“Jūsu mīlestība un atbalsts paliks manā sirdī uz mūžiem,” saviem pielūdzējiem uz atvadām pateicas meistars.

Vīrietis un mākslinieks jau bērnībā

Rikardo Tiši bija jaunākais bērns ģimenē un vienīgais puika astoņu māsu pulkā. Viņš uzauga Komo pilsētā, kurp nabadzīgā ģimene bija pārcēlusies no Itālijas dienvidu pilsētiņas Taranto. Rikardo bija tikai četri gadi, kad nomira tēvs, augļu pārdevējs, un tikai deviņi, kad pēc skolas viņš sāka strādāt pie sava tēvoča par apmetēju un vēlāk floristu. Bijis labs un apzinīgs zēns, kurš nekad nav kavējis darbu un vienmēr pēdējais gājis mājās.

“Mamma pret mani izturējās kā pret vīrieti, nevis puiku. Viņa teica, ka ir jāiemācās strādāt, un, pateicoties šai mammas mācībai, es esmu tas, kas esmu,” saka Rikardo. Lai gan mamma iemācījusi arī nepārdzīvot, neraudāt un nesūdzēties par dzīvi, vientulības un atstumtības izjūta bijusi neizbēgama.

“Visi saka, ka esmu tumsas karalis, taču patiesībā esmu mīļš sapņotājs, kurš apsēsts ar komiksiem un romantiku.”

“Lai gan man bija lieliska ģimene, apkārt brīnišķīgas sievietes, vienmēr jutos vientuļš. Nevis skumjš vai melanholisks, nē – vienkārši apzinājos to, ka, lai izdzīvotu, man viss ir jādara pašam. Man bija tikai mana sirds un prāts. Tur joprojām smeļos spēku visam, ko daru.”

Rikardo sāpinājusi nevis nabadzība, bet līdzcilvēku attieksme. Ziemeļnieki pret trūcīgajiem ienācējiem no dienvidiem izturējās diezgan augstprātīgi, un Rikardo netika aicināts uz vietējo bērnu dzimšanas dienas ballītēm. Savukārt viņa māte, rādot priekšzīmi nevērtēt cilvēkus pēc to ādas krāsas vai reliģiskās piederības, aicinājusi ciemos imigrantus no Āfrikas, ar kuriem vietējie pat nesveicinājās uz ielas.

“Tas man lika justies citādākam. Mamma un māsas bija lieliskas, viņas vienmēr cilvēkos ir saskatījušas labāko. Mana māte diez ko neprot lasīt un rakstīt, bet viņa ir fantastiskākā sieviete, kādu jebkad dzīvē esmu sastapis.”

Rikardo nebija draugu, tāpēc viņam riebās iet uz skolu. Piektdienu pēcpusdienās klasesbiedri runāja par to, kā nedēļas nogalē dosies iepirkties vai uz džudo sacensībām, bet viņš zināja, ka sestdien un svētdien būs jāstrādā.

Desmitgadnieka vienīgās izklaides biedrenes bija māsas. Sēžot uz vannas malas, viņš vēroja, kā astoņas tīnes pucējas, krāsojas, ķiķina par zēniem un izvēlas drēbes. Savā īpašajā piezīmju blokā, ko māsas uzdāvinājušas Ziemassvētkos, puika zīmēja skaistas sievietes, nāriņas un Mīnotauru. Klausoties Elisu Kūperu un grupu The Cure, no žurnālu attēliem veidoja kolāžas ar vīriešu un sieviešu sejām, ķermeņu fragmentiem, puscilvēkiem, pusdzīvniekiem.

Bezbailīgs un ienīsts students

14 gadu vecumā kautrīgais zēns, sajūsminājies par pirmajām gotiskā roka ikonām –The Cure līderi Robertu Smitu un dziedātāju Sjūziju Sjū no Siouxsie and the Banshees –, pats kļuva par kalsnu gotu ar gariem, ogles melniem matiem un tumši krāsotām acīm.

