais līgums. Un dabūju Balenciaga! Smieklīgs stāsts. Bija diezgan aizņemta diena, skrēju šurpu-turpu-atpakaļ, zvana no aģentūras: “Klausies, pa vidu šīm divām piemērīšanām ir jāaizskrien uz vēl vienu.” Skatos – Sies Marjan, cik sezonas jau esmu Ņujorkā, nekad par tādu neesmu dzirdējusi. Ak, Jēziņ, kur viņi mani ir aizsūtījuši? Labi, aizeju. Tur sēž tāda pancīga sieviete un runā zemā vīrieša balsī. Jocīga, nav tipiska stiliste. Biju dusmīga un nikna, ka man izjaukts plāns, un nodefilēju ar niknu, akmens vēsu seju. Viņiem patīk: “Ohh, jā! Super! Super!” Kad devos prom, pienāk klāt stiliste un prasa, vai varot mani nofotografēt. Kāpēc ne? Burtiski pieliekot roku ar telefonu plaukstas attālumā no sejas, viņa mani nofotografē un pasaka: “Paldies, uz redzēšanos!” Labi, dodos prom. Apeju apkārt kvartālam, un man zvana no aģentūras: “Apsveicam, tu tikko dabūji Balenciaga ekskluzīvo līgumu!” “Kā? Balenciaga ir Parīzē, es esmu Ņujorkā. Dizaineru neesmu satikusi, uz kastingu neesmu bijusi. Par ko ir runa?” Izrādījās, ka tā dīvainā sieviete ir Balenciaga (Un arī Vetements. – Red.) stiliste Lota Volkova, un Demna Gvasalija ir mani apstiprinājis pēc tās telefona bildes. Pēc tās briesmīgās bildes!
Tā sākās mūsu mīlestība ar Lotu un Balenciaga. Lota izsaucās: “Ļenaška iz Rigi! Ti po russki govoriš?” Protams. Mīlestība, krievu mafija. Viņi dievina meitenes no Austrumeiropas.

Īstās sejas, kuras reprezentē viņu jauno modes vēsmu, atrada, caurskatot 5000 Instagram un Facebook sociālos kontus. Daudzi viņu atrastie bērni, kuri tagad ir modeļi, nekad mūžā neko par modi nebija dzirdējuši.

Un ne tikai. Viņiem ir savu tā saukto bērnu komanda. Kā man stāstīja kastinga direktore, Balenciaga pirmajai skatei atlasi sāka četrus mēnešus iepriekš. Izskatīja aģentūru piedāvājumus, iederējāmies tikai pāris modeles, pārējos visus paņēma no ielas. Īstās sejas, kuras reprezentē viņu jauno modes vēsmu, atrada, caurskatot 5000 Instagram un Facebook sociālos kontus. Daudzi viņu atrastie bērni, kuri tagad ir modeļi, nekad mūžā neko par modi nebija dzirdējuši. Panki no Vācijas laukiem bildējās Vogue un jautāja: “Kas ir Vogue?”

Kā jūties, saprotot, cik ievērojamiem modes namiem tu strādā?Vēl joprojām nesaprotu. Pirmais lielais stailings man bija 10 Magazine, tā tiešām bija liela publikācija un karjeras izaugsmes ziņā prestižs notikums. Bija jāpriecājas, bet es nesaprotu. Esmu priecīga, bet nekas nemainās, nekļūstu lepna un iedomīga. Drīzāk priecājos par to, ka strādāju, un to, cik milzīga dāvana ir cilvēki, kurus satieku. Strādāju ar fantastiskām komandām, mācos, vācu pieredzi turpmākajai dzīvei. Spiegoju. Atļāvos dizaineram Narciso Rodrigesam pajautāt, kas viņu iedvesmojis kolekcijai. Sākumā viņš izbrīnījās, pēc tam atmaiga un pastāstīja, ka iedvesmas avots bijusi mākslinieka Anrī Matisa daiļrade. Izmantoju iespēju tuvu piekļūt cilvēkiem, kuri patiesībā ir ģēniji.

