Aprīļa beigās Latvijas zivrūpnieki bija pārstāvēti izstādē "Seafood Expo Global 2026", nesen atgriezāties no privāto preču zīmju izstādes "World of Private Label" Amsterdamā. Ko šādas izstādes nozarei šobrīd dod?

Zivrūpniecībā gadā ir trīs lielas un nozīmīgas izstādes. Viena no svarīgākajām ir Barselonā - tā ir pati lielākā pasaulē tieši zivju nozares izstāde. Tur ir viss, kas saistīts ar izejvielām, pārstrādi, zveju, tehnoloģijām un aprīkojumu - faktiski viss, kas "peld ūdenī", sākot no zvejniekiem līdz gatavam produktam.

Mums tā ir ļoti svarīga, jo ļauj saprast kopējo noskaņojumu un prognozes tuvākajam periodam. Zivrūpniecībā, līdzīgi kā lauksaimniecībā, ir sezonalitāte. Kartupeļus ziemā nenovāc, tiem ir savs laiks, un ar zivīm ir līdzīgi. Daudzām sugām zveja notiek konkrētos mēnešos un sezonās. Šobrīd sezona tuvojas, un nozarē ir pietiekami daudz dažādu satricinājumu, kas liek aktivizēties visiem tirgus dalībniekiem.

Veikaliem galvenais ir stabilas piegādes un produkts, ko tirgot. Zvejniekiem situācija mainās pa reģioniem - kur un ko varēs nozvejot. Ja kāda zivju suga izkrīt, automātiski sāk meklēt citus nozvejas reģionus un alternatīvas. No šāda skatpunkta zivju nozare šobrīd ir ļoti dinamiska.

Otra izstāde, kurā bijām, bija plašāka pārtikas nozares izstāde - privāto preču zīmju izstāde. Tā notiek tikai pāris dienas, bet apmeklētāju profils ir pavisam citāds. Cilvēki nāk ļoti mērķtiecīgi, viņi zina, pie kā dodas. Tur vairs nav tik svarīgi, kā izskatās stends. Pie tevis nāk veikalu pārstāvji un lielie tirgotāji.

Tātad lielie tīkli tur meklē kontaktus?

Jā, tas ir viens no galvenajiem ceļiem. Ja pārtikas industrijā sāc kaut ko darīt un tev ir kaut nelielas ambīcijas, tā ir viena no izstādēm, kur obligāti jābūt. Zivrūpniekiem ir savs lielais formāts, bet arī Latvijas pārtikas ražotāji tur ir diezgan plaši pārstāvēti. Lai gan jāatzīst - lietuvieši kā vienmēr ir daudz aktīvāki un pārstāvēti ievērojami plašāk.

Kā jūs šobrīd raksturotu situāciju Latvijas zivrūpniecībā? Nozare aug vai vairāk cenšas noturēt sasniegto?

Mēs esam veikuši nozares apkopojumu par iepriekšējo periodu un nākotnes plāniem. Beidzās iepriekšējais Eiropas fondu periods, un Zemkopības ministrija, kas mūsu gadījumā ir pietiekami adekvāts un labs partneris no valsts puses, teica - ir bažas par nākamo periodu. Ne tikai zivrūpniecībā, bet kopumā - kāds būs Eiropas skatījums uz fondiem, kā tie tiks dalīti, kas vispār būs pieejams.

Tāpēc bija svarīgi, lai katra nozare iedod savu redzējumu, ko paveikusi un ko plāno tālāk. Es izrunājos ar mūsu biedriem, intervēju uzņēmējus par dažādiem parametriem. Ja tev ir ambīcijas, jāsaprot, kur tu gribi augt un kā to darīsi.

Tāpēc arī tapa Latvijas zivrūpniecības attīstības vīzija 2028.-2034. gadam. Tajā mēs diezgan skaidri nofiksējām, ka nozare ir svarīga Latvijas tautsaimniecības daļa gan eksporta, gan ražošanas, gan nodarbinātības ziņā. Mērķis līdz 2034. gadam ir sasniegt 500 miljonu eiro apgrozījumu, no kura apmēram 90% veidotu eksports, un nodrošināt darbu vairāk nekā 4000 cilvēku.

