Tava varone seriālā Viss pa jaunam saka: “Nomaksāju visus rēķinus – un pat kosmetologam vairs nepietiek...” Tas gan laikam bija domāts kā joks.Tev arī kaut kam nepietiek?

Man bieži ir situācijas, kad kaut kam nepietiek. Man ļoti nepatīk plānot. Bet ir jāplāno. Visa dzīve jāplāno: kad nāks auklīte, kad jāaizved meitenes uz bērnudārzu, kad jāpaņem... Tas man izdodas, bet saplānot finanses vēl jāmācās. Es esmu tāda... impulsīva.

Ja man ir nauda, gribas teikt: “Draugi, ejam svinēt dzīvi!”, gribas meitenēm nopirkt kaut ko skaistu. Nesen to pārrunājām ar mammu, izrādās – viņa bijusi tāda pati. Māsa šajā ziņā ir tēta meita, viņi abi rēķina līdzi, kaut ko pat pieraksta... Bet es esmu mammas meita. Un jā – pie kosmetologa neesmu bijusi ļoti sen, ar ko nelepojos.

Bet man nesen stāstīja, ka tu braucot ar Porsche...

Ak, šausmas! (Smejas.) Jā, es braucu ar Porsche, bet tā nav mana mašīna. Ar to mašīnu ir smieklīgi, tik daudz komentāru nācies dzirdēt... Bet ne es to izvēlējos, ne pirku. Mašīnas logā ir divas caurlaides: Nacionālā un Dailes teātra. Laikam jau bieži negadās, ka aktrise no viena teātra brauc spēlēt uz citu. Tā nu reiz man Nacionālajā teātrī rit izrāde, bet izrāžu vadītāja pa teātri meklē: “Kam tas Porsche no Dailes teātra?!”

Tu pati esi no Alūksnes. Īsta lauku meitene?

Nē, nē, nekādu lauku darbu nebija, dzīvojām pilsētā. Sākumā dzīvoklī, vēlāk mājā. Alūksnes dzīves posmu atceros ar patiku. Skolā bija jautri, organizējām pasākumus un izklaidējāmies, bijām ļoti darbīgi jaunieši. Tāpēc jau arī stājos aktieros, ka man patika organizēt pasākumus. Likās, aktiera darbs ir kaut kas jautri izklaidējošs.

Teātrī biju bijusi tikai pāris reižu. Dailes teātrī uz Kaligulu un uz Burgundijas princesi ar Rēziju. Valmieras teātrī redzēju Hamletu un Spilvencilvēku – pēc šīs izrādes arī sāku domāt par Kultūras akadēmiju. Spēcīgs iespaids.

Tavā kursā bija daudz tagad labi pazīstamu aktieru un dzīves baudītāju.

Mācījos kopā ar Madaru Botmani, Dārtu Daneviču, Sanitu Pušpuri, Aneti Saulīti. No puišiem – Kaspars Dumburs, Juris Jope, Kristians Kareļins, Romāns Bargais, Toms Liepājnieks...

Kā Rīga tevi sagaidīja?

Lieliski! Rīgu gan jau biju iepazinusi pēdējā vasarā pirms skolas beigšanas, strādājot Avantis pie Ilonas Bičevskas, viņa bija mani ievērojusi kā aktīvisti. Tovasar man bija īstās Rīgas ugunskristības. Jāaiznes viens dokuments no Čaka ielas uz Ģertrūdes ielu, bet man nav ne jausmas, kur tāda iela vispār ir!

Tad izdzīvoju to pirmo satraukumu, studēt ierados jau drošāka. Man arī likās, ka esmu jau tik pieaugusi! Bet, godīgi sakot, īsti nemaz neticēju, ka tajos aktieros tikšu. Kad sapratu, kas vispār aktierim jādara... Es taču nekad nebiju nospēlējusi nevienu etīdi, pat nezināju, kas tas ir! Biju tikai skolā dzejoļus skaitījusi. Eksāmenos biju drausmīgi nobijusies.

Un tagad?