Spēj tādas tikšanās uztvert vēsi?
Jāatzīst, kad satiku Rikardo Tiši un Aleksandru Vangu, man trīcēja kājas. Ar pārējiem cenšos komunicēt kā ar līdzvērtīgiem. Viņi pamana, ja modeles baidās. Arī fotogrāfi. Strādāju ar Albertu Vatsonu, Ričardu Bērbridžu, Patriku Demaršeljē. Ja tu baidies, viņi atvēst un pret modeli izturas kā pret statisku manekenu.

Manam draugam modelim saka, ka viņš esot pārāk tumšādains, ka ir jābalina āda. Man šajā sezonā mati bija par īsu, ir gadījies, ka pleci ir par lielu.

Bet, ja ej ar cilvēcīgumu, pasmejies, pajoko un parunājies, uz tevi skatās kā uz iedvesmas avotu. Saprotu, ka viņi var būt ļoti kritiski, viņi ir strādājuši ar Keitu Mosu, Lindu Evandželistu, bet tam ir jāpārkāpj pāri un jādomā par to, kas esmu es, ko es varu viņiem dot. Baidoties nekas nesanāks. Modeļa darbs ir kā emocionāla spēle – jāizvēlas, kam uzticēties, kam atvērties un kura kritiku ignorēt. Vienmēr būs kāds, kurš nepriecāsies par to, ka esi tur, kur tu esi.

Kā tu uztver kritiku?
Cilvēki, kuri vēlas strādāt par modeļiem, nevar saprast, kāpēc es šo darbu neieteiktu. Izklausās kaut kā divkosīgi... Kad dodies uz parasta darba interviju un tiek kritizētas tavas prasmes, saproti, ka tas ir labojami. Tu pamācīsies, pastrādāsi un varēsi šo darbu dabūt. Bet te notiek personīgs uzbrukums par lietām, kuras mainīt nevari. Pirmajā gadā bija sāpīgi, bet pamazām sapratu, ka klienti bieži vien paši nezina, ko grib. Viedoklis mainās, un, tā kā šī kritika nav objektīva, nav vērts klausīties. Vienu sezonu viņiem patīk brunetes, bet nākamajā jau mīl blondīnes.

Modeļa darbs ir kā emocionāla spēle – jāizvēlas, kam uzticēties, kam atvērties un kura kritiku ignorēt. Vienmēr būs kāds, kurš nepriecāsies par to, ka esi tur, kur tu esi.

Manam draugam modelim saka, ka viņš esot pārāk tumšādains, ka ir jābalina āda. Man šajā sezonā mati bija par īsu, ir gadījies, ka pleci ir par lielu. Ak, mans Dievs, un bieži attieksme ir tāda, ka tā ir mana vaina, ka nevaru uzvilkt žaketi, kura šūta pēc 13 gadu veca bērna parametriem! Protams, ir ļoti dažāda attieksme. Piemēram, Givenchy pēc pārbaudes kārtas mani nomērīja, un rītā pirms šova tiku atsaukta uz piemērīšanu. Tā kā ir zināms, ka Givenchy šuj ļoti maza izmēra drēbes, satraucos, ka nederēs. Viens no šuvējiem pateica: “Mīļā, mēs esam augstās modes nams. Mēs šujam drēbes modeļiem, nevis stumjam modeļus drēbēs.” Katrai meitenei apģērbs bija uzšūts pēc individuālajiem mēriem, un kleita, protams, bija perfekta. Tas atšķir Rikardo Tiši no citiem, viņš izvēlas modeli, kurai darināt tērpu, nevis kleitu pieliek modelei.