Tā viņš meklēja savu izpausmes valodu, centās izkliegt pasaulei to, cik ierobežots jūtas. Rikardo šķita, ka vienīgā izeja ir bēgšana no Itālijas. “Zināju, ka, palikdams te, vienmēr būšu nabags. Arī mamma teica – brauc projām, esmu pārliecināta, ka atgriezīsies priecīgāks un spēcīgāks!” 17 gadu vecumā viņš devās uz Londonu, lolodams tikai cerību iemācīties angļu valodu.

Patiesībā gribējies aizceļot uz Ņujorku. Atturējis vienīgi milzu attālums, kas šķirs no ģimenes.
Londonā Rikardo strādāja par viesnīcas apkopēju un veikala pārdevēju, bet savu privāto revolūciju izdzīvoja geju klubos Trade, DTPM un Orange, kur pulcējās šova pasaules personības, tostarp dizainers Džons Galiāno, mūziķis Bojs Džordžs un modele Naomi Kempbela. Puisis nav pazinis nevienu, bet dievinājis iespēju būt šajā radošuma virpulī. Tad Rikardo izdevās kļūt par dizainera Antonio Berardi asistentu un iegūt nepieciešamo darba pieredzi, lai saņemtu valsts stipendiju studijām Londonas prestižākajā modes skolā – Sentmārtina koledžā. Arī koledžā allaž atraidītais Rikardo draugus nesastapa.

Pateicoties asistenta darba pieredzei, viņu uzreiz pārcēla otrajā kursā, kas, protams, radīja spriedzi un konkurenci. “Biju visvairāk ienīstais students. Kad kāds uzlauza manu grāmatu skapīti, sapratu, ka tas ir signāls – esi sveicināts modes biznesā!”

Studiju laikā Tiši sāka īstenot paša iemīļotās drūmi gotiskās skaistuma idejas. Meklējot modeļus savai absolvēšanas skatei 1999. gadā, viņš uzaicināja tolaik 16 gadu jauno un neparasto tautieti Mariakarlu Boskono, bet meitenes aģents jauneklim atteica. Rikardo neatkāpās un pierunāja Mariakarlu pozēt vismaz skates ielūgumam. Kopš tā brīža modele vairs nepameta dizainera radošo orbītu.

“Mani pārsteidza tas, ka viņš neapstājās, viņš bija apsēsts, gluži kā van Gogs un citi trakie mākslinieki,” šo pievilkšanas spēku skaidro modele. Savukārt Rikardo patika meitenes neordinārais izskats, īsie mati un koptēls – viņa izskatījusies “kā superseksīgs puišelis, kā citplanētiete”.

Pēc koledžas absolvēšanas Rikardo atgriezās Itālijā. Vispirms viņš pārcēlās uz Milānu, strādāja pie dizainera Stefano Gerjēro un paralēli radīja savas modes preces Londonas kulta butikam Kokon To Zai. Tur viņa pirmā kliente bijusi dziedātāja Bjorka, kurai drīz sekojuši arī citi bezbailīgi modes fani. Taču finansiālās nedienas turpinājās, un modes dizaineram palīgā nāca māte un māsas – mamma adīja, māsas izšuva.

Ceļš uz Givenchy: eksperimenti un karjeras līkloči

28 gadu vecumā Rikardo kļuva par sporta zīmola Puma dizaineru, bet jau pēc gada šo amatu atstāja, lai modes namam Ruffo veidotu eksperimentālu līniju Ruffo Research. Kad 2004. gada jūlijā viņš kolekciju bija pabeidzis, modes līnija tika slēgta, bet izmisušais Rikardo bija spiests atkal atgriezties mātes mājās. Draugi, īpaši Mariakarla, mudināja Rikardo izveidot savu modes līniju, un 2004. gada septembrī viņš prezentēja pirmo kolekciju.

