Klasiskās mūzikas aprindās augstu vērtētie Andrejs un Katrīna satikās Rīgā, iemīlējās Parīzē, dzīvoja Londonā, izsapņoja arī sapni par Ņujorku, bet atgriezās tur, kur jūtas vislabāk, – Latvijā. Viņu dzīves ceļš ir cieši savīts ar kopīgo mūzikas mīlestību, pat komplimentus šis pāris saka viņiem vislabāk saprotamajā mūzikas valodā.

Pazīstami kopš skolas laikiem

Andrejs un Katrīna ir kopā četrus gadus, kaut gan būtībā jau kopš skolas laika viņi bijuši viens otra tuvumā un redzeslokā. Abi mācījās Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Protams, tai laikā Andrejs Katrīnu īpaši neievēroja, jo par viņu piecus gadus jaunākā meitene bija sīkā. Vēlāk abi turpināja apgūt mūziku Latvijas Mūzikas akadēmijā, un kopš otrā kursa Katrīna sāka mācīties klavierspēli pie Andreja tēva – izcilā pianista Sergeja Osokina.

„Katrīnu pamanīju, kad viņa mācījās kādā no pēdējām klasēm,” atminas Andrejs. Kad Katrīna mācījās priekšpēdējā skolas klasē, Andrejs jau bija aizbraucis mācīties uz Londonu – vispirms koledžā, pēc tam prestižajā Karaliskajā mūzikas akadēmijā. „Tur nomācījos trīs gadus, pēc tam vēl divus gadus tur dzīvoju. Rīgā šajā laika posmā biju ļoti, ļoti reti. Daudz gan koncertēju, gan piedalījos konkursos.”

„Man ļoti patika, kā Katrīna spēlē. Viņa to darīja ar tādu kaisli! Ne tikai ar emocijām, bet arī ar dziļāku domu."

Reiz Mūzikas akadēmijā Katrīna startēja kādā atlases konkursā, kur žūrijā bija pieaicināts arī Andrejs, kurš uz brīdi bija ieradies no Londonas. „Toreiz pamanīju, ka viņš man pievērš uzmanību, tā kā koķetē. Tas bija patīkami, glaimojoši un forši – bija liels pagodinājums, ka esmu izpelnījusies tik talantīga mūziķa patikšanu,” smaidot stāsta Katrīna. Kopš tā laika abi sākuši kontaktēties, bet pa īstam dzirksteles uzšķīlās, kad viņi pirms četriem gadiem satikās Parīzē.

Parīze, pavasaris... Mīlestība

„Parīzē daudzus gadus notiek izcilā pianista un pedagoga Mihaila Voskresenska meistarklases. Apmēram nedēļu jaunajiem mūziķiem ir nodarbības un konkursi, un Andreja tētis savus studentus redzesloka paplašināšanai mudināja tur piedalīties. Kad pirmo reizi turp devos, tas man bija liels notikums. Iedomājies, tu visu mūžu esi dzīvojis Latvijā, spēlējis tikai latviešu pedagogiem un profesoriem, kas mums ir ļoti forši un augstā līmenī. Bet tik un tā esi savā komforta vidē.

Un tad tu aizbrauc uz citurieni, spēlē pedagogam, kurš Eiropā ir visu lielāko konkursu žūrijā... Man bija ļoti bail! Gāju trīcošām kājām. Kad Voskresenskis pirmoreiz manu klavierspēli novērtēja atzinīgi, sakot, ka man ir talants un noteikti ir jēga mācīties tālāk, protams, nākamreiz jau pie viņa braucu gandrīz vai kā pie drauga. Pie drauga, ko gribi redzēt, saņemt padomus, bet, kas svarīgi, šī tikšanās jau bija bez vājprātīgā pirmās reizes stresa. Protams, nenojautu, ka šajā otrajā Parīzes apmeklējuma reizē mans īpašais notikums būs... Andrejs,” teic Katrīna. Viņa paskaidro: „Arī Andrejs piedalījās meistarklasēs, lai gan viņam jau tolaik bija gana lieli panākumi konkursos.”

"Ar skatienu raidām mīlestību un necenšamies izlikties, ka esam tikai kolēģi."

Tās bija atklātās meistarklases, kur dalībnieki pasniedzēja klātbūtnē sēž un cits citu klausās. „Man ļoti patika, kā Katrīna spēlē. Viņa to darīja ar tādu kaisli! Ne tikai ar emocijām, bet arī ar dziļāku domu. Caur klavierspēli sajutu viņas intelektu. Es iemīlējos, kamēr viņa spēlēja klavieres. Centos pēc iespējas vairāk brīvo laiku starp meistarklasēm pavadīt ar viņu kopā. Gājām pastaigās pa Parīzi, lai it kā apskatītu visas skaistākās vietas.

