“Ja nepratīsi būt stiprs bēdās, tad ko tu darīsi priekos?” vaicā aktieris Jānis Paukštello. Gan filmā Mans draugs – nenopietns cilvēks Arvīda Lasmaņa tēlā, gan Jāzepa lomā viņš atveidoja sapņainu ideālistu, kuru līdzcilvēki uzlūko kā īpatni. Savdabīgs skatījums uz dzīvi aktierī izveidojies ne tikai šo svarīgo personāžu ietekmē, bet arī negaidītos likteņa pārbaudījumos.

Pie sapņu tulkošanas Paukštello neķērās, bet iepriecināja mūzikas draugus kā dueta Aktieru balle dalībnieks kopā ar Dailes teātra kolēģi Hariju Spanovski. Viņam februārī apritētu tikai sešdesmit pieci, un tagad katrā no saviem koncertiem Jānis piemin Hari, nodziedot dziesmu Paldies tev, dzīve. Tā turpinās, un Paukštello turpina dziedāt, taču šovasar atkal sēdīsies pie Raiņa dzejas studijām rudenī iecerētajai izrādei.

Šie svētki daudzu gadu garumā bija darba diena ne tikai komponistam Raimondam Paulam, kas gadiem ilgi līgotāju tūkstošus no malu malām pulcēja savā Latvju ziņģē, bet arī Jānim Paukštello, kurš festivālos pūļa priekšā stājās kā programmas vadītājs. Jau sen aktieris godam var saukties par Jāņa tēvu – viņa vecākais dēls Jānis Jēkabs ir tikpat muzikāls kā tēvs, taču izraudzījies programmētāja profesiju. Paukštello dzīvē notika otrādi – viņš pameta Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāti kā pirmā kursa students, lai atdotos teātra mūzai.

Teātra inde

Piekritu runāt, jo šis žurnāls nav dzeltenā prese, kas par mani izdomā visādas lietas. Es neesmu publiska persona, jo vairs nestrādāju teātrī. Bet ir vēl kaut kas, kas man patīk, – dziedāšana un dzeja, ko saucu par savu stihiju. Šajā jomā bijusi divus gadus ilga pauze, saistīta ar kovidu. Tagad ir skaists pārdomu periods pēc šī klusuma brīža, jo teātra direktors Juris Žagars jau pirms gada teica, ka varu rīkot savu koncertu. Pirms gada nesanāca, jo ar veselību ir šā un tā.

Izrādās, ka Jānis Paukštello bijis labs rēķinātājs, ja jau uzņemts Ekonomikas fakultātē.

Visi brīnījās, ka Murjāņu sporta internātskolā var tik labi apgūt matemātiku, bet mums bija ļoti prasīgs skolotājs, un viņa sieva mums mācīja vēsturi. Edgars un Ziedīte Krūmiņi, brīnišķīgs pāris. Stājos reizē ar savu draugu no Murjāņiem – viņš un vēl viens klasesbiedrs parādīja man avīzi ar sludinājumu par uzņemšanu kinoaktieru studijā. Universitātē sākumā bija sajūta, ka esmu savā vietā. Domāju, ka pabeigšu augstskolu un strādāšu savā Jaunpiebalgā mēbeļu fabrikā, kur jau strādāju no četrpadsmit gadiem. Tā bija Valmieras mēbeļu kombināta filiāle ar labu direktoru. Bet viss notika citādi, kad es saindējos ar teātri.

Toreiz uz kinoaktieriem bijis milzu konkurss, deviņi simti gribētāju uz 22 vietām.

Studija bija profesionāli tehniskā skola, kur iedeva kinoaktiera atestātu. Mums bija jāmācās jāt ar zirgu, paukošana, bija pasakaini pedagogi. Universitātē toties apguvu zinātnisko komunismu un marksismu-ļeņinismu, visus eksāmenus noliku. Pēc tam, mācoties aktieros, otrreiz vairs nebija jākārto. Matemātikas pasniedzēja jau kaut ko nojauta: “Jāni, Jāni, par ko tu domā? Par integrāļiem vai savu kinoaktieru studiju?” Un es stenēdams atzinu, ka nezinu, bet no studijām aizgāju. Tūdaļ, protams, iesauca armijā. Visi mani draugi bēga no dienesta, gūlās psihenē, bet es nolēmu – kas būs, būs. Atgriezīšos pēc diviem gadiem divdesmitgadīgs, nu, ko es varu zaudēt? Dienēju Tallinā, celtnieku bataljonā, varbūt tāpēc, ka tikko biju atskaitīts no augstskolas. Pats par to nobrīnījos, jo biju fiziski attīstīts, skrēju 20 kilometru, četrsimt metru barjerskrējienu.

