Šā gada lielais notikums atkritumu apsaimniekošanas nozarē ir Rīgas domes konkurss atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu sniegšanai uz nākamajiem septiņiem gadiem no 2027. gada. Tiek saglabātas četras apsaimniekošanas zonas, un noteikumi arī ir jau pieņemti. "Eco Baltia vide" pašlaik apsaimnieko ceturto zonu, kas ietver Rīgas Vidzemes priekšpilsētu un Ziemeļu rajonu. Vai piedalīsieties jaunajā iepirkumā un uz cik zonu apsaimniekošanu pretendēsiet?

Piedalīsimies un iesniegsim arī jautājumus un priekšlikumus par iepirkuma nolikumu. Mēs tos iesniedzām jau janvārī, kad notika priekšapspriede. Lielākā daļa gan nav ņemti vērā.

Mēs noteikti pieteiksimies uz savu zonu, jo tur jau atrodas mūsu konteineri un ir izveidota infrastruktūra. Bet noteikti izvērtēsim arī vēl kādu vienu papildu zonu.

Par ko jums ir papildu jautājumi nolikumā?

Kā jau jūs teicāt, šis ir pats lielākais nozares iepirkums. Ja mēs skatāmies tikai uz sadzīves atkritumiem, tad Rīga veido gandrīz divas trešdaļas no visā Latvijā savāktajiem atkritumiem. Līdz ar to dažiem uzņēmumiem zaudējums šajā iepirkumā var nozīmēt aiziešanu no tirgus, citi Latvijas tirgū šī iepirkuma dēļ var ienākt.

Tādēļ tik lielam iepirkumam, kura apjoms gadā veido vairākus desmitus miljonus eiro, atļaut iesniegt piedāvājumus bez nekādas finanšu garantijas, šķiet ļoti dīvaini. Es pat nekur citur to neesmu redzējis. Pat daudz mazākiem iepirkumiem pašvaldības prasa iesniegt finanšu garantijas divas reizes, un pirmo reizi tas ir, iesniedzot pašu piedāvājumu. Tas ir nepieciešams, lai piedāvājumos netiktu solītas pilnīgas muļķības un pretendenti pēc tam nepaziņotu, ka ir pārdomājuši. Tas, lietojot tiešu valodu, var "izčakarēt" visu iepirkumu, jo, iespējams, kāds negodprātīgs uzņēmējs, kad tuvojas paredzētais trīs mēnešu termiņš, vienkārši atsakās un viņš ne ar ko šajā gadījumā neriskē. Tādēļ tas šķiet dīvaini un rada riskus, kā arī tas vienkārši neatbilst tirgus standartiem.

No praktiskā viedokļa - iepirkuma prasībās ir salikts ļoti daudz visa kā, un rodas jautājums, vai vispār iedzīvotājiem ir jautāts, vai viņiem to visu vajag, jo par visām šīm lietām iedzīvotājiem nāksies maksāt. Man ir sajūta, ka iedzīvotājiem neviens nav pajautājis, vai jums vajag visu tagad paredzēto, par ko nāksies maksāt dažus eiro kubikmetrā vairāk? Drīzāk rodas priekšstats, ka ir paņemti kādi četri pieci pēdējie iepirkumi atkritumu apsaimniekošanas nozarē, un ieliktas prasības no tiem, pat nepajautājot, cik veiksmīgi šajās pašvaldībās šīs lietas funkcionē. Piemēram, Rīga grib ieviest 60 litru tilpuma atkritumu konteinerus. Mēs zinām, no kurienes tas ir radies - tas ir nācis no Mārupes novada iepirkuma pirms diviem gadiem. Tagad Mārupes novads izvērtē, vai no tā nevajag atteikties, jo 60 litri ir tādas kārtīgas virtuves miskastes tilpums, un Mārupes novadā uz šo pakalpojumu ir pieteicies ļoti neliels skaits māju, bet finanšu piedāvājumā tas ir ierēķināts visiem. Un Rīgas iepirkumā ir vairākas šādas lietas.

Iespējams, mērķis ir bijis izveidot pilnīgi jauna līmeņa iepirkumu ar daudz jaunu prasību, bet tad ir jāsaprot, ka tas viss kaut ko maksās. Kā jau es minēju, ir vairākas prasības, par kurām nav īsti skaidrs, vai iedzīvotāji tās vispār izmantos, bet uzņēmēji savos piedāvājumos tās iecenos, jo mums ir jāparedz tas, ka šīs prasības jānodrošina visā apsaimniekojamā teritorijā.

Ja pašlaik bioloģisko atkritumu konteineriem ir jābūt pie visām mājām, kurās ir vismaz desmit dzīvokļi, tad no nākamā gada tas attieksies uz visiem. Vai tas attieksies arī uz mājām, kurām ir dārzi un kuru iedzīvotāji tādēļ bioloģiskos atkritumus pārsvarā gadījumu kompostē?

Nē, ja notiek mājkompostēšana, tad māja no šīs prasības būs atbrīvota. Turklāt mājkompostēšana arī ir vislabākais bioloģisko atkritumu gadījumā, un, manuprāt, tā tiek pārāk maz popularizēta.

