Kā tu nokļuvi Latvijā? Pa mīlestības ceļu?

Jā, tieši tā – tas bija mīlestības ceļš. Es Maskavā iepazinos ar Latvijas dzejnieku Sergeju Timofejevu. Viņš atbrauca uz dzejas festivālu. Es tad spēlēju mūzikas grupā. Perkusijas, dejas. Sergejs mani pamanīja un sāka man rakstīt vēstules. Pamazām, pamazām dzima mūsu mīlestība, un viņš mani atveda uz Latviju. Man bija 24 gadi, tātad tas notika 2006. gadā.

Ko tu pirms tam zināji par Latviju?

O, man ar Latviju ir sena saikne! Maskavā es dzīvoju Čapligina ielā numur 1, nākamajā namā ir Latvijas vēstniecība. Visa mana bērnība pagāja ar Līgo svētkiem pagalmā, Latvijas karogs katru dienu man bija acu priekšā. Pati pirms iepazīšanās ar Sergeju Latvijā nebiju bijusi, bet mana mamma auga te līdz sešu gadu vecumam, jo viņas tētis, mans vectēvs, studēja Aviācijas institūtā, atbraucis no Harkivas. Tikmēr mana vecmamma te strādāja par ķirurģijas māsu. Kad vectēvs pabeidza mācības, ģimene atgriezās Maskavā, viņš strādāja par pilotu. Bērnībā Latvijā viesojusies nebiju, mūsu mājās neteica: “Brauksim vasarā uz Baltijas jūru!” Mēs braucām uz Melno jūru un siltākām vietām, tāpēc Baltijas jūru es atklāju, kad pirmo reizi atbraucu pie Sergeja. Un to jūru vispār ieraudzīju ziemā. Tas bija kaut kas neticams, kā var ziemā baudīt jūru! Es no sajūsmas pat mazliet sajuku prātā.

Pēc tam mēģināju Sergejam parādīt, cik forša ir Maskava. Bet man galīgi neizdevās ‒ viss, kas vien varēja būt slikti, bija slikti.

Mēdz teikt, ka Latvijas krievi ir citādi nekā Krievijas krievi. Tā tiešām ir?

Par Sergeju es to nejūtu, mūsu draugu lokā arī nejūtu. Bet, kad mēs vēl tikai sākām dzīvot kopā, Sergejam bija dzīvoklis Juglā, pie Velnezera. Lūk, tur es gan sajutu ko savādu. Es pati jau nākamajā dienā pēc ierašanās sāku mācīties latviešu valodu un gāju pie skolotājas, uzreiz arī sāku tusēt ar latviešiem, jo citādi valodu nevar iemācīties. Bet par tiem mūsu Juglas krieviem man bija tāda jocīga sajūta – viņi bija tādi kā apvainojušies, latviešu valodu nezināja sevišķi labi. Par mani tā kā smējās, tā kā smīkņāja, ka es mācos. Bet tāpat normāli cilvēki! Sāku Sergejam jautāt, kas tad te īsti notiek un kāpēc viņi to latviešu valodu nemācās, un uzzināju lietas, kas man ļāva daļu aizvainojuma saprast. Kāds tāpat bija stāvējis Baltijas ceļā, sadevies rokās ar citiem, cerot uz labāku nākotni, bet vēlāk saņēma uzbraucienu “Brauciet vispār projām!” vai pavēli nokārtot valodas eksāmenu. To, ka kādam nepatīk, ja viņu piespiež, es saprotu.

Nu, nezinu… Es latviešu valodu iemācīties gribēju un drīz vien arī iemācījos. Vienkārši noliku to eksāmenu un dzīvoju tālāk. Nevis sēdēju un sūdzējos.

Ar tiem, kas sūdzas, man vispār nav pa ceļam nevienā jomā. Vienmēr cenšos atrast cilvēkus, kuri prot dzīvi tvert vieglāk un priecīgāk. Tagad arī var dzirdēt: nu, sūdīgi ir, daudzkas valstī ir sūdīgi… Ko mēs, mazie cilvēki, varam darīt? Varam dzīvot tālāk savas dzīves maksimāli priecīgi un skaļi runāt par to, kas tomēr nav labi.

