Patlaban Sandra ir Dabas aizsardzības pārvaldes LIFE IP projekta “LatViaNature” meža biotopu eksperte, ekspertu nodaļas vadītāja. Ikdienā viņa dodas mežos apsekot dabai vērtīgas vietas. Viņas darbs ir saistīts arī ar dažādu izvērtējumu, atzinumu un citu dokumentu gatavošanu par bioloģiski vērtīgiem mežiem.

Meitene, kurai nepatika vardes

Sandra stāsta, ka viņa, vēl maza būdama, jau zināja, ko vēlas. “Tradicionāli meža nozare interesanta ir tiem, kam vecāki un vecvecāki jau ar to ir saistīti, bet maniem vecākiem ar to nebija nekāda sakara. Esmu dzimusi un uzaugusi Madonā. Dzīvojām pilsētas malā pie meža. Mamma gan teica, ka uz mežu iet nedrīkst, taču tāpat mēs ar māsu un vēl divas draudzenes tur pavadījām ļoti daudz laika. Tas bija patumšs un ēnains egļu mežs, varbūt tāpēc tagad man vairāk patīk gaišie priežu meži. Bērnības mežā bija daudz mazu eglīšu, taciņu, kur skraidījām, dažreiz būvējam būdas. Savukārt vasaras pavadījām laukos Barkavas pusē, netālu no Lubānas ezera. Lauku mājās bez elektrības, ar klona grīdu, ar plašiem laukiem apkārt un bez kaimiņiem. Tā bija lieliska brīvības izjūta – izej ārā, un visa pasaule ir tava. Ir laiks kāpt kokos, iet pa pļavām, sēdēt grāvmalā, ieskatīties puķēs, zālē, visā, kas kustas, un sajusties kā daļai no dabas. Domāju, šī vide uz mani atstāja lielu iespaidu.”

Kad piektajā klasē sākās botānika, Sandrai paveicās, jo to mācīja izcila Madonas 1. vidusskolas skolotāja Daina Stradiņa. Skolotājas stāsti par augiem Sandru ļoti aizrāva. “Sapratu – tas ir mans! Gribu mācīties bioloģiju. Bet man bija bail no vardēm. Tajā laikā visi biedēja, ka, mācoties bioloģiju, noteikti ar tām būs darīšana – visticamāk būšot jāpreparē.” Sestajā klasē Sandra pieteicās mežsaimniecības interešu pulciņā, un tur bija viss, kas viņu interesēja: koki, puķes, pļavas, bet nebija varžu. Pulciņā bijušas tikai divas meitenes. “Pulciņš ilga gadu. Mēs braucām stādīt mežu uz Lubānas mežrūpsaimniecību jeb MRS, rādīja filmas par mežu izstrādi, vadāja pa gateri. Neko tādu iepriekš nezināju, bet iespaids bija tik spēcīgs, ka sapratu – es to mācīšos!”

No laboratorijas uz mežu

Tajā laikā, lai tiktu mācīties Jelgavā, Lauksaimniecības Universitātes Mežu fakultātē, bija jāiztur ļoti liels konkurss, tāpēc vidusskolā Sandra apzināti aizgāja uz matemātikas klasi, lai padziļināti apgūtu fiziku un matemātiku. “Mācoties par mežsaimniecības inženieri, iemācījos strukturēti domāt, meklēt kopsakarības, aiz vispārējiem apgalvojumiem redzēt mazliet vairāk, atrast informācijas avotu un uzdot jautājumu – kāpēc tā un kā tas loģiski iet kopā?”

Studējot Sandra domāja, ka negrib strādāt laboratorijā pie lupām un mikroskopiem, knibināties ar sēkliņām, tomēr viņas pirmā darbavieta bija meža sēklu kontroles laboratorija Kalsnavā. “Deviņdesmito gadu beigās Valsts meža dienests Latvijā sāka dabisko mežu biotopu inventarizāciju, un es 2000. gadā sāku strādāt Madonas virsmežniecībā par vides inženieri. Mans uzdevums bija veikt dabisko meža biotopu inventarizāciju. Joprojām lepojos, ka tieši mežinieki bija tie, kuri sāka bioloģiski vērtīgo mežu apzināšanu.” Kopš 2011. gada Sandra kā meža biotopu eksperte strādā dažādos projektos Dabas aizsardzības pārvaldē.

Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā viņai bija iespēja piedalīties projektā “EMERALD”, kura laikā inventarizēja Latvijas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, kas pēc 2004. gada kļuva par daļu no Eiropas aizsargājamo dabas teritoriju tīkla “Natura 2000”. Tā bija iespēja būt kopā ar daudziem dabas ekspertiem un biologiem un mācīties no viņiem. Sandra turpināja bioloģijas studijas nu jau Latvijas Universitātē un Daugavpils Universitātē, ieguva maģistra grādu un pēc tam arī doktora grādu bioloģijā. “Bija laba iespēja redzēt, kas notiek mežinieku pusē, kas biologu, ko vieni zina vairāk, ko otri. Tajā laikā strādāju Rīgā, Valsts meža dienesta centrālajā administrācijā, kādu laiku arī kā Vides aizsardzības daļas vadītāja.”

Koks ir, biotopa nav

Raksturojot situāciju mežos, eksperte saka: “Esam daudz nocirtuši. Situāciju atspoguļoja dabas skaitīšana, kas beidzās pirms dažiem gadiem. Rezultāti sagrāva daļu ilūziju, ka viss ir kārtībā. Šķita – ja jau ir aizsargājamās teritorijas, dabas parki, liegumi, gan jau viss ir kārtībā. Lielākais šoks, ieraugot skaitļus un attēlus kartēs, bija par to, cik briesmīga ir situācija daudzās aizsargājamās teritorijās. Uzskata, ka tur vecie meži ir pasargāti, bet patiesībā normatīvajos aktos atļautajā kārtībā ļoti daudz ir nocirsts.”

Patlaban tas ir svarīgākais jautājums, jo “LIFE IP” projektā “LatViaNature”, kurā Sandra strādā, par to ir daudz informācijas. “Jā, mēs varam runāt par Latviju kopumā, bet aktuālākā lieta ir sakārtot noteikumus, lai beigtu iznīcināt vecos, bioloģiski vērtīgos mežus aizsargājamās teritorijās. Iedomājieties – dabas parkā, piemēram, ir atļauta izlases cirte. Dabas skaitīšana parādīja situāciju, ka, jā, mēs redzam, ka ir bijuši biotopi, piemēram, dabas parkos “Ventas ieleja” un “Abavas ieleja”. Dokumentos parādās, ka tur ir bijuši vecie vai dabiskie boreālie meži, kas ir Eiropas nozīmes prioritārs biotops. Iet dabas skaitītājs un skatās – jā, formāli koki ir, bet biotopa vairs nav, jo pirms trim gadiem veikta izlases cirte.”

Zaļš nav tikai zaļš

Sandrai nereti jautājot, lai viņa pasaka aizsargājama biotopa parametrus. “To nemaz tā nevar! Meža biotops ir vides elementu un dažādu sugu kopums, mijiedarbība, kas veidojās no kokiem, krūmiem, kādas kritalas, kādas mitras ieplaciņas, kaut kur ir mazu eglīšu grupiņa, liels koks izgāzies, tur liela sakne, tur iespīd gaisma, kāda zvēra ala, avots izplūst… Tas viss kopumā ir meža biotops – ar visu, kas tur dzīvo. Aizsargājamā suga ir tikai viens no komponentiem, bet tur dzīvo daudz citu sugu, kas varbūt nav tik retas. Varbūt neprotam uzreiz to retumu ieraudzīt.”

Tāpēc bioloģiski vērtīgo mežu identifikācijai, kas tiek mācīta jau vairāk nekā 25 gadus, tiek izmantotas struktūras: koki, kritalas, vesels meža elementu kopums un sugas, kas nav ļoti retas, ir samērā viegli atpazīstamas, bet var dzīvot tikai tādos mežos, kuros ilgāku laiku nav notikusi saimnieciska darbība. Tās tiek sauktas par dabisko mežu indikatorsugām, un tām nav obligāti jābūt īpaši aizsargājamām. Atrodot kādas no tām, mums ir skaidrs, ka tur var dzīvot gan šīs, gan daudz retākas sugas, vesels kopums, kurām nepieciešami specifiskāki vides apstākļi. Mežos, kur netiek aktīvi saimniekots, veidojas atšķirīga strukturālā kvalitāte, piemēram, jaunākas un vecākas kritalas, uz kurām jau aug eglītes, dzeņu sakalti koki ar dobumiem, daudz dažādu elementu. Tas ir bagāts mežs, jo katra no šīm struktūrām ir mājvieta mežiem iemītniekiem.

