KAS IR CAUREJA?

‒ Kāpēc daba mums ir paredzējusi caureju?

‒ Caureja savā ziņā ir noderīga - tā ir organisma specifiska aizsargreakcija, kas palīdz regulēt procesus, kuri notiek zarnās. Protams, ja process aizgājis nepareizās sliedēs, proti, kļuvis hronisks un tādējādi rada briesmas organismam, tad sākas apburtais loks un caureja mums vairs nav palīgs. Bet sākotnēji tā palīdz izvadīt no organisma nevajadzīgās lietas un aģentus, kas tajā sakrājušies.

‒ Kādas pazīmes raksturo akūtu caureju?

‒ Klasiski par caureju var runāt tad, ja vēdera izeja ir biežāk nekā trīs reizes dienā un nav formēta, bet mīksta vai šķidra. Caureju var pavadīt arī citi simptomi: temperatūra, asiņošana no taisnās zarnas, vēdera sāpes, slikta pašsajūta. Caureja tiek dēvēta par akūtu, ja tā ilgst līdz divām nedēļām, bet pēc četrām nedēļām to jau atzīstam par hronisku. Mēdz būt arī tāda vēdera izeja, ko dēvē par nekārtīgu, proti, kad caureja mijas ar aizcietējumiem. Šajā gadījumā biežāk var vainot kairinātu zarnu sindromu.

‒ Kādi ir biežākie akūtas caurejas iemesli?

‒ Iemesli var būt dažādi ‒ sākot no organiskiem un beidzot ar funkcionāliem. Tāpēc mūsu galvenais uzdevums ir noskaidrot iemeslu, lai saprastu, kas ir ierosinātājs – infekcija, kāda cita organiska vai arī funkcionāla slimība. Tiklīdz mēs zinām cēloni, tad attiecīgi varam nodrošināt nepieciešamo ārstēšanu. Tad kļūst skaidrs, no kā mums jāizvairās uzturā, kādas zāles jālieto, ko citu vēl varam iesākt utt.

- Caureja vēdera vīrusa dēļ vai saindēšanās ar pārtiku dēļ – kā tās var atšķirt?

- Simptomi baktēriju un vīrusu infekcijas gadījumā varētu būt salīdzinoši līdzīgi – vemšana, caureja, temperatūra, sāpes vēderā, galvassāpes, intoksikācija utt. Parasti gan klasisko “vemšanas” vīrusu gaita ir maigāka, nekā baktēriju ierosināts process. Lai precīzi nošķirtu pārtikas saindēšanos, ko ierosina baktērijas, no vīrusa etioloģijas, ir jāņem palīgā laboratorija. Tikai jāatceras, ka vīrusi samērā ātri tiek izvadīti no organisma. Ja vīruss ir prom, mēs to nekonstatēsim. Līdz ar to, ja caureja turpinās piecas sešas dienas, jāskatās, vai bez vīrusa nav pievienojies vēl cits ierosinātājs. Tātad – jo ātrāk nodosim paraugus laboratorijā, jo ātrāk uzzināsim rezultātu.

‒ Ko darīt cilvēkiem ar jutīgu veģetatīvo nervu sistēmu, kuriem stress izraisa caureju?

‒ Ja skaidri esam noteikuši diagnozi, tad atbilstoši situācijai pacients varētu lietot gan spazmolītiķus, kas nedaudz atslābina zarnu muskulatūru, gan arī absorbējošas vielas ar savelkošu darbību, peristaltiku mazinošus līdzekļus. Arī probiotikas varētu palīdzēt. Ja ar simptomātiskiem līdzekļiem caureju likvidēt nevaram, papildus noderētu psihoterapeita konsultācija, jo ir pierādīts, ka zarnas apmainās ar smadzenēm ar dažādiem signāliem un viena otru regulē.

KAD CAUREJA KĻŪST BĪSTAMA?

‒ Kādas var būt caurejas sekas?

- Būtībā caureja nav slimība, bet simptoms. Sekas un komplikācijas varētu būt tad, ja mēs neko nedarām vai rīkojamies neatbilstoši. Ja cilvēks ar vemšanu, caureju zaudē pārāk daudz šķidruma, tad varētu rasties smaga dehidratācija (atūdeņošanās). To vislabāk var redzēt bērniem – viņi var diezgan ātri dehidratēties. Ja tas turpinās, uz kopējā fona pieaug arī intoksikācija. Sekas var būt visai nepatīkamas. Savukārt cilvēkiem gados visbiežāk ir daudzas pavadošās slimības, piemēram, hroniskas sirds, aknu, nieru problēmas u.c. Līdz ar to neatbilstoša diagnostika un ārstēšana var novest pie nopietnām sekām – pat kalpot par nāves iemeslu.

- Kas liecina par bīstamu caurejas gaitu?

- Ja caureju pavada asiņošana no taisnās zarnas vai citi papildu simptomi (temperatūra, sāpes, progresējoša intoksikācija), nekavējoties jādodas pie ārsta. Tādās situācijās iespējamas diezgan akūtas, tajā skaitā arī ķirurģiska rakstura, problēmas, kas prasa ātru vai pat neatliekamu iejaukšanos.

‒ Kādas ir biežākās kļūdas, pašiem ārstējot caureju?