Tad jau varēja desantniekos ieskaitīt!

Nu, kontingents mums bija labs, sešdesmit procentu tiesāto. Mācēju ar koku strādāt, no metāla šaupeli uztaisīt, bet pēc armijas atgriezos ar deviņsimt rubļiem, kas bija liela nauda pret teātra algu – sešdesmit rubļiem. Turklāt kā piektās kategorijas krāsotājs apmetējs, protu ielikt mājas pamatus, remontēt, tikai mūrēt neiemācījos. Zinu, kā ielikt un pakot logus, – man bija profesija.

Iznāca ar pindzeli, nevis šauteni karot…

Nē, ar cērti. Devām zvērestu zem lāpstas un cērtes. Pateicoties labajai fiziskajai sagatavotībai, armijā mani neviens nevarēja izčakarēt; ir, protams, arī sliktāki vārdi. Dzīvē gan ne vienmēr ir tā, bet armijā tu zini, ka tas reiz beigsies. Mūs čakarē, bet mēs kļūstam stiprāki.

Bet ansambļa, kā mums karavīru Zvaigznīte, Tallinā nebija?

Es jau tad nemaz nedziedāju. Pat nezinu, kāpēc Raimonds Pauls man iedeva nodziedāt Rozīt mana nātru dārzā, manu pirmo solodziesmu. Nezināju, ko iesākt, rokas drebēja. Pēc tam Cielaviņu. Biju patiešām sabijies, pusstundu nevarēju studijā nodziedāt to Cielaviņu.

Tas stāsts ir labi zināms – par gājienu pāri Doma laukumam uz bāru un mazu glāzīti…

Nu, kurš nav ieķēris, ja balss ciet? Es to meiteni aiz letes labi pazinu, jo tur šad tad iegriezos. “Piecdesmit man ir par maz, bet simts par daudz.” Viņa ielēja septiņdesmit piecus. Izdzēru, pastaigāju pusstundu un, kā gāju, tā iedziedāju.

Jāskatās caur intuīciju

No kurienes muzikālais talants?

Es brīnījos, kā mana mamma Vilma varēja nepārtraukti dziedāt. Viņa man no Raunas, strādāja par apkopēju tai pašā mēbeļu fabrikā. Mamma dziedāja darbā, kad bija grūti, viņai patika dārzs – mums auga gurķi, kāposti, viss. Man patika iet ganos, ganīt govis, tikai ne tad, kad viņas sāka bizenēt dunduru laikā. Kad lija lietus, salīda krūmos. Bērnību atceros kā lielu romantiku, dzīvojām Gaujas malā, un es visas upes pēc tam saucu par Gauju. “Puisīt, tā nav Gauja, tā ir Daugava!” Tēvs man ir puspolis, puslietuvietis – Paukštelis no Švenčoņiem pie Baltkrievijas.

Kurā mirklī parādās uzvārds Paukštello?

Īsti nezinu, ir dažādas versijas. Kad tēvam mainīja pasi, viņš nedrīkstēja būt polis, tāpēc pasē ierakstīja, ka baltkrievs. Viņš ir dzimis 1896. gadā, esmu vēlais bērns un šajā ziņā atkārtoju viņa dzīvi. Mans vecaistēvs bija Andrejs, vecāmāte – Adele, man ir pusmāsa Sofija, bet baznīca ar dzimtas dokumentiem nodegusi līdz pamatiem. Man ir savādas sajūtas, iebraucot Viļņā.

Man liela autoritāte ir pāvests Jānis Pāvils II, biju iecerējis doties uz viņa dzimto pilsētu Vodevici Polijā, bet pats auto nevadu, un manai sievai Elīnai tas būtu par tālu. Tad no radio atnāca piedāvājums piedalīties Jāņa Pāvila lugas Dieva brālis iestudējumā, kurā tēloju galveno varoni – mūku Albertu. Pēc tam uz Krakovu un Vodevici mūs aizveda ģimenes draugi, aktiera Gunāra Placēna dēls ar sievu. Tas bija brīnišķīgs ceļojums.