Apkopojot iepriekšējo gadu ieguldījumus un rezultātus, redzam, ka nozarei kopumā ir gājis labi. Un jāatceras, ka vēl 2014. gadā daudzi no malas uzskatīja, ka nozare faktiski ir mirusi. Tam bija savs pamats - vēsturiski ļoti daudz strādājām uz Krieviju un NVS tirgiem, un pēc Krimas konflikta sākuma šos tirgus vienā dienā pazaudējām.

Tajā laikā bija ļoti ātri jādomā, kā izdzīvot. Pirmo reizi aizbraucām uz izstādi Amerikā un atklājām ļoti interesantu lietu, ka pasaulē šprotes patiesībā ir pieprasīts produkts, tikai tās nesauc par šprotēm. Vienā valstī tās ir "premium sardines", citā - vēl kaut kā citādi. Produkts ir tas pats - kūpināta zivs eļļā, tikai citā iepakojumā un ar citu stāstu.

Mēs paši bijām pārsteigti, cik daudz iespēju iepriekš nebijām izmantojuši vai pat nebijām zinājuši. Tagad faktiski pagājuši jau desmit gadi, un daudzos reģionos Latvijas ražotāji ir kļuvuši par galvenajiem piegādātājiem - Amerikā, Vācijā, Japānā, Spānijā. Viss apjoms ir pārorientēts uz citiem tirgiem. Tas parādīja, ka nozare spēj mobilizēties, ja ir skaidrs mērķis un virziens.

Šodien sajūta nozarē kopumā ir laba. Uzņēmumu profili atšķiras, bet, ja runājam par nozares pamatkodolu, nozare šobrīd ir pelnoša. Redzam, ka tuvākajos trīs četros gados, visticamāk, pat netiksim galā ar pieprasījumu.

Tas izklausās pēc labas problēmas. Kur ir risks?

No vienas puses, cenas aug. No otras - pieprasījums joprojām ir lielāks nekā piedāvājums. Pārtikas industrijā šobrīd vairs gandrīz neviens neuzdod jautājumu: "Kas notiks, ja pacelsim cenu?" Patērētājiem tas, protams, nav labi, bet uzņēmēji vairs nevar dzīvot nemitīgās bailēs. Apkārtējie apstākļi un izmaksas nav viņu kontrolē.

Arī mēs savā uzņēmumā taisījām fiksēto izmaksu apkopojumu, un kopš Covid-19 laika iekšējo izmaksu pieaugums ir bijis praktiski nekontrolējams. To vienkārši nevar apturēt. Tāpēc jautājums ir - kā reaģēt. Ja cenu celšana ir pamatota, cena ir jāceļ.

Taču situācija nav pilnīgi veselīga tajā ziņā, ja ilgstoši nespējam apmierināt augošo pieprasījumu. Ja redzi, ka pieprasījums ir un turpina augt, tev jāveic darbības, lai to nosegtu. Veikalu plaukti tukši nestāvēs - ne ar olām, ne maizi, ne gaļu, ne zivīm. Neviens neliks zīmīti: "Pagaidām nav, jo Latvijas ražotājs palielina apjomus." Dzīvē tā nenotiek.

Plaukts tiks aizpildīts - vai nu ar citu zivju produktu, vai ar kaut ko pilnīgi citu. Ja jaunais produkts pārdosies un pildīs mazumtirgotāja plānus, viņš pie zivs vairs neatgriezīsies. Tā ir viena no svarīgākajām lietām, ko esam iemācījušies - brīdī, kad plauktā ir brīva vieta un labs pieprasījums, tev jāspēj tur nostāties un nodrošināt stabilus apjomus. Pretējā gadījumā tu kļūsti nevajadzīgs. Tur vairs nav jautājuma, cik tava prece ir laba vai slikta. Galvenais ir stabilitāte.

Kur šobrīd ir lielākais izaugsmes potenciāls - tradicionālajos produktos vai industriālajā ražošanā?