Par modelēm uzaicināja Mariakarlas draudzenes, par skates norises vietu kalpoja svecēm, sadauzītiem auto un BMX divriteņiem rotāta pamesta noliktava Milānas nomalē, māte izšuva apģērbu, māsas ieveidoja modeļu matus, asistents Leo (tagad, pēc dzimuma maiņas, modele Lea T) kalpoja par piemērīšanas modeli, bet draugi atbildēja par publicitāti.

Tā kā daudzas modeles uz prezentāciju ieradās tieši no Gucci skates, Rikardo izdevās ietaupīt, jo viņām jau bija piemērots, meikapa meistares Patas Makgrātas veidots grims. Tolaik Milānā noteicošā bija komerciālā mode, un Tiši modeles tumšajos, garajos gotu svārkos un kleitās bija anomālija. Bet Rikardo līksmoja: “Ticu jūtām, mīlestībai un svētkiem! Viņi visi – mana ģimene, mani draugi – atnāca un teica: mēs tev palīdzēsim!”

Nākamā kolekcija tika demonstrēta ar vīraka aromātu piesātinātās pamestas fabrikas telpās ar koka krusta instalāciju fonā. Rikardo Tiši nevairījās ne teatrālisma, ne dramatisma. Par apmeklējumu un publicitāti vairs nebija jārūpējas, bija jau izskanējušas baumas, ka šo jauno, joprojām plašākās aprindās nepazīstamo dizaineru par radošo direktoru ir nolīdzis vēsturiskais modes nams Givenchy!

Tas pats Givenchy, kura galvgalī pēc paša Ibēra de Živanšī došanās pensijā ilgāk vai īsāku brīdi bija noturējušies Džons Galiāno (1995. – 1996.), Aleksandrs Makvīns (1996. – 2001.) un Džulians Makdonalds (2001. – 2004.). Trīsdesmitgadīgais Rikardo Tiši, izcelts pa tiešo no modes dīvaiņu un minoritāšu andergraunda vides, bija kļuvis par jaunāko dizaineru augstās modes namu vēsturē!

Rikardo, protams, izjuta gan bailes, gan šaubas. “Tolaik biju ļoti revolucionārs panks. Neredzēju, ko Givenchy varētu dot manai karjerai un es – šim zīmolam, bet ģimenes finansiālā situācija bija tik smaga, ka piekritu, kad uzzināju, cik man par to maksās.” Pirmo pusotru gadu modes namā viņš centies apmierināt tirgus prasības, strādājis kā mašīna un tirdījis sevi ar šaubām, vai šeit top mode Givenchy vai tomēr Rikardo stilā.

Toreizējā franču Vogue redaktore Karīna Roitfelda atceras: “Pirmā kolekcija bija pārāk gotiska. Neveiksmīga, toties pašam Rikardo atbilstoša, turklāt tā apliecināja viņa talantu.” Dizainers taisnojās: “Vēlējos saglabāt modes nama DNS – eleganci un izsmalcinātību, to papildinot ar romantiku, jutekliskumu un tumsību – elementiem, kuru, manuprāt, Givenchy trūka.”

Ar Ibēru de Živanšī Rikardo ticies tikai vienreiz, piecus mēnešus pēc ierašanās Parīzē. Abi spriedelējuši par dārzniecību, mākslu, Venēciju un itāļu kinodīvām. Rikardo saņēmis padomu būt pašam, necensties atdarināt citus. Laikam gan to viņš uztvēra pārāk tieši, jo pēc diviem gadiem Živanšī izdevumam Womens Wear Daily aizvainoti paziņoja: “Redzot, ko viņš dara, saprotu – tas nav Givenchy, te nav nekā no modes nama estētikas!”

