Imantu Nīgali pirmo reizi satiku Malibu, Kalifornijas pavalstī. Tas notika neilgi pirms 2010. un 2011. gada mijas, kad slavenajā ASV kalnienē uz 2x2 nometni bija pulcējušies latviešu jaunieši no ASV un Kanādas. Atceros viņas brīnumskaisto un skanīgo balsi, kas skanēja pāri palmu galotnēm. Imanta kopā ar draudzeni – vēl vienu Amerikas latvieti – saulrietā dziedāja latviešu tautasdziesmu, kas atbalsojās Klusā okeāna viļņos.

“Labvakar, rudzu lauks. Kā Dieviņš tev līdzēja, Kā Dieviņš tev līdzēja Pelēk’ ziediem noziedēt?” Šķietami neiederīgi dziedāt par rudzu lauku Malibu ainavā, taču šis divbalsīgais dziedājums aizkustināja mani līdz sirds dziļumiem. Atceros, toreiz aizdomājos, cik savādi, ka Imanta nekad nav dzīvojusi Latvijā, bet tieši viņa uzjundī manī ilgas pēc mājām.

Tobrīd viņa tikko bija beigusi studijas ASV, kur bija dzimusi, augusi un apguvusi visu latvisko. Imantas vecvecāki izbrauca no Latvijas, lai glābtos no kara šausmām, bet Imanta jau pāris gadus ir atgriezusies vecvecāku dzimtenē un veido savu dzīvi Rīgā.

Jūlijā viņa LU Botāniskajā dārzā mija gredzenus ar Krišjāni, vēl vienu ārzemēs dzimušu latvieti, kurš arī pārcēlies uz vecvecāku dzimteni. Jaunieši atgriezušies vietā, no kuras bēgļu gaitās, cerot reiz atgriezties, devās viņu vecvecāki. Abu dzimtu saplūšana Latvijas simtgadē noslēdz dzimtas loku, kad viss ir gandrīz kā Imanta Ziedoņa dzejolī – viss savācies un beidzot kopus.

Maijas un Modra stāsts

“Mani vecvecāki emigrēja no Latvijas Otrā pasaules kara laikā. Atceros, ka mammamma Maija man bērnībā stāstīja, kā viņai, jaunai meitenei, savos divpadsmit gados bija ļoti žēl atstāt savas mīļās gotiņas un citus dzīvnieciņus. Mammamma ar ģimeni atstāja Zvārdes pagastu, kas kara laikā bija ļoti izpostīts.

Mani vecvecāki nonāca Vācijā, kur pavadīja vairākus gadus “dīpīšu” (atvasināts no angļu “displaced people camps” – Red.) nometnēs Vācijā. Tur esot bijis reizē gan labi, gan grūti – kultūras dzīve ļoti bagātīga, tomēr prombūtne no mājām – smaga,” ar bērnībā dzirdētiem vecmāmiņas stāstiem dalās Imanta.

Maija no Vācijas devās uz ASV, kur cieši turējās tuvumā latviešiem, piedaloties kultūras pasākumos, sanākšanās un svētkos. Viņa vienmēr centās būt tur, kur vairāk savējo, uzturot ciešu saikni ar tautiešiem ārzemēs. Jaunības gados Maija daudz dziedāja, dejoja un spēlēja latviešu teātrī. Filadelfijā viņa iepazinās ar savu nākamo vīru, latvieti Modri Medni, kurš arī aktīvi piedalījās latviešu jauniešu pasākumos. Tolaik viņš jau bija paguvis dienēt ASV armijā, Korejā un visu savu brīvo laiku veltīja latviešu sabiedrībai.

Modris rakstīja skaistus dzejoļus, ko iemīļoja ārzemēs dzīvojošie latvieši un kurus vēlāk viņa bērni un mazbērni ietērpa dziesmās. Maija pamanīja, ka Modris nebija kā visi puiši. Nekad nepielāgojās citiem, visu darīja pa savam prātam. Tas jaunietei patika, un abi drīz vien iemīlējās un apprecējās. Abi sāka strādāt skolā, bet brīvo laiku pavadīja, darbojoties Filadelfijas latviešu kopienā.