Tu biji juveliere, jau Maskavā dzīvojot?

Pēc izglītības esmu neatliekamās medicīniskās palīdzības ārste – pusgadu arī nostrādāju, braukājot ar ātrās palīdzības mašīnu, bet tas galīgi nebija kā tādos Čehova stāstos. Sapratu ‒ nē, nē, nebūs… Un jau Maskavā aizgāju uz fitnesa kursiem, pēc tiem strādāju par fitnesa treneri. Vēl es šuvu apģērbu, noformēju reklāmas vitrīnas, strādāju par fotogrāfi, man bija arī izstādes. Bet, jā, visvairāk strādāju fitnesa jomā. Maskavā bija tāds Skandināvijas fitnesa centrs, ļoti ģimenisks. Vēl bija grupa, kurā es dejoju, – Karls Hlamkins un “Davaj zabuhajem orkestra” (smejas). Tāds “ska” un “balkana” stils. Tā nebija nekāda pašdarbība, mēs darbojāmies profesionāli, braucām arī viesizrādēs uz ārzemēm – uz Ukrainu, piemēram. Uzstājāmies lielos Maskavas klubos, piedalījāmies festivālos. Teiksim tā, tā bija ļoti šaurā lokā ļoti populāra grupa (smejas). Dažām dziesmām, starp citu, izmantojām mana nākamā vīra Sergeja tekstus.

Bet man jau sen bija sapnis – es gribēju kļūt par juvelieri. Jau Maskavā to mēģināju, taču negribēju iet mācīties uz kaut kādu pulksteņmeistaru un juvelieru profesionāli tehnisko skolu. Nē, tā es negribēju... Un mākslinieki, ar kuriem runāju par savu sapni, man vienmēr teica: “Nu, Vika, tas ir tik nenormāli dārgi, juvelieru darbnīcas iekārtojumam vajag ļoti daudz naudas…” Un tā es to atliku, bet sapnis jau palika. Man arī pašai vienmēr bija milzīga kaste ar rotām. Kad es jau biju atbraukusi uz Latviju, kad bija piedzimis jau otrais bērns, sapratu ‒ vai nu man būs trešais, ceturtais un septītais bērns, vai arī man ļoti vajag atrast nodarbošanos. Un es vienkārši aizgāju pie mana drauga juveliera Andreja Kaņeva un teicu: lūdzu, iemāci man šo arodu! Mēs uzreiz, jau pirmajā reizē, uztaisījām gredzenu. Viņš man palīdzēja iekārtot visvienkāršāko darbnīciņu, un es sāku strādāt. Pasūtījumi man bija uzreiz – vienlaikus gan mācījos pie meistara, gan izpildīju pirmos pasūtījumus. Bieži vien es procesā domāju ‒ bet kā to vispār dabūt gatavu? Un vienmēr arī dabūju gatavu.

Kādi sākumā bija tavi materiāli?

Uzreiz sudrabs, uzreiz akmeņi. Līdz zeltam man vajadzēja materiāli paaugties. Vēl es gan sākumā, gan joprojām izmantoju misiņu, man ļoti patīk. Piemēram, no misiņa var uztaisīt lielas brošas, kas nebūs dārgas, bet būs ļoti efektīgas. Misiņš vienkārši biežāk jātīra, bet misiņš taču patiešām ir Latvijas zelts! Protams, ar zeltu ir vispatīkamāk strādāt, jo zelts ir vispaklausīgākais. O, pilnīga bauda!

Vairāk par akmeņu nosaukumiem mani uzrunā to krāsa. Man ir bijis zaļo akmeņu periods. Zilā topāza periods. Agrāk mani vispār neinteresēja briljanti. Bet – ho, ho, ho! – kā man tagad tie patīk! Ja nu man šobrīd ko ļoti, ļoti gribas, tad robustā apdarē iestrādātu briljantu.