Savukārt, kas attiecas uz šo plašāko bioloģisko atkritumu konteineru lietošanu, tad arī te man ir bažas, ka no efekta var iznākt defekts. Diemžēl, bet mēs redzam, ka ir iedzīvotāji, kuri bioloģiskos atkritumus šķirot nevēlas, šajos konteineros ir samesti sadzīves atkritumi, un rezultātā mājām tiek piemēroti sodi. Tagad tomēr, ja mājā ir desmit dzīvokļi un kaut vai seši nobalso, ka grib šķirot bioloģiskos atkritumus, tad ir arī cerība, ka pārējie iedzīvotāji tiks kontrolēti, lai visai mājai nepiemēro sodu. Ja tagad šī prasība būs visām mājām… Es apšaubu, vai tiks sasniegts vēlamais rezultāts.

Es drīzāk ceru, ka šogad Klimata un enerģētikas ministrija "atvērs" Atkritumu apsaimniekošanas likumu, un viena no likuma normām, par kuru notiks diskusijas, būs par bioloģisko atkritumu apsaimniekošanas tarifu. Pašlaik likumā ir noteikts, ka maksa par dalīti savāktu bioloģisko atkritumu apsaimniekošanu ir 60% apmērā no nešķirotu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas tarifa. Mēs Latvijas aprites saimniecības uzņēmumu asociācijā runājam, ka labi būtu, ja tas būtu līdz 60%, jo tas ļautu šķirošanu motivēt ne tikai ar pātagu, bet arī ar burkānu, nosakot daudz mazāku tarifu. Tagad ir tikai pātaga, jo visiem, vai viņi grib vai negrib šķirot, vajadzēs bioloģisko atkritumu konteinerus.

Vai ir vēl kādas prasības Rīgas iepirkumā, kas jums kā potenciālajam pakalpojuma nodrošinātājam rada jautājumus?

Jautājumus raisa arī lēmums, ka Rīga pāries uz vienotas krāsas konteineriem. Vēsturiski ir veidojies, ka dzeltenas krāsas konteineri bija domāti plastmasai, zilie - makulatūrai. Tad, kad operatori ieviesa automatizēto šķirošanu, atkritumus no dzeltenajiem un zilajiem konteineriem sāka vākt kopā. Pašvaldībās ir palikuši gan dzeltenie, gan zilie konteineri, bet abi ir paredzēti vieglajam iepakojumam. Tagad Rīgas domes iepirkumā ir paredzēts, ka zilā krāsā būs jābūt stikla taras konteineriem. Nav skaidrs, kādēļ tas ir vajadzīgs, jo paralēli ir notikušas izmaiņas likumā un visur sāks ieviest piktogrammas, kas būs vienādas visās pašvaldībās un parādīs, kādus atkritumu veidus kurā konteinerā var mest. Tagad paņemt un Rīgā mainīt vairākus tūkstošus konteineru, lai tiem vienkārši būtu cita krāsa… Tas atkal maksā naudu. Turklāt ir jautājums, vai tas neradīs apjukumu iedzīvotājam, kurš zilajā konteinerā līdz šim ir metis papīru, un tagad tur būs jāmet stikls. Par šādām prasībām ir jautājums - kāpēc, vai tiešām to vajag un kā tas uzlabos sistēmu?

Vai esat rēķinājuši, kā jaunās prasības ietekmēs jūsu pakalpojuma pašizmaksu?

Veco konteineru nomaiņa krāsu dēļ būs lielas investīcijas, un tas rezultēsies ar to, ka iedzīvotājiem maksa par viena kubikmetra atkritumu izvešanu augs par pāris eiro.

Protams, ir arī citas prasības, piemēram, obligāta konteineru mazgāšana divas reizes gadā. Tāpat jau minēto mazo konteineru ieviešana. Operatori ir raduši braukt pakaļ, mazākais, 180 litru tilpuma konteineriem, tagad būs jābrauc pakaļ 60 litru konteineram. Tas, ko mēs redzam Mārupes piemērā, nav tā, ka cilvēki paņem šo 60 litru konteineru, jo viņiem nerodas atkritumi, viņi to paņem un sauc atkritumu izvešanas mašīnu katru nedēļu. Un tad ir jautājums, cik šī prasība ir "zaļa", ja atkritumu savākšanas mašīna braukā pēc "gaisa", jo ar tik maza tilpuma konteineriem mašīnu, protams, piepildīt nevar. Tā vietā es aicinātu apsvērt iespēju tiem, kuri tiešām šķiro un kuriem tādēļ rodas mazāk izvedamo atkritumu, ļaut samazināt obligātās atkritumu izvešanas reizes, kas viņiem būtu bonuss un samazinātu maksājumus.

Visas šīs jaunās lietas operatori savās cenās ierēķinās. Arī tagad atkritumu apsaimniekošana iedzīvotāju rēķinos sāk kļūt daudz jūtamāka nekā kādreiz, jo aug dabas resursu nodoklis un atkritumu noglabāšanas izmaksas nebūt vairs nav zemas. Tādēļ pacelt izmaksas vēl arī ar šādām prasībām, manuprāt, nav jēdzīgi.