Jūs mūku esat tēlojis arī kino, Aloiza Brenča filmā Anna par Rīgas klostera mūķeni Annu Notkenu.

Tā bija laba loma, mati bija jānodzen un vāciski jārunā. Angļu valodu mācījos augstskolā, varu elementāri sarunāties un lasīt. Tur bija jārunā vāciski, teksts jāmācās no galvas. Filmā piedalījās arī Pēteris Pētersons, ar viņu gan bija noņemšanās. Vispār Brenčam netipiska filma, nebiju viņa aktieris.

Vai ģimenē bijāt katoļi?

Tēvs bija katolis, bet nepiestaigāja uz baznīcu; mums Jaunpiebalgā gan bija katoļu baznīciņa. Man prasījuši arī, kāpēc manu ģimeni neizsūtīja. Tēvs bija laukstrādnieks ar divu klašu izglītību, ienāca Latvijā 1934. gadā, divu gadu laikā iemācījās latviešu valodu un ieguva Latvijas pilsonību. Iedomājieties, kā viņš mīlēja šo zemi un manu māti, jo viņiem bija četri bērni!

Un Jancītis jaunākais, tātad luteklītis.

Var būt, ka man palaimējās. Mums gāja grūti, tēvs mani aizsūtīja uz internātskolu Palsmanē.

Vai nav palicis rūgtums pret vecākiem?

Nezinu, es vienmēr esmu visam ļāvies. Tomasam Mannam ir teatraloģija Jāzeps un viņa brāļi, Torntonam Vailderam Astotā diena. Lasīju samizdata literatūru – Karlosa Kastanedas Dona Huana mācību, kur ir par šīm lietām, kuras pat vārdos grūti formulēt, piemēram, ka no attāluma vari sajust cilvēku un arī mīlestību nevar vārdos pateikt. Tas nav inertums, jo jāskatās ar intuīciju. Ja es nebūtu noticējis dzīvei, nekad nebūtu kļuvis par aktieri. Par to es nekad nesapņoju. Jāzeps arī ļāvās, ka viņu izvelk no bedres un karavāna viņu aizved līdz Ēģiptes kases turētājam un labības dalītājam Noferam.

Vai ļaušanās nenozīmē arī nepretošanos, piemēram, ļaunumam?

Nē, tas ir cits vārds, pacifisms. Ļaušanās ir būt kā upei, peldēt pa to, bet ar Raiņa vārdiem: “Es pasaul’s daļa, atbildīgs par visu”.

Rainim ir arī: “Gūs, kas atdos, veiks, kas zaudēs, pastāvēs, kas pārvērtīsies”… Daudzi zina par Jāzepu, bet neatceras, ka bijāt arī Antiņš Zelta zirgā.

Tēloju arī Ventu Krauklītī – televīzijas uzvedumā Kārļa Auškāpa režijā. Līga Liepiņa bija Magone. Man tā paveicies ar Raini! Tas bija 1986. gadā, nākamajā man piešķīra Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka titulu. Manas regālijas kaut kur mētājas, arī kāds armijas medālis. Kad biju labā aktieriskā līmenī, Vija Artmane teica, ka laiks stāties komunistiskajā partijā. Atbildēju, ka esmu katolis. Grēcīgs katolis.

Arvīda džinsos

Pirmā Paukštello kinoloma bija filmā Pilsētas atslēgas, kam sekoja Svešās kaislības, un drīz būs apaļa jubileja muzikālajai filmai Vajadzīga soliste, kur bijāt pāris ar Mirdzu Martinsoni.

Tolaik man nebija bērnu. Mirdza izdomāja filmā to frāzi: “Mēs atkal vairs nedzeram. Mums būs ceturtais.” Savulaik es uzņemšanas komisijai paziņoju, ka man būs ģimene un četri bērni; visi kļuva mēmi. Arvīdam filmā bija divi puikas, tāpat kā man tagad. Filmā Aizaugušā grāvī viegli krist man bija vesels bērnu bars, tad vēl Ziemassvētku jampadracis.