Mūsu nozarē nav tikai konservu ražotāji. Ir arī laša pārstrāde, un lielākās investīcijas pēdējos gados bijušas Liepājas pusē. Ja skatāmies kopumā, iepriekšējos gados nozarei bija jāiziet cauri ļoti nopietnam pārorientēšanās posmam, līdz tā ieguva stabilitātes sajūtu un atrada savu vietu tirgos.

Tradicionālie produkti, piemēram, šprotes, ir ļoti darbietilpīgi. Tur daudz ko nevar mainīt. Apjomu nevar vienkārši dubultot vai trīskāršot. Pieaugums var būt 30-40%, varbūt kādreiz 50%. Savukārt lielākais izaugsmes potenciāls ir industriālajos produktos.

Veselīgu nozares attīstību rāda tas, ka ir pāris lielu uzņēmumu, kuri spēj konkurēt globālā līmenī ar industriāliem produktiem. Šeit noteikti jāmin "Karavela" un Liepājas uzņēmums, kurā investēts ar domu radīt lielus apjomus un spēju konkurēt pasaules tirgū.

Zivju resursi ir mūsu galvenā izejviela, tāpat kā mežs ir kokrūpniekiem. Tāpēc mēs vienkārši sakām, ka jo vairāk zivju tiek izkrauts krastā un pārstrādāts Latvijā, jo lielāks ieguvums valstij.

Zvejnieks, protams, var aizvest lomu uz Dāniju un pārdot zivju miltu ražošanai. Tas ir bizness, un nevienam to nevar pārmest. Taču valstij jāveido tādi apstākļi, lai būtu izdevīgi zivis vest krastā Latvijā un šeit radīt pievienoto vērtību - pārstrādāt, eksportēt, attīstīt produktus. Tā mazā zivtiņa, kas sākumā maksā dažus desmitus centu, iziet caur cilvēku rokām un beigās pārtop produktā, ko Amerikā pārdod par lielu naudu. Tad arī uzņēmums kļūst pietiekami spēcīgs, lai uzturētu algu līmeni un attīstītos.

Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai valsts politika attiecībā uz zivju resursiem būtu stabila un nemainīga. Es nesaku, ka tā šobrīd ir laba vai slikta - tai vienkārši jābūt skaidri nofiksētai.

Otra lieta - valstij skaidri jāpasaka, ko tā domā par darbaspēku. Mēs varam daudz diskutēt par lētu vai dārgu darbaspēku, kvalificētu vai nekvalificētu, bet valstij tomēr jābūt politikai. Ir jāpasaka, ka mums ir nozares, kuras gribam attīstīt un kuras jau ir attīstījušās. Uzņēmējiem jāzina, vai valsts šai nozarei redz nākotni. Vai zivrūpniekiem vienkārši pateiks "Cilvēku nebūs, ievest nevarēsiet", un viss? Tad jau sanāk, ka visiem, kas šajā nozarē strādā, jāpārkvalificējas par programmētājiem. Tas, protams, ir absurdi.

Darbaspēka jautājums nozarei ir sāpīgs jau sen. Kādus risinājumus jūs gribat sagaidīt no valsts?

Nesen bijām pie Polijas konkurentiem. Ir lietas, kur mēs konkurējam, bet ir jautājumi, kuros jādomā arī par kooperāciju - piemēram, par zivju resursiem un nozares attīstību kopumā. Reģionā pie Gdaņskas ir ļoti spēcīga zivju pārstrāde: laša filetēšana, konservi, cita pārstrāde. Nelielā teritorijā, ja apvilktu trīs kilometru rādiusu, strādā apmēram 8000 cilvēku. Puse no viņiem ir ārzemju strādnieki - 22 nacionalitātes.

Tas nenozīmē, ka uzņēmējs šodien izdomā, ka viņam vajag cilvēkus, un rīt viņam tos vienkārši "atved". Tā ir valsts politika. Polijā valsts ir definējusi skaidrus un saprotamus nosacījumus, kā piesaistīt darbaspēku. Imigrācijas jautājumi tiek kontrolēti stingri, bet ražojošajās nozarēs, kur uzņēmēji spēj dot pienesumu ekonomikai, viņi pie šī darbaspēka tiek.