Paredzēts arī minimālais konteineru izvešanas biežums - ne retāk kā reizi astoņās nedēļās nešķirotajiem, papīra, plastmasas, metāla un stikla atkritumiem, ne retāk kā reizi četrās nedēļās - bioloģiskajiem atkritumiem. Vai tā nav atbalstāma prasība, jo teju ikviens rīdzinieks ir saskāries ar tādu problēmu kā pārpildīti atkritumu konteineri?

Rīgas īpatnība ir tā, ka šī ir namsaimnieku pilsēta. Turklāt ļoti bieži namsaimnieki vai pārvaldnieki ir juridiskas personas, un to darbinieki īpašumos nemaz ikdienā neuzturas, tādēļ arī mēs redzam šo tendenci, ka namsaimnieki ne vienmēr ir motivēti ieviest korekcijas atkritumu izvešanas grafikos, jo, protams, ka tā nav pati aktuālākā lieta, kas viņu pārvaldītajos īpašumos ir jārisina.

Tieši tādēļ mēs arī dzirdam pārmetumus, ka māja tagad šķiro bioloģiskos atkritumus, bet maksā par atkritumu apsaimniekošanu nekas nav mainījies. Tas ir tādēļ, ka namsaimnieks pasūtīja bioloģisko atkritumu konteineru, bet nesamazināja sadzīves atkritumu konteinera tilpumu. Lai redzētu ekonomiju rēķinā, bija jāveic šī darbība, bet mēs namsaimnieka vietā to izdarīt nevaram.

Ņemot vērā visu minēto, kāds būs jūsu finanšu piedāvājums Rīgas konkursā?

Par vismaz pāris eiro vairāk uz atkritumu kubikmetru, nekā ir šobrīd. Detaļās gan es neiešu, jo šī informācija interesētu arī konkurentus.

Tomēr dārgāk būs, jo jaunās prasības paredz, ka būs jāveic jaunas investīcijas, būs jāievieš pakalpojumi, kuri līdz šim nebija obligāti, un tas viss palielina atkritumu apsaimniekošanas cenu.

Kādu jūs paredzat konkurenci iepirkumā? No vienas puses, jūs jau minējāt, ka nav prasības pēc finanšu nodrošinājuma jau piedāvājumu iesniegšanas stadijā un tas var palielināt dalībnieku skaitu. No otras puses, līdzšinējā atkritumu apsaimniekošanas līgumu darbības perioda laikā "Lautus" iekļāvās "Clean R" grupā, kas nozīmē, ka faktiski Rīgā ir palikuši strādāt tikai divi uzņēmumi.

Es te gan precizēšu, ka "Lautus" iekļāvās "Clean R" grupā ar medicīnas atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumiem. "Lautus Vide" tomēr ir atsevišķa juridiska persona, un es šaubos, vai Konkurences padome kādreiz ļautu apvienot šo biznesa daļu. Tomēr kopumā Latvijā privāto atkritumu apsaimniekošanas operatoru ir tik, cik ir. Tādēļ es arī minēju, ka Rīga ir tirgu veidojošs iepirkums. Kā pirms sešiem gadiem bija šie trīs operatori, tā pašlaik tieši šie trīs privātie operatori arī pamatā veido tirgu. Pārējie ir kļuvuši vai nu vēl mazāki, nekā bija pirms tam, vai arī ir iekļāvušies mūsu vai "Clean R" grupās. Ir notikusi tirgus konsolidācija, un vairāk spēlētāju parādījies nav.

Tādēļ, ka nosacījumi pašlaik pieļauj vienkārši atnākt un "paspēlēties", es paredzu, ka var pieteikties uzņēmumi, kuri pašlaik atkritumu apsaimniekošanas nozarē nemaz nestrādā, jo šajā iepirkumā arī netiek prasīta liela pieredze. Arī tā ir viena no lietām, par kuru mēs Rīgas domei aizrādījām - vai prasītā pieredze ir atbilstoša tam, ko vajadzēs darīt? Līdz ar to pieteikties var arī mazi reģionāli uzņēmumi, uzņēmumi, kas ar atkritumu apsaimniekošanu ir nodarbojušies kādreiz vai arī dara to Igaunijā un Lietuvā un nebūt ne lielākajās turienes pilsētās.

Es paredzu, ka pieteiksies arī ārvalstu komersanti, jo Rīgas iepirkums viņiem varētu būt gana interesants. Lielākais Lietuvas operators gan ir mūsu grupas uzņēmums un tādēļ konkurējošu piedāvājumu nesniegs, bet otrs lielākais Lietuvas tirgus spēlētājs pat publiski ir paudis interesi par šo iepirkumu. Varētu būt uzņēmumi arī no Igaunijas.

Man lielākās bažas rada nevis konkurence, bet gan tas, ka iepirkuma prasības ir tādas, ka iesniegt var arī nepamatotus piedāvājumus un pēc tam pateikt "uz redzēšanos". Šāds piemērs pašlaik jau ir Viļņā, kas arī bija izveidojusi salīdzinoši atvērtus nosacījumus dalībai, un neoficiāla informācija liecina, ka ir pieteikušies uzņēmumi ne no šīs nozares un pati pašvaldība tagad ir saķērusi galvu un domā, kā tos izvērtēt. Turklāt Viļņā jaunajam līgumu periodam ir jāsākas oktobrī, bet tagad ir jau marts. Turklāt iepirkums tika izsludināts pagājušā gada augustā un neskaidrību dēļ nolikumā pieteikšanās termiņš vairākkārt tika pagarināts.