Tas, ka Parīze ir burvīga pilsēta un tajā ir daudz kas jāapskata, bija ļoti labs iegansts, lai kopā pastaigātos. Bet sirds tā dauzījās no uztraukuma, vai Katrīna vispār piekritīs ar mani kopā kaut kur iet... Taču viņa nāca,” stāsta Andrejs. „Arī manī sākotnējās simpātijas nomainīja iemīlēšanās sajūta, un, kad atgriezāmies Rīgā, sagājām kopā kā pāris. Bez mazākās minstināšanās, pārliecinoši un uzreiz pa īstam,” piebilst Katrīna, neslēpjot – sākumā nedaudz mulsusi no pasniedzēja Sergeja Osokina par to, ka savaldzinājusi viņa dēlu.

Trīs mēneši katram citā kontinentā

Pēc Latvijas Mūzikas akadēmijas pabeigšanas arī Katrīna iestājās Karaliskajā Mūzikas akadēmijā, kur iepriekš studēja Andrejs. Viņš tajā laikā vairs nemācījās, bet Londonā dzīvoja. „Kopā īrējām dzīvokli. Bija periods, kad sūtīju pieteikumus ar CV un saviem mūzikas ierakstiem uz dažādām vietām, no kurām dažas bija, varētu teikt, uz dullo. Aizsūtīju uz Ameriku, un pēkšņi saņēmu atbildi: „Jūs esat viena no astoņām pianistēm, kas ir uzņemta ar pilno stipendiju gandrīz trīs mēnešus mācīties par velti pie labākajiem Amerikas pasniedzējiem Santabarbarā, okeāna krastā.” Biju pārlaimīga un, protams, aizbraucu. Andrejs manu lēmumu simtprocentīgi atbalstīja. Par tādu pieredzi varēju tikai sapņot.

Santabarbarā ir daudz pensijas vecuma ļaužu, kuri bijuši dažādu jomu izcilnieki. Viņiem ir līdzekļi, un viņi alkst pēc izklaides dvēselei. Viņi pat uztur savu klasiskās mūzikas festivālu. Pateicoties turīgajiem un dāsnajiem cilvēkiem, mums, mūziķiem, bija iespēja dzīvot, ēst un mācīties par velti. Un viņi spēja samaksāt honorāru vislielākajiem Amerikas klasiskās mūzikas profesionāļiem. Mūsu pedagogu vidū bija Ņujorkas Filharmoniskā orķestra galvenais diriģents Alans Gilberts, leģendārais pianists Leons Fleišers, britu komponists Tomass Adess un citi. Un man bija iespēja pilnvērtīgi un augstā līmenī viņiem spēlēt, ar viņiem parunāt, pusdienot, nodibināt kontaktus,” unikālo iespēju novērtē Katrīna.

Vienīgais, kā šajā laikā pietrūka, bija Londonā palikušais Andrejs. „Protams, ilgojāmies abi. Tomēr zinājām, ka no šīs pieredzes Katrīna nedrīkstēja atteikties,” uzskata virtuozais pianists.

Saiet kopā arī uz skatuves

Paralēli solo karjerai Andrejs un Katrīna jau vairākus gadus ir atraduši ceļu viens pie otra ne tikai dzīvē, bet arī uz skatuves. Katrīna ir ne tikai pianiste, bet arī dziedātāja, kas savas prasmes jau kopš bērnības izkopusi pie vairāk nekā desmit vokālajiem pedagogiem.
„Četru gadu vecumā sāku dziedāt, bet klavieres sāku mācīties, lai pati varētu sev spēlēt pavadījumu. Būtībā aplis ir noslēdzies, un jau nākamajā koncertprogrammā pati sevi uz klavierēm pavadīšu dziedot,” pastāsta Gupalo. 2015. gadā Katrīna un Andrejs kopīgi izveidoja franču mūzikas izrādi100 gadi ar Piafu, ko publika uzņēma ar ovācijām, savukārt nupat pilnas zāles gan Liepājā, gan Cēsīs, gan Rīgā pulcēja jaunākajā amerikāņu mūzikas izrādē Pēc pusnakts.