Tagad... Tagad es jūtos droša. Bet, manuprāt, īstais lūzums notika tikai nesen. Jā, studiju gadi bija lieliski, mēs ar Madaru visādi izpildījāmies un darbojāmies, tomēr tas bija tā... ārišķīgi. Iekšējā sajūta, ka esmu droša par to, ko daru, parādījās tikai pēc bērniem. Tagad jūtos drosmīga.

Dumburs, Saulīte, Madara – viņi bija tik ļoti aktīvi un arī skaļi! Es ar viņiem draudzējos, bet pati nepavisam tāda nebiju. Godīgi sakot, bija jau arī grūti sacensties.

Zinu vīrieti, kuram vairākus gadus telefona zvana signāla vietā skanēja tava un Madaras dziedātā dziesma Caur sidraba birzi gāju – tas bija varens hits!

Cik jauki! Jā, toreiz mēs tajās Eirovīzijas atlasēs trakulīgi izpildījāmies. Bijām tikko absolvējušas akadēmiju un cerību pilnas. Šķita, ka spējam īstenot jebkuru ideju. Taču tā bija pavisam cita drosme nekā tā, kas ir tagad.

Tev pašai ir izskaidrojums, kāpēc pēkšņi esi kļuvusi tik ļoti pieprasīta teātrī, kino, TV seriālos? It kā Latvijā būtu aktrišu trūkums, un visi tevi vien būtu gaidījuši atgriežamies no bērnu kopšanas atvaļinājuma.

Nezinu. Pati par to domāju. Izdomāju, ka... Pēc bērnu piedzimšanas man tiešām bija tik ļoti slikti, ka neatlika nekas cits, kā saņemties un jau ar pilnīgi citu spēku un motivāciju iet uz pirmajiem kastingiem. Es tik ļoti gribēju strādāt! Atgriezties. Domāju, to manu enerģiju varēja just. Un tad jau viss aizgāja tādā darbu virpulī, kurā tagad arī esmu.

Tev tā gribējās izrauties no mājas dzīves?

Man ļoti gribējās izrauties, ļoti! Grūtniecība bija ārkārtīgi smaga, visu laiku vēmu. Faktiski līdz pašām beigām. Meitenes piedzima mēnesi ātrāk, ar ķeizaru. Es tik lēni atkopos... Bet viņas bija tik maziņas un divas. Pati viņas baroju, un, tagad atskatoties, šķiet, ka negulēju vispār. Vispār nemaz!

Tas viss nāca ļoti smagi. Mēs ar meitenēm mēdzam skatīties grāmatiņu, kur sievietei bērniņš vēl vēderā, un viņas man saka, ka gribot atpakaļ puncī. Es atbildu: “Nē, meitenes, mammītei tad bija ļoti grūti. Tagad, kad esat ārā, ir daudz labāk!” Tad viņas saskatās un piekrīt: “Jā, mammītei bija grūti... Tagad mammītei ļoti labi!” Tagad ir tiešām nesalīdzināmi labāk. Aprīlī viņām būs jau trīs gadi.

Un jau tik labi runā?

Jā, viņas runā žiperīgi. Bet visas velšanās un staigāšanas mums aizkavējās. Šobrīd viņas ir bērnudārzā, pēc intervijas braukšu pakaļ. Pusdienlaika miedziņu vēl guļ mājās. Pagaidām mums ir gan aukle, gan bērnudārzs. Kamēr man ir tik daudz izrāžu, arī mana mamma no Alūksnes bieži atbrauc palīgā.

Jā, ir jāplāno, ir jānoskrienas, bet šāds režīms man vienalga šķiet daudz vieglāks nekā tikai mājās ar bērniem. Jo vairāk darba, jo lielākas spējas savākties un vairāk izdarīt. Man slikti ir tad, kad ir maz darba. Agrāk to nesapratu, nezināju. Tagad zinu. Citādi jau to nemaz nevarēja uzzināt, tikai piedzīvojot.

Trīsdesmit gadu, divi bērni, daudz darba, nopietnas lomas – tagad no tevis atklāsmes varētu gāzties straumē!

