Žurnāls "Likums un Taisnība" uz sarunu aicināja Valsts policijā sertificētu detektīvu Jevgēniju Oboļēviču, lai ielūkotos šīs profesijas pārstāvja ikdienā un aizkulisēs.

Par izsekošanu un maskēšanos

Kāpēc jūs izvēlējāties tieši šo darbības jomu?

Jaunības gados esmu paspējis padienēt policijā un guvu gan praktisku pieredzi, gan diezgan labu dzīves mācību, jo redzēju ne to labāko dzīvi, par kuru presē īpaši neraksta. Radās interese par kaut ko jaunu. Pieredze un zināšanas atbilst izvirzītajām prasībām, un – kāpēc gan ne? Kopš 2010. gada vasaras esmu sertificēts privātdetektīvs. Ik pēc pieciem gadiem iesniedzu nepieciešamus dokumentus Valsts policijas licencēšanas komisijai un man izdod jaunu sertifikātu. Ir divi varianti, kā iegūt detektīva sertifikātu – vai nu ir piecu gadu darba stāžs tiesībaizsardzības iestādēs, vai augstākā izglītība tiesību zinātnēs. Man ir augstākā juridiskā izglītība.

Kas ir detektīvs?

Tas ir kā privātais policists un pilda tās pašas funkcijas: izmeklē un atklāj likuma pārkāpumus. Valsts policijai, salīdzinot ar privātdetektīviem, it kā ir plašākas iespējas – datu bāzes, iespējas piemērot kaut kādus līdzekļus, piesaistīt personālu. Tomēr policistam ne vienmēr būs laiks sēdēt diennaktīm, pat nedēļām, mēnešiem un kaut ko gaidīt. Privātdetektīvam var būt viena lieta, bet policistam vairākas. Daudziem detektīva darbs liekas kā filmās. Tomēr filmās pusminūtē jau parāda visu sižetu, taču reālajā dzīvē tu vari gaidīt nedēļu, pat divas, bet rezultāta vēl nebūs. Dažreiz arī klienti, kuri saskatās filmas, domā: tūlīt viņš atnāks, un uzreiz viss notiks! Bet nav tā. Viena no metodēm, kuru izmanto visi detektīvi, ir novērošana, un tā pārsvarā notiek publiskajā telpā: kur cilvēks iet, kur brauc, ar ko tiekas. Kamēr tas notiek publiskajā vidē, detektīvam ir visas iespējas veikt gan atklātu, gan slēptu, maskētu novērošanu. Ja tu esi viens un ja cilvēkam trāpies acīs pāris reizes, jau esi atmaskots. Tāpēc nevar atklāti rādīt savu seju.

Vai jūs maskējaties, līdzīgi kā filmās?

Dažiem liksies: mēs skatījāmies filmu par detektīvu Puaro, viņš nepārģērbjas! Kaut gan Šerloks Holmss maskējās, pat draugi nevarēja pazīt. Mums arī notiek ātrās pārģērbšanās – kaut vai krekla vai jakas nomainīšana, mašīnas nomaiņa. Gluži bārdas neesmu licis klāt un parūkas neesmu vilcis. Taču mainīt apģērbu... Tas ir pirmais, pēc kura cilvēku atceras. Kaut kādu elementu nomaini un viss. It sevišķi, ja tas notiek vasarā, nav nekādu problēmu ātri to izdarīt. Jo lielākoties detektīvs iegūst informāciju, atrodoties tieši publiskajā vidē.

Vēlmes un metodes

Kādas interesantas lietas ir izdevies atšķetināt?