Svarīgākais - vide ir sakārtota. Runa nav tikai par pieejamu darbaspēku, bet par sistēmu kopumā. Viņiem ir tie paši izaicinājumi, kas mums, tikai lielākos apjomos. Mēs pat smejamies - viss, kas Polijā notiek šodien, pie mums atnāk pēc kādiem trim gadiem.

Latvijā pārtikas pārstrādē iepriekš ļoti daudz strādāja ukraiņi, bet tagad daudzi lēnām atgriežas mājās. Mēs sākam meklēt cilvēkus citos, tālākos reģionos. Piemēram, Vjetnamā ir ļoti strādīgi cilvēki.

Pārtikas ražošanā ļoti svarīga ir sanitārā kultūra. Cilvēks var būt ļoti labs darbinieks citā ražošanā, bet pārtikas nozarē viss balstās uz tīrību, kārtību un precizitāti. Ir reģioni, no kuriem cilvēkus var piesaistīt, un ir tādi, no kuriem nevar.

Latvijā sabiedrībā bieži vien sākas spekulācijas, tiklīdz nosauc kādu postpadomju valsti vai citu reģionu. Tāpēc visam jābūt skaidri definētam un saprotamam. Vai tas ir uzbeks, kazahs vai vjetnamietis - ja cilvēks spēj pildīt savus uzdevumus reglamentētā sistēmā, tam patiesībā nav lielas nozīmes. Jautājums ir par to, vai valsts pasaka: "Jā, mūsu ekonomikai tas ir nepieciešams."

Ja paskatāmies uz demogrāfiju, tas nav pat kritikas jautājums - tā vienkārši ir matemātika. Ar esošo iedzīvotāju skaitu savu ekonomiku nodrošināt nevarēsim. Nebūs tā, ka visi, kas pabeidz skolu, strādās IT vai mākslīgā intelekta jomā. Dzīvē tā vienkārši nenotiek.

Kas ir Latvijas ražotāju priekšrocības globālajā tirgū?

Mēs, protams, neesam Ķīna vai kāds milzu spēlētājs. Bet Latvijas zivrūpniecībai pasaulē ir sava reputācija. Tas nenozīmē, ka automātiski varam visu pārdot dārgāk, bet mums ir laba slava kā konservu ražotājiem - nevis vienam uzņēmumam, bet nozarei kopumā. Mēs strādājam daudzos tirgos, sadarbojamies ar lieliem spēlētājiem, un tas veido uzticību.

Katrai valstij vēsturiski ir savas stiprās puses. Igaunija nekad nav bijusi spēcīga konservu ražošanā, bet viņiem stipra ir zivju pirmapstrāde un zvejniecība - filēšana, ezera zivis, asari, ķilavu grupa. Lietuvieši vēsturiski ir bijuši spēcīgāki zivju prezervu ražošanā - tas ir zivju produkts, kas ir konservēts ar sāli, etiķi, eļļu, marinādi, garšvielām vai mērcēm, bet nav sterilizēts tik augstā temperatūrā kā klasiskie konservi. Latvija ir izcīnījusi savu vietu konservos. Globāli skatoties, Baltijas valstis savā starpā īsti nekonkurē - katra ir attīstījusi savu virzienu.

Vēl viena lieta - mūsu uzņēmējiem joprojām ir ambīcijas. Negribu teikt, ka esam labāki vai sliktāki par citiem, bet mūsu uzņēmējs vēl grib augt. Varbūt tāpēc, ka ilgus gadus dzīvojām sajūtā, ka visu laiku kaut kas jāpanāk - es varu vairāk, gribu vairāk.

Rietumos uzņēmumi ir ļoti specializējušies. Tas ir labi, bet specializācija kļuvusi ļoti šaura. Jaunu produktu vai iekārtu izstrāde ir dārga, un Rietumu uzņēmēji bieži vien negrib riskēt. Ja viņi grib augt, tad daudz biežāk nopērk uzņēmumu, kas jau zina konkrēto produktu, izejvielu un tirgu.

