Marika: “Teikšu ka tas nav normāli mest lietas zemē, īpaši restorānos. Tev varbūt liekas ok, bet ne jau Tu pēc tam to visu vāc. Bērniem ir jāmāca, kā uzvesties sabiedriskās vietās.”

Lilly go candle: “Manā skatījumā gan bērns mežonis, gan māte pastulba, ja bērns var visu nomest no galda. Droši ar savu Mežoni vari palikt Spānijā. Gan jau visi smaidīs un aplaudēs.”

Kristīne: “Varējāt pati vēl kaut ko nomest un vēl izliet dzērienus pa zemi pilnam humoram.”
labonnnefille: “Šodien grieķu kāzās bērni baznīcā uzvedās kā bērni, un neviens pat neapmierinātu seju neuztaisīja.”

Monta: “Tas tā kā normāli, ka nometis? Es pieņemu, ka tas nav ok, un nekad neteiktu, ka tas ir ok arī savam bērnam. Ir vietas, kur mest var mantas, eksperimentēt un spēlēties, bet ir vietas, kur tas tiešām nav ok, un kafejnīcā tas nav ok.”

Ravita: “Nu tas tā kā, ka bērns mācās. Ēd ar rociņām, met, krīt utt. Vai Jūsējais jau piedzima ar karoti rokās?”

Monta: “Atkarīgs cik vecs bērns. Ja ēd un netīšam kaut kas nokrīt viengadniekam – jā, tas ir normāli. Ja trīsgadnieks met visu zemē no galda apzināti – tur ir starpība. Te nav minēts, cik vecs bērns. Ok, es tikko pamanīju, ka autores bērns – tātad maziņš. Un te tāpat paliek jautājums vai tas ir speciāli vai tomēr netīšam kaut kas nokrīt.”

Linda: “Ziniet, arī vēsajā Londonā mums praktiski visur bija ārkārtīgi pozitīvi un laipni cilvēki, kuri bija gatavi palīdzēt un paši jauki komunicēja ar bērnu. Es domāju, tās ir padomijas sekas ar pārspīlētu tieksmi visiem bērniem sēdēt klusi un mierīgi. Protams, ir savas robežas, mēs arī mazo mācām, bet brīžiem no bērniem sabiedrība sagaida to, ko vienkārši nav iespējams sniegt.”

Līva: “Mums patiesībā vajadzēja ilgu laiku, lai saprastu, ka mēs Spānijā netiekam nosodīti par to, ka bērns ir bērns. Latvijā jau pierasts, ka visi īgni un neapmierināti ar savu dzīvi un tad izliek to uz bērniem.”

Kristīne: “Interesanti, ka autorei tas likās, kā “pozitīvas attieksmes” piemērs, bet te ir skaidrs, ka viesmīlis jums draudzīgā manierē norādīja, ka esat sataisījuŝi “bardaku”. Ja gribējāt atdarīt ar pozitīvu attieksmi, tad no jūsu puses normāli būtu bijis atvainoties un savākt, nevis gaidīt, kad to darīs apkalpojoŝais personāls.”

Marija: “Viesmīlis smaida, jo viņš nedrīkst nesmaidīt. Jebkurš apkalpojošā sfērā strādājošais šos dežūrsmaidus var pieslīpēt tik tālu, ka izskatīsies dabīgi un no sirds. Man būtu neērti, ja mans bērns visu mestu no galda. Ja nomet vienreiz, tad vecākiem tomēr jānes atbildība, lai tas neatkārtotos, ja turpina atkārtoties – skumji. Visatļautības ģimene.”

Linda: “Manējie vairs neko nemet, bet ap gada vecumu meta. Nu, nekad neļāvu VISU mest zemē – ne Latvijā, ne Spānijā (jā, vairākas reizes tur bijām vecumā, kad mētāšanās bija aktuāla), limitēju priekšā noliktās lietas un ēdienus – ja vajadzēja, nodrošināju citas izklaides (līdzi bija grāmatas, kāda mantiņa), jo nu traki sacūkot grīdu nav ok. Protams, ka kaut kas nokrīt, bet nu tā, ka viss uz zemes – tas noteikti nav ok.”

Līva: “Leo jau arī nemeta glāzes zemē vai šķīvjus, vai ēdienu! Visu, kas bija viņam priekšā, bet smieklīgi domāt, ka cilvēkiem šķiet, ka atļāvu visu mest zemē un viesmīlis par to bija priecīgs! Jūs tā kā nopietni tā domājiet?”

Vilnis: “Izlaists bērns, un pati vēl pukst.”

Diāna: “Arī Itālijā līdzīgi ar attieksmi pret bērniem, vienmēr piedomāja, lai bērns justos priecīgs, vai nu atnesa kādu nieciņu, saldumu vai vienreiz, kad mums kā komplimentu atnesa limoncello, bērnam tādā pašā glāzītē ābolu sulu, vajadzēja redzēt to bērna laimi. Burvīgi nokļūt tādās vietās.”

copmanis85: “Tas liecina par bērna visatļautību, un vecāki dejo pēc bērna stabules... Ja tas liekas ok, tad jau ok.”