Dažreiz ar atvērtību var izdarīt par daudz, un tas var beigties nelāgi.

Tad, kad Rīgā vispār tika pieņemts lēmums par atkritumu apsaimniekošanas zonu ieviešanu, to kritizēja Konkurences padome, norādot, ka no konkurences viedokļa labāk būtu, ja ikviens namsaimnieks pats varētu izvēlēties savu atkritumu apsaimniekotāju, savukārt pilsēta un atkritumu apsaimniekotāji argumentēja, ka zonu princips ievērojami samazina loģistikas izmaksas. Kā jūs vērtējat to, ka ir saglabātas līdzšinējās četras zonas, lai gan nedaudz mainās to robežas?

Šis iepirkums nedaudz atšķiras no citiem, un te nu gan Rīgas dome ir jāuzslavē, jo pirms tam bija pasūtīts pētījums un, cik zināms, tika vērtēti varianti no divām līdz pat divpadsmit zonām. Vienmēr var diskutēt, cik zonu ir labāk. Tallinā ir astoņas, Viļņā - piecas, Rīgā - četras. Par to var runāt, bet tas variants, ko jūs pieminējāt, ka katrs namsaimnieks var izvēlēties savu apsaimniekotāju, ir pilnīgi nesaprātīgi no loģistikas viedokļa. Mēs varam atcerēties tos laikus, kad pa vienu ielu brauca trīs atkritumu savākšanas mašīnas un neviens par to nebija īpaši priecīgs.

Es domāju, ka modelis ar četrām zonām ir sevi pierādījis un strādā. Vai kaut kas mainītos, ja Rīgā būtu trīs vai piecas zonas? Es šaubos.

Normatīvie akti nosaka, ka līdz 2025. gadam ne mazāk kā 55% no sadzīves atkritumu daudzuma būtu jānodod atkārtotai izmantošanai. Rīgas domes informācija liecina, ka Rīgas pašvaldības teritorijā dalīti savākti tikai apmēram 43% atkritumu. Bioloģiskie atkritumi tikai apmēram 5% no kopējā atkritumu daudzuma. Kādēļ neizdodas izpildīt prasības par dalīto atkritumu savākšanu?

Es teikšu, ka attiecībā uz iepakojumu šķirošanu Rīgā situācija ir laba. Tas pats attiecas uz citiem atkritumu veidiem. Rīgā ir bīstamo atkritumu savākšanas vietas, mēs esam izveidojuši elektronikas atkritumu savākšanas punktus. Labi attīstīta ir tekstila savākšana. Bet Rīgā tiešām neveicas ar bioloģisko atkritumu savākšanu. Bet tas nav tikai Rīgas fenomens, līdzīga situācija ir visā Latvijā. Rīga atšķiras ar to, ka citur ļoti labi var popularizēt mājkompostēšanu, bet Rīgā dominē daudzdzīvokļu nami, un ļoti bieži mājai nepieder apkārt esošā zeme. Tādēļ, piemēram, ir mājas, kuru iedzīvotāji ir zaļi domājoši un gribētu veikt kompostēšanu savā pagalmā, bet to nevar darīt, jo mājai nepieder zeme. Tā ir Rīgas specifika.

Es te atkal atgriezīšos pie tā, ka mēs ļoti ceram uz izmaiņām likumā, lai bioloģiskajiem atkritumiem ļautu piemērot tarifu, kas ir zemāks par 60% no sadzīves atkritumu tarifa, jo tas tomēr ļautu daudz nopietnāk finansiāli stimulēt šķirošanu.

Es, piemēram, ļoti šaubos, vai Rīgā šķirojot var savākt daudz vairāk iepakojuma materiālu. Ar to šķirošanu rīdziniekiem sokas ļoti labi.

Kā ir citās pašvaldībās?

No mūsu apsaimniekotajām pašvaldībām šķirošanas izcilnieki ir Mārupes novads. Savukārt, ja mēs skatāmies uz lielajām pilsētām, tad Rīga tomēr ir viena no pirmrindniecēm. Tāpat jāmin, ka Cēsīs un Valmierā, Siguldā ir ļoti labi rādītāji.

Ja runājam kopumā, tad lauku teritorijās ļoti labi iet ar bioloģiskajiem atkritumiem, slikti iet ar iepakojuma savākšanu, savukārt pilsētās iet labi ar iepakojumu, bet slikti ar bioloģisko atkritumu vākšanu.

Tālāk prasības kļūs vēl stingrākas. Līdz 2029. gada beigām ne mazāk kā 60% no sadzīves atkritumu daudzuma būs jānodod atkārtotai izmantošanai. Savukārt līdz 2035. gadam šim īpatsvaram jāsasniedz 65%. Kā to sasniegt, ja redzam, kā iet līdz šim?