Laikam vienīgais negatīvais personāžs bija malumednieks Bukubende filmā Šāviens mežā.

Tur notika šausmīgs gadījums. Es iešāvu sejā Eduardam Pāvulam. Vajadzēja būt tikai dūmiem, bet notika kļūda. Par laimi, acīs nekas netrāpīja. Izmēģinājām vairākas reizes, lai es strauji pagrieztos un šautu garām. Bet es iešāvu sejā. Viens milicis teica, ka tas ir cilvēka instinkts. Pat karavīri, kam liek tēmēt pa kājām, nošauj cilvēkus.

Tas ir paradokss, ka nenopietnais cilvēks Arvīds nemitīgi mainīja darbavietas, bet Jānis Paukštello visu mūžu palicis uzticīgs Dailes teātrim, tātad ir nopietns cilvēks.

Arvīds bija pretnis tā laika sabiedrībai, tāpēc bija spiests mainīt darbus. Gadās, ka jauni cilvēki man saka: “Jāni, tu biji tāds, kāds es tagad, arī raujos pa divām darbavietām, lai apgādātu ģimeni.” Nekas jau nav mainījies. To Streiča filmu rāda pa trim reizēm gadā, pēc tam, kad eju pa ielu, padsmitgadīgi čaļi piešauj roku sveicienā pie neesošās cepures tāpat kā Arvīds sētnieka amatā, kad garām brauc priekšnieks. Staigāju es katru dienu, man ar kājām ir čupā, skaitos invalīds. Man ir ortopēdiskie apavi, un vēlams ir mīkstāks segums. Bet, jā, mani pazīst pēc Jāzepa un Arvīda, arī Cielaviņas, kaut bijušas simt citas izrādes un citas lietas.

Man ir palaimējies kā nevienam, ko tādu nevarēju pat nosapņot. Un providence man ir stāvējusi klāt – nesauksim to par Dievu. Astoņpadsmit gadu vecumā, kad neviens neticēja, ka mācos Universitātē, biju televīzijā uz Mersedeses Salnājas darba Baltais bērzs ierakstu ar Brigitu Heisleri, dzejnieka Heislera meitu, režisore bija Žanete Jurjāne.

Un otrā rītā pēc šī uzveduma Jānis pamodās slavens. Vai esat slimojis ar zvaigžņu slimību?

Tā varēja būt pēc Nenopietnā cilvēka, jo sajutos ļoti nozīmīgs, bet līdz filmai Nāve zem buras, kad sapratu, ka viss atkal jāmācās no jauna. Bet Arvīda lomai ir priekšvēsture. Kad biju filmējies Pilsētas atslēgās, notika proves uz filmu Pūt, vējiņi!, un pārdzīvoju, ka mani pat masu skatos neņem. Toreiz domās sev teicu: “Ja man gadītos galvenā loma, es nevienam neskaustu.” Un kas notiek? Tevi filmē un brauc ar taksometru pakaļ. Pēc filmēšanas ar taksometru ved uz izrādi, un tu nesaproti, kas ar tevi notiek. Par Arvīdu saņēmu pieklājīgu summu – 1600 rubļu uz rokas. Un kur tad vēl korčaginiešu prēmija, kad 1977. gadā tiku atzīts par gada labāko Vissavienības jauno kinoaktieri! Saņēmu 500 rubļu prēmiju. Trešā daļa gan bija jāieskaita Miera fondā – kā visiem, ko tolaik valsts prēmēja.

Rīgas perioda sākumā esat pat kāpņu telpās nakšņojis…

Strādāt kopā ar Ēvaldu Valteru un Lilitu Bērziņu… Kas tik par viņu nav runāts, bet, kad redzi šīs sievietes vēlīgās acis… Stāvu viņas priekšā sarkaniem vaigiem: “Jāni, par ko jūs uztraucaties, jūs esat tik talantīgs cilvēks!” Ēvalds Valters bija mans teātra krusttēvs, daudz pie viņa nesēdēju, bet, ja satikāmies, tad parunājāmies.

Un kur pazuda Gaļina Maculēviča, Jaunatnes teātra aktrise, kas tēloja Arvīda sievu?

