“Nāve! Tev nebūs mani ņemt!”

Tagad zinu, ka slimība sākās krietni iepriekš. Kaut kādas pūtītes mutē, ik pa laikam ļoti augsts asinsspiediens. Pieņēmos svarā par dažiem kilogramiem, un ķermenis piebrieda man tik netipiskās vietās kā rokas, taču es tik un tā traucos uz priekšu. Ļoti precīzi atceros dienu, kad sajutos pavisam nogurusi, – 2021. gada 20. jūlijs. Tas bija gads ar e-dziesmu svētkiem. Tur es vadīju mūsu skolas tērpu pulciņa atrādīšanas skati. Kaut kā sagadījās, ka ģimenes ārsts bija divu nedēļu atvaļinājumā. Šo divu nedēļu laikā pa gultu vien dzīvojos. Vasaras laikā! Uzradās arvien lielāks nelabums, kas kaut kur krūšu rajonā turējās. Temperatūras nebija. Domāju, ka kaut kas ar kuņģi nav kārtībā. Es pat nebiju pievērsusi uzmanību tam, ka uz tualeti aizeju ļoti reti.

Sākumā biju pie ģimenes ārsta. Pat izdevās “izsist” nosūtījumu uz kuņģa caurskati. Vispirms devos uz šo izmeklējumu – tur viss izrādījās kārtībā. Drīz pēc tam no rīta nodevu analīzes, bet jau tās pašas dienas pēcpusdienā saņēmu zvanu no ģimenes ārsta māsiņas ar steidzamu aicinājumu ierasties. Savukārt vakarā jau atrados Valmieras slimnīcā, kur man ievietoja pirmo katetru, lai varētu sākt hemodialīzi. Pēc kāda laika daktere vien noteica, ka man vajadzētu nonākt Stradiņos, gan piebilstot, ka izredzes uz to ir visai niecīgas. Kas īsti notiek un kāpēc, tas tā arī palika līdz galam nepateikts. Taču vai nu Dieva brīnums, vai atklājums, kas visu mainīja, bet vēl tajā pašā vakarā es jau biju Stradiņu slimnīcas nefroloģijas nodaļā.

Dažu dienu laikā mani pāršalca tāds ziņu kokteilis. Turklāt analīzēm dažas urīna lāses spēja dot vairs tikai kāda tūkstošā daļa no vienas nierītes, runājot pārnestā nozīmē. Un izrādījās, ka tā vēl nemaz nav pati smagākā ziņa. Izrādījās, ka mani kā izlozē no iedomātiem diviem miljoniem planētas cilvēku bija izraudzījusies autoimūna slimība, kuras nodoms bija ne tikai iznīcināt nieres, bet arī mani pašu. Proporcija – 30 % dzīvības pret 70 % nāvītes – neskanēja visai iedvesmojoši, bet mana gaiļa daba (esmu dzimusi Gaiļa gadā) izslēja savu seksti un knābi un, lai arī caur asarām, teica: ”Nāve! Tev nebūs mani ņemt! Man meitiņa peciņa vēl ir nepilngadīga!” Ir bijis tik daudz dažādu emociju un slimnīcas dzīves ainiņu. Pamatu esmu uzrakstījusi apsolītai grāmatai, bet diez vai to kādreiz pabeigšu un palaidīšu tautās. Taču visā emociju virpulī es nekad neiekritu sevis žēlošanā un Augstāko spēku vainošanā. Bezjēdzīgi būtu tā tērēt savu enerģiju, kura bija jāvelta cīņai ar pretinieku.

Runājot par atbalstu šajā cīņā, varbūt augstprātīgi skanēs, bet vislielākais atbalsts cīņā ar pretinieku biju es pati. Ja es negribētu dzīvot, ja es nemīlētu dzīvi un savus bērnus, tad nekas varētu arī nesanākt. Ļoti tuvu, tuvu un tālu cilvēku stiprinājums bija vēlamais un vajadzīgais, lai atbalsta plecs būtu tik stiprs, ka ienaidniekam jāatkāpjas. Un kā gan ne! Jo bija mīlestība. Tāda ļoti visaptveroša, neuzmācīga, bet stiprinoša.

Bailes un mantras, kas mijās nemitīgi

Par slimošanas laiku varētu daudz stāstīt. Piemēram, es nonācu kovida nodaļā. Mani ar visu gultu vizināja pa pazemes gaiteni un netīrajiem liftiem uz dialīzi. Un tad nu jau izolētā telpā, kur es biju viena un kur māsiņa skafandrā, kā filmās rāda, mani pievienoja dialīzes aparātam un aizgāja. Mana sirds “klapēja”, šķiet, ka pat elpot baidījos, jo domāju, ka tas aparāts sāks gaudot un kaut kas saies tajā asins attīrīšanas procesā greizi, bet māsiņas nav. Izrādījās, ka viņa turpat netālu, aiz stūra, bija.