Biotopu speciālistei ir bijusi interesanta pieredze, mācot mežiniekus, kuriem vajadzēja veikt sākotnējo novērtējumu, jo skaidrs, ka ekspertu ne vienmēr var uzaicināt. “Skatāmies, it kā praksē mežā nevaram savākt visus elementus, kas norādīti anketā, bet patiesībā tur ir brīnišķīgs biotops, jo ir citas likumsakarības, kuras jāspēj ieraudzīt aiz burtiski tulkota “čeklista”. Viens no dalībniekiem man vēlāk atzinās, ka sākumā visas sūnas šķitusi tāda viena liela “zaļa ķēpa”, bet pamazām ieraudzījis, ka zaļums atšķiras un struktūra ir dažāda.”

Neērtie jautājumi

Sandra norāda – uzskats, ka tie, kuri mežus cērt, ir pret dabas aizsardzību, ir pārspīlēts. “Patiesībā tā nav. Ja kādas lietas tiek nepārtraukti un vairākkārt atkārtotas publiskajā telpā, daļa sabiedrības sāk tām ticēt, tāpēc ir frāzes, kas tiek mērķtiecīgi atkārtotas, lai veidotu noteiktu viedokli. Piemēram, par to, ka biotopi – tas ir šausmīgi īpašniekam, par to, ka zaļie grib visu aizliegt. Arī par to, ka mežu cirtēji ir slikti, un to, kāds milzīgs konflikts ir starp zaļajiem un mežu cirtējiem. Kad man cilvēks saka vienu vai otru apgalvojumu, vaicāju, kas viņam liek tā domāt. Atbilde – tā visi runā. Argumentu nav, bet tiek atkārtots tas, ko dzird publiskajā telpā.”

Eksperte mudina uzdot citus jautājumus un meklēt atbildes. “Varbūt publiskajā telpā vajadzētu runāt par to, kāpēc mežus cērt. Kam tas izdevīgi? Kam nepieciešama nocirstā koksne? Kurš ar to pelna? Jā, protams, tie ir arī nodokļi budžetā, bet kopumā atbilde būs diezgan vienkārša. Uz ārzemēm aiziet ļoti daudz neapstrādāta materiāla, nevis koksne, kam būtu veikta padziļināta apstrāde. Jārunā par to, cik mēs šādā veidā zaudējam potenciālus ienākumus un cik tas ir ekonomiski neizdevīgi.”

Pozitīvie piemēri

Meža eksperte norāda, ka arī privātajos mežos daudzi biotopi sen jau nocirsti. Skatoties statistiku par valsts un pašvaldību mežiem un salīdzinot ar privātajiem mežiem, biotopu proporcija privātajos ir daudz mazāka. Ir biotopu veidi, kas 90 % gadījumos ir tikai valsts mežos. Tomēr Sandra pamanījusi cerību uz labu. “Arvien biežāk privātie mežu īpašnieki un uzņēmumi, kam pieder meži, cenšas iekļaut saimniekošanā dabai draudzīgas metodes. Tiesa, dažreiz tas ir piespiedu kārtā, bet viņu domas mainās. Labs piemērs ir Rīgas meži, kur pēdējos gados ir mainījusies mežu apsaimniekošanas filozofija. Daudz vairāk tiek domāts, kā sabalansēt dabas un cilvēku intereses.”

“LatViaNature” projektā jau vairākus gadus tiek testētas iespējas sadarbībai ar privātajiem mežu īpašniekiem pilotprojektā “Dzīvais mežs” par brīvprātīgo aizsardzību. Par to, kā idejas par dabai draudzīgu saimniekošanu un bioloģiskajai daudzveidībai svarīgiem elementiem ieviest saimnieciskajos mežos. “Kādam tas ir jāsāk. Mežu nozare nav tāds monolīts, kas vērsts pret dabas aizsardzību. Ir pozitīvās sadarbības momenti.”

Sandra min Ventspils pašvaldības pieredzi. “Tur ir daudz mežaino kāpu, kurās atšķirībā no veciem boreāliem mežiem saimniekošana ir iespējama un nepieciešama, jo kāpās augošās blīvās priežu audzes tieši vajag paretināt, lai veidojas atvērumi, lai ir gaišāks, lai nākotnē būtu biotopam nepieciešamā struktūra un vieta raksturīgajiem kāpu augiem. Ventspils, pirms sludināt konkursus par koku ciršanu, aicina biotopu ekspertus, lai viņi novērtētu un ieteiktu, kā labāk strādāt, kur atrodas iepriekš nezināms biotops vai aizsargājamu sugu atradnes. Tad šo informāciju ieliek nosacījumos darbu veicējiem. Manuprāt, tas ir pozitīvs piemērs, kā var saimniekot. Pozitīva pieredze ir arī ar Ogres pilsētu un darbībām Ogres Zilajos kalnos. Tur līdz ar izpēti tika veikts liels skaidrojošs darbs sabiedrībai par to, kas tiks aizvākts no mizgraužu skartā meža, kas paliks, kāpēc tiks veidoti augstie celmi un daudz citu lietu. Kad cilvēki sadzird, ir liels gandarījums.”