Mēs joprojām daudz ko darām citādi. Negribu lietot vārdu "padomju cilvēki", bet mums vēl ir saglabājies radošums un praktiskā domāšana. Ja redzam iespēju, mēģinām. Sākumā varbūt neefektīvi, saliekam kaut ko kopā, paskatāmies, vai ideja strādā, un ejam tālāk.

Īpaši Skandināvijā ir daudz uzņēmumu, kas saistīti ar zivju pārstrādi, bet nav konservu ražotāji. Daudzi no viņiem ir sasnieguši efektivitātes griestus. No vienas puses, viņi vairs nevar būtiski paaugstināt efektivitāti. No otras - viņi nevar pacelt cenas. Turklāt daudzi produkti nav globāli eksportējami, jo uzņēmumi vēsturiski strādājuši tikai savos reģionos.

Tāpēc viņi sāk domāt nevis par lētāka darbaspēka meklēšanu, bet par sadarbību ar vietām, kur jau ir ražošanas bāze un kompetence. Te Latvijai ir iespēja. Jā, mūsu izmaksas arī strauji aug, bet, ja uzņēmumam ir esoša infrastruktūra un pamata bizness strādā labi, tad, pievienojot papildu jaudas, viņš kļūst efektīvāks.

Pasaulē konsolidācija notiek diezgan aktīvi, bet Latvijā mēs to vēl īsti neredzam, lai gan tas pilnīgi noteikti varētu būt viens no attīstības ceļiem.

Jūs redzat konsolidācijas ceļu - ka lielākie uzņēmumi pārņem mazākos un nozare apvienojas?

Šobrīd tas vēl īsti nenotiek. Parasti konsolidācija sākas brīdī, kad tirgus vairs neaug. Tad viens uzņēmums saprot, ka nav pietiekami uzkrājis iepriekšējā periodā un nākamo krīzi var nepārdzīvot. Citreiz cilvēks vienkārši ir noguris no biznesa - gadi, nav kam atstāt uzņēmumu vai vairs negribas. Vēl kāds saprot, ka nevar samaksāt divreiz vai trīsreiz vairāk par darbaspēku.

Bet šobrīd tirgi aug. Problēmas nekur nepazūd, taču nedomāju, ka nozare ļoti asi redz konsolidācijas nepieciešamību. Nākamajiem periodiem gan par to ir jādomā. Ja uzņēmums neredz iespēju augt un paplašināties, situācija kļūst sarežģīta. Bizness jau nav tikai nauda. Tā ir arī vēlme risināt izaicinājumus un sasniegt jaunus apvāršņus.

Piemēram, Vācija šobrīd faktiski ir nonākusi situācijā, kādā mēs bijām pirms vairākiem gadiem. Tur pēdējos 20 gados nav īsti notikusi produktu attīstība, tirgus nav audzis, un produkta cena ir tik zema, ka daudzi uzņēmumi vairs nespēj izdzīvot. Veikali ir apmierināti, bet uzņēmēji - ne.

Spānija pirms desmit gadiem mums šķita kā milzīgs piemērs - gandrīz miljarda eiro apgrozījums, tunča segments, cita zivrūpniecība. Bet šodien, pie visas inflācijas, viņu apgrozījums faktiski nav audzis. Tas nozīmē, ka nozare stāv uz vietas. Latvijas zivrūpniecības ambīcijas šajā fonā ir interesantas, un, manuprāt, tās ir arī realizējamas, jo balstās pragmatiskās lietās.

Jūs teicāt, ka pieprasījums ir lielāks nekā iespējas to nodrošināt. Vai ražošanas jaudas vēl var palielināt? Agrāk uzņēmumi strādāja arī divās maiņās.

Agrāk tiešām strādājām divās maiņās, un arī šodien varētu pārdot no divām maiņām. Bet jāsaprot, no kurienes rodas papildu pieprasījums.