Tomēr Rikardo talants ļāva mirstošajam modes namam pamazām atgūties, pievilinot maksātspējīgās modernās fešionistes, kurām patika dizainera tumšais romantisms un sievišķīgais spēks. “Sākumā mani nevēlējās pieņemt. Nodomāju – ziniet ko? Iztīrīšu šo modes namu, atjaunošu to – un uzaicināšu jūs uz pusdienām, kad tas būs pietiekami labā stāvoklī! Tā arī izdarīju. Ja nevēlaties dot man iespēju, paņemšu to pats! Tagad ikviens vēlas nākt šurp uz pusdienām.”

Franču revolūcijas tiešais mantinieks

Givenchy Tiši vadībā ir pieredzējis vairākas pārdzimšanas. Sākumā ar mūzas un modeles Mariakarlas Boskono līdzdalību tapa paspilgtinātā gotika, raganiski gari un melni tērpi, lateksa galvas rotas, ādas jakas un vairāku kārtu tilla svārki. Ar laiku tas izvērsās par savādu seksīgu romantismu ar dažādām tēmu variācijām – gotiskiem jūrniekiem un katoliskiem gotiem, tautiskiem gotiem, urbāniem gotiem un īpaši gotiskiem gotiem...

Tam visam pamatā esot dizainera “paša tumšums” un katoliskā audzināšana, saknes un atmiņas, kuras kļuvušas par tradīcijām (piemēram, rituālā telpas attīrīšana, pirms katras prezentācijas novietojot sāls maisiņus skates zāles stūros). “Melnā krāsa ir eleganta. Tā ir vispilnīgākā krāsa, jo tapusi no visām pārējām paletes krāsām. Sieviete melnā ir aristokrātiska, jutekliska un romantiska. Kad sāku strādāt Givenchy, to neviens nesaprata, bet tagad gotiskums ir tendence ikvienā modes žurnālā.”

Pateicoties Tiši, ir aizvadīta vēl viena aizraujoša modes dekāde melnā. Kad parfimērs Seržs Lutēns presē atzina, ka Tiši ir vienīgais, kurš pēc Koko Šaneles vēl drīkst izmantot melno krāsu, Rikardo izplūdis asarās. Un aizsūtījis Lutēnam ziedus.
Givenchy jaunajā identitātē Rikardo kļuva par pionieri, pasludinot ideju, ka ielu mode un augstā mode var harmoniski pastāvēt līdzās.

Viņš radīja 300 000 eiro vērtas kleitas, bet saprata, ka nepieciešamas arī citādas preces – treniņjakas un tēkrekli par pieejamāku cenu. Jo ir jāgādā par tiem cilvēkiem, kuri vēlas dalīties ar viņu modes piedzīvojuma garšā, bet nevar to atļauties. “Atcerējos bērnību, kad pats krāju naudu, lai nopirktu drēbes, kuras vēlējos valkāt – Versace, Helmut Lang, Martin Margiela. Tādēļ izlēmu, ka Givenchy nedrīkst būt tikai luksusa modes nams vien, ka es piedāvāšu modi visiem. Radīju džemperus ar panteras un rotveilera apdrukām, un merčendaizinga cilvēki sajūsminājās, ka ir sācies jauns stāsts.

Vienmēr domāju par ielām, par vietu, no kuras pats esmu nācis, un vietu, kur kādu dienu miršu. Ja vēlies dalīties mīlestībā, nedrīkst domāt tikai par pasaules bagātākajiem cilvēkiem. Daudzi cilvēki smagi strādā, un arī viņiem jāļauj pievienoties Givenchy bandai, precīzāk, modes bandai vispār.”

Rikardo vēlme lauzt modes elitārismu nozīmēja arī personu un tēlu dažādību skatēs un reklāmās. Viņš bija pirmais, kurš reklāmā demonstrēja dzimumu mainījušu modeli, savu bijušo asistentu Leo – tagad Leu T (2010. g.). Rasu jautājumiem viņš pievērsās, algojot krāsainās modeles Naomi Kempbelu, Liju Kebedi, Imānu Hamamu, Džoanu Smolzu un Lineisiju Montero. “Man nepatīk tiesāt citus tikpat ļoti, kā tikt tiesātam. Vēlos iedrošināt visus būt pašiem. Karls Lāgerfelds teica, ka visi domā – es esmu ieradies pa tiešo no franču revolūcijas laikiem. Un tā ir taisnība!”