Sandra cenšas ietekmēt sabiedrības viedokli, vadot mācības, strādājot projektos, semināros, tomēr par savu lielāko lepnumu viņa uzskata grāmatu “Vadlīnijas aizsargājamu meža biotopu saglabāšanai Latvijā”. “Tieši pašlaik beidzas apjomīgs darbs pie biotopu aizsardzības plānu sagatavošanas “LIFE IP” projektā “LatViaNature”. Tas ir mans ceļš, kā es varu pa pilienam kaut ko panākt, bet ir skaidrs, ka ir politiskie procesi, ko nevar ietekmēt, tāpēc vienīgais, kas atliek – runāt par lietām, kas ir jāmaina.”

Smaržu un sajūtu pasaulē

Atelpa ir vajadzīga katram. Sandra gan teic, ka darbs ir viņas vaļasprieks, bet “staigāšana gar jūru jebkurā gadalaikā palīdz, sevišķi, ja ir viļņi un vējš. Plašums dod bezgalības un mūžības perspektīvu, ļauj sakārtot prātu, jo varbūt tām sīkajām lietām, par kurām uztraucies šodien, pēc mēneša vairs nebūs nekādas nozīmes”.

Daudziem pastaiga pa mežu asociējas ar staigāšanu pa priežu mežu – izej un skaisti staigā. “Patiesībā biotopu eksperts laužas caur pa krūmiem, čūkslājiem, līdz ausīm brien pāri grāvjiem, cīnās ar zariem… Kad saku, ka eju mežā ar garajiem zvejnieku zābakiem, cilvēkiem grūti to saprast. Un, kad esi četras stundas tā nobridies un izej uz ceļa, ir tāda bauda!”

Sandrai ir divi pieauguši dēli. Viņi nav saistīti ar mežu lietām, bet ar IT industriju. “Kad puiši bija mazi, ņēmu līdzi uz mežu, bet viņi nebija sajūsmā. Cerēju, ka bērni paēdīs gardās odziņas, viņiem iepatiksies… Atceros, kā vecākais dēls prasīja – mammu, tev katru dienu tā jāstaigā pa mežu? Atbildēju – jā. Viņš iesaucās: “Ir gan tev šausmīgs darbs!””

Vēl viena Sandras aizraušanās ir vīna pasaules izzināšana. Studējot vīna stilu daudzveidību, ieguldot laiku un naudu apmācībās vīna skolās un lekcijās, tiek attīstītas koncentrēšanās spējas, jutekļu uztveres smalkums un padziļināta kultūras izpratne. “Varbūt netipiski tiem, kuri interesējas par vīnu, bet mani praktiski neinteresē vīna saderība ar ēdienu. Tas, kas mani fascinē vīnos, ir aromāti. Garšas mēs sajūtam diezgan ierobežoti – tikai piecas, bet aromāti, ko cilvēks var sajust ar degunu, ir vairāk nekā pieci simti. Mums katram spējas sajust atšķiras, bet varam dažādus aromātus saglabāt savā atmiņā aromātu bankā un to audzēt lielāku. Domāju, mana aizraušanās tieši šādā veidā – caur aromātiem – ir saistīta ar to, ka daudz laika pavadu dabā.”

Viena no meža valodām ir tā, ko visa dzīvā radība uztver ar degunu. “Ejot pa mežu, jūti nianses: kā smaržo bērza un apses lapas, kā tikko uzsnidzis un kā – kūstošs sniegs. Jūti – te gājusi lapsa, bet te mežacūka. Mežs labi uztrenē, un, ja neēd gaļu un zivis, maņas kļūst vēl asākas. Esot dabā, visas sajūtas ir ļoti atvērtas: ko redzi, dzirdi, sasmaržo, jūti ar ādu, zvēra klātbūtne, ko apjaut ar kādu īpašu maņu. Tu esi konkrētā brīdī, šeit un tagad. Kā biotopu ekspertei, lūkojoties, kas ir apkārt, viss iet arī caur galvu, fiksēju kā datora programmā – ir vai nav biotops, kādi kritēriji izpildās, ko redzu, kur eju, ko skatos… Ja man kāds saka – kad brauksi uz mežu, padomā te par vienu ideju –, atbildu, ka nē, nesanāks, jo mežā par citām lietām nedomāju, tikai par to, kas man apkārt.”