Bez bioloģiskajiem atkritumiem to sasniegt nevarēs. Tas uzreiz atklāti ir jāpasaka. Turklāt, ja kādreiz sasniedzamajos mērķos varēja ieskaitīt arī tos bioloģiskos atkritumus, kas tika atšķiroti no sadzīves atkritumiem, jo tie arī tiek pāršķiroti, pirms nonāk poligonā, tad tālāk tā vairs nebūs un mērķa rādītājos tiks skaitīti tikai tie bioloģiskie atkritumi, kas ir savākti atsevišķi. Tādēļ tos mērķus, ko jūs nosaucāt, bez bioloģisko atkritumu šķirošanas sasniegt nav iespējams pat teorētiski.

Pašlaik iepakojums veido 12-13% no savāktajiem atkritumiem, 2% - depozīta iepakojums. Lai sasniegtu 55% šķiroto atkritumu, mums ir nepieciešams daudz vairāk šķirot bioloģiskos atkritumus.

Ko darīt?

Mēs iestājamies par finansiālo instrumentu, un es ceru, ka šogad šīs diskusijas notiks.

Kā ir ar šķiroto atkritumu kvalitāti? Piemēram, ļoti bieži redzams, ka tajos pašos bioloģisko atkritumu konteineros bioloģiskie atkritumi ir iemesti visparastākajos plastmasas maisiņos, kuriem tur nebūtu jābūt. Arī iepakojumiem paredzētajos konteineros mēdz atrasties sadzīves atkritumi.

Kļūst arvien labāk.

Piemēram, Rīgas dome tagad arī prasīs, lai tiek piedāvāti bioloģiski noārdāmi maisiņi, bet nevajag aizmirst, ka bioloģiskos atkritumus var likt arī papīra maisiņos, jo arī papīrs sadalās, vai vienkārši izkratīt konteinerā no atkritumu urnas bez jebkādiem maisiņiem.

Kvalitāte uzlabojas, bet par bioloģisko atkritumu šķirošanu mums tiešām vēl ir jāmācās.

Turklāt Rīgā tas nestrādā, bet citās pilsētās labi strādā arī tāda kaimiņu savstarpējā pieskatīšanas sistēma. Rīgā ļoti bieži ir redzams, ka cilvēki neaizdomājas, ka par piesārņotiem šķirotajiem atkritumiem mājai tiek piemērots sods. Visi to kaut kā samaksā un dzīvo tālāk. Īstenībā savulaik Rīgā sētnieki bija tie starpnieki, kas palīdzēja uzlabot atkritumu šķirošanas kvalitāti, gan pamācot savu māju iedzīvotājus, gan savu reizi aizrādot, gan citreiz paši pāršķirojot.

Nu tagad Rīgā māju sētnieku vairs nav…

Jā, tagad var redzēt, ka šī paškontrole ir pazudusi, un tas šķiroto atkritumu kvalitāti ietekmē slikti.

Jau labu laiku atsevišķi tiek vākts arī tekstils, un tas, kas mulsina, ir uz tekstila konteineriem redzamie uzraksti, ka tie ir domāti atkārtoti izmantojamām drēbēm un apaviem, jo uzreiz rodas jautājums, ko darīt ar saplēstām zeķēm, izdilušiem dvieļiem un citiem tekstila atkritumiem, kuri nav vairs izmantojami?

Tā daļēji ir problēma operatoru pusē, daļēji problēma regulējumā. Prieks ir par to, ka tekstilu Latvijā šķiro ļoti aktīvi un konteineri ir pilni. Labā lieta ir arī tā, ka Latvijā ir ieviesta ražotāju atbildības sistēma un līdz ar to ir arī mērķi, kas ir jāizpilda. Tā kā mēs joprojām esam viena no tikai trim Eiropas Savienības valstīm, kurām ir tekstila ražotāju atbildības sistēma, valdība no sākuma bija ļoti piesardzīga ar mērķu noteikšanu, jo pastāvēja šaubas, cik aktīvi iedzīvotāji tekstilu šķiros. Tēlaini runājot, ja veikalā tiek pārdots džemperis, tad atkritumu apsaimniekošanas nozare saņem naudu, lai atpakaļ savāktu tikai ceturto daļu no šī džempera. Piemēram, kartona iepakojumu gadījumā atpakaļ ir jāsavāc 85%. Tas nozīmē, ka tiek apmaksāta gandrīz visa kartona savākšana. Tekstila gadījumā tie ir tikai 25%, un šobrīd ir redzams, ka cilvēki ir gatavi šķirot daudz vairāk.

Principā pēc ražotāju atbildības sistēmas noteikumiem uz konteineriem nevajadzētu būt uzrakstiem "tikai otrreiz izmantojams" vai "tikai tīrs". Tādēļ šoreiz ir problēma ar to, ka operatori negrib vākt, piemēram, netīru tekstilu, jo viņiem par to neviens nemaksā, bet no otras puses - noteiktumi par ražotāju atbildības sistēmām paredz, ka ir jāvāc viss.

Tā ir vēl viena lieta, par ko nozare pašlaik grib runāt ar Klimata un enerģētikas ministriju. Tekstilam ir jākāpina atpakaļ savākšanas mērķi, jo ir pierādījies, ka iedzīvotāji ir gatavi šķirot daudz vairāk. Jau pašlaik Latvijā tiek atgūts daudz vairāk tekstila, nekā ministrija ir noteikusi.