Te apvienojas vairāki faktori. Pirmkārt, zivju resursi. Jebkura nozare, kas izmanto dabisku resursu, ir no tā atkarīga. Ar olīveļļu ir līdzīgi - ja raža laba, cena neaug vai pat ja parādās ziņas, ka raža būs slikta, cena uzreiz iet augšā. Tas pats ir ar tomātiem un zivīm.

Ja runājam par Baltijas jūru, tad, lai arī man nepatīk viss tas "zaļais" virziens, jāatzīst - Baltijas jūras pārvaldība kopumā ir bijusi pietiekami veiksmīga. Mēs daudzus gadus klausījāmies zinātniekos, reizēm viņus lamājām, bet izrādās, ka sistēma tomēr strādā. Bija periods, ka par reņģu un brētliņu krājumiem valdīja liels satraukums, bet šobrīd redzam, ka zvejniecības puse un zinātnieki kopā situāciju ir spējuši stabilizēt. Krājumi kļūst veselīgāki, un tas dod optimismu.

Savukārt mūsu galvenajam konkurējošajam produktam - sardīnēm no Marokas - situācija ir pilnīgi cita. Tur daudzus gadus dominēja pieeja, ka jo vairāk noķer, jo labāk. Rezultātā sardīņu krājumi ir dramatiski kritušies.

Tas ir būtiski, jo sardīnes pasaulē bija ārkārtīgi populārs produkts - uzturvērtīgs, garšīgs, pieejams. Ap sardīnēm tika būvētas milzīgas ražotnes, lai gan izejvielu jau sen nepietika. Sākās cīņa par resursiem, un krājumi kritiski saruka. Jau pirms pāris gadiem pasaules tirgū parādījās problēmas ar piegāžu stabilitāti, un pagājušajā gadā daudzi lielie veikalu tīkli sardīnes vispār izņēma no sortimenta. Veikalam nav pieņemami, ka vienu nedēļu prece ir, nākamo nav.

Un tad viņi sāk meklēt alternatīvas. Tieši te parādās mūsu iespēja. Mūsu produkts nav identisks sardīnēm, bet Eiropas regulējums pieļauj, ka noteiktas Baltijas jūras zivis, piemēram, brētliņas un reņģes, drīkst izmantot sardīnēm līdzīgu produktu ražošanā. Dažās valstīs vietējā likumdošana to ierobežo, citās pilnībā pieņem Eiropas regulējumu. Amerikā tas ir atļauts. Vienā valstī tas produkts skaitās sardīne, citur - sardinella, vēl citur tam ir cits nosaukums.

Rezultātā viens produkts pazūd vai kļūst nestabils, bet cits - kvalitatīvāks un arī dārgāks - pēkšņi nonāk uzmanības centrā. Mūsu produkts nav tajā pašā cenu grupā, mēs esam augstāk. Vai tas ir "premium" segments? Godīgi sakot, es pats vairs nevaru uz to skaidri atbildēt, jo robežas tirgū ir sajukušas.

Taču patērētājs, kurš agrāk skatījās tikai uz sardīnēm, tagad sāk pamēģināt arī mūsu produktu. Agrāk viņam nebija motivācijas. Tagad viņš redz, ka produkts ir kvalitatīvs, interesants, varbūt nelieto to katru dienu, bet pieņem. Eiropā faktiski mazāk par 1,50 eiro vairs gandrīz nevar nopirkt normālu, kvalitatīvu konservu produktu. Tas pats notiek ar skumbrijām - arī tur ir problēmas ar resursiem un cenām.

Šobrīd notiek sava veida veikalu plauktu pārbūve. Mūsu produktam - sauksim to vienkārši par šproti - ir atradusies jauna vieta plauktā. Turklāt mums ir savs stāsts par Rīgas šprotēm, un cilvēkiem tas patīk. Tam produktam ir identitāte.

Cik ātri uzņēmumi var reaģēt uz šādu pieprasījumu?

Uzņēmēji nekad nepieņem lielus lēmumus viena gada dēļ. Viņi ir izgājuši cauri krīzēm, jaunu tirgu apgūšanai, normatīvu apgūšanai. Katru dienu ir jaunas prasības, katrā valstī savi noteikumi.