Bet ar to ticību akmeņu spēkam ir līdzīgi kā ar homeopātiju. Ja ticēsi, tad darbosies. Neticēsi – nestrādās. Es dažreiz ar savu homeopāti parunāju, un man jau kļūst labāk. Vai man tiešām vēl arī tie graudiņi jādzer? Jā, viņa saka, jādzer. Bet man taču jau no sarunas ir labāk. Man reiz bija tāds gadījums. Draudzene nevarēja palikt stāvoklī. Un kāds viņai ieteica, ka vajag gredzenu ar pērlīti, bet tai pērlītē nedrīkst būt caurums. Uztaisīju viņai tādu gredzenu, viņa to uztvēra kā maģisku rotu. Un pēc diviem mēnešiem viņa patiešām bija stāvoklī! Nejutu, ka man tur būtu liels nopelns, bet tas vienalga bija skaisti. Man patīk, ka varu pielikt savu roku kādam skaistam notikumam. Un rotas nepavisam nav tikai skaisti grabuļi. Rotas – tas ir krietni nopietnāk. Dažreiz ar rotu sākas ticība sev, savai sievišķībai un spēkam.

Es vispār esmu baigā sieviešu fane. Un uzskatu, ka sieviete ar gadiem kļūst arvien skaistāka. Man ļoti patīk māsības koncepts – sisterhood. Atbalsts no sieviešu puses mani pavadījis visu mūžu. Vispār pirmais, ko es Latvijā pamanīju, ‒ te sievietes atšķiras.

Latvijā ir ļoti daudz stipru un interesantu sieviešu. Bet sabiedrība kļūtu daudz labāka, ja sievietes būtu mazāk nogurušas. Ar visām tām daudzajām darīšanām, kas spiež pie zemes, sievietes zaudē savu spēku. Arī tāpēc ir vajadzīgas rotas, vajadzīgas skaistas kleitas, jo tad piedzīvojums atkal var sākties!

Mani ļoti iedvesmo sievietes, kurām tāda “kleitas prieka” izjūta ir ikdiena. Jā, tas ir papildu darbs, bet tā tu atceries, ka esi sieviete. Un dažreiz tā sievišķība sākas tieši no rotām. Ir sievietes, kas sāk ar ļoti atturīgām rotām, ar melniem akmentiņiem. Bet ar laiku tās rotu izvēles kļūst arvien pamanāmākas, akmeņi košāki. Skatos – viņa jau nopērk kleitu, sāk iet uz dejām. Ir svarīgi atcerēties, ka esi sieviete. Tāpat kā vīriešiem jāatceras, kas viņi ir, ‒ vīrieši.

Tev ir rotu sērijas. Un tās nemaz nav tik ļoti līdzīgas.

Man jau ir bijušas vairākas rotu sērijas un arī četras izstādes: “Botāniskas etīdes”, “Tektonika”, “Aizsalušais dīķis”, “Floweressence”. Bet tagad, teikšu godīgi, izstādei vajag ļoti daudz laika un arī naudu. Naudu, lai var sapirkt materiālus, un laiku, lai var mierīgi savā ritmā taisīt mākslu un dzīvot. Patlaban man vieglāk taisīt mazas jaunu rotu līnijas un tās uzreiz arī pārdot. Es pati augu, un manas rotas arī mainās, man vairs nav jālauza galva, kā to vispār izdarīt. Tāda veida izaicinājumu vairs nav, ar darbu ātri tieku galā un varu visu ko dabūt gatavu.

Bet ko tu tomēr vēl nevari?