Būtisku atkritumu daudzumu veido iepakojumi. Šogad stājas spēkā jaunā ES regula par iepakojumu, kas pastiprina prasības iepakojuma pārstrādājamībai, marķējumam un atkārtotai lietošanai. Vai, jūsuprāt, tas kaut ko mainīs, un, ja mainīs, tad cik ātri varēs gaidīt rezultātu?

Te ir vajadzīga neliela atkāpe. Šobrīd no Eiropas nāk ļoti daudz regulējumu par to, kas mums būtu jādara attiecībā uz pārstrādājamību, marķējumiem un daudzām citām lietām. Operatori atkritumus var savākt, pārstrādātāji pārstrādāt, bet šobrīd Eiropā nav daudz mehānismu, kas liktu šo pārstrādāto materiālu kādam arī iegādāties. Lai saprastu, kāds ir rezultāts, tad Eiropā pēdējo trīs gadu laikā plastmasas pārstrādē ir pazudušas jaudas, kas ir līdzvērtīgas visam atkritumu apjomam, kāds gada laikā tiek savākts Baltijas valstīs. Pārstrādes rūpnīcas vienkārši ir bankrotējušas. Cēloņus var meklēt jau pandēmijas laikā un tagad arī karā Ukrainā.

Tādēļ šobrīd lielākā problēma pat nav tajā, ka ražotāji saražo daudzslāņainus iepakojumus, kas nav pārstrādājami, jo gan šķirošanas, gan pārstrādes tehnoloģijas ir attīstījušās. Drīzāk ir jautājums, vai mēs nenonāksim tādā situācijā kā Itālijas dienvidos, kur plastmasas atkritumus gluži vienkārši vairs nevāc, jo tos nav, kur pārstrādāt, Eiropā pārstrādātās plastmasas granulas nav pieprasītas.

Būsim atklāti, visa Eiropa pašlaik "sēž" uz Ķīnā ražotām plastmasas granulām, kuru ražošanā izmanto Krievijas naftu, un iedomājamies, ka mēs neatbalstām Krievijas kara mašīnu. Teju viss plastmasas iepakojums, ko mēs pašlaik Eiropā pērkam, ir tapis no Ķīnas granulām un Krievijas naftas. Tādēļ, ka Krievijas nafta daudz kur ir aizliegta, no tās ražotās granulas ir tik lētas, ka no atkritumiem pārstrādātās granulas nevienu neinteresē un Eiropas rūpnīcas bankrotē. Tādēļ šī problēma ir jāskata dziļāk.

Labā lieta no šīs jaunās regulas ir tā, ka cilvēkiem šķirošanas "ābece" tiek padarīta vienkāršāka. Jau no šī gada uz atkritumu konteineriem tiek ieviestas piktogrammas, pēc pāris gadiem tādas pašas piktogrammas būs redzamas uz preču iepakojumiem, jo ražotājiem ir dots divu gadu sagatavošanās posms, un tas viss būs ļoti ērti saprotams iedzīvotājiem. Bet, ja turpināsies Krievijas naftas atbalsts, tad šīs visas iniciatīvas "nomirs", jo nebūs pēdējā soļa - pārstrādes. Mēs varēsim savākt šķirotos atkritumus, kraut tos kaudzītē un priecāties, cik mēs esam "zaļi".

Arī "Eco Baltia" grupā ir pārstrādes uzņēmumi. Kā viņiem iet?

Ja šie uzņēmumi nebūtu grupas sastāvdaļa, viņi būtu bankrotējušo sarakstā.

Lielākā daļa pārstrādes uzņēmumu, kas Eiropā ir izdzīvojuši, to ir spējuši tādēļ, ka ir kādas lielākas grupas sastāvdaļa un tādēļ viņu darbību var atbalstīt, šķērssubsidēt, iedot vairāk materiālu, neskatoties uz kopējām tendencēm tirgū. Bet tādi uzņēmumi, kas bija paši par sevi, lielākoties tagad ir ciet. Arī Lietuvā, Polijā ir vairāki uzņēmumi, kas ir aizvērti. Tādi ir arī Latvijā, bet to darbības apjomi iepriekš jau bija salīdzinoši mazi.

Jūs redzat, ka tam tiek meklēti kādi risinājumi, vai arī tirgus ir tirgus, un tā gluži vienkārši notiek?

Mēs cenšamies par to runāt, tostarp par to runājām arī ar Eiropas vides komisāri, kad viņa nesen bija Latvijā. Cerība ir, ka šis jautājums Eiropas līmenī pamazām sāk kustēties un Eiropas Komisijā par to sāk domāt. Bet tas nemaina pēdējos trīs gadus, jo atkritumu pārstrādes nozare Eiropā ir gandrīz mirusi. Pārstrāde Eiropā ir uz sabrukšanas robežas.

Latvijā lielas cīņas ir par atkritumu reģenerācijas staciju izbūvi, kas, neraugoties uz smalko nosaukumu, gluži vienkārši paredz atkritumu dedzināšanu, un pret to ir liela vietējo iedzīvotāju pretestība tur, kur šīs stacijas ir iecerētas. Latvija bez tā vispār varēs iztikt, ņemot vērā, ka nākotnē poligonos drīkstēs noglabāt salīdzinoši nelielu sadzīves atkritumu daļu?