Bail bija veikt dialīzi mājas apstākļos. Pašai bija jāsavieno sterilā vidē visi vadiņi, jāpieslēdzas pie dialīzes aparāta. Nedaudz vairāk nekā 10 stundu gulēšana pie tā nebija visai mierīga. Arī šis aparāts, ja kaut kas nepatika, sāka gaudot trauksmi, kura nu pašai bija jānovērš. Man bija ļoti bieza instrukciju grāmata. Tajā – nodaļa par trauksmju novēršanu. Ļoti “iedvesmojoša” grāmata ar “iedvesmojošiem” tekstiem: ja nenotiks tas un tas, var iestāties nāve. Bail bija, ka vēja auros var beigties elektrība tad, kad es pie aparāta. Bail, ka no ķermeņa izvadītais šķidrums būs duļķains, jo tad ir iekaisums. Bija daudz bailīšu. Bija, un tā lai arī paliek.

Grūtības? Ēdiena izaicinājumi un naktis ar “draudziņu” – glābējaparātu – ir pirmais, kas nāk prātā, ja domāju par grūtāko slimības laikā, taču es laikam tā īsti tādās kategorijās nedomāju un neesmu domājusi. Es pieņēmu realitāti un darīju visu, kas jādara. Skaitīju savas mantras, lūgsnas.

Pēc pusgada atgriezos darbā, lai “neiegulētos”, jo arvien vairāk sāka sāpēt kauli. Kustības uzsākšana bija ar sāpītes piedevu. Un visu laiku es biju piesaistīta mājai. Man bija vajadzīgs atgriezties mājās, lai veiktu dialīzi. Es nevarēju doties tālākos izbraucienos. Ja aizbraucu uz Valmieru uz teātri, tas nozīmēja, ka dialīzi sāku vēlāk – pasliktinājās vakarā pašsajūta, jo viss sliktums pa dienu bija sakrājies ķermenī, kā arī kāju apakšas daļa pietūka. Mana dinamiskā dzīve bija nolikta “uz rokas bremzes”.

Laimes sajūtas dara brīnumainas lietas

Kad tiec ielikts transplantācijas gaidītāju sarakstā, tiek izstāstīts gaidīšanas process. Jāteic, pirmā tikšanās ar transplantācijas komisiju bija neveiksmīga – mani neielika tajā brīnumainajā sarakstā, jo vajadzīga bija vēl viena sirds pārbaude. Par gaidīšanu runājot, tu nekad nevari zināt, kad pienāks tas brīdis, kad piezvanīs un teiks ierasties. Pēc nedēļas, mēneša, gada, vairākiem gadiem. Vienmēr jābūt telefonam ieslēgtam un tuvumā. Turklāt zvans un lūgums ierasties negarantē, ka būs pienākusi tā “laimīgā diena”, jo vienmēr zvana vairākiem pacientiem. Arī manā gadījumā uz divām nierītēm bija trīs gribētāji. 2022. gada 11. augustā plkst. 8.00 no rīta beidzu atvienošanos no sava dialīzes aparāta. Zvanīja svešs numurs, es pacēlu. Pēc iespējas ātrāk esot jāierodas Stradiņos, jo pastāv iespēja. “Pastāv iespēja”, nevis… Man šķiet, ka visi mani eņģeļi rāvās vaiga sviedros visu manu slimības laiku, lai notiktu brīnums. Nekā citādi to nenosaukt. Bet šajā augusta dienā tikai ap sešiem vakarā es varēju būt droša – jā, tas tūlīt notiks.

Pēc operācijas es biju tik laimīga! Laimes sajūta palīdzēja pārvarēt pirmās divas dienas pēc operācijas. Pirmo dienu nocīnījos ar nelabumiem, sāpi vēderā. Otro dienu caur sāpēm bija jāmēģina slieties sēdus, jo arī gulēšana sāpēja. Bija jāpieņem, ka mani kā mazu bērnu apmazgā. Trešajā dienā jāmēģina ar medbrālīša palīdzību tikt līdz tualetei, bet ne lai nierīte sevi apliecinātu, jo urīns tika krāts īpašā maisā. 19. augustā es jau laimīga ar baltām rozēm stāvēju pie A1 korpusa, bet 26. augustā aizgāju uz Gulbenes novada pedagogu konferenci, jo tobrīd es vēl strādāju skolā. 22. septembrī, kad jau bija pārliecība, ka es ar nierīti esam kļuvušas par labām draudzenēm, man bija vēl viena operācija, kuras laikā man izņēma tos līdzekļus, kuri bija nepieciešami peritoneālās dialīzes veikšanai.

