Diskusijas dalībnieki bija vienisprātis kopīgā “diagnozē” – mēs bieži ārstējam simptomus vai meklējam glābiņu diagnozēs, kamēr patiesās problēmas slēpjas elementāru sociālo prasmju trūkumā un izglītības sistēmas nespējā mainīties pēc būtības.

Vai tiešām katram vajag psihologu?

Profesore Baiba Martinsone atgādina pandēmijas laikā populāro viedokli, ka visu problēmu risinājums ir psihologs. Viņasprāt, tas liecina, ka mēs neprotam cits citu ikdienā atbalstīt. Atsaucoties uz Kalifornijas Universitātes pētījumiem par preventīvās pieejas lomu, viņa skaidroja, ka patiesā problēma ir sociāli emocionālo prasmju trūkums. “Ja mēs skolā pievērstos ne tikai zināšanu apguvei, bet arī personības attīstībai, ja bērni jau skolā iemācītos sociāli emocionālās prasmes – kādas ir emocijas, kā saprast, kā viņi jūtas, vai spēj kontrolēt, ko viņi domā, spēj pārvaldīt savu stresu, spēj sadarboties ar citiem –, tad vēlāk, pieaugušo dzīvē, viņi būtu spējīgi kā sabiedrība cits citu atbalstīt.”

Skaudība, kas maskējas aiz trauksmes

Diskutējot par jauniešu mentālo stāvokli, eksperti atzina, ka sabiedrībā trūkst patiesas emocionālās inteliģences, bet visas problēmas tiek apzīmētas ar dažiem populāriem jēdzieniem – stress, trauksme, depresija. Baiba Martinsone minēja spilgtu novērojumu – jaunieši sūdzas par milzīgu trauksmi, taču, iedziļinoties situācijā, atklājas, ka problēma ir pavisam citā apstāklī. “Tā ir skaudība! Tā ir viena no dominējošajām emocijām – viņi visu laiku ir spiesti salīdzināt sevi ar citiem sociālajos tīklos. Turklāt visi lielie sociālie procesi ietekmē ne tikai pieaugušu cilvēku, bet arī jauniešu prātus. Sabiedrībā daudz vairāk runā par dažādiem traucējumiem, un jaunieši identificējas ar tiem un saskata tos sevī. Un līdz ar to tas dažādu traucējumu un grūtību īpatsvars patiešām palielinās.”

Kolēģes viedoklim par bērnu “pārdiagnosticēšanu” piekrīt profesore Linda Daniela. “Viņiem varbūt nemaz nav vajadzīgas diagnozes, bet mums bieži vien nav skaidrības, ko varam darīt. Ja bērnam ir īstas problēmas, īsta diagnoze, ne vienmēr skola ir gatava ar šo bērnu strādāt atbilstoši tam, ko viņam vajag. Un, ja skola nav gatava piemēroties un bērnu mācīt tādu, kāds viņš ir, celt viņu no tās vietas, kur viņš ir, un palīdzēt viņam sasniegt augstāku līmeni, tad diagnozei īsti nav jēgas.” Linda Daniela pauž satraukumu, ka skolas tā vietā, lai risinātu konkrēta bērna problēmu, var izvēlēties sev vieglāko ceļu. “Dažkārt skolas grib dabūt bērniem diagnozi un aizsūtīt pie psihologa, vai, vēl “labāk”, pie psihiatra, lai pēc tam varētu teikt – labāk lai viņš iet uz citu skolu. Un tā ir problēma.”

Trauksmes zvans

Profesors Mārcis Auziņš uzsver skolas lomu mentālās veselības pamatu ielikšanā. “Visā diskusijas laikā mēs nonākam pie tā, ka daļa mūsu problēmu mentālajā veselībā, veselībā kopumā, attieksmē pret sevi sākas skolā. Un sākas ar to, ka varbūt tā dzīves gudrība īsti netiek iedota. Emocionālā noturība, emocionālais viedums īsti neizveidojas.”

Neirologs Jānis Vētra atklāj, ka ar līdzīgām problēmām sastopas arī augstskolā. “Es strādāju ar neiroloģijas studentiem, proti, medicīnas studentiem, kas apgūst neiroloģiju. Tā, protams, ir pilnīgi cita grupa, ar kuru strādāt. Tie nav vairs bērni, bet pieaugušie, jo īpaši piektajā studiju gadā. Bet arī es saskaros ar tiem pašiem izaicinājumiem, par ko jūs runājat. Ir viegli novērtējamās lietas, kur ir kaut kādi skaidri kritēriji, ko mēs varam novērtēt, – vai uz jautājumu atbildēts pareizi vai nepareizi. Bet skaidrs, ka medicīnas izglītībā mēs cenšamies iedot krietni vairāk, nekā varam novērtēt vienā vai otrā tādā standartizētā testā, – kā mēs komunicējam ar pacientiem, kā mēs komunicējam savā starpā, kā mēs domājam par jaunām tehnoloģijām, kā mēs domājam ētiskiem jautājumiem.” Jānis Vētra uzsver, ka šīs nenovērtējamās prasmes lielā mērā ietekmē to, cik kvalitatīvus pakalpojumus saņem pacienti. “Patlaban Latvijā depresijas un trauksmes rādītāji mediķu vidū ir augstākie Eiropā. Un ir skaidrs, ka tad, ja mums izdotos izveidot tādu vidi, kurā mēs cieņpilni spējam sarunāties un strādāt kopā labāk, mums pašiem kā profesionāļiem tas ļoti palīdzētu. Tas viennozīmīgi palīdzētu sniegt daudz labāku veselības aprūpi pacientiem.”

Baiba Martinsone rezumē: “Mēs visi saprotam, ka matemātiku nevar iemācīties, ja to mācās kampaņveidīgi. Tomēr tieši tā skolas nereti pieiet sociāli emocionālajai audzināšanai – kā otršķirīgam projektam vai sarunai klases stundā. Jo eksāmenos to nepārbauda.”

Maskavā atvērts restorāns Y paaudzei