Galka bija talantīga, es mēģināju palīdzēt, kad viņa grima purvā. Kad biju pie dakteres Skaidas – viņa ir mans eņģelis – sakarā ar alkoholu, centos palīdzēt vēl divām meitenēm, kam bija problēmas ar narkotikām, un tas varbūt palīdzēja man pašam tikt galā. Antiņam Baltais tēvs iedod sudraba un vara zirgu, pārbauda, bet citam nedod neko vai iedod piķi.

Bet Paukštello uzreiz dabū zelta zirgu.

Streičs toreiz man iedeva kostīmu un teica, lai tajā dzīvoju. Nostaigāju visu vasaru Arvīda džinsos. Pat nezināju, ko darīt uz laukuma, un viņš mainīja tekstu. Bija ļoti lojāls, kad sūdzējos, ka nesaprotu. Ne jau Streičs izvēlējās mani, bet viņa asistente Ilze.

Cik liela nozīme vispār ir režisoram?

Ja viens otru saprotam, tad ir tēva un dēla vai mātes un dēla attiecības. Gadās redzēt cilvēkā dvēseles radniecību, kā ar Virdžīniju Lejiņu televīzijā, kur nospēlēju Maratu. Virdžīnija, Guna Balode – esmu strādājis pie tik spēcīgām režisorēm. Arī ar kinorežisoriem man paveicies – Jānis Streičs, Varis Brasla. Viņam ir laba humora izjūta, ar Vari šad un tad sazvanāmies.

Man arī patīk, kā tagad jaunie cilvēki strādā ķinītī. Varbūt gadās kādas pretenzijas, arī pret to, kā saņemt vai nesaņemt balvu. Varbūt tā trauslā meitene bija samulsusi, saņemot Lielo Kristapu. Es zinu šo brīdi, kad tev iedod Nopelniem bagāto vai Kristapu, kuru saņēmu 2005. gadā par otrā plāna lomu. Vaicāju – par ko? “Savu epizodi nospēlējāt labi. Un vai tad neesat pelnījis Kristapu par savu darbu kino? Kad tapa Nenopietns cilvēks, šādas balvas vēl nebija.”

Bet jauniem cilvēkiem ir grūti – vai atstāt Latviju vai palikt? Mums bija četras augstskolas, viegli izvēlēties, jo nebija citu iespēju. Tagad jauniešiem ir ļoti daudz iespēju, bet tāpēc jau nekļūst vieglāk. Puika tagad beidz Universitāti, ir laba profesija – programmētājs. Viņam krustmāte, Elīnas brāļa sieva, pianiste koncertmeistare, ieteica iet mācīties uz Rīgas Doma kora skolu, gribēja mācīties par diriģentu. Jānim Jēkabam ir absolūtā dzirde, viņš dzied kamerkorī Kamēr…, ir apbraukājis puspasauli.

Cik Jāzepam gadu

Attiecības ar dižgariem laikam paliek tikai radošajā līmenī, bet nepāraug tudraudzībā…

Raimonds Pauls vienmēr ir ļoti tiešs un lakonisks sarunā. Apsveicu viņu un Lanu dzimšanas dienā, var teikt, ka mums ir labs cilvēciskais kontakts, bet neuzdrošinātos šos cilvēkus nosaukt par draugiem. Par veļu nekad nerunājam… Varbūt pat viņi zināja vairāk par mani nekā es pats. Pauls, uzticot man savas dziesmas, Ziedonis zināja, kā es lasu dzeju, un uzticēja man Poēmu par pienu. Televīzijā bija videofilma kopā ar Ilzi Rūdolfu un Lūciju Baumani. Viņam patika, kā runāju dzeju, un biju viņa favorīts, līdz parādījās Kaspars Znotiņš. Tad bija cauri, tā arī pateica, ka uzradies viens par mani labāks. Esmu runājis arī Petera dzeju – Nakts pēc tautasdziesmas uz Dailes teātra skatuves. Piedāvāju Peteram sarīkot koncertu ar viņa mīlas dzeju un to arī izdarīju ar Gaita Lazdāna dziesmām kopā ar Initu Sondori (Dzelmi) programmā Vidū pašai dzīvībai. Bet, ja tu esi dziedājis Paulu, tu vairs nevari bez Paula. Ja nenodziedu Cielaviņu…

Koncerts nav izdevies.