Dzīve pirms un pēc slimības

Pirms tam es ļoti draudzējos ar darbu – es strādāju skolā, biju gan skolotāja, gan direktora vietniece. Bija tāda ļoti liela atdeve darbam. Man arī patika. Bet tad gandrīz ieradās tā, kuru attēlo ar izkapti. Bija jāpacīnās, kura kuru. Kaut kas manī mainījās tik ļoti, ka izdarīju ko tādu, kas vēl 2021. gada jūnijā man prātā nevarēja ienākt. Kaut ko tādu, kas izraisīja izbrīnu cilvēkos, kas mani pazina. Pēc nostrādātajiem 31,5 gadiem es aizgāju no darba skolā. Atlikušajā dzīves laikā es sagribēju darīt ko citu. Man patīk rakstīt, man patīk darbs ar cilvēkiem. Esmu vēl ceļā uz savu šī brīža sapņu darbu. Pusotru gadu nodzīvoju brīvībā, ceļoju un mācījos. Tas bija skaists laiks. Tādu es vēlos vēl piedzīvot! Nu atkal strādāju. Cesvaines pilī. No skolas jau nekur tālu neesmu tikusi, jo viens no maniem darba pienākumiem ir radīt un vadīt muzejpedagoģiskās nodarbības. Mainījies ir tas, ka es negribu veltīt savu enerģiju tur, kur negribu. Negribu pierādīt kādam kaut ko. Kas man citiem ko vairs pierādīt? Ar lielu pietāti izturos pret to, kas bija un ir dots. Un vēl – es nekad neesmu bijusi īdētāja, bet tagad jo sevišķi aizdomājos par ļaudīm, kuriem “vissirsliktipunktslv”. Teorētiski saprotu, ka pat aizlauzts nags var būt asaru vērts, ka katram sava problēma šķiet milzīga. Bet to, par ko patiešām “jācepas”, labāk ir nepiedzīvot.

Pateicība sirdī un cilvēcība

Man bez diviem Jāņiem (vīrs un dēls) ir vēl kāds īpašs dzīves vīrietis. Viņš 12. augusta vēlā vakarā ienāca pie manis palātā. Viņam bija dežūra. Siltas, brūnas acis un daudz, daudz matu. Es viņu vasarā biju redzējusi TV – bija kovida laiks, un viņš runāja par vakcinācijas nepieciešamību. Un te nu viņš bija manā priekšā. Dakteris Kārlis Rācenis – jauns, daudzsološs, profesionāls. Manī viņš radīja mieru un kopā ar citiem kolēģiem – iespēju man dzīvot, kā arī piedzīvot brīnumu, kas cilvēkiem ar mana veida slimību (nosaukumu es nemaz nepūlējos ne izlasīt, ne atcerēties) tik bieži nemaz nesanāk.

Visā slimības laikā es arī zemapziņā pētīju, kā personāls tiek galā ar pacientiem, – īpaši uzņemšanā, kur tiek atvesti tādi tipiņi un vajadzīgi tādi nervi. Vai arī hemodialīzes kabinetā, kur es tur pie aparāta savas četras stundas baidījos kustēties, lai tik nesāk šis gaudot, jo kaut kas nepatiks. Daži pacienti uzvedās visai dīvaini, taču ārstējošais personāls profesionāli darīja savu darbu. Es gribu pieminēt, ka bija tāds sanitārs Jānis – kungs gados. Ar kādu cieņu viņš attiecās pret pacientiem, ar kādu rūpību darīja savu darbu! Viņam bija silta sirds. Es drīkstēju lietot šķidrumu ļoti dozēti, bet no rīta man vajadzēja pirms vienu zāļu iedzeršanas kaut ko apēst un uzdzert. Divarpus stundas pirms brokastīm. Šis sirmais kungs man atnesa savas tējas paciņas. Es dzēru savu rīta tēju ar saglabātu vakariņu maizīti, lai “neitralizētu” vienu stipru zāļu iedarbību, un te nu es tiešām raudāju. Par cilvēcību.

Tikai pateicība ir manā sirdī, domājot par P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcu. Esmu pateicīga arī mūsu valstij – dialīzei nepieciešamais katru mēnesi izmaksāja 2,5–3 tūkstošus eiro, un tos man apmaksāja valsts. Arī šobrīd man ir valsts atbalsts, jo man jālieto imūnsupresanti. Medikamenti, kas liek manai nierītei neuztvert manu ķermeni kā svešinieku. Arī medikamenti asinsspiedienam, sirds ritmam un “cukuram”. Man ir medikamentozais cukura diabēts. Paldies, bez šī atbalsta es nebūtu varējusi iztikt.