Maijai un Modrim Medņiem laimīgā laulībā piedzima trīs bērni – Laila, Vidvuds un Laima. Vecākā meita Laila atceras, ka vecākiem pat īsti nebija amerikāņu draugu: “Mēs visu laiku pavadījām starp latviešiem. Vecāki organizēja latviešu sarīkojumus. Mēs ar brāli un māsu līdz skolas vecumam pat lāgā nerunājām angliski. Lai cik neparasti tas arī būtu, angļu valodu iemācījāmies, tikai sākot skolas gaitas.

Tētis un mamma ļoti kopa latvietību, tāpēc mēs visi trīs bērni brīvdienās gājām uz latviešu skoliņu, vasarās braucām uz latviešu nometnēm Garezerā, piedalījāmies latviešu Dziesmu svētkos ASV. Mēs bijām latvieši.” Laila atceras, ka vecāki iesēdināja viņu, brāli un māsu Volkswagen hipiju busiņā un veda visur pa ASV, kur notika latviešu sarīkojumi. Reizēm pat astoņu stundu brauciens Maijai un Modrim nešķita garš, lai aizvestu bērnus uz latviešu sanākšanu.

Lailas un Uģa stāsts

“Tā mana mamma Laila auga ASV, bet arī Nīgali bija emigrējuši no Latvijas uz Vāciju, kur piedzima tētis,” stāsta Imanta. Viņa vecāki pēc laika atrada sponsorus, lai varētu braukt uz ASV, kur sāka jaunu dzīvi. Nīgali līdzīgi mammas ģimenei iekārtoja savu dzīvi ASV austrumkrastā.

“Abi vecāki – Laila Medne un Uģis Nīgals – uzauga trimdas latviešu sabiedrībā, jo viņu vecāki aktīvi rīkoja un piedalījās latviešu pasākumos,” ģimenes stāstu tālāk šķetina Imanta. Gan Laila, gan Uģis iesaistījās dažādos latviešu pulciņos. Viņi iepazinās 1976. gadā 2x2 jauniešu nometnē Virdžīnijas pavalstī.

Tolaik latviešu jauniešiem, kuri dzīvoja dzelzs priekškara otrā pusē – ASV, Kanādā un Brazīlijā 2x2 nometnes bija viena no retajām iespējām pulcēties, lai saglabātu latvietību un savstarpēji iepazītos. Nometnes sākotnēji organizēja jauniešu vecāki, cerēdami, ka tūkstošiem kilometru no dzimtenes spēs jauniešos saglabāt interesi par Latviju, latviešu valodu un kultūru.

Neformāli, protams, organizatori zināja, ka tas ir vienīgais veids, kā jaunieši var satikt citus latviešus, un cerēja, ka iepazīšanās vainagosies ar jauniem mīlasstāstiem. Virdžīnijas nometni togad rīkoja Aivars Osvalds, kurš vadības lokā bija uzaicinājis jauniešus, kuri mūsdienās ir pazīstamas personības, piemēram, Vairu Vīķi-Freibergu, Baibu Rubesu un citus.

“Vadības lokā bija arī mākslinieks Uģis Nīgals, kurš leģendārajai nometnei izveidoja jaunu 2x2 logotipu ar cipariem un karoga apli. Līdz šim bija lietots tikai viena veida logotips. Tā bija radikāla pārmaiņa, viņam kā māksliniekam patika izaicinājumi,” 1976. gada notikumus atceras Aivars.

Neformālais 2x2 nometnes sauklis bijis: “Pulcēties, priecāties, precēties!” Pa vidu lekcijām, apmācībām un rokdarbiem viens otrā patiešām ieskatījās Imantas vecāki – Uģis un Laila. Viņš bija desmit gadus vecāks par Lailu, dzīvoja Ņujorkā, kopā ar amerikāņu draugiem, māksliniekiem, piedalījās dažādu kulta filmu ražošanā. Viena no tām, filma Basket Case pagājušogad tika iekļauta Ņujorkas Modernās mākslas muzeja (MoMA) kolekcijā.