Seksuālā līdztiesība modes namā

Kontrasti, baltās un melnās krāsas pretstati, neierastu elementu salikumi (smalks šifons ar praktisku, robustu rāvējslēdzēju) un dzimumu līdztiesības idejas ir Rikardo Tiši rokraksta pamatelementi. Sievietes vīrišķīgos izstrādājumos vai vēl novatoriskāk – kopš 2008. gadā Tiši kļuva arī par Givenchy vīriešu modes līnijas dizaineru – vīrieši baltos mežģīņu kreklos un svārkiem līdzīgos šortos.

“Mani vīrieši un sievietes ir pārliecināti par savu seksualitāti, tādēļ drīkst spēlēt abās laukuma pusēs,” uzskata dizainers. Tiši vīriešu modes kolekcijas ir izpelnījušās gan niknas kritiķu atsauksmes, gan sekotāju pūļu sajūsmu. Tā kā Rikardo pats bērnībā valkājis pielāgotas māsu drēbes, viņam sieviešu garderobes elementi vīriešu modē šķiet pašsaprotami. Arī, apceļojot pasauli, iepazīstot Indijas, Āfrikas un Austrālijas aborigēnu kultūru, dizainers secinājis, ka to garderobēs teju viss ir vienuviet un svārku valkāšana nenozīmē homoseksualitāti, ka modernā dzimumu garderobe ir sabiedrības un kultūras uzspiesta, ka savas seksualitātes apzināšanās nav stāsts par ģērbšanos.

“Sākumā jutos piespiests veidot vīriešu modes kolekcijas un negribēju to darīt. Taču pamazām atklāju, ka arī tā ir lieliska pasaule. Sāku radīt to, ko pats savā dzīvē atrast nevarēju, – modes apģērbs bija ļoti maskulīns, heteroseksuāls luksuss. Kurš ir teicis, ka nedrīkstu ieģērbt vīrieti svārkos? Kurš ir teicis, ka mūsdienu vīrieši nevalkā mežģīnes? Kurš ir teicis, ka vīrietis nedrīkst rotāties ar Swarovski kristāliem? Kurš ir teicis, ka vīrietis nedrīkst lietot meikapu? Neredzu nekādas atšķirības starp biseksuāļiem, gejiem, sievietēm, vīriešiem un transseksuāļiem. Lai gan modes industrijas ļaudis sevi uzskata par foršiem, moderniem, novatoriskiem un avangardiskiem, patiesībā vairumam no viņiem īsts radošums ir tabu.”

Legingi zem šortiem, sejas pīrsings, pārlieli krekli kā kleitas, bembiju treniņjakas – francūžu smalkajā izpildījumā ielu modes un globālās kultūras motīvi ieplūduši arī sieviešu modē. Tā zīmols ir paplašinājis savas pievilcības robežas un pievērsis sev jaunu, ātrāk reaģējošu modes lietotāju paaudzi.

Sociāli aktīvs

Šī atvērtība nozīmē arī pieejamību (piemēram, 2016. gada pavasara/vasaras skati bija ļauts apmeklēt modes studentiem) un draudzību. Tiši draudzējas ar dizaineriem, apmeklē kolēģu Aleksandra Vanga, Mjučas Pradas, Donatellas Versačes un Kanjes Vesta skates. Savukārt Donatella pauž savas mīlestību sociālajos tīklos: “Ticu robežu pārkāpšanai! Rikardo Tiši ir ārkārtīgi talantīgs un man ļoti mīļš draugs. Vēlos atbrīvoties no vecās, konkurējošās modes biznesa sistēmas, lai varam strādāt kopā, atbalstīt viens otru un padarīt modi par patiesu globālu kopienu.”