Pērn decembrī biju pie Dr. Rāceņa uz kārtējo pārbaudi, Stradiņos notika Pateicības pasākums donoriem un donoru ģimenēm. Gaidot savu mīļo dakterīti, nedaudz paklausījos. Tikai 2 % Latvijas iedzīvotāju vietnē latvija.lv attiecīgajā sadaļā ir atzīmējuši, ka nāves gadījumā ziedo savu ķermeni citu cilvēku dzīvības glābšanai. Ļoti, ļoti maz. Droši vien cēloņi ir dažādi. Iespējams, ka to starpā arī bailes ar domu spēku piesaukt ko nevēlamu. Kā saproti, 2 % – tās ir diezgan niecīgas izredzes. Bet ir! Izredzes palielina tas, ka, piemēram, nieres (un ne tikai) transplantācijas gadījumā donors var būt dzīvs cilvēks, kuram visi nepieciešamie rādītāji sader ar slimotāju un kuram ir vēlme to darīt. Esmu bezgala pateicīga, ka manas nierītes saimnieks ir bijis cēls cilvēks un dāvājis man dzīvi. Ziedot vai neziedot, būt vai nebūt māņticīgam – tas jau katra paša rokās. Bet, tāpat kā mantu, arī to, kas tevī, jau līdzi citas pasaules ceļos nepaņemsi.

Ticēt un būt pateicīgam

Ja filozofiski runājam, tad es patiešām esmu pateicīga Visumam, Augstākai varai, ka es saņēmu tik daudz cilvēku mīlestības. Nevienu cilvēku šajā ceļā nepazaudēju. Esmu pateicīga, ka ieguvu iespēju vēl turpināt pieredzēt dzīvi. Nefrologu Kārli Rāceni esmu nosaukusi arī par savu mūža vīrieti, jo mūsu draudzība būs ilga un cieša. Paldies PSKUS visiem darbiniekiem, kuri bija manā tuvumā. Man ir viena draudzene. Nu jau 40 gadus. Slimošanas periodā viņu nosaucu par Gaismiņu. Mana ģimene, radi, draugi, darba kolēģi. Pateicība! Bet mūžīga pateicība nu jau manas nierītes īpašniekam – manam donoram un viņa ģimenei. Bez šī ziedojuma es…

Slimošanas laikā es vakara lūgsnā ietvēru punktu: “Dod, Dieviņ, man sagaidīt rītu!” Priecājos, ka man doti rīti, kuri ieripo dienā. Dienas ir dažādas, bet tās man ir dotas. To tik ļoti izbaudīju pēc transplantācijas – tā brīvības sajūta aizdoties prom no mājām uz tik ilgu laiku, cik vajag. Pilnu krūti smelt pasaules elpu, baudīt kultūras notikumus. Un turpināt piedzīvot ikdienišķās laimes mirkļus ar bērniem, ar draugiem, ar labiem cilvēkiem. Nav jau tā, ka katra diena rozēm kaisīta. Imants Ziedonis skaisti ir pateicis: “Es nežēlojos. Dzīve jāņem smejot. Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot.” Tas ir par mani. Jādzīvo tik nost!

Kad man bija draudziņš – dialīzes aparāts, tad es skaitīju mantras un gribēju piedzīvot, ka manas nierītes atdzims. Es viņas dēvēju par savām zelta pupiņām, jo nierīte taču atgādina pupiņu. Nekad iepriekšējā dzīvē es ar tādu mīlestību nebiju domājusi par saviem orgāniem, jo tie taču bija tik pašsaprotami. Kamēr dzīve parāda, ka nē, nē. Un tad padarīšana tualetē mēdz kļūt par to, ko tu visvairāk vēlies piedzīvot. Lūk, tā! Es katru vakaru aizlūdzu par savu veselību, par katru savu orgānu. Protams, šajā klusajā sarunā vislielākā vieta ir manai zelta pupiņai – manai nierītei. Lasīju, ka maksimums, cik transplantētā nierīte uzturas ieliktajā ķermenī, ir 25 gadi. Es ticu maksimumam! Es ticu mūsu abu ciešai draudzībai. Nekad nezaudēt ticību un būt pateicīgai – to es joprojām atgādinu sev un novēlu arī jums.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju “Dzīve bija nolikta “uz rokas bremzes”” saturu atbild SIA “Izdevniecība “Rīgas Viļņi”

Šodien - Pūpolsvētdiena! Ticējumi un latviešu ēdieni, kas šodien jāceļ galdā

Komentāri (1)