Esmu pat minējis skaitli, ka dziedu Cielaviņu 6736. reizi, un Pauls prasa – bet kas man no tā atlec? Nu, trīs tūkstoši būs noteikti, kopš 1981. gada. Ar Paula dziesmām bija arī jauks radiouzvedums Mucenieks un muceniece. Radio iedziedāju arī Gunāra Rozenberga ciklu Pasakas un nesakas ar Dzeguzīti.

Un arī Brauciet lēnām pār tiltu no Džona Neilanda.

Tai neviens nezina tekstu, izņemot šo rindiņu. Man, piemēram, galvā nesēžas Čaks, kurš ir tik ģeniāls dzejnieks. Esmu runājis Mūžības skartos, bet koncertos viņa dzeju nevaru norunāt kā Imants Skrastiņš. Nevaru kā Rūdolfs Plēpis nodziedāt Par Parīzi, kas man bija jādzied Arēnā Rīga Rūda vietā Petera jubilejas koncertā. Taču mana stihija ir nevis dziedāšana, bet dzeja. Rudenī iecerētā dzejas izrāde būs mana piektā tikšanās ar Raini, bet es vairs nedziedāšu. Gribēju Jāzepu, bet esmu par vecu. Tagad jaunais aktieris Kārlis Arnolds Avots runās Jāzepu, es skatīšos, atcerēšos un viņam pretī runāšu Jēkabu un Potifaru, arī Čūsku vārdus, dzeju no cikliem Gals un sākums un Piecas Dagdas skiču burtnīcas, bet par mīlestību nerunāsim nemaz. Runāsim par sauli, gaismu, kustību, mieru un attiecībām ar pasauli, skanēs mūzika. Būtu skumji, ja notiktu tikai viena izrāde, bet arī tad tā man sniegs vairāk nekā tiem, kas to skatīsies.

Toreiz, kad studēju Jāzepu, Harijs Liepiņš nāca pie manis un teica, ka grib spēlēt Jāzepu otrajā cēlienā. Es teicu, lai viņš paskatās, kā rakstīts lugā – cik Jāzepam bija gadu Ēģiptē? Trīsdesmit četri, bet Liepiņam bija pāri piecdesmit. Man bija trīsdesmit divi, Jāzepu spēlēju četrus gadus. Pirms izrādes es grimētavā stundu vai divas ne ar vienu nerunāju, nevienu neredzēju.

Režisors bija Arnolds Liniņš?

Jā, un loma nebija man paredzēta. Viņš taisīja konkursu ar kādiem septiņiem pāriem. Kad izlasīju pie ziņojumu dēļa, nevarēju noticēt savām acīm, ka varēšu izspēlēt mīlētāju un valdnieku vienā vakarā. Atteicos no visa deviņus mēnešus.

Un Dailes teātra aktieru ansamblis Mūžīgais unisons sajuka prātā…

Nu, varbūt uz dažiem koncertiem aizbraucu. Bet, kad bija jāsēžas pie galda, es kāpu mašīnā: “Veči, piedodiet, man rīt ir Jāzeps.” Atteicos no deviņu sēriju filmas Krievijā. Esmu pēc tam redzējis visas Jāzepa un viņa brāļu izrādes, izņemot Nacionālā teātra iestudējumu. Arī zviedru izrādi kinostudijā, kas bija laba.

Mūsdienās režisori lugas sagroza pēc sava prāta, dzirdēta frāze, ka teātris esot elitāra māksla.

Tad ir aizmirsies par teātra sākumu. Šekspīra laikā tas bija laukumu teātris. Es caur teātri esmu iepazinis pats sevi. Kad esmu bijis labā, lai neteiktu, ka teicamā formā, tā ir iegūta caur neveiksmēm pagātnē, kritieniem, kas palīdzējuši sasniegt nākamo virsotni.

Jāzepa gadījumā visu sarežģī, ka bedrē iegrūž paša brāļi. Vai esat piedzīvojis ko tādu?

Ja par radiem, tad mēs nekad neesam strīdējušies. Esmu redzējis, kā citās ģimenēs notiek mantas dalīšana, tas man šķiet smieklīgi. Rainim tā nav radu būšana, bet raksturu, cilvēcības un mīlestības lieta. Piedošanas vai nepiedošanas lieta.