Atklāsmes ir, bet cik no tām stāstāmas... Āķis lūpā ir pamatīgs. Gribas strādāt, spēlēt lomas. Agrāk patiesībā tādu vēlmi pat neizjutu. Nu gribas visu: teātri, kino, performances, gribas kaut ko eksperimentālu un gribas klasiku. Tik milzīgs enerģijas pieplūdums.
Par attiecībām gan neko neesmu sapratusi. Tur neko nevarēšu pateikt.

Arī ļoti godīgi.

Cilvēki, kurus satieku tagad, ir interesanti un īpaši. Tik daudz domubiedru... Arī to agrāk tā neizjutu – varbūt viņu nebija, varbūt vienkārši nepamanīju.

Luīze filmā Blakus ir tava pirmā galvenā kino loma.

Viss, kas notika šajā filmā un ap to, tik ļoti bija mans. Atceros to dienu, kad režisore Alise Zariņa mani uzaicināja uz kastingu ar trim dažādiem partneriem. Jautāju Gatim Malikam: “Ar kurām meitenēm tev vēl ir kastings?”

Gatis: “Kā, vai tad ir vēl citas? Vai tad tu jau neesi apstiprināta šai lomai?” Un tiešām – tās pašas dienas vakarā izrādījās, ka loma būs mana. Biju tik priecīga! Tik daudz reižu esmu palikusi otrā, bet te – beidzot!

Filma ir ar ļoti īpašu fīlingu, pat neatceros tādu vēl latviešu kino redzējusi. Bet varēja jau sanākt visādi – varēja arī nesanākt vispār...

Varēja. Bet jau kastingā bija skaidrs, ka Alise zina, ko dara. Zina, ko grib. Protams, visi režisori vēlas, lai darbs izdotos. Tāpat kā visi aktieri. Bet tāpat jau bieži vien neizdodas. Jau pirmajā filmēšanas dienā bija skaidrs, ka Alise redz visu un no viņas nevar paslēpties. Un tas ir tik labi! Viņa pievērsa uzmanību vissmalkākajām detaļām. Es par tādiem sīkumiem pat neiedomātos.

Piemēram?

Piemēram, mums bija pirmā skūpsta aina. Precīzāk, aina, kurā mēs varētu skūpstīties, tomēr neskūpstāmies. Un Alise pateica tādu detaļu par siekalu rīšanu... Tu skaties uz cilvēku, tu domā par skūpstu, un tikmēr tev mutē saskrien siekalas, bet tas mirklis ir tik intensīvs, taču tagad nevari tās vienkārši norīt... Es tagad bieži vien par tām siekalām domāju. (Smejas.)

Filmā Luīze ar zobiem atver alus pudeli. Tu dzīvē arī tā dari?

Nē, es vispār nedzeru alu, man negaršo. Bet Alise tā bija izdomājusi, un man, mazliet šmaucoties, nācās to paveikt. Nezinu, vai viņas ar Martu Elīnu Martinsoni, kas arī ir scenārija autore, filmēšanas procesa laikā vispār kādu nakti gulēja. Man šķiet, viņas visu laiku domāja. Katra nākamās dienas aina bija pefekti izdomāta līdz sīkumiem.

Tu esi Izabella Lauras Grozas-Ķiberes iestudējumā Sapņotāji. Bernardo Bertoluči Sapņotāju versija ir kino klasika, dabūt līdzīgu erotisko spriedzi uz skatuves ir liels izaicinājums. Iznest to kailumu kā tiešā, tā pārnestā nozīmē.

Es ar sevi jau mēģinājumu procesa sākumā noslēdzu darījumu, ka par Bertoluči filmu vispār nedomāšu. Jā, pāris reižu to pārkāpu – brīžos, kad mēģinājumos jutos pazaudējusies, paskatījos dažus fragmentus, lai atdabūtu sevī to sajūtu. Mēs vairāk lasījām Gilberta Adēra grāmatu, nevis domājām par Bertoluči filmu.