Laila zināja par Uģi, taču beidzot abi pa īstam iepazinās un ātri vien iemīlējās. Tas bija sākums viņu ģimenei. Zīmīgi, ka tajā pašā 1976. gada Virdžīnijas nometnē vadības lokā bija arī Zuze Krēsliņa. Jaunieši nenojauta, ka viņu bērni pēc 42 gadiem apprecēsies brīvā Latvijā, bet par visu pēc kārtas.

Prioritāte – latviešu pulciņi!

Laila un Uģis apprecējās 1983. gadā. Jaunā sieva sekoja līdzi vīram uz Ņujorku, kur 1988. gadā piedzima viņu meita Imanta, pēc gada – dēls Didzis. Laila sajuta, ka Ņujorka nav īstā vieta, kur audzināt bērnus.

“Es biju uzaugusi vietā, kur bija īsta zāle, dubļi, koki, bet mani bērni dabu redzēja lielākoties netīros lielpilsētas parka laukumiņos. Sapratu, ka vēlos, lai bērni pavada laiku nevis izsmēķu piemētātā skvērā, bet skaistākā, dabiskākā vietā, lai viņi var uzaugt un izbaudīt īstu bērnību,” savās tā laika domās dalās Laila. Drīz pēc otrā bērna nākšanas pasaulē Laila un Uģis pārcēlās uz Pensilvānijas pavalsti, lai būtu tuvāk dabai un Lailas vecākiem.

Tieši tur Laila sāka piedalīties slavenajās Īkšķīšu nometnēs. Tajās līdzdarbojās mātes kopā ar bērniem, rīkojot dažādas aktivitātes, kurās apguva latviešu tradīcijas, valodu un rotaļas. Īkšķīšu nometnes ir līdzīgas citām ārzemju latviešu nometnēm ar to, ka tās ietilpina visus latviskās audzināšanas elementus, kā arī izklaides nodarbības, kas pielāgotas bērniem. Tās paredzētas bērniem no divu līdz sešu gadu vecumam.

“Protams, gan Imantai, gan Didzim ik pa laikam radās citas intereses, piemēram, sports, bet es aši viņiem atgādināju, ka prioritāte ir latviešu pulciņi,” smejas Laila. “Bija grūti izskaidrot amerikāņu draugiem, kāpēc man jābrauc tālu prom uz visu vasaru, vai kāpēc piektdienas vakarā nevaru iet uz kino, jo jāmācās latviešu skolai dzejolis! Starp citu, joprojām varu noskaitīt Tālavas taurētāju. Tomēr, es turpināju to darīt, un man iepatikās būt latvietei. Tas kļuva ne tikai par vecāku pamudinājumu, bet par lielu manas dzīves daļu,” atceras Imanta.

Imantas izvēle

Kad bērniem bija seši un astoņi gadi, Laila un Uģis viņus pirmo reizi aizveda uz Latviju. Tas bija 1995. gads. Latvija salīdzinoši nesen bija atguvusi neatkarību. Ceļojumā līdzi devās arī vecvecāki. Svarīgi bija iepazīties ar radiem, par kuriem bija dzirdēts, taču nebija satikti, redzēt vietas un mājas, ko bija pametuši vecāki.

“Tas bija skaists notikums. Atceros, ka ar bērniem automašīnā apbraukājām Latviju. Mums bija daudz paziņu Latvijā, jo savā Ņujorkas dzīvoklītī bieži izguldījām vai uz vakariņām aicinājām latviešu māksliniekus, kuri viesojās no Latvijas: Paulu, Peteru, Muktupāvelu un daudzus citus. Mēs patiesi izbaudījām savu pirmo reizi Latvijā!” atceras Laila. Ņujorkā ģimene bija sadraudzējusies arī ar citiem tur dzīvojošajiem latviešiem. Viena no Medņu paziņām Ņujorkā bija Zuze Krēsliņa, kas arī bija daļa no 1976. gada 2x2 nometnes.

Viņa aicināja Lailas vecākus uz savām kāzām, taču Zuzes un Lailas bērni ASV tā īsti nekad nesatikās. Kad Lailas un Uģa bērni paaugās, viņiem radās arvien vairāk jautājumu par Latviju un latvietību. Imanta nevarēja sagaidīt, kad beigs universitāti, lai varētu doties uz darba prakses vietu Latvijā. “Jau vidusskolas gados sāku vairāk sev uzdot lielo jautājumu – kāpēc? Kāpēc vecāki man iemācīja runāt latviski, bija tik pārliecināti, ka cauru gadu jāiet uz latviešu skolu, uz latviešu vasaras nometnēm un citiem pasākumiem? Kad pienāk tas brīdis, kad es pati lemšu būt par latvieti vai nebūt? Vai tāda doma vispār manī pastāv?