Vai palīdz tas, ka tu strādā, būdama jau pieaugusi, nobriedusi personība?
Noteikti palīdz tas, ka esmu vecāka. Jaunākas modeles ļoti cieš no kritikas, tādēļ šo darbu neiesaku mazām meitenēm. Par laimi, tendence ir mainījusies un tagad var strādāt arī vecākas modeles. Vēl nesen astoņpadsmitgadīga modele jau bija veca. Man ir 27. Pāris gadu veiksmīgi izdevās svinēt divus gadus mazāku dzimšanas dienu. Šogad apjuku un Prada kastinga direktorei pateicu, ka man ir 24. Viņa atbildēja: “Liene, 24 gadi tev bija jau pirms diviem gadiem!” Ir arī tādi kuriozi, ka kastinga direktori vecumu zina, bet piedāvā klientiem to neteikt.
Un tomēr zīmoli rada apģērbu gados vecākām sievietēm, bet šo apģērbu demonstrē bērni...

Patīkami, ka šobrīd modē ir dažādas sejas, nevis tikai klasiskās Austrumeiropas blondīnes.

Tas ir absurds. Pirms gada biju uz Giorgio Armani kastingu, blakus sēdēja meitene, domāju – jāpapļāpā. Vārds pa vārdam, prasu, cik viņai gadu. 13! Paliku uz pauzes. Un šķiet, ka viņa to skati dabūja. Kaut kas modē nav kārtībā. Demna Gvasalija to maina, viņš ievieš to, ko sauc par individualitāti. Esmu piedalījusies daudzās fotosesijās ar nosaukumiem Nepareizais skaistums, Esi individuāls!, Individuālais skaistums... Patīkami, ka šobrīd modē ir dažādas sejas, nevis tikai klasiskās Austrumeiropas blondīnes.

Kā ir ar konkurenci?
Naglas kurpēs neviena nav bērusi. Reiz, ļoti sen, man biksēs bija iebāzta žilete. Tas atgadījās Rīgas Modes nedēļā. Ārzemēs ne, iespējams, tas atkarīgs no tā, kā pati izturies pret pārējām. Visām modelēm ir grūti, un, ja esi toleranta, visām dzīve ir vieglāka. Slāvu meitenēm gan savā starpā sanāk visādas plūkšanās.

Kādas rakstura īpašības nepieciešamas modelei?
Mērķtiecība, pacietība un kaisle pret savu darbu. Jāuzticas un jāpaļaujas uz saviem aģentiem. Ir grūti, ir spiediens, viena sezona var būt fantastiski veiksmīga, otra – tukša. Tas ir normāli. Tādēļ jābūt elastīgai un pacietīgai, aukstasinīgi jāizturas pret kritiku. Jāsaprot, ka tu neesi vainīga, ja tavs izskats vienkārši neatbilst sezonā iecerētajam tēlam. Jāsaprot, ka nevari dabūt visas kampaņas, visas skates. Katrai būs sava niša. Kā man – es gribētu visu, bet nekad nebūšu Carolina Herrera vai Elie Saab modele.

Ar kādiem stereotipiskiem līdzcilvēku priekšstatiem par šo darbu tev nācies saskarties?
Viens no tipiskākajiem ir tas, ka modeles visu saņem par brīvu. Vai ka šis darbs ir vienkāršs – piecas stundas fotografējies un saņem naudu. Cilvēki neredz, ka tev burtiski plēš nost matus, ka ziemā, peldkostīmā pozējot uz klints, esi pārsalusi, nedzird to, ka fotogrāfi kritizē. Redz tikai skaisto rezultātu. Bieži uzskata, ka modeles ir dumjas. Bet patiesībā daudzas ir ļoti inteliģentas, izglītotas, strādā, lai apmaksātu studijas, ir ar jurisprudences maģistra grādu. Ir meitenes, kuras strādā, lai uzturētu ģimeni. Mēdz uzskatīt, ka Austrumeiropas modeles brauc meklēt bagātus preciniekus. Diemžēl šo neslavu ir sagādājušas pašas meitenes, kuras strādājušas pirms mums. Visbiežāk tās, kuras atbrauc uz vienu sezonu, paballējas, pasaka, ka ir no Latvijas, un aizbrauc. Un cilvēkiem rodas atbilstošs priekšstats. Kolēģēm ir jādomā, ko viņas dara. Bet, protams, Ginta Lapiņa un Karlīna Caune Latvijas vārdu modes industrijā ir pieteikušas ļoti labi.