Rikardo Tiši ir kļuvis par sociāli aktīvāko savas paaudzes dizaineru. Viņš nešķiro cilvēkus un strādā gan sarkano paklāju zvaigznēm, gan realitātes šovu dalībniekiem, sadarbojas ar māksliniekiem un geju klubu darbiniekiem, nelegāli imigrējušiem modeļiem un plastiskās ķirurģijas izkropļotām sabiedrības dāmām. Performanču māksliniece Marina Abramoviča uzsver, ka šo pasauli Tiši radījis pats: “Ir milzīga atšķirība starp Leu T un Kortniju Lovu. Bet viņš ir spējis savest kopā cilvēkus no andergraunda, popkultūras, mūzikas, mākslas un modes. Normālos apstākļos šādi cilvēki nekad nesatiktos – viņus visus vieno Rikardo.”

Dizainera telefona grāmatiņā ir mūziķi Jay Z un Bejonsē, viņš dodas ceļojumos kopā ar dziedātāju Madonnu un modeli Keitu Mosu, Instagram kontā demonstrē sadarbību ar reperi-dizaineru Kanji Vestu un realitātes šovu zvaigzni Kimu Kardašjanu. Radījis īpašo Givenchy bandu ar restīti #gang, kas iegājusi vēsturē ar ikoniskiem mirkļiem – Bejonsē Givenchy lateksa tērpu Ņujorkas Kostīmu institūta ballē, Kimas Kardašjanas kailajiem tērpiem, Madonnas matadora ietērpu utt. “Es nedraudzējos ar slavenībām stratēģisku iemeslu dēļ. Vienīgie man tuvie cilvēki ir tie, kurus cienu un kuriem atklāju savu sirdi. Atbalstīju Kimu Kardašjanu jau tad, kad vairums modes namu par viņu neinteresējās un viņu nepieņēma. Un tagad? Tagad viņa ir kļuvusi par ietekmīgāko sievieti pasaulē! Es jau pirmajā dienā viņu pieņēmu gan savā sirdī, gan Givenchy modes namā.”

Dizainers uzskata, ka tas vieno arī viņu un Ibēru de Živanšī: “Abi, nebūdami slavenības, esam saistīti ar mākslas pasauli un tās slavenībām. Tādas attiecības, kādas Ibēram bija ar Odriju Hepbērnu, mani vieno ar Mariakarlu, Leu T, Marinu Abramoviču un Kortniju Lovu. Tās ir manas Odrijas!”

Ardievas Parīzei

Pirms diviem gadiem Rikardo apstiprināja, ka viņa radošajā dzīvē nepieciešamas pārmaiņas: “Ja pirms desmit gadiem man kāds lūgtu veidot krāsainas kolekcijas, es domātu, ka viņš ir jucis. Taču tagad es vairs nespētu radīt kolekcijas tikai melnajos toņos vien.” Un šā gada 31. janvārī, nostrādājis Givenchy 12 gadus un krietni pārsniedzis savu ieceri uzlabot ģimenes finansiālo situāciju, Rikardo Tiši šo sadarbību pārtrauca. “Man ir īpašas attiecības ar Givenchy modes namu un tā lieliskajām komandām. Pateicos konglomerātam LVMH un Bernāram Arno par man atvēlēto darba platformu! Tagad vēlos pievērsties savām personiskajām interesēm un kaislībām,” vēsta dizainera oficiālais paziņojums. Klīst gan baumas par viņa pievienošanos draudzenes Donatellas modes namam Versace.

Nav zināms, kas būtu Rikardo bez Givenchy, jo šeit viņš paspēja radīt 93 kolekcijas. Nu ir pienācis laiks no jauna iepazīties ar puisēnu, kuru ārkārtīgi mīlēja mamma, un vīrieti, kurš pret to, kaut arī maigi, tomēr dumpojas.