Tādu ļoti precīzi līdzenu klasiku, jo tam man vienkārši nav piemērotu darbarīku. Bet tas arī pilnīgi nav mans stils. Mani pašu tādas rotas nemaz neinteresē. Nē, kad citi juvelieri to dara, man patīk, bet pašai taisīt tādas rotas nepatīk. Man tomēr vairāk der tāda haotiska precizitāte. Kā nelaiķe juveliere Evita Rulle man teica: “Vika, no defektiem mēs taisām efektu!” Man tādi robusti nepareizi elementi šķiet skaisti.

No katras savas kolekcijas un izstādes to skaistāko rotu es atstāju sev. Tieši to, ko visi gribēja nopirkt.

Pasūtītāju un darba daudz?

Protams, ka decembrī es strādāju kā rūķis, jo visiem dāvanas vajadzēja. Attiecīgi janvāris bija ļoti brīvs, decembrī cilvēki ir kārtīgi patērējušies un janvārī nekad nedomā par jaunām rotām. Patiesībā man tīri labi patīk tas brīvais režīms bez pasūtījumiem, jo tad varu uztaisīt to, ko pati gribu, un arī tām rotām vienmēr ir pircējs. Man patīk domāt, ka tā es mazliet virzu uz priekšu arī klientu gaumi. (Smejas.) Es vispār taisu tikai savas rotas, nepiekrītu lūgumiem: uztaisi, lūdzu, man ko līdzīgu “Cartier”! Nē! Bet es klausos, ko cilvēks grib, un domāju, kā izdarīt tā, lai patīk gan klientam, gan man. Arī izaicinājumi man patīk ‒ ar formu, ar materiālu.

Tu esi māksliniece, juveliere vai amatniece?

Man pilnīgi nemaz nav iebildumu būt amatniecei. Atceros, Roberts Koļcovs reiz teica, ka viņš arī sevi neuztver kā mākslinieku, bet kā amatnieku. Būt labam amatniekam ‒ tas ir vareni! Es visu laiku saku, ka Rīga ir amatnieku pilsēta. Kad atbraucu, uzreiz to sapratu. Te piepildījās visi mani sapņi, ko gribu darīt ar rokām. Un tomēr es augu, un nu jau jūtos arī kā māksliniece, pilnīgi brīvi varu sevi tā nosaukt. Bieži dzirdu to par sevi arī no citiem, un man nav iebildumu.

Vienmēr esmu jutusi cieņu pret cilvēkiem, kas prot kaut ko paši savām rokām uztaisīt. Beidzot tas atkal ir arī modē! Mēs jau te Latvijā esam vareni rokdarbnieki, bet aizbrauciet uz Igauniju – lūk, tie tik ir rokdarbu meistari!

Reiz aizbraucu uz izstādi, kas bija veltīta Igaunijas rotu mākslas simtgadei. Es biju mēma! Izrādās, igauņiem jau 80. gados rota varēja būt kā manifests. Domāju ‒ kā tad tā? Līdz uzzināju, ka igauņiem jau sen ir speciāla Rotu dizaina nodaļa Mākslas akadēmijā. Jo rota ‒ tā ir arī mazliet tēlniecība. Bet, paldies dievam, mums tāpat ir lieli rotu mākslinieki, piemēram, Valdis Brože, Andris Lauders, kuri juveliera darbu pacēluši mākslas līmenī.

Ko vēl tu dari ar rokām?

Šuju. Un ne tikai sev. Arī, piemēram, Sergejam, kurš ir garš augumā, tāpēc viņam grūti atrast stilīgas bikses. Sev šuju kleitas, kimono. Taču man nepatīk vienai pašai mājās vientulībā sēdēt un šūt, tāpēc es atrodu vietu, kur arī citas meitenes nāk un šuj. Un tad mēs visas jauki pļāpājam šūdamas. Man vispār patīk būt cilvēkos. Bet reizēm patīk arī noslēpties no cilvēkiem – šeit, savā “garāžā” (smejas un rāda uz savu darbnīcas telpu). Vēl es pati cepu maizi. Tas sākās pandēmijā. Starp citu, mūsu mājās pandēmijas laiks nebija nekas traks. Tā kā mums ir suns, varējām iet ārā, kad vien gribējām. Bērniem nebija jāiet uz skolu, un mums visiem patika no rītiem ilgi pagulēt. Lielajā istabā mēs uztaisījām tādu “fake” pingponga galdu, tā ka arī fizisku aktivitāšu mums netrūka. Un tad es sāku cept ierauga maizi. Kādas tik maizes es cepu: zviedru un kafijas, tādu un šitādu… Mājinieki joprojām šad tad pajautā, kad atkal cepšu, bet nu tam vairs nav laika. Jo par maizi tomēr jārūpējas, tā jāpieskata. Tas bija skaisti, garšīgi, un svars mums visiem arī auga. Bet nu tik garšīgi!

