48 gadus vecais Beļģijas un Krievijas pilsonis Mihails Loščinins 2025. gada vasarā devās uz Sanktpēterburgu apciemot tēvu, kurš bija pārcietis infarktu. Pēc provokācijas FSB darbinieki viņu aizturēja Pleskavas apgabala robežkontroles punktā, ziņo "Sever.Realii".

Mihails jau vairākas desmitgades dzīvoja ES, pēdējos gados — Vācijā, taču strādāja Luksemburgā, kur pārraudzīja datu bāzes. 1. jūlijā Loščinins, braucot ar motociklu ar Vācijas numuriem, šķērsoja Latvijas robežu un Krievijas robežsargiem uzrādīja Krievijas pasi robežpunktā Pitaļovas rajonā Pleskavas apgabalā.

Mihaila māte Olga žurnālistiem pastāstīja, ka viņš arī iepriekš tā bija braucis, taču tas bija pirms kara Ukrainā. Šoreiz ģimene baidījās, ka šī tikšanās ar tēvu varētu būt pēdējā:

"Tāpēc Miša gribēja atbraukt tieši tagad, neatliekot. Viņš nolēma izmantot Krievijas pasi, lai nebūtu jānodarbojas ar vīzu (Krievijas pilsoņiem vīza iebraukšanai valstī nav vajadzīga — red.). Pēdējos 25 gadus viņš pavadīja Eiropā, viņa domāšana mainījās, viņš kļuva eiropisks — pierada paļauties uz sistēmas atbildību, uz to, ka likumi tiek ievēroti."

FSB darbinieki, neskatoties uz Mihaila Krievijas pasi, konfiscēja viņa mobilo tālruni. Pirms brauciena Loščinins neko neizdzēsa, un viņam telefonā bija daudz kontaktu no Ukrainas. Viņš neiedomājās, ka sarakste ar draugiem un radiem var tikt uzskatīta par noziegumu. Ukrainā dzīvoja Mihaila māsa. Tagad viņa dzīvo Polijā.

"Nebija pamata viņu aizturēt, tāpēc viņi sarīkoja provokāciju uz robežas. Viņš jau ilgi sēdēja un gaidīja pārbaudes beigas, bet tad pajautāja: "Kur varētu nopirkt ūdeni?" Viņam saka: "Labi, brauc aiz mums ar savu motociklu, mēs parādīsim ceļu uz vietējo veikalu." Viņš aizbrauca viņiem līdzi, viņi strauji nogriezās kaut kur citur, bet pēc tam viņu pašu aizturēja par pierobežas zonas šķērsošanu. Tātad viņi speciāli viņu tur ievilināja, lai būtu likumīgs iemesls aizturēšanai," stāstīja Olga.

Māte apgalvo, ka dēls bija nepolitisks, spēlēja ģitāru, dziedāja un veidoja gaismu izrādēm nelielos krievu teātros, par saviem līdzekļiem iegādājās aparatūru un visādi veicināja krievu kultūras atpazīstamību savu draugu un paziņu vidū Eiropā.
"Tas drīzāk ir stāsts par to, kā cilvēks nonāca nepareizajā laikā un nepareizajā vietā. Kā jau teica arī izmeklētājs.." turpina Olga.

Par dēla problēmām viņa uzzināja tikai trīs diennaktis pēc tam, kad viņš bija pazudis uz robežas.

"4. jūlijā 10:27 bija zvans no Krievijas numura — tas bija mūsu Miša. Viņš pateica, ka telefonu zvanam viņam iedeva Dmitrijs, FSB darbinieks, ka viņš atrodas viesnīcā "Dubrava" pierobežas pilsētā Pitaļovā, apsardzes uzraudzībā, ka dokumenti un motocikla atslēgas viņam ir atņemtas, bet pats motocikls stāv pie viesnīcas," atceras Olga.

Šādā režīmā Loščinins nodzīvoja viesnīcā veselus mēnesi — par savu naudu. Katru iziešanu uz ielas bija jāsaskaņo ar viņam piesaistīto apsardzi. Kad viņam sāka beigties nauda, 1. augustā viņu paspēja apmeklēt advokāts, pēc kā Beļģijas pilsoni no viesnīcas aizveda nezināmi cilvēki.

"2. augustā cilvēku grupa aizveda viņu no viesnīcas nezināmā virzienā. Šīs dienas mums bija visgrūtākās."

"Izrādās, ka 2022. gada sarakstē Mihaila bijusī draudzene lūdza viņam finansiālu palīdzību; tagad viņai avatarā ir Ukrainas simbolika, bet 2022. gadā tās vēl nebija," turpina māte.

Pēc tam Mihailu atveda uz Pleskavu. 21. augustā viņš piezvanīja no Pleskavas izolatora Nr. 1, atkal no sveša telefona.