Rikardo Tiši un Givenchy sadarbības īpašie mirkļi

Bijušais Rikardo Tiši asistents Leo, nu jau būdams modele Lea T, kļuva par Givenchy 2010. gada rudens/ziemas reklāmas kampaņas zvaigzni un vēlāk par regulāru modes skašu dalībnieci. Givenchy, rudens/ziema 2011.

Realitātes šovu zvaigzne Kima Kardašjana ar vīru Kanji Vestu Ņujorkas Kostīmu institūta ballē 2013. gadā. Par speciāli Kimai Kardašjanai radīto, ziedu apdruku miljoniem klāto kleitu un faktu, ka luksusa zīmols pievēršas realitātes šovu zvaigzņu ģērbšanai, bija pārsteigta visa snobiski noskaņotā sabiedrības daļa, pat lielākie modes izdevumi. Taču Rikardo bija vienalga: “Cilvēki var runāt, ko vien vēlas. Grūtniecība ir viens no skaistākajiem mirkļiem dzīvē – un, svinot svētkus, tu dāvini ziedus. Viņa izskatījās lieliski, Kima ir skaistākā grūtniece, kuru savā karjeras laikā esmu ģērbis.”

Auglīga bijusi Givenchy sadarbība ar meikapa mākslinieci Patu Makgrātu, kuras veidotie ekstravagantie modeļu seju rotājumi katru sezonu pārspēja iepriekšējo. 2014. gada pavasara/vasaras kolekcijas modeļu sejas klāja mirdzošs grims, bet 2015. gada rudens/ziemas vīriešu līnijas skatē īpaši izcēlās sieviete ar gliemežvāku bārdu.

Rikardo Tiši, kurš darināja tērpu mūziķei Bejonsē 2015. gada Ņujorkas Kostīmu institūta ballei, ir vainojams “kailo tērpu” tendences uzsākšanā un popularizēšanā. Gandrīz absolūto caurspīdīgumu no cenzūras paglābuši stratēģiski pareizi izvietotie kristālu rotājumi.

2016. gada pavasara/vasaras Givenchy vīriešu modes kolekcijas skatē galveno uzmanību izpelnījās sievietes – Kendala Dženere, Džoana Smolza, Kendisa Svanepula un Naomi Kempbela. Tieši viņas parādīja, kā īsti ir jāvalkā žaketes. Seksīgi, uz kailas miesas.

Savai pavadonei 2016. gada Ņujorkas Kostīmu institūta ballē – popmūzikas karalienei Madonnai Rikardo Tiši radīja tērpu, kurš nevis stratēģiski piesedza, bet gan atkailināja 57 gadus vecās mūziķes ķermeni. Madonna savā Instagram kontā aizstāvēja tērpu un dizaineru, paužot, ka tas ir bijis politisks žests: “Fakts, ka cilvēki patiešām tic, ka sievietes pēc noteikta vecuma sasniegšanas nedrīkst demonstrēt savu seksapīlu un piedzīvojumu garu, pierāda, ka aizvien vēl dzīvojam eidžistu un seksistu sabiedrībā!”

Viens no simboliskākajiem ielu modes un luksusa sakausējuma paraugiem bija Rikardo Tiši sadarbības projekts ar sporta izstrādājumu zīmolu Nike. Apavu modelis Force1, 2014.

Rikardo iecienītais dzimumu sakausēšanas stils, androgīnie tēli un svaigie eksperimenti ar ielu kultūru visspilgtāk izpaudās projektā ar mūziķi Kanji Vestu. Tērpies šajā īpašajā komplektā – ādas kiltā un garā tēkreklā kā kleitiņā –, Kanje devās koncerttūrē Watch The Throne kopā ar mūziķi Jay Z. 2011.

2011. gadā tapa ikoniskā rotveilera bilde. Šis attēls bija uz tēkrekliem, džemperiem un somiņām, un to patērēja visi – no reperiem līdz pat modes industrijas insaideriem un aktieriem, pat Holivudas dīva Līva Tailere. To, protams, zaga un kopēja. Apdrukas ideja, izrādās, smelta skautu grāmatās: “Tas nav agresīvs attēls. Šis suns ir vienlaikus spēcīgs, jauks un mīļš draugs.”