Tikai, kad sāku iepazīt latviešu folkloru – dziesmas, tradīcijas un veidu, kā skatīties uz pasauli, sapratu, ka pašai vajadzēs pavadīt vairāk laika Latvijā, lai izprastu šo valsti un cilvēkus ārpus stāstiem, kurus lasījām skolā. Vēl arvien, jau dzīvojot Rīgā, pieķeru sevi pie domas – cik no tā, ko daru, par ko domāju, ir manu vecāku, vecvecāku domāšanas prizmā, un cik ir patiešām manis pašas?” atzīstas Imanta.

Kad pienāca augstskolas izlaidums, Imantas skatiens bija vērsts ārpus ASV. “Biju pieteikusies mācīt angļu valodu Francijā, lai varētu izmantot savu franču valodas prasmi. Pēc gada Francijā meklēju nākamo izaicinājumu – šoreiz Latvijā – jo viena kāja jau bija Eiropā, kāpēc ne? Atradu maģistra programmu Latvijas Universitātē – Baltijas jūras reģiona studijas.

Divu gadu laikā paguvu paceļot pa Latviju, pavadīt semestri Somijā un atklāt sev ļoti saistošu tēmu – izglītība. Lai gan daudz un bieži biju ieņēmusi skolotājas lomu, nekad nebiju domājusi par izglītību kā tēmu, kuru varētu arī studēt un pētīt. Maģistra darbs bija par kolektīvo atmiņu, par izglītības sistēmām Latvijā un Somijā.

Ideja mani fascinēja – kā mēs kā sabiedrība veidojam kopīgo atmiņu, iekļaujot elementāras ikdienas sastāvdaļas. Vai ir iespēja to mainīt? Vai vajag? Kā viena paaudze ietekmē katras nākamās paaudzes kolektīvo atmiņu? Kurus stāstus mēs atcerēsimies, kurus aizmirsīsim? Šī tēma bija arī ļoti aktuāla, domājot par ārzemju latviešu sabiedrības nākotni. Kā mēs turpināsim attīstīties, ja tie cilvēki, kuri piedzima Latvijā un bija mūsu vienīgā dzīvā saikne ar šo valsti, lēnām kļūst vecāki un sāks mirt? Vai ar viņiem nomirs arī viņu stāsti? Uz kā balstīsim mūsu kolektīvo atmiņu, kad Latvija ir brīva?” jautājumus uzdod Imanta.

Imantas balss Latvijā

Imanta lēnām bija pārcēlusies un sākusi savu dzīvi Latvijā. “Pēc studijām LU kā skolotāja iestājos Iespējamā misijā, jo gribēju izprast Latvijas izglītības sistēmu no iekšpuses – kā tā darbojas praksē, ne tikai teorētiski, akadēmiskos rakstos. Šie divi gadi bija ļoti izaicinoši, bet gandarījuma pilni. Pēc tam sāku strādāt gan International School of Riga kā palīgskolotāja, gan uzņēmumā Edurio, kur varēju izmantot savu pieredzi skolā, lai palīdzētu citiem skolotājiem domāt par savu praksi un attīstīt to.

Tas man bija kārtējais atklājums – izglītības jomā ir tik daudz un dažādu iespēju, kā izmantot savas prasmes un spējas. Jaunuzņēmumā Edurio veidoju un vadu seminārus, atbalsta materiālus skolas vadībām un skolotājiem, kuri vēlas mērķtiecīgāk izmantot pierādījumos balstītus lēmumus savā ikdienas praksē.

Tā ir iespēja apciemot Latvijas skolas, dzirdēt, kādi ir viņu izaicinājumi un lepnums. Tas ir iedvesmas avots un vienmēr dod vielu pārdomām,” par ikdienas darbu stāsta Imanta. Ir pagājuši astoņi gadi, kopš viņa savā skanīgajā balsī dziedāja Malibu un vēl tikai sapņoja par iespēju ilgstoši dzīvot Latvijā. Tagad Imantu dziedam var sastapt vasaras festivālos, kultūras notikumos un mūzikas klubos.