"Pēc balss varēja dzirdēt, ka viņš nav viens pats — acīmredzami bija spiediena ietekmē: "Tagad drīkstu runāt, ja?" Tas bija zvans viņu klātbūtnē," stāsta Olga.
"Viņš teica, ka viņam izvirzīta apsūdzība valsts nodevībā, Kriminālkodeksa 275. pants — ārvalsts, Krievijas pretinieka, pārstāvju finansēšana," atceras māte.

Vēlāk ar Mihaila ģimeni sazinājās kāds Deniss, kas sevi nosauca par advokātu. Kad ģimene atbildēja, ka advokāts jau ir, Deniss paziņoja, ka šo advokātu pat neielaidišot sēdē par drošības līdzekļa noteikšanu.

Kopš tā laika Mihails atrodas Pleskavas izolatorā.

No īstā advokāta, kurš turpina aizstāvību, ģimene uzzināja, ka Beļģijas pilsonis ievietots speciālā iestādē, kur tur Ukrainas karagūstekņus. "Tur pret viņu tika pielietotas spīdzināšanas un pazemošana — gan morāla, gan fiziska. Vispirms viņam atņēma brilles. Viņam ir ļoti slikta redze, mīnus 8, viņš gandrīz vairs neredzēja. Drīkstēja staigāt tikai ar noliektu galvu, salīcis. Viņu izdzina kailu, sita. Par to visu viņš pastāstīja advokātam. Viņš bija pilnīgi salauzts, un, protams, tas tika darīts speciāli — lai iznīcinātu cerību, ka viņš varētu izkļūt brīvībā, un piespiestu parakstīt jebkurus dokumentus, ko viņam pieliks priekšā," stāsta māte. Cietumā Mihails sāka zaudēt redzi.

Pēc "Sibirj.Realii" aprēķiniem, 2023. gadā Krievijā vismaz 148 cilvēki kļuva par apsūdzētajiem lietās par valsts nodevību, spiegošanu vai slepenu sadarbību ar ārzemniekiem, un tiesās nonāca ne mazāk kā 88 šādas lietas. 2024. un 2025. gadā tendence turpinājās.

Saskaņā ar Tiesu departamenta pie Augstākās tiesas publicēto statistiku par 2025. gada pirmo pusgadu, tika ierosinātas 115 valsts nodevības lietas — divreiz vairāk nekā 2024. gada pirmajā pusē. Tajā pašā laikā, pēc cilvēktiesību projekta "Pirmā nodaļa" datiem, Augstākā tiesa reālo spriedumu skaitu samazina vismaz trīs reizes.

"Pirmās nodaļas" advokāts Jevgeņijs Smirnovs, norāda, ka šādu valsts nodevības lietu ir ļoti daudz — pat notikuši apmaiņas darījumi. "Mihailam Loščininam bija naudas pārskaitījums fiziskai personai Ukrainā. Bet pastāv, pēc drošībnieku versijas, tāda valsts nodevības forma — tā jau vairāk nekā desmit gadus — sniegt finansiālu palīdzību darbībām, kas vērstas pret Krievijas Federācijas drošību," skaidro Smirnovs.

"FSB bieži to izmanto — viņi, piemēram, varēja uzrakstīt, ka meitene, kurai Mihails pārskaitīja naudu, ir Ukrainas Drošības dienesta darbiniece vai piedalās teritoriālajā aizsardzībā — kaut kas tamlīdzīgs. Un naudas nodošana viņai, pēc drošībnieku versijas, ir noziegums."

Jurists norāda, ka Loščinina izredzes tikt iekļautam apmaiņā esot augstākas nekā citiem šādās lietās ieslodzītajiem. "Viņam var piespriest līdz 13 gadiem, un vienīgā iespēja izkļūt brīvībā ir tikai apmaiņa, kurai nepieciešams politisks lēmums. Bet cik cilvēku pēdējo 10 gadu laikā ir apmainīti? Pāris desmiti, droši vien. Bet cik politisko ieslodzīto pašlaik ir valstī? Desmit līdz piecpadsmit tūkstoši..." konstatē jurists.

Mihaila māte precizēja, ka Beļģijas konsulāta pārstāvji vairākkārt mēģinājuši saņemt atļauju viņu apmeklēt Pleskavas izolatorā, taču saņēmuši atteikumu.
"Viņš ir Krievijas pilsonis. Bet Krievija neatzīst viņa Beļģijas pilsonību. Tāpēc Beļģijas diplomātus pie viņa nepielaidīs — tā ir ierasta prakse, kas turpinās jau gadu desmitiem," atgādina Smirnovs.

Tiem, kas dzīvo ārzemēs, nevajadzētu braukt uz Krieviju bez galējas nepieciešamības, jo tas ir liels risks, saka advokāts.

Ar 4 spilgtiem zīmoliem noslēdzam "Modes manifestācijas" favorītu apskatu