Ja sadzīves atkritumus kvalitatīvi sašķiro pirms noglabāšanas, tad noteiktos mērķus var izpildīt. Bet tad mēs balstīsimies uz dedzināšanu Zviedrijā, kas tiek darīts jau tagad. Visi kaut kā domā, ka Latvijas atkritumi pašlaik netiek dedzināti. Latvijas atkritumi tiek dedzināti "Schwenk" cementa rūpnīcā, kur to var darīt ar augstas kvalitātes attīrītiem atkritumiem, kā arī maksa par vairāku atkritumu veidu noglabāšu pašlaik jau ir tik liela, ka operatori tos eksportē dedzināšanai uz Skandināviju vai Igauniju.

Taču tas atkal liek uzdot jautājumu, vai tā nav bumba ar laika degli, jo Eiropā notiek kustība virzienā, ka valstis sāk aizliegt ievest atkritumus dedzināšanai. Piemēram, Lietuva un Polija šādu importu jau ir aizliegusi. Mēs pašlaik sēžam uz Skandināvijas un Igaunijas "adatas", kas liek uzdot jautājumu, kas notiks, ja šīs valstis aizliegs ievest atkritumus dedzināšanai. Tad jau būs par vēlu, jo, lai šādu rūpnīcu uzbūvētu, vajag kādus sešus gadus.

Ir jāpiekrīt viedoklim, ka Eiropā atkritumu dedzināšanas jaudas ir lielas un pat lielākas, nekā vajag. Bet tieši tādēļ vecākās rūpnīcas Eiropā pašlaik vairs netiek modernizētas un pamazām tiek slēgtas, un saglabātas tiek tikai jaunās un modernās rūpnīcas. Taču jāņem vērā, ka vecākajām rūpnīcām pamazām no aprites izejot, jaunās ļoti bieži atbilst tieši tam atkritumu apjomam, kas rodas konkrētajā valstī, un papildu resursi nav vajadzīgi.

Tādēļ mērķus par sadzīves atkritumu noglabāšanas samazināšanu izpildīt var, bet ir jāņem vērā, ka risks ir tajā, ka mēs vienā brīdī varam palikt vientuļi ar saviem atkritumiem. Šajā reģionā mēs esam vienīgie, kuriem nav savas atkritumu dedzināšanas jaudas.

Turklāt ir vēl viena lieta, par kuru bieži aizmirst. Eiropā stratēģiskās drošības dēļ ir noteikts, ka katrā valstī ir jābūt arī savām bīstamo atkritumu dedzināšanas jaudām. Tas attiecas uz medicīnas atkritumiem, eļļām, krāsām u.tml. Arī tā Latvijā nav.

Vai "Eco Baltia" grupa arī apsver atkritumu dedzināšanas projektu?

Mēs pašlaik apsveram projektu, kas nebūtu atkritumu dedzināšana, bet termiska apstrāde, kuras rezultātā tiek iegūta sintētiskā gāze, kuru var pārvērst metanolā. Tas ir dārgāks process, bet mēs saprotam arī Latvijas iedzīvotāju attieksmi "ne manā sētā".

Jūs esat droši, ka pret šādu tehnoloģiju nebūtu iebildumu?

Tur ir gala produkts, kas nav tikai siltums un elektrība. Tur ir gala produkts, kuru var izmantot enerģētikā, ķīmiskajā nozarē, militārajā nozarē, un tas varētu atbalstīt arī citu ražotņu izveidi Latvijā, jo pašlaik mēs visu metanolu importējam.

Bet kopumā Latvijā ikvienai ražotnei, arī šķirošanas iekārtai, ir liels risks, ka vietējie iedzīvotāji pateiks - "ne manā sētā".

Kur nonāk materiāli, kurus savāciet otrreizējai izmantošanai? Daļa nonāk jūsu grupas pārstrādes rūpnīcās, bet kur pārējie?

Latvija ir specializējusies uz polimēru pārstrādi - gan mūsu grupa, gan citi uzņēmumi. Tur mēs esam arī gana stipri, salīdzinot ar pārējo Eiropu gan jaudu, gan pieredzes ziņā. Savukārt Lietuvā ļoti attīstīta ir kartona pārstrāde, un ļoti liela daļa mūsu savāktā iepakojuma un makulatūras nonāk tur vai Skandināvijas valstīs. Stikla pārstrāde savukārt notiek Polijā un Igaunijā. Tādēļ var teikt, ka, izņemot polimērus, mēs visu pārējo eksportējam.

Savukārt pārmetums par to pašu tekstilu vai riepām ir, ka mēs it kā esam ļoti atbildīgi, to šķirojot un vācot, bet pēc tam tas tiek aizsūtīts uz Indiju, kādām citām trešajām valstīm, un, godīgi sakot, mums ir diezgan vienalga, kas tālāk ar to visu notiek.