Izrādes tapšanas laikā ar Lauru, Dīci un Upenieku daudz laika pavadījām kopā, mums bija kolosāla kompānija. Tāda sava pasaule. Tu tajā dzīvo, un visa pārējā pasaule atkāpjas. Sapņotājos man bija tā pati brīnišķīgā sajūta kā pie Vlada Nastavševa Jūlijas jaunkundzē pirms gadiem septiņiem – kad notiek tāda īsta saslēgšanās. Arī, filmējot Blakus, bija tāpat.

Tas ir ļoti jaudīgi, un tā notiek reti. Tāpēc arī man tik ļoti patīk mazās zāles iestudējumi. Baigi negribas kaut ko spēlēt, saproti? Gribas, lai ir godīgi. Jo tikai tad rodas tā ļoti īpašā sajūta.

Taču pēc Sapņotājiem ir jāatgriežas reālajā dzīvē – pie dzīvesbiedra advokāta, diviem maziem bērniem un sadzīves rūpēm.

Nu tā... Tagad tas laikam būtu jāpasaka. Es izšķīros. Un varu godīgi pateikt, ka šķiršanās man Sapņotājus padarīja vieglākus, jo palīdzēja izbaudīt to skaisto brīdi, kad esam uz viena viļņa (nē, es nerunāju par iemīlēšanos skatuves partneros). Tas nāk par labu izrādei, turklāt ir gluži vienkārši brīnišķīgi! Tā dzirkstele jāizbauda, jo vienmēr to nevar dabūt. Bet tur atkal režisoram jābūt tik gudram un jāsaliek kopā pareizie cilvēki. Alisei filmā Blakus tas arī ļoti labi izdevās. Man kastinga laikā nebija ne jausmas, ar kuru partneri izdotos labākā saspēle, bet Alise to redzēja.

Visu cieņu pārējiem aktieriem, tomēr Blakus ir tava filma. Tu tajā esi pārliecinoša, un grūti pat noticēt, ka tas ir tavs pirmais lielais darbs kino.

Tā bija domāts. Tas nav stāsts par divu cilvēku attiecībām. Tas ir stāsts par vienu cilvēku. Par Luīzi. Par trīsdesmitgadīgas sievietes dzīves izvēlēm.

Tu esi tā Luīze no Blakus? Tā ir tava uzvedība?

Jā, es varētu būt tā meitene. Pirms man nebija bērnu, es arī tā esmu sēdējusi un domājusi: vai gaidīt to “kvalitatīvo darba piedāvājumu”, vai arī teikt “jā” visam pēc kārtas? Jo tieši ar to Luīze sevī cīnās. Un beigās sagaida. Bet zinu daudzus talantīgus cilvēkus, kuri uzlikuši sev tik augstu kvalitātes latiņu, ka viņiem vispār nav darba.

Es pati arī agrāk domāju, ka jādara tikai tie kvalitatīvie darbi, bet tagad... Tagad esmu gatava darīt diezgan daudz ko un celt kvalitāti darot. Arvien vairāk aktieru ir ārštatā, droši vien drīz šī sistēma mainīsies pavisam. Tas nav ne labi, ne slikti. Ko esmu iemācījusies – ka par savu darbu jāprasa nauda. Jo ļoti daudzi piedāvājumi sākas ar: “Mums nav naudas, bet...”

Nu, tiešām neticu, ka lieliem, pelnošiem uzņēmumiem reklāmas vajadzībām ir tikai tie 200 eiro aktieru honorāriem! Bet labā ziņa ir tā, ka aktieri sākuši savā starpā to pārrunāt, agrāk katrs bija pats par sevi. un viss tā klusiņām, klusiņām, ka tik kāds neuzzina...

Esmu pieredzējusi, kā normāli atalgotu profesiju pārstāvjiem, uzzinot, cik saņem aktieri, izbrīnā paveras mute. Bet nu jau situācija kļūst labāka.