Ko vēl es daru ar savām rokām? Ēst gatavoju. Sunim gultu varu uztaisīt. Visas mēbeles varu saskrūvēt. Mājās remontu arī varu uztaisīt. Visu, kas ar rokām jādara, es viegli daru. Vienīgi ar datoru mazāk veikli darbojos, izņemot fotogrāfiju lietas. Kad man tagad fitnesa apmācībām kaut kādas tabulas jātaisa… Nē, nē! Bet man ir tik foršs dēls, kas var pasēdēt kopā ar mammu un viņai palīdzēt.

Kādos cilvēkos Sergejs tevi te Latvijā ieveda?

Tie uzreiz bija visi “Orbītas” dalībnieki un citi dzejnieki, piemēram, Kārlis Vērdiņš. Un Sergeja “družkas”, kā es viņus saucu. Bet man ar to bija par maz, es ātri atradu arī pati savus draugus. Atceros, Juglā bija smieklīgs gadījums. Tur tādas piecstāvu mājiņas, un augšējā stāvā dzīvoja tāds nu ļooooti dūšīgs vīrietis, kurš ļoti reti gāja ārā, bet visu laiku puse no viņa karājās logā. Reiz, ejot uz veikalu, es viņu vienkārši pasveicināju: sveiki! Un viņš man atbild: sveiki! Es vispār nevaru nenodibināt acu kontaktu ar cilvēkiem un, ja tas acu kontakts ir ilgāks par trim sekundēm, nespēju nereaģēt: pasmaidu, piemiedzu ar aci vai sāku runāt. Es vienkārši nevaru izturēt acu kontaktu, kuram neseko reakcija. Tātad, toreiz ejam ar Sergeju atpakaļ uz mājām, bet tas vīrietis mani jau logā gaida un māj. Sergejs saka: es jau sen gribēju ar viņu sasveicināties. Es saku: bet kur problēma? Tā ir latviešu mentalitāte, starp citu, – vai tiešām drīkst uzsākt komunikāciju? Drīkst un vajag! Redzu, ka ar gadiem tas kļūst arvien vieglāk, cilvēki vairāk cits citam atsaucas. Bet sākumā man ar šo bija grūti – man vajadzēja cilvēkus iekustināt uz komunikāciju.

Kādu tu ieraudzīji Latvijas kultūras dzīvi?

Man ir daudz draugu un paziņu, kuri ir mākslinieki, komponisti, literāti, aktieri. Tāpēc ar daudziem kultūras notikumiem ir arī kaut kādas personīgas “attiecības”. Kad tu pazīsti tos autorus vai dalībniekus, ir vēl interesantāk. Tikko biju uz Jaunā Rīgas teātra izrādi “Apbrīnas ieleja”, tur ir lieliska Reiņa Dzudzilo scenogrāfija. Bija milzīgs prieks par draugu. Kā arī par Gerdu Lapošku, kuru es ļoti mīlu un cienu, – viņš šajā izrādē spēlē vienā līmenī ar meistariem Gunu Zariņu un Vili Daudziņu. Vispār man šķiet, ka Rīgā es pazīstu ļoti dažādus cilvēkus.