Pat viena etiķete nav vienkāršs process. No brīža, kad liels klients pasaka "ok, sākam ražot", līdz pirmajai ražošanai paiet vismaz seši mēneši, un tas vēl ir ļoti ātri. Mums "Karavelā" viens iepakojuma projekts aizņēma ap deviņiem mēnešiem - līgums, birokrātija, materiālu pasūtīšana, visas procedūras. Tikai tad varēja uzlikt pirmo ražošanas partiju.

Tāpēc sākumā visi skatās, kas notiek tirgū. Pēc tam klienti sāk skaidrot, kāpēc viņiem vajag vairāk produkta. Un tikai tad uzņēmumi sāk domāt, kā pieprasījumu nosegt - varbūt ne uzreiz ar divām maiņām, bet vismaz ar pusotru maiņu. Arī mēs "Karavelā" tieši to šobrīd plānojam - uz rudeni Ventspils kombinātā veidot vēl vienu papildu maiņu. Bet tad atkal atgriežamies pie tā paša jautājuma - kāda būs valsts darbaspēka politika?

Rīgas līcī pie Rojas un Mērsraga plānotā "Riga Bay Aquaculture" foreļu audzēšanas iecere ir izraisījusi asus vides ekspertu un vietējo iedzīvotāju iebildumus. Kā jūs no industrijas skatpunkta vērtējat šo projektu?

No industrijas skatpunkta viss ir diezgan racionāli. Valstij pašai jāizlemj, vai mēs gribam dzīvot "zaļi un nabadzīgi" vai tomēr tā, kā dzīvo Rietumeiropā. Paskatoties uz Dāniju, Zviedriju vai Grieķiju, nerodas sajūta, ka tur cilvēki dzīvotu netīrībā vai ekoloģiskā katastrofā. Drīzāk otrādi - viņi dzīvo labāk.

Tajās valstīs foreļu audzēšana notiek daudz lielākos apjomos nekā tas, par ko šobrīd diskutē Latvijā. Mums pagaidām vēl ir runa par salīdzinoši maziem pilotprojektiem. Tāpēc, klausoties argumentus pret šādiem projektiem, dažreiz rodas jautājums - vai tie tiešām vienmēr ir racionāli?

Ja skatāmies uz akvakultūru Latvijā kopumā, veiksmīgu piemēru nav daudz. No Eiropas Savienības fondiem šajā jomā ir ieguldīta milzīga nauda, bet rezultāti bieži nav bijuši iespaidīgi. Ir daži labi piemēri, piemēram, "Zivis uz ledus" Ropažos un vēl pāris audzētāji, bet apjomi joprojām ir mazi.

Lai saprastu mērogu, ja kāds audzē 800 tonnas zivju gadā, rūpniecībai tas ir ļoti maz. Mēs "Karavelā" pārstrādājam ap 20 000 tonnu gadā. Praktiski neviens mūsu biedrs nepārstrādā mazāk par 3000 tonnu. Jaunie foreļu projekti jau tiek plānoti tūkstošos tonnu, un tas uzreiz nozīmē eksportu. Turklāt tur iesaistās dāņi - cilvēki, kuri ļoti labi saprot, ko dara un kāpēc to dara.

Loģika ir ļoti praktiska. Šodien, piemēram, Liepājas kombināts lasi ved no Norvēģijas. Tas nozīmē transporta izmaksas un arī citas papildu izmaksas. Ja zivs tiek audzēta Latvijā, šī nauda paliek šeit. Gala cenu tik un tā nosaka tirgus, bet pievienotā vērtība - transports, pārstrāde, darbaspēks, nodokļi - paliek Latvijas ekonomikā. Turklāt izejviela ir tepat blakus. Lasis no Norvēģijas brauc trīs dienas. Ja zivs ir audzēta Latvijā, tā ir tuvāk, lētāk un svaigāk. Tās ir trīs ļoti būtiskas lietas.

Izsmalcinātiem ceļotājiem: Bangkokas viesnīcu ainas klasiķa renesanse un itāļu restorāns ar "trim dakšiņām"