Mūsu saruna pēc tā, ka pateici par šķiršanos, nu iegūst pavisam citu gaitu. Tā bija tava izvēle izšķirties ar meitiņu tēvu? Bijāt pārāk dažādi? Vai arī klasika – kādu pāri bērni saliedē, bet citu diemžēl šķir?

Mums gadījās otrais variants. Man ļoti nepatīk sūdzēties, tāpēc tiešām nezinu, ko teikt... Bez mazo bērnu faktora bija vēl daudzi blakusapstākļi, kas mūsu kopdzīvi padarīja neiespējamu.

Sapratu, ka vienīgais, ko varu darīt, – izglābt pati sevi, pieņemot lēmumu dzīvot atsevišķi. Es tiešām biju strupceļā, tas bija vienīgais, ko varēju darīt. Un to es arī izdarīju. Zinu, ka cilvēki ir dažādi un tikpat dažādi ir kompromisi, ko viņi pieņem, bet es varu panest tik daudz, cik varu. Manī nav naida, nav dusmu. Mēs izšķīrāmies rudenī, daudz laika vēl nav pagājis.

Viss ir tāds jūtīgs un tomēr arī nedaudz sāpīgs. Mani vecāki ir nodzīvojuši kopā visu mūžu. Man vispār nav nekādas šķiršanās pieredzes. Tās bija manas pirmās nopietnās attiecības. Man šķita, ka šķirties – tas ir pretdabiski.

Kad notiek tādas lietas, pēkšņi uzrodas pareizie cilvēki, kuri tiešām palīdz. Agrāk es negāju pie psihoterapeita, tagad eju. Un arī tas ļoti palīdz. Saprast sevi, strukturēt. Un es jau arī nebiju pēc bērniem dziļāk ievilkusi elpu. Tie pāris gadi pagāja tādā karuselī, ka daudz ko pat neatceros... Bet tagad jūtu, ka atkal elpoju.

Tad jau jautājums par Porsche bija nevietā. Un es vēl gribēju kaut ko turpināt par tēmu, ka tev jau nav jāstrādā naudas dēļ...

Neviens jau man neko nost neņem, Mārtiņš rūpējas par bērniem, un paldies viņam par to. Man ir mašīna, ir kur dzīvot, par ko arī esmu pateicīga, bet, protams, man ir jāstrādā naudas dēļ, pašai par sevi jārūpējas – un pie tādas slodzes patiešām jārūpējas. Aktrisei tomēr jāizskatās “svaigai” un “koptai”. It sevišķi, ja esi uz Mazās zāles skatuves Sapņotājos.

Ko tu pati par sevi šķiroties uzzināji? Kādu sevi ieraudzīji – stipru, vāju?

Es atklāju sevi kā dzīvu. Vienkārši kā dzīvu cilvēku. Gan stipru, gan vāju. Grūtākajā posmā – vasarā, rudenī – gāju pie psiholoģes Kristīnes Balodes, kura deva vienkāršu un labu padomu arī kā aktrisei – ka nevajag baidīties. Man bija svarīgi to dzirdēt no kāda “no malas”. Nevajag baidīties, piemēram, ka var iepatikties skatuves partneris. Jo kas gan slikts var notikt, ja patīk otrs cilvēks? Pilnīgi nekas! Var notikt tikai labais, īpaši uz skatuves.

Tagad tev patīk kāds cilvēks? Precīzāk – kāds vīrietis?

Nē, vēl nepatīk. Bet man ir bail no kategoriskiem spriedumiem, no pareģojumiem par to, kā jābūt nākotnē. Tik daudz kas ir noticis pilnīgi pretēji tam, ko esmu teikusi. Tāpēc tagad gribu dzīvot bez mētāšanās ar apgalvojumiem, ko gribu vai negribu piedzīvot. Teiksim tā – pagaidām es atpūšos. Un nekādas attiecības šobrīd negribu.

Pastāstīsi, kas ir izvērsies citādāk?