Pēc kāzām es ļoti ātri paliku stāvoklī, un man apkārt bija tik daudz foršu latviešu māmiņu, ar kurām kopā visu ko darījām. Nezinu, cilvēki vienkārši pie manis nāk. Arī fitnesā kā pie treneres nāk. Atzīšos, ka man nepatīk lielie fitnesa centri, tā noskaņa nav man. Gribas ko mazāku, ģimeniskāku, un tā es atradu studiju “DCH”. Tur man uzreiz viss patika: treneri, mūzika, nodarbības. Pati tur gāju un tagad tieši tur strādāšu par treneri.

Bet tu taču vēl arī dejot gāji!

Es taču saku: es daru visu ko! Es dejoju, peldu, bija man fantastisks badmintona periods – spēlējām kopā gan ar Uldi Tīronu, gan ar Dāvi Sīmani, gan ar maniem mīļajiem indiešiem, kuri ir badmintona dievi. No badmintona gan man pusotru gadu lika atturēties rokas trauma, un tieši tāpēc es atkal pievērsos fitnesam. Bet dejas mēs arī paši kopā ar Sergeju un Reini Dzudzilo rīkojām. Mūsu “Rīta dejas” sākās pulksten 12 – vecums tomēr jau tāds, ka naktīs jāguļ, jo visiem bērni, darbs. Vienkārši nav iespējams gaidīt pulksten trīs naktī, kad sāks spēlēt tavs mīļākais dīdžejs. Gribas gulēt un no rīta būt svaigai. Sarunājām ar Maiju Pavlovu Ģertrūdes ielas teātrī pulksten 12 no rīta uz četrām stundām telpas, tur sanāca lieliski dīdžeji, un visi varējām izdejoties.

Kas tavam ķermenim ir vislabākais no fiziskām nodarbēm?

Man patīk ļoti daudz kas, es arī ilgu laiku ar jogu nodarbojos. Bet tagad man vislabāk patīk spēka treniņi – arī tāpēc, ka sievietēm pēc 40 tie ir tik nepieciešami. Obligāti divreiz nedēļā spēka treniņi, tā var būt arī spēka joga vai kalanētika ar savu svaru. Ja spēka treniņu nebūs, būs problēmas. Tie palīdz muskuļiem, locītavām. Bet es par sevi varu teikt, ka visvairāk man sports palīdz ar labu garastāvokli. Esmu no tā atkarīga. Ja man vajag kaut kur iet, es skrienu. Ziemā man mašīnā vienmēr ir slēpes, vasarā nūjas. Tikko atskan mūzika, es gribu dejot. Vismaz reizi dienā man noteikti ir kārtīgi jāizkustas. Taisīšu rotas, bet tāpat ik pa brīdim padejošu. Atnāks draudzenes ciemos – mēs arī noteikti uzdejosim. Nepatīk ilgi sēdēt un nekustēties.

Kas tevī varbūt jau ir latvisks?

Puse dzīves man pagājusi Latvijā. Protams, es esmu mainījusies un, manuprāt, uz labo pusi. Piemēram, esmu mazāk dusmīga. Bet varbūt tās bija pusaudzes dusmas? Man ļoti patīk Latvija un Rīga. Man arī daudz kas nepatīk, un tāpēc es piedalos mītiņos, gājienos. Tas man šķiet ļoti svarīgi – izteikt savu viedokli, nevis par visu tikai piekrītoši māt ar galvu vai klusēt.

Tagad, kad bērni ir izauguši, man šķiet, ka varētu kādu gadu padzīvot Lietuvā. Viļņā. Man tā patīk Viļņa! Pašlaik tā tomēr ir Baltijas kultūras galvaspilsēta. Tur notiek kolosāli džeza koncerti, labi reivi un vispār notiek dzīve, pilsēta ir ļoti dzīva. Tāpēc man dažreiz ir tik skumji iet, piemēram, pa Barona ielu – sekondhends aiz sekondhenda… Pilsētai ir tik svarīgas skaistas vitrīnas, uzreiz taču garastāvoklis labāks, ko tādu ieraugot. Un man prieks, ka arvien vairāk atjaunotu fasāžu ir arī Rīgā. No savas darbnīcas loga es skatos uz Jaunā Rīgas teātra māju. Ir pat vēl labāk – tieši pretī manas darbnīcas logiem ir balkons, uz kuru aktieri nāk pīpēt. Un mēs samājamies.