Jā, tā ir visas Eiropas sāpe. Nav ko slēpt. Eiropa Āfriku un Dienvidāziju vēsturiski ir piepludinājusi gan ar savu veco tekstilu, gan veco elektroniku, gan kādreiz ar riepām. Piemēram, mūsu grupā divus gadus bija uzņēmums, kurš nodarbojās ar riepu pārstrādi un ražoja no tām granulas, bet to nācās slēgt, jo tas bija finansiāli ļoti neizdevīgi. Mēs esam maza valsts, un pārstrādē vienmēr ir svarīgs apjoms, lai tu varētu būt vērā ņemams spēlētājs Eiropas mērogā. Tam mums pietrūka jaudas. Šobrīd par riepu noglabāšanu trešajās valstīs nav jāsatraucas, jo riepu pārstrādē mūsu reģionā ir viens ļoti spēcīgs Polijas uzņēmums, pie kura nonāk vismaz 99% Latvijas riepu.

Ja runājam par tekstilu, tad tas joprojām ļoti lielā apjomā tiek nosūtīts otrreizējai izmantošanai uz trešajām valstīm. Bet tas tiešām ir otrreizējai izmantošanai, jo arī šīs valstis vairs neņem pretī zemākās kvalitātes materiālus. Mēs varam sašķirot nodotās lietas ļoti dažādās kategorijās. Diemžēl Latvijas lietoto apģērbu veikali, izņemot ziedojumu veikalus, nav gatavi ņemt Latvijā savākto materiālu. Mēs Latvijā un Lietuvā esam vieni no lielākajiem lietoto apģērbu importētājiem un pāršķirotājiem Eiropā. Latvijas lietoto apģērbu veikali labāk ņem materiālu no Itālijas, Nīderlandes, par ko viņiem piemaksā, un tad to šeit pāršķiro, nevis ņem no mums tās drēbes, kas ir labas kvalitātes. Mēs ļoti daudz no savāktā tekstila patiesībā varētu realizēt paši savā tirgū, bet veikali to nepieņem.

Tāpēc mēs savā grupā arī veidojam veikalu, kurā pagaidām ir remontēta tehnika, bet mūsu mērķis ir sākt pārdot arī labākās kvalitātes tekstilu.

Mēs sarunu sākām ar Rīgas iepirkumu, bet kā vērtējiet iepirkumus citās pašvaldībās?

Lielākā sāpe ir par pašām pašvaldībām piederošiem uzņēmumiem, kuriem tiek piešķirts deleģējums apsaimniekot atkritumus bez iepirkuma rīkošanas. Es nebūt nesaku, ka pašvaldību uzņēmumi būtu slikti, man, piemēram, ļoti patīk, kā dažas lietas ir izdomājis ZAAO. Bet sliktā lieta ir tā, ka pašvaldība izdomā nerīkot iepirkumus teritorijās, kur jau ļoti ilgi ir strādājuši privātie operatori. Desmit gadus tur kāds ir strādājis, izveidojis infrastruktūru, iepircis mašīnas, un, piemēram, Jelgavas novads paziņo, ka no šī gada pavasara tur strādās Jelgavas novada komunālais uzņēmums, lai gan iepriekš tur jau trīs reizes ir bijis iepirkums. Tas tirgu bojā un nav nekas pozitīvs. Gadu gaidā tomēr bija izveidojies līdzsvars, kur bija skaidrs, kurās teritorijās strādā pašvaldību uzņēmumi, kurās notiek iepirkumi un strādā privātie operatori, jo tad ir arī skaidrs, kādas investīcijas kuram ir jāveic. Taču, ja privātais operators kādā teritorijā ir ieguldījis investīcijas un tad tā pēkšņi no tirgus pazūd, tad tas nav pareizi.

Tas ir tikai Jelgavas novads, vai arī mēs varam runāt par plašāk redzamu tendenci?

Šai tendencei bija uzplaiksnījums tad, kad notika administratīvi teritoriālā reforma, kad apvienojās novadi. Spilgts piemērs bija Dobeles novads - visās pašvaldībās, kurās iepriekš notika iepirkumi, pēc apvienošanās Dobeles novadā tas viss beidzās. Tagad var runāt par otru vilni, kas dara bažīgu. Nesen tā notika Gulbenes novadā, tagad ir paziņojums par Jelgavas novadu. Es ceru, ka pašvaldības tomēr apdomāsies. Mana pārliecība tomēr ir, ka liela uzņēmumu grupa var nākt ar labāku piedāvājumu nekā mazs lokāls pašvaldības uzņēmums. Piemēram, mēs uzreiz varam piedāvāt šķirot tekstilu un elektroniku, ar ko daudzās vietās ir problēmas. Atkritumu apsaimniekošana jau sen vairs nav tikai sadzīves atkritumi un zaļais konteiners.

Bet ir arī labie piemēri. Ventspilī arī ir pašvaldības uzņēmums, bet gan Ventspilī, gan Ventspils novadā vienmēr notiek iepirkums, un, piemēram, pagājušajā gadā mēs uzvarējām Ventspils novada iepirkumā. Tas nozīmē, ka pašvaldība nebaidās likt savam uzņēmumam salīdzināties ar tirgu. Tomēr tik drosmīgu pašvaldību mums Latvijā nav daudz.

Grima padomi. 2. epizode. Izgaismotāju veidi un pielietojums