Latvija un Rīga ir mazas. Kaut ko pastāstot, kāds sevi varētu pazīt, mēs ievērojam konfidencialitāti. Notiek arī juridiskas konsultācijas, varam sniegt drošības padomus. Piemēram, pie mums vēršas cilvēks, kurš vēlas iegādāties transportlīdzekli no ārvalstīm. Ir foršs auto, cilvēks iedegas, grib pa lēto dabūt, viņam sastāsta nezin kādas pasaciņas, tad lūdz veikt pārskaitījumu uz kaut kādu naudas atmaksas sistēmu. Viņš pārskaita naudu kaut kur, bet pretējā puse prasa – atsūti mums drošības kodu vai visu veidlapu, lai varam pārliecināties, ka esi naudu pārsūtījis. Veidlapā ir drošības kods, pēc kura ārvalstīs jebkurā kioskā var naudu izņemt. Cilvēks ierodas pie mums, stāsta, kas un kā, bet saprotams, ka mēs nemūžam neatradīsim, jo klients pats nolaidīgi rīkojies. Palīdzējām sagatavot iesniegumu policijai tai valstij, kur tas notika. No sarakstes bija redzams, ka citās valstīs noziegumus izmeklē policijas detektīvi, pie mums to dara kriminālpolicijas inspektori un izmeklētāji. Latvijā nav valsts detektīvu, ir tikai privātdetektīvi, kuri, informējot kriminālprocesa virzītāju, arī drīkst iesaistīties kriminālprocesa izmeklēšanā.

Kādas metodes detektīvi izmanto?

Novērošana, analīze, dažreiz arī daudz ko var uzzināt no publiskās informācijas. Jo analīze var aizņemt vairākas dienas – tu meklē informāciju par klientu: kur brauc, kur pārvietojas, kur atrodas, kādi ir draugi, paziņas. No tā visa var ļoti daudz ko sashēmot. Arī izdomāt teorijas un kā hipotēzi izvirzīt. Galvenais – no klienta iegūt pēc iespējas vairāk informācijas par pētāmo lietu vai objektu. Katra nianse un sīkums var būt noderīgi.

Aptaujājat arī cilvēkus?

Aptaujāt mēs varam jebkuru cilvēku, varu pat pieiet klāt savam pētāmajam objektam, kaut ko pajautāt un vārds pa vārdam varu visu ko uzzināt. Tikai – ja cilvēks grib runāt. Nekādas spīdzināšanas vai draudus mēs nedrīkstam izmantot. Varam izmantot ar likumu atļautas metodes. Arī Detektīvdarbības likumā tas ir aprakstīts. Drīkstam izmantot arī atļautus tehniskos līdzekļus. Daudziem liekas: detektīvs atnāk, kaut kādu podziņu ieliks un noklausīsies. To mēs nedrīkstam darīt. Varam izmantot diktofonu, videokameru, fotoaparātu – tehniku ar labiem objektīviem. Varam atrasties ļoti tālu un redzēt ar apbruņotu aci. Ja tas neapdraud cilvēka dzīvību, veselību un ja mums ir likumisks mērķis, kāpēc to darām. Ja pie mums nāk un tikai saka, ka grib zināt – tas ir par maz. Kādam mērķim, nolūkam? Es gribu zināt, vai vīrs mani krāpj, jo gatavojos iesniegt tiesā prasību par laulības šķiršanu un nepieciešami pierādījumi. Tādā gadījumā – jā. Mēs pierādījumus esam snieguši pat ārvalstīs. Advokāts vienkārši lēkāja aiz prieka, kādus materiālus mēs viņam piedāvājām. Likumīgi iegūtus pierādījumus. Mūsu pierādījumi var būt ne tikai tādi, kurus nofilmējam vai nofotografējam. Mūs dažreiz arī izsauc kā lieciniekus, jo paši ar savām acīm redzējām un ar savām ausīm dzirdējām.

Klasika – šķiršanās prāvas

Kuras lietas ir visbiežākās?