Viņas brīvajā laikā veidotā grupa ImantaDimanta un draugi iemantojusi popularitāti, un koncertgrafiks aizpildījis nedēļas nogales. Starp mūziķu laikmetīgi aranžētajām tautasdziesmām arī vectēva Modra Medņa reiz dzejotie vārdi. Ik pa laikam kāds koncertos pienāk klāt un stāsta, cik līdzīga Imanta ir mammai Lailai, kas arī ir liela dziedātāja. ImantaDimanta un draugi dibināšana atnesa liktenīgu iepazīšanos arī pašai.

Imantas un Krišjāņa stāsts

“Ar Zuzes Krēsliņas dēlu Krišjāni iepazinos, kad dibinājām mūzikas grupu 2015. gadā. Līdz tam mēs nebijām pazīstami, lai arī ģimenes bija iepazinušās jau 2x2 nometnē 1976. gadā. Krišjānis saka, ka es viņam iepatikos uzreiz. Lēnītēm, lēnītēm sapratām, ka tas ir kaut kas vairāk.

Kopīgs darbs pie mūzikas radīšanas mēdz būt intīms un privāts – atvērt sevi, savas domas, radošumu. Tā ir liela paļaušanās, kas prasa lielu uzticību. Kā grupas biedri to pieņems, akceptēs, un palīdzēs attīstīt? Vispirms Krišjānis kļuva par domubiedru mūzikā. Tagad tādi viens otram esam arī dzīvē. Viens otra atbalsts, cilvēks, ar kuru izrunāties, biedrs, ar kuru kopīgi sapņot un plānot nākotni. Krišjānis ir tas cilvēks, ar kuru vispatiesāk var izsmieties,” atzīst Imanta. Šogad jūlijā, Latvijas simtgadē, viņi mija gredzenus. Divi ārpus Latvijas dzimuši jaunieši, kuru vecāki septiņdesmitajos gados Ņujorkā varēja tikai sapņot par brīvu Latviju.

Loks noslēdzies

Krišjāņa un Imantas tēvi ir dzimuši Vācijā. Viņi pazīst viens otru jau sen. To var redzēt fotogrāfijās, kur viņi redzami hipiju drēbēs septiņdesmitajos gados ASV. Šogad viņi satikās atkal – simtgades Dziesmu svētkos, neilgi pirms bērnu kāzām. Uģis ar Krišjāņa vectēvu senāk ir sadarbojušies dažādos projektos.

“Mani vecvecāki bija lūgti piedalīties Krišjāņu vecāku kāzās. Viņu ģimenes Ziemassvētku tradīcija ir klausīties manas mammas ģimenes grupas Ziemassvētku dziesmu kaseti – Dāvana. Tik interesanti aizdomāties par to, cik ļoti visi esam saistīti. Un pat tad, kad ceļi ved uz citām pusēm, paliek šīs mazās kripatiņas, kas mūs savieno, un tas padara atkalsatikšanos daudz vieglāku.

Man ir daudz draugu, kurus gadiem var nesatikt, bet, kad sanāk atkal tikties, ir tā, ka ne diena nebūtu pagājusi. Ģimenēm sanākot, tā ir liela nozīme! Saprast, kā esam bijuši vienoti un kā būsim vienoti tagad,” spriež Imanta.

“Tas tiešām ir neparasts stāsts, ka mūsu bērni ir satikušies neatkarīgi no mums, jau brīvā Latvijā, iemīlējušies un šogad salaulājušies. Mēs ar Zuzi patiesi nespējām iedomāties, ka reiz piedzīvosim šādas kāzas!” atzīst Laila. “Stipru mugurkaulu, lepnu stāju, turēt galvu augšā, nedomāt par slikto, bet labo, kas mums dots! Latvijā ir tik daudz laba! Priecāsimies!” simtgadē novēl Laila.

"Enigma" izvēlas balsi no Ogres. Alise Ketnere: "Pārstāvēt leģendu - tā ir milzīga atbildība"

Komentāri (2)