Un kā ir dzīvot kopā ar dzejnieku?

Lieliski! Es jau pati jūtos mazliet kā dzejniece. Bet tās sarunas, kas mums ir ar Sergeju… nu, ar ko vēl man tādas varētu būt!

Labiem dzejniekiem ir nenormāli laba humora izjūta. Un Sergejs ir labs dzejnieks. Es domāju, tieši pateicoties viņa humora izjūtai, es viņā vispār iemīlējos. Mēs visi mājās daudz smejamies. Spēlējamies ar vārdiem.

Kad pulkstenis tuvojas pusnaktij, es domāju: lūdzu, tikai nesākam atkal smieties, viss miegs būs vējā… Ha, ha, ha, un pulkstenis jau atkal ir divi naktī. Ja cilvēkam ir laba humora izjūta, es viņam visu ko varu piedot. Pat burkšķēšanu. Jo zinu, ka pēc tam atkal būs smiekli un joku cīņas. Dzejnieks no dzejnieka taču atšķiras. Un Sergeju kā dzejnieku es ļoti augstu vērtēju. Dzīvot kopā ar intelektuāli vispār ir brīnišķīgi. Es pati sevi par intelektuāli neuzskatu, bet forši, ka blakus ir tāds cilvēks.

Tavā dzīvē ir arī kas skumjš un bēdīgs?

Protams… Viss, kas notiek Ukrainā. Es pārnāku no aukstuma mājās, man ir tik silti, un es varu sākt raudāt, iedomājoties, kā patlaban ir cilvēkiem Ukrainā. Kad cilvēki mirst no aukstuma. Arī mana tante, ļoti veca sieviete, ir palikusi Ukrainā. Jau cik gadu – tas nepāriet un sāp tāpat.

Vispār būt sievietei īstenībā ir ļoti grūti – to saprotu arvien vairāk. Es dzīvoju, nu, nenormāli labos apstākļos. Man ir vīrs, kurš mani bezgalīgi mīl. Bērni mani mīl. Draugi mani mīl. Viss man ir, bet tas nenozīmē, ka es nemēdzu būt bēdīga. Un brīžam vispār nevaru saprast, ko gribu, – no tā vien varu sākt raudāt! Raudu un pilnīgi fiziski jūtu, ka pati netieku ar savu skumjumu galā. Vērsos pat pie psihologa pēc palīdzības, jo nevarēju saprast, kas ar mani notiek. Secinājums bija – pārgurums. Tieši tāpēc es nolēmu profesionāli virzīties uz sportu. Dzīves kvalitātes uzlabošanai. Jau sākot mācīties par fitnesa treneri “Sporta aģentūrā”, man uzreiz kļuva daudz labāk – viss bija tik interesanti, tik noderīgi! Tajos sešos mācību mēnešos satikāmies tik dažādi cilvēki: bijušie sportisti, biroju darbinieki, jaunās māmiņas, sievietes pusmūža krīzē…

Bet vispār es domāju tā: ja tavā dzīvē nav skumju un nav garlaicības, tu nevari arī izjust prieku. Tāds dīvains dzīves likums – pēc katras ballītes no rīta būs bedre. No katras bedres tu iznāksi kā karaliene. Un tieši tas viss mūs padara par foršiem, jūtīgiem cilvēkiem. Vai tad ne?

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju “Zeltā un sudrabā” saturu atbild SIA “Izdevniecība “Rīgas Viļņi”

"Glābt cilvēkus ir mums asinīs" - pašnāvnieci izglābušais ugunsdzēsējs Jaunzems par darbu, sapņiem un bobsleju