Kaut vai tā pati šķiršanās. Vienmēr teicu: lai cik grūti, ir jāpaliek kopā. Un – lūdzu! Vēl es agrāk postulēju, ka aktrisei neparko nevajadzētu būt kopā ar aktieri vai vispār mākslinieku. Tagad man šķiet: kādas muļķības es esmu runājusi?! Kāds tam sakars ar jūtām, ar mīlestību? Nezinu, kas mani sagaida, bet tik kategoriska vairs neesmu.

Tagad arī kļūst saprotamāk, kāpēc nodarbojies ar jogu, pilatēm – lai savāktu sevi grūtā brīdī?

Arī tāpēc. Tomēr vairāk prozaisku iemeslu dēļ – mugura. Bērni, kā jau teicu, dzima ar ķeizargriezienu, tas atstāja iespaidu uz ķermeni. Tagad mēģinu visu pēc kārtas: bankas, teipus... Es gan ticu, ka gandrīz visām fiziskajām sāpēm ir emocionāli iemesli. Tāpēc man patīk meditācija un joga. Tas palīdz dabūt prom liekos trokšņus un apturēt skrējienu, palīdz sadzirdēt sevi.

Izdodas?

Vispār jā. Es jūtos kā tāds sīpols, kuram lobās nost sažuvušās miziņas. Droši vien tāpēc arī tā drosme nākusi. Es tagad vispār ļoti labi jūtos.

Meitenes dzīvo ar tevi?

Jā, bet Mārtiņš viņas ņem arī pie sevis. Es, starp citu, vienmēr biju tā bļāvēja: kā tā var dalīt bērnus pa divām mājām?! Bet tagad pašai jādala. Un ļoti labi, ka Mārtiņš ņem viņas arī pie sevis, tad varu atvilkt elpu, jo viss nav tikai uz maniem pleciem.

Kad atbrauc mana mamma, vispār ir pasakaini! Viņa sakārto māju, pagatavo ēst. Šonedēļ mammas nav, un dzīvoklis izskatās briesmīgi. Nu, kā briesmīgi – kā jau izskatās dzīvoklis, ja mamma daudz strādā un viņai ir divas mazas meitenītes.

Tu meklēji vainu arī sevī? Vai atradi?

Tagad domāju, ka vajadzēja ātrāk meklēt profesionāļu palīdzību, ātrāk sev palīdzēt. Jo pēc dzemdībām jutos tiešām šausmīgi.. Bet... Zinu arī, ka tobrīd nevarēju izdarīt neko vairāk par to, ko izdarīju. Un ka daudzās situācijās izdarīju maksimimāli iespējamo.

Kādā intervijā atklāji, ka tevi interesē psiholoģijas studijas.

Jā, bet ne tādā nozīmē, ka gribētu šajā jomā strādāt. Tikai savām vajadzībām. Faktiski jau arī tagad mans darbs ir mēģināt saprast un varbūt arī izskaidrot, kā darbojas cilvēka prāts. Kādreiz gribētos iegūt dziļākas zināšanas psiholoģijā.

Tagad man gribas vienkārši normālu dzīvi. Kad esmu pateicīga par to, kas man dots. Nesen mans ļoti tuvs draugs, jauns vīrietis, aizgāja ar vēzi. Šonedēļ – otrs paziņa. Tāds skarbs laiks. Taču tas ļauj izjust pateicību un prieku par to, ka esmu vesela, ka mani bērni ir veseli. Arī atver acis, ļaujot pamanīt ikdienas priekus. Aiziet uz kino. Satikties ar draudzenēm. Novērtēt labu sarunu. Grāmatu. Iespēju strādāt labu, kvalitatīvu darbu. Tas ir tik daudz.

Kādu atzīmi tu liktu sev kā mammai?

Vai! Es domāju tā: ja jau meitenes pie manis atnāca, tad tieši to viņām vajadzēja. Jā, es vairs negribēju sēdēt mājās, bet ne tādēļ, lai aizmuktu no saviem bērniem; man vienkārši vajag strādāt. Jo vairāk daru, jo vairāk man ir enerģijas. Daru tik, cik varu, un pa to mammas līniju sev neko nepārmetu. Brīnišķīgi, ka tad, kad manis nav mājās, tur ir mana mīļā mamma, kas ar meitenēm nodarbojas, dejo un dzied. Samīļo.