Pāris teic, ka kopābūšana uz skatuves abiem ir liels emocionāls pārdzīvojums. Viņi necenšas uzstāšanās laikā slāpēt savas jūtas un privāto dzīvi atstāt aizkulisēs. „Mēs viens otram tāpat piemiedzam ar aci, ar skatienu raidām mīlestību un necenšamies izlikties, ka esam tikai kolēģi. Pašiem arī ir interesanti. Nevis tā, ka ej un kaut ko tēlo, bet – ka riktīgi esi iekšā un izdzīvo. Un pēc tam ir ļoti laba sajūta,” teic Katrīna.

Atstāj aizkulisēs tikai veļā

Nereti koncertējot gadās arī neparedzēti kuriozi. „Spilgtākais no tiem bija ar atslēgām. Izrādes otrā daļa sākas ar manu solo, bet pēc tā ir divi solo gabali Andrejam – viens piecas, otrs deviņas minūtes ilgs. Tā kā man ir nepieciešams šai starplaikā nomainīt skatuves tērpu, vienojāmies par mazu viltību, ka promejot Andrejs man katru reizi pasniegs melnu kafijas krūzīti, kurā paslēptas ģērbtuves atslēgas. Vienreiz viņš nāk, dod krūzi, bet atslēgu tajā nav!” stāsta Katrīna.

„Es spēlēju savu pirmo sologabalu un klausos, ka no aizkulisēm nāk tāda savāda skaņa. Brīnījos, kāpēc tur kāds trokšņo. Pēc tam sapratu, ka skaņa ir signāls. Pirmā doma bija – varbūt atslēga ir palikusi manā kabatā! Paskatos uz kabatu – jā, atslēga tur ir. Ko man darīt? Pabeidzu skaņdarbu, un, lai arī scenārijā tā nebija plānots, paklanījos un aizgāju aiz kulisēm. Žigli iespiedu Katrīnai rokās atslēgu un nācu atpakaļ spēlēt tālāk,” smejas Andrejs.

"Man nav izjūtas, ka vajag, lai Andrejs pieder tikai man uz mūžīgiem laikiem. Man nevajag, lai mums būtu kādas tiesības vienam uz otru."

„Andreja iziešana no situācijas bija tik nosvērta un mierīga, ka publika, protams, arī neko nenojauta, bet es... Pirms dabūju atslēgu, domāju, ka turpat aizkulisēs nosirmošu! Pirmajā koncertizrādes daļā man mugurā bija ļoti atkailināts tērps, principā veļa, bet otrajā daļā ir ļoti nopietnas dziesmas, ko izpildīt tādā apģērbā patiešām nebūtu korekti. Paldies Dievam, ka viss labi beidzās,” atviegloti uzelpo Katrīna.

Atsakās no sapņa par Ameriku

Katrīnai jau vairākkārt bijusi iespēja mācīties un savu mūziķes karjeru veidot Amerikā. Pirmoreiz viņa uz Ņujorku aizbrauca 19 gadu vecumā, un šajā pilsētā iemīlējās. „Ļoti gribēju tur atgriezties, un kopš tā laika ļoti tiecos uz Ameriku. Mani vilināja kultūra ar džezu. Vēlējos mācīties džeza dziedāšanu Ņujorkas New School of Music, tomēr ieceri atliku uz vēlāku laiku, jo nevarēju īsti pieņemt lēmumu, vai nākotni vēlos saistīt ar dziedāšanu vai tomēr lielo kārti likšu uz klavierspēli un klasisko mūziku,” atzīst māksliniece.

2015. gada izskaņā Katrīna vēlreiz nomērķēja uz ASV un iestājās Ņujorkas Džuljarda mūzikas augstskolas klavieru nodaļā. „Bet tieši tad sākās Piafas tūre Latvijā. Tad domāju: ja braukšu uz Ņujorku, man principā viss būs jāsāk no jauna. Vietā, kur neko nezinu. Labi, man būtu izcils pedagogs, stipendija un viss būtu ļoti labi, bet man nebūtu iespējas taisīt visus savus trakos muzikālos eksperimentus. Man nebūtu komandas, kas man ir šeit.
Un man būtu jāseko vispārpieņemtajai secībai: nodarbības, meistarklases, konkursi un tā tālāk – viss klasiskās mūzikas pārstāvju pareizais ceļš, kuru jau reiz esmu izgājusi kā Latvijā, tā Londonā. Amerika gan man būtu devusi lielākas iespējas. Gribēju braukt, jo tur ir ļoti laba mūzikas vide, tāda piesātināta.