Japānas Vogue redaktorei Annai dello Russo mugurā 2013. g. must have modes prece – Bembija džemperis no Givenchy kapsulas kolekcijas, ko rotāja Disneja varoņu attēli. “Visi saka, ka esmu tumsas karalis, taču patiesībā esmu mīļš sapņotājs, kurš apsēsts ar komiksiem un romantiku.”

Rikardo Tiši ar draudzenēm Donatellu Versači un Naomi Kempbelu. Redzēsim, vai Donatellas komplimenti dizaineram pāraugs radošā savienībā!

Tā domā Rikardo Tiši

Kopš bērnības jutos ieslodzīts pats savā dzīvē. Ja skolā bija melnādains zēns, es biju viņa draugs. Ja kāds bija mīkstčaulis, biju viņa draugs. Ja bija vēl kāds tikpat nabadzīgs kā es, biju viņa draugs. Zināju, kā jūtas no sabiedrības izstumtie, tādēļ centos nenorobežoties no viņiem. Arī tagad, kad mana dzīve ir finansiāli mainījusies, cenšos neaizmirst par dažādiem cilvēkiem, ko sastopu savā ceļā.

Tas, ka daudz ceļoju un varu apmeklēt visdārgākās vietas kopā ar ekskluzīvākajiem biedriem, nemaina manu izcelsmi – vietu, no kuras esmu nācis. Mana dvēsele un identitāte ir tā pati.
Cilvēku enerģija, ģērbšanās veids – viss sākas ar ielu kultūru. Nākot no trūcīgas vides, daudz vairāk novērtē pat vismazāko lietu. Tik ietekmīgi cilvēki kā māksliniece Frīda Kālo vai mūziķe Madonna nākušas no nabadzības, no ielām. Pieticīgā vide ir padarījusi viņas godīgas. Ielās viss sākas un beidzas.

Mīlu latīņamerikāņus, mani valdzina viņu nepiespiestā elegance un zināšanas. Dievinu to īpašo veidu, kā sajaucas seksuālā enerģija un reliģija, un to, kā viņi prot izbaudīt dzīvi.
Kad beidzot izveidoju savu Instagram kontu, izmantoju to, lai paustu emocijas, nevis pārdotu produktus. Vēlējos dalīties ar cilvēkiem, kuri grib iesaistīties Rikardo Tiši ceļojumā cauri dzīvei. Bet jaunā paaudze Instagramu un Facebook izmanto nepareizi, viņi tic, ka tas ir veids, kā kļūt slaveniem. Man tā ir ballīte, jūtas, sajūtas un ceļš.
Mēs visi dzīvojam, lai mīlētu. Mīlestība un reliģija ir vienīgās, kurām nav cenas, vienīgās jomas, kur visi cilvēki atrodas vienā līmenī.

Suņi ir daudz labāki par cilvēkiem. Mūsdienu sabiedrībā cilvēki ir neuzticami, bet suņi aizvien ir labākie draugi.
Neticu biznesa modelim: radīt sapni un pārdot smaržas. Tā ir formula, bet tas nav tas, ko vēlos darīt.

“Normāls” ir ļoti dīvains vārds. Vārda “atšķirīgs” nemaz nav, jo mēs visi esam vienādi.
Mana mamma vienmēr ir mācījusi: ja izdari ko sliktu – atceries to mūžam, ja izdari ko labu – aizmirsti to!
Man ir lieliska privātā dzīve. Mīlu klubus. Mīlu dzīvi. Nebaidos no reālās pasaules, neesmu viens no tiem modes cilvēkiem, kam ir tikai mode, mājas, mode un atkal mājas.

Logomānijas uzliesmojums: "Burberry" atdzīvina savas slavenās rūtis un burtus