Tev ar vecākiem ir labas attiecības?

Jā! Es savus vecākus ļoti mīlu, viņi ir brīnišķīgi. Ne mamma, ne tētis man nekad neko nav lieguši. Atceros, man ļoti patika snovbords, likās – wow, to gan es gribu! Un tētis man to dēli nopirka, nemaz nebija jāpierunā un jāpārliecina.

Mani atbalstīja arī tad, kad izdomāju kļūt par aktrisi. Vienmēr ir bijusi tā drošā sajūta. Domāju, vecākiem mūs ar māsu ir izdevies ļoti labi izaudzināt. Varbūt tāpēc arī es ļauju meitenēm darīt daudz ko it kā muļķīgu. Lai pūš tos salmiņu burbuļus, lai tas ūdens tek pāri... Es nerājos un ļauju viņām rotaļāties pēc viņu prāta. Mēs daudz jokojam, smejamies.

Kāda tu tagad būtu, ja tev nebūtu bērnu?

Lai cik savādi skanētu, bērni man iemācīja vairāk domāt par sevi, apzināties savas vēlmes. Iemācīja saprast, ko man vajag un ko nevajag darīt, iedeva struktūru. Kas, manuprāt, ir ļoti vērtīgi.

Man nav ne jausmas, kāda būtu mana dzīve bez viņām. Viņas pieteicās, un viss. Tas nebija plānots, patiesībā biju šokā, jo es taču agrāk arī skaļi klāstīju, ka bērnus vajag tikai pēc trīsdesmit. Bet viņas ņēma un atnāca, turklāt divas uzreiz.

Kas vēl tevi dzīvē interesē?

Visvairāk jau tās pašas attiecības, labprāt iesaistos darbos, kur šī tēma ir galvenā. Kad piedzima meitenītes, gribējās piedalīties kādā izrādē bērniem. Tāpēc ļoti priecājos, kad piezvanīja Jānis Znotiņš tieši ar tādu piedāvājumu. Un jā – mēs to darīsim.

Pagājušogad Viesturs Meikšāns piedāvāja piemeklēt tērpus viņa laikmetīgajai operai Nezināmais Nezināmais. Iespējams, šajā jomā būs turpinājums. Man ļoti patīk strādāt ar Viesturu, mums ir lielisks kontakts. Es nebaidījos, ka varētu neizdoties, jo sapratu, ko viņš grib. Noteikti nepretendēju uz tērpu mākslinieces nosaukumu, nepavisam.

Es pati visu mūžu varētu staigāt T kreklā, džinsos un jakā. Man citas drēbes vispār nevajag. Un patīk pasapņot, ka varbūt kādreiz pati varēšu salikt kopā krāsas, zīmējumus un burtus. Tāda dīvaina nu reiz man tā sirdslieta ir – T krekli! Un Viesturs vienkārši to pamanīja. Re, tagad man mugurā ir krekls ar Mikipeli!

Kas tevi pēdējā laikā ir teātrī un kino saviļņojis? Ko ieteiktu noskatīties citiem?

Man ļoti patika pagājušā gada Valmieras teātra festivāls. Īpaši studenti Elmāra Seņkova režijā, kas iemiesoja dažādus prototipus un stāstīja gabaliņus no dzīves. Tik iedvesmojoši, tik iepriecinoši! Spēlēja pagalmā, tas bija viņu studiju darbs. Un Homo Novus festivāls man patīk, pagājušajā gan piedalījos pati, tāpēc maz ko redzēju. Patika Marijas Linartes darbs izrādē ANNA: ЛЮБОЛЬ un Ingas Tropas Dvēseļu utenis. Mani iepriecina viss, kur redzu godīgumu. Vēl patika Jāņa Norda filma Ar putām uz lūpām. Ievas Puķes un Viļa Daudziņa patiesā saspēle.