Agneta: “Cik noprotams, jums ir zīdainis un krietni lielāks bērns, kam būtu jāsaprot neizmest visu ēdienu uz galda. Jebkurā valstī. Un nevienā vietā Latvijā ar pavisam mazu bērnu, kas vēl mācās ēst, kam kaut kas nokrīt uz galda utt., nekad nav saņemti kādi negatīvi komentāri. Bet arī vecākiem ir jābūt adekvātiem, nevis jāpriecājas kā bērns visu met un gāž.”

Eduards: “Atkarībā no situācijas, bet ļaut bērnam mest visu no galda it kā “tā ir viņa personība, un viņš drīkst to darīt”, nav gluži tā labākā audzināšana attiecībā pret pārējiem sabiedrības locekļiem, kuriem vēlāk ar viņu būs jāsadzīvo. Bērnam ir jāmāca arī kaut kādas sabiedrības normas. Šodien mana meita arī nometa ēdienu no galda, mēs visu savācām un meitu pārcēlām citur, kur viņa to vairs nevar izdarīt.”

Eviigaaeva: “Visus nevar mest viena maisā, man draudzene latviete nes manai pusotrgadniecei grāmatas, ko vienkārši plēst.”

Arnis: “Spānijā saule rada pozitīvismu, un tas viņiem jau sen, sen.”

Laura: “O, jā. Meitai bija 3 gadi, kad ar auto pabraukājām pa Spāniju. Man pat laukumiņā spāņu tētis nāca klāt, teica, lai neuztraucos, ka mana meita “konfliktē” ar viņējo un nevar sadalīt laukuma šūpolītes. Bērni esot gudri un paši tiks galā. Viņiem tur tāda chill attieksme. Ne pofig, bet tieši chill, visur visi iet ar ģimenēm un bērniem.”

mile_vavere: “Skan samērā šausmīgi. Bērni ir jāaudzina, nevis jāļauj kafejnīcās mest lietas no galda uz zemes.”

Munisejaunciema: “Manieres un elementāra uzvedība bērnam ir jāmāca. Un tas nav stāsts par nosodīšanu, bet par audzināšanu un etiķeti, kas dažreiz arī lielajiem pieklibo.”

l_inarda: “Tāpat arī Gruzijā un Armēnijā. Bērni skraida pa restorānu, dejo, spēlējas. Pilnīgi neviens nesēž telefonā, jo visiem ir pozitīva attieksme pret to, ka bērni ir bērni!”

Ieva: “Man diezgan līdzīgas pieredzes ir arī Latvijā.”

Māris: “Mūs jau nupat gribēja samainīt ar atbrīvotājiem un kultūras nesējiem. Labāk darām tā – ir pārvietošanās brīvība, katrs var braukt tur, kur viņam ir labāk, un nevajag te ciest, ja vietējie traucē.”

Tamāra: “Mums saule ir par maz, tāpēc nesmaidām!”

Inga: “Viesmīlis smaidīja un gaidīja, kad jūs ātrāk ar savu neaudzināto bērnu atstāsiet restorānu! Full respect!”

Ivars: “Tā nav attieksme pret bērniem. Tā ir spāņu kultūras iezīme! Pirms gadiem 20 bāros bija sūdi līdz ceļiem, visu mest uz grīdas bija norma.”

Elvis: “Situācijas ir dažādas, ja apkārtējiem netraucē, tad viss kārtībā. Galvenais ir atstāt atbilstošu dzeramnaudu laipnajam viesmīlim, un visas puses apmierinātas!”

Gita: “Vot vot... verdzības laiku iedīgļi. Atliek šādiem indivīdiem izaugt un tikt pie teikšanas.”

Mārtiņš: “Vai jūs pati arī mēģinājāt visu nomest no galda?”

Agris: “Mums Latvijā nav negatīva pieredze. Laikam veiksmīgi izvēlamies iestādes.”

Laura: “Kāpec bērnam jāmet viss zemē no galda?”

Ilze: “Nu nē, aprakstītā situācija nav norma.”

Solveiga: “Māte nemāca bērniem cienīt ēdienu. Ja gabaliņš nokrīt – to paceļ un nobučo.”

Laura: “Jā, ideāli. Bērns sāks no ielas arī celt nokritušu cepuma gabaliņu un bučot.”

Lana: “Nākamreiz uzrakstiet, kā reaģēsiet, ka mazais mājās visu izmētās pa zemi, vēl sienas nosmērēs utt. Vajag audzināt bērnus, nevis visu atļaut.”

Inga: “Es pat negribētu nolasīt tā spāņa domas, uz kurieni viņš aizsūtīja jūs un jūsu neaudzināto knēveli.”

Marhila dzīve - vesela izrāde. Lūk, iepriekš mazzināmi fakti par Uldi Marhileviču