Šķiršanās lietas ir klasika. Pēc dzimuma nevar pateikt, kurš no laulātajiem tās pieprasa vairāk. Mūsdienās gadās visādi, ne tikai vīrietis un sieviete, bet var būt visādi savienojumi. Tautas valodā mēs sakām, ka viens otru krāpj. Taču tas ir laulības pārkāpums. Divu personu apliecinājums laulājoties ir tas, ka mēs būsim viens otram uzticīgi, to pastiprina fakts, ja laulības notiek baznīcā un abas puses Dieva priekšā zvēr, ka būs uzticīgi. Ja krāpj, tad tas otrajai pusei nodara gan morālu, gan materiālu kaitējumu. Līdz ar to pastāv tiesiskais pamatojums, kāpēc detektīvs veic savu darbu un visu noskaidro.

Protams, mēs kā detektīvi nedrīkstam pa kreisi, pa labi izpaust iegūto informāciju, piemēram, draugiem vai soctīklos rādīt fotogrāfijas, lai paskatās, kā viens otru krāpj. Tā mēs nekādā gadījumā nedrīkstam rīkoties. Tā ir ne tikai nerakstītā detektīva ētika, bet arī fiziskās personas datu aizsardzība. Vienīgā vieta, kur mēs varam nodot informāciju, ir tiesībaizsardzības iestādes un, protams, tiesa. Pat likumā rakstīts: ja mēs noskaidrojam kādu noziedzīgu nodarījumu vai gatavošanos tam, par to mums jāziņo valsts policijai. Mēs ar katru klientu slēdzam rakstveida līgumu. Un tajā ir iekļauts arī atrunas punkts, ierakstīts trekniem burtiem: ja izmeklēšanas laikā mēs noskaidrojam kādu informāciju, ka ir noticis vai tiek gatavots kāds noziegums, mums nekavējoties jāziņo par to policijai, pat ja tas būs pretēji klienta interesēm. Piemēram, vecāki uztraucas par savu bērnu, ka viņš saistīts ar kaut kādām nelikumīgam darbībām. Mēs patiešām noskaidrojam, ka atvase iegādājas vai izplata narkotiskās vielas. Tas ir tikai piemērs. Bija gan līdzīgs notikums, bet mēs nekonstatējām slikto variantu, taču vecākus brīdinājām: ja kas – būsim spiesti ziņot.

Mūsu klienti ir vīrieši un sievietes attiecībā 50 pret 50. Jaunieši nemeklē detektīvu pakalpojumus, parasti tie ir vidēja vecuma cilvēki ap 40 gadiem, šad tad arī seniori.

Komerclietas un meklējamās personas

Bez laulības pārkāpšanas lietām, kādās vēl cilvēki vēlas palīdzību?

Civiltiesiskajā jomā – darba līgumu pārkāpumi. Piemēram, cilvēks atrodas ilgstošā darba nespējā vai viņam ir aizliegums strādāt kādā citā uzņēmumā, kas var būt saistīts ar komercnoslēpumu vai kādām pētnieciskām darbībām un šīs lietas nedrīkst, tā teikt, nopludināt. Tādi gadījumi ir ļoti bieži. Darba devējs iegulda lielu naudu projektā, bet kāds šīs ziņas padod tālāk. Tādā gadījumā es dodos noskaidrot, vai tiešām tas notiek un kā notiek šī darba līguma vai kāda cita līguma komercnoslēpuma izpaušana vai kaut kas tamlīdzīgs. Tie ir nestandarta varianti, kur policija neiesaistīsies. Kā bieži filmās joko: ir līķis (ķermenis), tad ir lieta, bet, ja nav, tad lietas nav.