Bet, ja man jautā, uz kuru teātri vai izrādi iet, parasti noskaidroju, ko cilvēks jau ir redzējis, un tad iesaku pavisam ko citu. Nacionālā un Dailes teātra skatītājiem iesaku aiziet uz Dirty Deal Teatro vai Ģertrūdes ielas teātri. Un otrādi. Tad ir tāds prieks, ja cilvēks saka, cik brīnišķīga izrāde bijusi, kāds atklājums! Es pati esmu mazo zāļu fans.

Kurā dzīves posmā tu esi jutusies vislaimīgākā?

Tagad. Pilnīgi noteikti – tagad. Nekad neesmu gribējusi atgriezties laikā un notikumos, kas jau piedzīvoti. Mani vienmēr interesējis, kas būs tālāk. Vienmēr gribējies iet uz priekšu. Tieši tāpat mani neinteresē, kāda es biju, bet interesē, kāda esmu.

Kam tu vienmēr atrodi laiku?

Bērniem un darbam. Un kaut kā vajadzētu tur vēl iepīt iekšā arī atpūtu. Man tagad ir sajūta, ka esmu daudz atdevusi un atkal gribas sevi pabarot. Ļoti gribas lasīt grāmatas. Skatīties labu kino. Tam pietrūkst laika, tomēr man ir izveidojies savs rituāls bezizrāžu vakariem. Nolieku bērnus gulēt, ieeju vannā un lasu.

Un jūtos ļoti, ļoti labi. Ja nu tomēr nāk virsū lūziens – dziļi elpoju. Un dzīvoju tālāk. Šobrīd ir tāds interesants dzīves posms, manī norisinās ļoti intensīvs process. Daudzu atbilžu man nav. Par mīlestību, piemēram. Par dzīves jēgu. Kādreiz šķita, ka tās atbildes zinu...

Kad skaties spogulī, kāda ir tā sieviete, ko tur redzi?

Redzu, ka sāku atgriezties pie sevis. Kad piedzima meitenītes, es spogulī nevarēju paskatīties. Ļoti ilgi vispār neskatījos spogulī.

Kāpēc?

Jo tas, ko tur redzēju, bija šausmīgi. Biju nogurusi, resna, pumpaina, ziliem riņķiem zem acīm... Iekšēji jutos vēl briesmīgāk, nekā izskatījos. Tikai nesen piefiksēju, ka atkal skatos spogulī. Un mīlu to, ko tur redzu.

Ja tā padomā, var jau saprast tos vīriešus, kas nevar tādas “pēcdzemdību sievietes” izturēt...

Jā! Īpaši mūsdienu straujajā dzīves ritmā ar tā sniegtajām iespējām. Protams, var saprast... Jautājums – kādas kuram ir vērtības. Un cik daudz tu domā par sevi un cik par otru cilvēku, vispār par citiem cilvēkiem. Tikai par to...

Lieliskajā seriālā Jaunais pāvests ar Džūdu Lovu ir tāds teksts: to, kas agrāk bija aizliegts un grēks, tagad cilvēki mēģina pasniegt kā normu un ikdienu. Un brīžiem tiešām šķiet, ka visi ir nolēmuši, ka mūsdienās grēku vairs nav. Ka var bliezt pa bundžām, kā vien ienāk prātā. Bet kaut kur tuvumā virmo arī sajūta, ka drīz tas beigsies.

Mūsdienās monogāmija nozīmējot to, ka tev ir viens seksa partneris vienlaikus...

Jā, mazliet uz to pusi ir.

Tevī ir dīvas aizmetņi?

Droši vien nav. Varbūt ilgstošā spožā un pārticīgā dzīvē es būtu izveidojusies citādāka, bet personiskās dzīves notikumi mani nogāza gar zemi un dīvismam tur nepalika vietas. Labi, ka tā. Man patīk, kā es tagad dzīvoju. Es jūtos ļoti dzīva. Un tā arī gribu justies.

Ar mīlestību pret cilvēkiem. Saruna ar aktrisi Antu Aizupi