Jāzeps man pašam ir devis vairāk nekā jebkuram skatītājam, kopš tā laika esmu aizrāvies ar ezoteriku. Kristīgajā radio jau vairāk nekā 25 gadus skan Dārgumi katrai dienai – manis ierunātas Brūsa Hesa lekcijas par evaņģēliju. Man tas ir kā skābeklis – eju lasīt reizi nedēļā, iepriekš lekciju tekstus rūpīgi izstudēju, rakstu piezīmes, ar tiem meditēju, arī Veco Derību esmu izlasījis krustu šķērsu. Šīs lekcijas ir vēl viena lieta, pēc kuras mani pazīst arī jaunā paaudze. Un laikam manā balsī ir kaut kas tāds… Arī Brūss Hess teica, ka es nevis lasu, bet gandrīz dziedu viņa lekcijas.

Būt pašam

Vai pašam skatuve sapņos vairs nerādās?

Vai nu tu netiec līdz skatuvei, vai arī nav eksemplāra un tu nezini tekstu? Nē, tādu sapņu vairs nav, un ar ko gan es varētu būt neapmierināts? Kāda depresija! Ja nu lietoju šad un tad šņabi, tā nav depresija. Un tā nav arī tikai izlaidība, bet pretsāpju zāles. Visi zina, kas notika, un man reizēm vajag kaut ko pret sāpēm. Reizēm divas trīs stundas nevaru aizmigt sāpju dēļ. Skatos griestos un saprotu, ka nedrīkstu būt apvainojies uz šo dzīvi vismaz profesionāli. Nekādus depresantus neesmu lietojis, bet neesmu slēpis, ka bijušas tubrālības ar alkoholu. Tā bija mana liga, no kuras beidzot būšu atkratījies. Mums abiem ar Hari bija princips – nedzer, ja tev nav naudas. Un mēs izmaksājām viens otram.

Jūsu duets bija fantastisks visos aspektos!

Mūs kopā salika Raimonds Pauls. Pirmie četri gadi bija perfekti, koncerts Dailē Aktieru balle uz Čaka ielas. Viņa mamma teica: “Jums viss būs labi, tikai Haris ir tāds… Palaid tikai viņu pussolīti priekšā.” Man bija sajūta, ka viņam blakus vajag cilvēku, ar ko sacensties, citādi nevarēja. Kad man nāca virsū melnie un vajadzēja atsēsties, Haris prasīja: “Nu ko, tu atkal esi grāvmalā?” Mēs katrs zinājām, ko varam. Viņš varēja atļauties rupjas anekdotes, kuras man galīgi nepiestāvēja.

Vai savulaik Mūžīgais unisons Dailē nekonkurēja ar Mīlas metronomu?

Nē, mēs pat būtu priecīgi, ja būtu mazāk darba. Kā mēs salikāmies kopā? Uz 8. martu, kad gribējām iepriecināt sievietes. Parādījāmies televīzijā ar Ivara Kalniņa svilpītēm un dziedājām Jāņa Cimzes dziesmu par Dāvidu un Goliātu. “Ganāmpulks pa noru ēd” nāca jau pēc tam. Mums ir ieraksts no Raimonda Paula 45. jubilejas koncerta, kad 1981. gadā četrdesmit piecas minūtes dziedājām latviešu tautasdziesmas un Paula dziesmas Adiet, meitas, O, meitenes un citas. Mūs čeka dzenāja, kas tas ir, ka mēs dziedam “aiz kalniņa upmalā sarkanbaltas rozes zied”. Kas tas par dzejoli, ko Andris Bērziņš runā:

O, Latvija, bagātā mana mās’,
Drīz pienā tev muti nomazgās…

Tas bija Ziedonis.

Mūžīgā unisona skaņuplati 1983. gadā izdeva trimdas latvieši.

Mūs izsauca pie teātra direktora: “Kas tā par plati?” Mēs neko nezinām. Kalniņš prasa, cik tā plate maksā. Desmit dolāru! Nu, tad iedodiet mums katram desmit dolārus! Bija jāatrāda programma, pēc kuras Vija Artmane diplomātiski teica: “Mēs no jums nesagaidījām to, ko gaidījām.”