Arī pazudušas mantas meklējam. Pie mums arī vērsās no ārvalstīm – kāds kaut kur pārdeva kādu mantu, atnāca līdz Latvijai un viss – pazuda gali. Un manta ne sērkociņu kastīte, bet kaut kāda milzīga iekārta. Tad mēs ar visām savām metodēm mēģinām gan slēpti, gan atklāti kaut ko meklēt. Bija arī viena nestandarta lieta, saistīta ar kriminālsoda izpildi. Nepilngadīgai personai tiesa bija nospriedusi aizliegumus par uzturēšanos noteiktā vietā. Taču persona aizliegumu pārkāpa, aizbēga un pazuda. Pie mums vērsās attiecīgas iestādes, jo policija arī meklēja šo personu. Tomēr jāatzīst, ka policijai trūkst personāla resursu, kā bieži ģenerāļi saka: mēs uz katra stūra nevaram nolikt policistu. Tāpat gadās arī, ka aizbrauc un paskatās kādu adresi, bet cilvēka tur nav, un ar to viss beidzās. Atbraucām mēs, vienu dienu pasēdējām un atradām, jo bija laika un cilvēku resurss. Kā saku, vislabākās metodes ir novērošana un gaidīšana.

Kādas ir pēdējā laika lietas?

Covid-19 laiki ļoti krasi pamainīja situāciju daudzās jomās, tai skaitā arī mūsējā. Pēdējā laikā klients kļuvis pilnīgi citādāks, ar kaut kādām savām sadzīviskām lietām. Dažreiz pat nezini, vai tiešām cilvēkam ir vajadzīga detektīva palīdzība, un, protams, ir klienti, kuri ļoti daudz ko safantazē. Esam privāti policisti, un mums gribētos nopelnīt to naudiņu, bet ne jau par cilvēka galējām fantāzijām. Piemēram, vientuļš pensionārs, kurš grib kaut ko pierādīt, gatavs pat savu pēdējo naudiņu atdot, lai tur kaut ko meklē. Protams, ka mēs cenšamies pieklājīgi no tā atteikties. Daudzi cilvēki zvana, un mēs arī skaidrojam, ka ieguldījums būs lielāks, nekā mēs kaut ko iegūsim no tā visa. Kaut vai cilvēkam pazuda 30 eiro. Cik esat gatavs mums samaksāt, lai kādu pieķertu aiz rokas? Protams, ka daudzus cilvēkus neinteresē nauda, viņš grib principa pēc, lai ir taisnība.

Dažreiz jāpavada cilvēku kādā tālā braucienā publiskā telpā. Jāvēro, kā viņš uzvedas, vai kaut ko sliktu darījis, vai pārkāpis likumu, līgumu vai uzdevumu, ja kādai pusei ir aizdomas. Protams, tad ir diezgan sarežģīti iesaistīties. Gadās arī tā, ka dienu un nakti tur jāpavada. Bet, ja laukā auksts un vēl kādas neērtības, tad ir diezgan grūti. Jāpielāgojas objektam, kurš haotiski pārvietojas. Viņš var braukt ar mašīnu, tad ar sabiedrisko un vēl viss kas var notikt. Attiecīgi detektīvam ne tikai jāprot braukt ar mašīnu, bet jāmāk lietot sabiedrisko transportu. Jāpazīst arī pilsētvide. Kā otram kolēģim saziņā varēsi pateikt, kur atrodies, ja, piemēram, nepazīsti ielas? Dažreiz ir grūtības, kad objekts pazūd no redzesloka. Tas ir kā azarts viņu atrast. Ir atklāts laukums, bet nav tur siena kaudzes. Notiek arī visādas maskēšanās – pa mežiem, purviem, ar binokļiem un tā tālāk. Tas viss notiek. Protams, ka tam ir jāgatavojas.

Izmaksas un cilvēku dīvainības

Cik klientam vidēji izmaksā privātdetektīva pakalpojums?