Nesatikt lāci un neiekrist lamatās

Sandra atklāj, ka tie, kas ilgstoši strādā mežā, botāniķi, eksperti, zina kādu īpašu sajūtu – tu ļaujies, lai tevi ved. “Nav svarīgi, kā šo spēku saucam, bet, ja tu ļaujies un ej, tad pienāksi pie grāvja tieši tajā vietā, kur ir bebru dambis, un tiksi viegli pāri. Tevi aizvedīs, kur ir taciņa, nebūs jālaužas caur biezokni, atradīsi veco ceļa vietu, kas sen jau šķiet zudusi. Ejot cauri bioloģiski vērtīgam mežam, pagriezīsi galvu un ieraudzīsi to vienīgo vietu, kur aizsargājamais augs vai ķērpis aug. Izmācīties par biotopu ekspertu nevar, par to kļūst, gadiem esot mežā. Vajadzīga prakse ne tikai darba laikā, bet arī brīvdienās, atvaļinājumā, pašam jāiegulda sava nauda degvielā, jābrauc dabā. Biotopu kartēšana ir ļoti smags darbs. Apmācīti ir daudzi, bet daudzi neturpina strādāt, jo saprot, ka tas ir grūti, turklāt visu laiku ir jāmācās.”

Lai arī Sandra dodas uz mežu viena, viņa apzinās, ka tur viņai ir kompānija. “Pieaugot lāču populācijai, uzejot, kur lācītis gājis, negribas līst biezos krūmos. Vai arī, kad maijā mežacūkām ir sivēni, saproti, ka skaļāk ar sevi jāparunā un nav obligāti visās sīkajās eglītēs jāiet. Bīstamība bieži tiek pārspīlēta, bet mežam vajag respektu, tāpēc ir svarīgi klausīties, lai dzirdi un jūti, varbūt krūmos staigā alnis. Esmu arī lāci dzirdējusi, bet zvērs jau pats tev virsū neskries. Vienkārši vajag atkāpties, un viņš aizies.”

Mežs var kļūt par lamatām, ja notiek nelaimes gadījums, tāpēc Sandra uzskata, ka telefonā ir jābūt aktivizētai SOS lietotnei. Taču 25 gadu laikā nelaimes gadījumi bijuši tikai divas reizes. Pirmajā darba gadā izmežģījusi kāju, bet pratusi sazvanīt mežzini un paskaidrot, kur atrodas, bet otrajā reizē pati spējusi tikt pēc palīdzības, kad satraumējusi aci ar niedri. “Parasti jau izķepurojos. Iekrītu grāvī – izlienu laukā! Vienu reizi esmu pāri purvam pārvietojusies četrrāpus, lecot no ciņa uz cini, liekot vēl savu mapi apakšā, lai lielāks laukums, lai negrimst. Iemaņas veidojas strādājot, diezgan ātri saproti, kur var iet, bet kur ne. Jāiet ar paļāvību, bez bailēm un ar sajūtu, ka tevi sargā.”

Domāšana mainās

Ticība tam, ka nosargāsim dabas vērtības, un darbs Sandrai dod spēku strādāt. “Dzīves ritējums ļauj sekot tam, kā mainās daba, kā – cilvēki, kā – procesi sabiedrībā. Kā mainās vērtības. Prieks, ka daba kļūst arvien svarīgāka. Pirms 20 gadiem, kad sākās mežonīgais kapitālisms, cilvēki, atguvuši senču īpašumus, uzreiz izcirta mežus; tagad domāšana ir mainījusies. Liela daļa mežu īpašnieku, sevišķi gados jaunie, jau citādi skatās uz savu īpašumu. Jo vairāk runāsim par vērtībām, kas mums vēl ir, jo vairāk dzirdīgu ausu, siržu un dvēseļu sasniegsim. Un vērtīgos mežus, to, kas ir mežos, saglabāsim.”

Raksts tapis sadarbībā ar Valsts meža attīstības fondu.

Sliņķi sapratīs un pasmiesies par sevi.