Vai ar Hariju uz skatuves bijāt kopā tēlojuši?

Nu, kaut kur varbūt bijām, pēc tam mūs lika vienās lugās, lai tiekam uz saviem un Paula koncertiem. Es Hari pieminu katrā koncertā, dziedot Paldies tev, dzīve. Daudzi ir šokā, kad atzīstos, ka nebijām draugi. Bet mani iemīļoja viņa mammīte Inta, viņai patika, kā es dziedu. Inta mani palūdza bērēs nodziedāt Baltas ābeles zied. Haris gulēja zārkā, pārklāts ar tillu tā, ka seju neredz. Izdzēru simt gramu un nodziedāju.

Haris neticēja šai lietai, ko sauc par Dievu vai paralēlo pasauli, kam es esmu pieķēries. Bet pirms aiziešanas mūžībā kļuva ticīgs, pie viņa atnāca mācītājs Baltruks. Es biju klāt visu to pusotru gadu, līdz Haris aizgāja. Pēc aizkuņģa dziedzera operācijas viņam teica, ka nav vairs daudz laika atlicis. Kad mums bija koncerts Engurē, sēdējām krēslā, jo Haris nevarēja nostāvēt. Pēc tam Jēkabpilī uz skatuves nebija, kur sēdēt, viņš apsēdās uz monitora, nodziedāja divas dziesmas, un viss.

Haris beigās bija pie Intas, kur notika mūsu pēdējā tikšanās; viņš jau slīga komā. Es teicu, ka man jābrauc ierakstīt reklāmu, Haris vēl apvaicājās, cik man maksās. Sarunājām, ka atnākšu arī rīt, bet neatnācu, sameloju, ka bija darbs. Dienu pēc tam braucu uz Kuldīgu, un pa ceļam radio paziņo, ka Haris ir miris. Apstājos kafejnīcā Pūrē, pasūtīju simt gramu, otru simtu, trešo, bet nereiba. Elīna mani veda uz koncertu, paziņoju no skatuves, ka Haris aizgājis, visi raudājām. Nodziedāju līdz beigām, izdzēru vēl simtu, tad gan apreibu.

Tu drīksti strīdēties ar režisoru, bet ar partneri jābūt labām attiecībām, tev viņš jālolo, citādi uz skatuves nav ko darīt. Jā, draugi ar Hari nebijām, bet tas nav izsakāms, kā mēs viens otru redzējām un jutām uz skatuves... Visi domāja, ka esam vienaudži, bet mums bija septiņu gadu starpība. Haris gribēja man iemācīt makšķerēt, pats bija liels copmanis, bet es makšķerēšanu atmetu trīspadsmit gadu vecumā. Izvilku lielu asari, tas sāka plātīt muti… Palaidu upē atpakaļ.

Ja ne makšķerēšana un medības, tad varbūt lauku darbi sagādā atelpu no teātra?

Mums ir mājiņa Sējā, ūdens blakus ir. Divi tūkstoši zemes, piepirku vēl gabalu klāt Jānim.

Tad jau dēli izaudzināti, varbūt čūska nosista, atliek iestādīt kokus.

Mums aug ozoliņš un ābele. Kad bija līdzekļi, būtu varējis uzcelt ko lielāku, bet klāt bija kārtējā bedre, no kuras esmu ticis laukā. Nevienam to neesmu teicis, bet pirms pusotra gada man bija ļoti sarežģīta operācija, pēc kuras dakteris teica, ka man ir palaimējies. Harim bija ceturtā stadija, man tikai otrā, visu iztīrīja. Esmu daudz par to domājis un nācis pie atziņas, ka man jāpieņem šī pasaule un jāsaved sevi kārtībā. Daudzas juridiskās lietas esmu sakārtojis, nevienam neesmu parādā, nav neviena kredīta. Beidzot varu būt tāds, kāds esmu, kopš 2017. gada, kad vairs neesmu teātrī. Bet grūti aiziet prom no šī ritma, vēl esmu emocionāls, gatavs uzsprāgt, jo visu mūžu tas ir no manis prasīts.

"Es neesmu bijis tīrs, bet ir jārāpjas no tā ārā!" - Jānis Paukštello par teātra grūto ikdienu un bohēmu