Viss atkarīgs no tā, kādi apjomi. Piemēram, mēs pasakām cilvēkam, ka jūsu gadījumā mūsu vienas stundas darbs maksās 100 eiro plus PVN. Bet cilvēks atteic: man vajag uz 15 minūtēm! Protams, ka nē. Mums ir noteikts, ka vismaz uz trim stundām pakalpojums ir jāņem. Jo ir tam visam jāsagatavojas un neviens cilvēks nedzīvo pēc stingra scenārija, ja viņš nav prezidents. Ir stundas likme, bet gadās arī garāki procesi, kuri ilgst nedēļas, pat mēnešus. Ticiet man, ir bijušas mēnešiem ilgas laulību krāpniecības lietas, bet nekas neapstiprinājās. Mēs klientam sakām: viss, tev ir priekšzīmīga otrā pusīte, neko sliktu nedara. Dažreiz patiesībā klientam jāmeklē palīdzība pie citiem speciālistiem, jo varbūt viņam ir kaut kāda paranoja, jo viņš ieciklējies, sadomājies nezin ko. Bet klients saka: nē, tik un tā vajag vēl izsekot! Tūlīt būs! Ir grūti par to pateikt klientam acīs, dažreiz neiespējami vai pat nevajadzīgi. Bet vēl grūtāk pašam klientam pieņemt, ka problēma ir viņam pašam. Retais cilvēks atzīst, ka viņam ir kāda garīga rakstura problēma un vajag psihologa vai kāda cita speciālista palīdzību.

Un muļķīgākās lietas?

Ja jūtam, ka cilvēks ir garīgi slims, mēs noteikti nesadarbojamies. Pieklājīgi parunājam, kaut ko iesakām. Dažreiz cilvēks savā mājoklī grib noskaidrot, kurš kaut ko sliktu dara. Lai savā mājā kaut ko noskaidrotu – nopērciet parastu bērna novērošanas kameru un aiziet! Tikai uzmanīgi ar iegūto informāciju, to nevar izmantot pret citām personām, tikai sev zināšanai, ja iepriekš citi nebija informēti, ka notiek videonovērošana, ievērojot diezgan specifiski sarežģītus tiesiskus pamatojumus fizisko personu datu apstrādei (videonovērošanai) pat savā mājā. Taču bieži vien cilvēkiem trūkst tehnisko zināšanu, lai ko tādu īstenotu patstāvīgi. Dažkārt redzam, ka caur stiklu kaut ko safilmē un publicē, bet var saņemt sodu, ja kaut kur neatbilstoši izmanto šos datus.

Kas pašam liekas pats interesantākais darbā? Kas ir tā rozīnīte?

Rozīnīte ir tā, ka kaut kas visu laiku mainās. Atceraties slaveno filmu "Viens pats mājās", tur garnadži jau zināja apkārtējo māju īpašnieku paradumus no galvas: piemēram, tad viņš atbrauc/aizbrauc, kad ies veikalā, iebrauks benzīntankā un tā tālāk. Man visu laiku gribas būt kustībā. Kad ir kustība, tu visu laiku nezini, kas būs tālāk. Un tas aizrauj. Tu noskaidro informāciju, atklāj kaut ko, ko citi grib slēpt, bet tā puse pat nejūt, ka tu vāc pierādījumus. Gandarījums mums vislielākais ir tad, ja sasniedzam rezultātu. Ja esi novedis visu līdz galam un advokāts var iet, tā teikt, cērtot kāju durvīs, jo iegūti tādi pierādījumi! Gandarījums ir arī tas, ja tevi līdz pēdējam brīdim neatklāj. Ir vajadzīga milzīga pacietība, līdzīgi kā makšķerēšanā.

Kas reglamentē detektīvu darbību?

*Galvenais ir Detektīvdarbības likums, un Ministru kabineta noteikumi par licencēšanu/sertificēšanu.

*Persona, kura nodarbojas ar detektīvdarbību, pati nedrīkst būt sodīta. Par detektīvu nedrīkst būt valsts tiesību aizsargājošās iestādes darbinieks. *Nevar būt personas ar psihiskām slimībām, narkotiskām, alkohola atkarībām.

*Valsts policijas Licencēšanas komisija izvērtē katru detektīva pretendentu individuāli, ja tas atbilst likumam – izsniedz sertifikātu.

15 tūkstoši kilometru pašu gatavotā mājā uz riteņiem - Kristīne Virsnīte ar ģimeni dodas dullā ekspedīcijā uz Āfriku

Komentāri (1)