"Jā, Amerikā man būtu iespēja izsisties kā labai pianistei, bet sapratu, ka tas, cik esmu izdarījusi šaipus okeānam, ir tik daudz, ka nav īsti vērts braukt uz turieni un visu atkal sākt no nulles."

Tur katru vakaru ir izcili koncerti, ko ir bauda klausīties kā profesionālim, tā mūzikas mīļotājam. Un es nezinu foršāku vietu pasaulē par Bruklinu! Man ir sapnis, ka kādreiz tur patiešām dzīvošu. Bet ne tagad,” sapratusi mūziķe, lai arī mīļotais vīrietis Andrejs jau bijis gatavs kopā ar savu draudzeni pārcelties uz dzīvi Amerikā.
„Jā, Amerikā man būtu iespēja izsisties kā labai pianistei, bet sapratu, ka tas, cik esmu izdarījusi šaipus okeānam, ir tik daudz, ka nav īsti vērts braukt uz turieni un visu atkal sākt no nulles. Labāk palieku šeit ar saviem draugiem – vietā, kur ir forši dzīvot, kur nav jāmīt mazā ūķītī, kam nav logu, un tāpat jāmaksā tūkstoši par īri,” uzskata Katrīna.

Andrejs teic, ka viņam pārcelšanās neradītu pārāk lielas izmaiņas, jo nebūtu problēmu ne doties pāri okeānam, lai koncertētu Eiropā, kur Osokina vārds jau ir labi zināms, ne arī veidot jaunus kontaktus un festivālos ar sevi iepazīstināt Amerikas publiku. Galvenais, kas pāri atturēja no aizbraukšanas uz Ameriku, bija viņu izlolotie un publikas atzinīgi novērtētie muzikālie projekti – abu kopīgais sirdsdarbs. „Galvenais, ka te, Latvijā, ir vieta, kur savas idejas vari īstenot. Piemēram, kā šo mūsu jauno izrādi. Tajā ir teātris, mūzika, deja, video projekcijas, gaismas. Ņujorkā, nepārzinot šo industriju, lai ko tādu īstenotu, būtu nepieciešams ilgs laiks. Te tas viss ir. Neviens mums neliedz ar šo gatavo produktu pēc tam apceļot kaut visu pasauli,” spriež Katrīna Gupalo.

Nav tieksmes vienam otru sašņorēt

Pāris atzīst, ka par precēšanos vēl nedomā. Andrejs arīdzan Katrīnu vēl nav bildinājis. „Droši vien tāpēc, ka Andrejs, domāju, ļoti labi nojauš manu nostāju. Mīlestība var radīt bērnu, kas ir ļoti dabiski un skaisti, bet mīlestība var radīt arī mākslu, kas ir ne mazāk skaisti un brīnišķīgi. Mēs esam pietiekami jauni, un vismaz pagaidām varam atļauties kopā radīt mākslu. Neredzu, ka salaulāšanās mūsu dzīvē ko mainītu – ne uz labu, ne uz sliktu. Man nav izjūtas, ka vajag, lai Andrejs pieder tikai man uz mūžīgiem laikiem. Man nevajag, lai mums būtu kādas tiesības vienam uz otru. Mūs vieno pilnīgi brīva vēlēšanās būt vienam ar otru, un, kamēr tas tā ir, tas ir brīnišķīgi. Esot ar mani kopā, viņš tāpat ir radījis sajūtu, ka esmu viņam īstā, vienīgā, un manī nav tieksmes viņu sašņorēt. Tas pat ir interesanti, ka nepiederi kādam līdz galam. Visu laiku mums ir iespēja pa drusciņai vienam otru iekarot,” domā dziedātāja.

Viņa uzreiz arī piebilst: „Vismaz es šobrīd jūtos tik jauna, man vēl ir daudz jāizdara saistībā ar to, kas manī ir ielikts no Visuma. Kamēr to neizdarīšu līdz kaut kādam līmenim, nespēšu pilnībā koncentrēties kam citam, piemēram, bērnam. Kad man būs bērns, pieļauju, viņš man vismaz uz kādu laiku kļūs par visu manu pasauli.”
„Esam tik daudz kopā, ka katru mirkli pierādām viens otram savu mīlestību – uz skatuves, ilgajā procesā, kas noved līdz skatuvei, kā arī laikā, kad kopā atpūšamies. Tas ir galvenais,” piekrītot mīļotās viedoklim, nosaka Andrejs Osokins.

Mūziķis Likā Debargs pirms viesošanās Jūrmalā: "Reklāmas aģentu vietā strādā mana klavierspēle"