‒ Biežākā kļūda ir pati pašārstēšanās. Tad pastāv risks slimību ielaist, ja caureju izraisījušas nopietnākas problēmas. Šādā situācijā pašārstēšanās varētu nedaudz notušēt simptomātiku un radīt mānīgu iespaidu, ka “var iztikt”. Cilvēks visu laiku ir robežstāvoklī - viņam nav pārāk slikti, jo tad viņš uzreiz meklētu ārsta palīdzību, bet arī labi nav. Šādā stāvoklī iespējams eksistēt diezgan ilgi, bet slimība pa to laiku kļūst hroniska un rada papildu bojājumus arī citos orgānos. Turklāt pašārstēties, izmantojot zāles, kas bloķē zarnu kustības un bremzē peristaltiku (kuņģa un zarnu satura pārvietošanu), neļaujot zarnu saturam iztukšoties, infekcijas gadījumā ir īpaši bīstami. Slimības ierosinātājs un tā radītie toksīni vairs netiek ārā un turpina laimīgi dzīvot, zināmā mērā pat dzīrot. Tas var veidot toksisko dilatāciju, proti, zarnas var uzpūsties un radīt citas problēmas, piemēram, vēderplēves iekaisumu, un aiziet līdz dzīvībai bīstamām sekām.

KĀ SEV PALĪDZĒT?

‒ Pirmajās akūtas caurejas dienās taču var kaut kā sev palīdzēt?

‒ Nekādā gadījumā es neaicinu ārstēties pašiem. Vienīgais, ko mēs varētu un ko mums vajadzētu darīt, kamēr risinām problēmu vai noskaidrojam ierosinātāju, nedrīkst pieļaut dehidratāciju. Proti, jādzer pietiekami daudz šķidruma, lai varētu kompensēt visus zaudējumus, ko rada caureja un/vai arī vemšana. Kamēr nav noteikta diagnoze, varētu izmantot adsorbējošas vielas, piemēram, diosmektītu jeb balto mālu. Tas darbojas gan kā adsorbents, gan kā zarnu gļotādas pārklājējs, veidojot mehānisku barjeru un veicinot zarnas gļotādas epitēlijšūnu atjaunošanos. Var lietot aktivēto ogli, varbūt probiotikas, kas var nedaudz piebremzēt caureju. Ja nepatīkamo situāciju radījis vēdera vīruss, tad minētās lietas varētu dot pozitīvu efektu. Savukārt, ja visas likstas būs radījušas baktērijas, ja tā ir autoimūna slimība vai ķirurģiskā ceļā risināma kaite, tad tik un tā būs nepieciešama specifiska ārstēšana.

‒ Vai caurejas gadījumā tiek bojāta zarnu gļotādas barjera?

‒ Pie jebkuras infekcijas zarnu gļotādas barjera būs vairāk vai mazāk bojāta. Parasti bojājumi nav lieli, jo mūsu organisms ir diezgan spēcīgs un ar to māk cīnīties. Ja gļotādas barjera ir vairāk bojāta, atsevišķi toksīni un ierosinātāji varētu iekļūt dziļāk zarnu sieniņā un radīt papildu iekaisuma reakciju. Atsevišķos gadījumos tas ir viens no faktoriem nopietnāku autoimūnu slimību attīstībai.

Tāpēc ir svarīgi pasargāt zarnu gļotādas šūnas, lai varētu palīdzēt atjaunoties zarnu sieniņai un tādā veidā nodrošināt tās integritāti. Šajā gadījumā diosmektīts darbojas gan kā sava veida izolators, gan kā cements, neļaujot toksīniem tikt līdz zarnu sieniņām, tādējādi uzlabojot situāciju zarnās. It sevišķi, ja ir runa par infekcijas radītu caureju. Pateicoties diosmektītam, toksīni un pārējie patogēni vieglāk izvadās no zarnām un mazāk šķērso zarnu barjeru. Tas ir viens no līdzekļiem, ko pacients var lietot mājās, kamēr meklē ārsta palīdzību, ja tāda nepieciešama. Ir vairākas citas lietas, kas nepieciešamas, lai atjaunotu zarnu barjeru, tostarp cinks, arī D vitamīns utt.

‒ Jūsu ieteikumi caurejas profilaksei?

‒ Profilakse ir stipri nosacīta, jo pilnībā izvairīties no caurejas nevar.

Profilaktiskie pasākumi ir ļoti atkarīgi no potenciālā izraisītāja. Noteikti nevajag lietot uzturā pastāvējušus produktus, it īpaši pienu un tā izstrādājumus, kas atradušies tiešu saules staru ietekmē. Arī no olām, zivīm mēs varam saņemt kādu sliktu ierosinātāju, kas var radīt caureju. Ikdienā un, it sevišķi, rota- vai norovīrusa epidēmijas laikā jāievēro higiēnas prasības, jo šādā veidā iespējams minimizēt infekciozas izcelsmes caureju.

Taču pilnībā no caurejas izvairīties nevar, un laikam tas arī nebūtu vajadzīgs.

Raksts sagatavots sadarbībā ar Mayoly Baltic

Londonas dizaina biennāles uzvarētājs Artūrs Analts: "Dizains kaut kādā ziņā var glābt pasauli"