Vai spēj samierināties ar to, ka šis darbs nav mūžīgs?
Ar to samierinājos šogad. Jā, šis ir īstermiņa darbs, bet ļoti intensīvs, pārdzīvojumu un emociju pilns. Vienu dienu esi tur, nākamo jau citur. Nevaru iedomāties nevienu darbu, kurš varētu būt tik piesātināts iespaidiem un krāsām. Rodas jautājums – ko darīt pēc tam? Noteikti palikšu modē vai nodarbošos ar savu mākslu un dizainu. Skatīšos, ko varēšu darīt ar šajos gados iegūtajiem kontaktiem.

Ņujorkā vai Latvijā?
Mājās vienmēr ir vislabāk. Darba ziņā konkurence ir gan tur, gan šeit. Vieglāk ir sākt un atvest jaunas vēsmas uz Latviju nekā uz Ņujorku. Godīgi sakot, Ņujorkā visiem ir vienalga. Tāpēc gudrāk ir iemācīties visu iespējamo no citiem un pārvest pieredzi mājās.

Kā rit tava ikdiena Ņujorkā?
Mierīgi. Ar draugu, kurš arī ir modelis, dzīvojam kopā un telpas dalām ar viņa labāko draugu. Esam smieklīga, maza ģimene. Gatavoju viņiem latviešu ēdienus, mācu cept biezpiena plācenīšus un kartupeļu pankūkas. Daudz lasām grāmatas, pēdējā bija mūziķes Patijas Smitas autobiogrāfija Just Kids – grāmata par Ņujorku, tāpēc cenšamies izstaigāt viņas aprakstītās vietas un pieskarties vēsturei. Atrast balkonu, uz kura Patija fotografējās ar savu leģendāro draugu Robertu Meipltorpu, uziet Endija Vorhola iecienīto restorānu. Ejam uz muzejiem, mākslas galerijām, klausāmies mūziku un spēlējam šahu. Mūsu kompānijā ir pāris draugi – trakotāji, kuriem jāaizskrien uz katru iespējamo ballīti pilsētā, bet es esmu kļuvusi mierīgāka un bez vajadzības ārā neeju. Režīms ir tik saspringts, ka brīvajos mirkļos gribas atpūsties, zīmēt, iedvesmoties un krāt informāciju, kuru vest uz mājām.

Vai zīmēšanai laiks atliek?
Jā, atrodu. Skiču kladi velku līdzi gan ceļojumos, gan gaidot kastingus. Tādā vidē nevari būt neradošs. Vēl nesen Ņujorkas aģentūra vēlējās klientiem nodemonstrēt to, ka mēs, modeļi, neesam tikai pakaramie un skaisti manekeni, tāpēc deva man iespēju parādīt savas ilustrācijas un uztaisīt modeļu šova karšu komplekta noformējuma dizainu.

Kāda ir tava pasaules izjūta – glāze ir pustukša vai gandrīz pilna?
Šobrīd šķiet, ka manā glāzē visu laiku ir kaut kāds caurums. Tā pildās, bet visu laiku ir pustukša. Tek ārā. Man nekad nav gana, vienmēr ceļu savu latiņu augstāk, skrienu. Zinu, ka jāatrod brīdis, jāapsēžas, jāsakrusto kājas un jāpapriecājas. Fotografējos žurnāliem, defilēju praktiski visiem dizaineriem, kuriem gribēju un par kuriem sapņoju. Nu, nē, miera nav. Vajag arī tos klientus, kuri neņem. Vajag pierādīt, ka varu. Ja esmu iedegusies, neatlaižos.

Par 31. Rīgas modes nedēļas imidža seju kļuvusi modele Ksenija Gerasika "MCouture" tērpā