Apkārt pasaulei

Vasaras sākumā Pecolli pāris devās uz Bali, kur labiekārto savu sapņu māju – villu The Magic. Nākamajā vasarā viņi iecerējuši tur sarīkot The Magic Summer Camp – starptautisku burvju nometni ar pasniedzējiem no Lasvegasas. Protams, piedalīsies arī paši.

No Bali ceļš veda uz Turīnu, Enriko dzimto pilsētu, kur notika pasaules lielākais iluzionisma kongress FISM. Tur Pecolli pāris ne tikai piedalījās, bet arī reklamēja pašu organizēto notikumu – 10. Eiropas iluzionisma vēstures kongresu, kas augusta beigās sadarbībā ar Rīgas valstspilsētas pašvaldību četras dienas norisinājās Rīgā. “Vēlējāmies parādīt, cik dziļas un bagātas saknes ir Latvijas burvju mākslai,” saka Dace. Kongresa laikā Latvijas Universitātes bibliotēkā tika atklāta ekspozīcija ar materiāliem no 17. līdz 20. gadsimtam. Īpašs lepnums – dokuments ar itāļu iluzionista Bartolomeo Bosko parakstu. “Pasaule līdz šim zināja tikai divus šādus dokumentus. Viens piederēja Deividam Koperfīldam, un izrādījās, ka otrs glabājas Rīgā.”

Pēc intensīvā darba Rīgā Pecolli devās viesizrādēs uz Jordāniju ar savu starptautiski apbalvoto izrādi The Underwater Bubble Show, ar kuru pabijuši jau apmēram 70 valstīs. Izrāde apvieno burvju trikus, cirka elementus un teatralizētu stāstu, bet īpašu šarmu tai piešķir krāšņie Elitas Patmalnieces tērpi.

Pašlaik top arī dokumentālā filma par Latvijas iluzionisma vēsturi – ar intervijām, unikāliem materiāliem un jaunās paaudzes skatījumu. To veido Daces un Enriko dēls Dante. “Pietrūkst tikai burvju skoliņas. Ceram tuvāko gadu laikā to izveidot, lai bērni varētu gan apgūt vēsturi, gan paši radīt trikus. Mēs redzam trīs posmus – pagātni, tagadni un nākotni. Tie visi ir vienlīdz svarīgi,” ir pārliecināta Dace.

Leduszilās acis

Enriko un Daces iepazīšanās stāsts sākās 1996. gadā. “Es tolaik strādāju par pedagogu. Nopirku dzīvokli un draugiem rīkoju atklāšanas ballīti. Izdomāju, ka viņus pārsteigšu ar burvju šovu. Paņēmu grāmatiņu ar trikiem, izgatavoju kostīmu ar melnām vistu spalvām, čalmu, apmetni un kļuvu par mistisku burvi. Visi bija sajūsmā, un mani sāka aicināt arī uz citiem pasākumiem,” atminas Mystero saimniece. Viņas pedagoģiskajā darbā ienākušas arvien jaunas idejas – gan Montesori un Šteinera pedagoģija, gan latviskā dzīvesziņa –, bet visvairāk Daci aizrāvis atklājums, ka cirks var būt lielisks instruments darbam ar jauniešiem. “Ir pētījumi, ka žonglēšana attīsta smadzeņu darbību un palīdz koncentrēties. Bērniem starpbrīžos liku griezt šķīvjus, pūst ziepju burbuļus, žonglēt, un viņiem tas ļoti patika.”

Tieši šī interese Daci aizveda uz Lingenas semināru Vācijā, un tur viņa satika Enriko. “Toreiz pat prātā neienāca, ka dzīve tik cieši saistīsies ar burvju mākslu.” Tā nebija gluži mīlestība no pirmā skatiena. “Vakarā ar meitenēm pārrunājām kompāniju, un es teicu – simpātisks, bet baigi maziņais,” smejas Dace.

Arī Enriko atzīst, ka sākumā mazliet šaubījies. “Ar draugu pārrunājām to pašu, un es teicu, ka redzu tikai divas interesantas meitenes. Man vairāk patika Dace, tikai likās – viņa ir mazliet par garu.” Tomēr jaunā burvju mākslinieka uzmanību uzreiz piesaistījušas latviešu meitenes acis. “Tādas leduszilas, ļoti skaistas. Tā mēs Itālijā saucam tādu acu krāsu.” Dace pārsteigta nosaka: “Es to dzirdu pirmo reizi pēc 29 gadiem!”

Lielākais šķērslis bija valoda – šarmantais itāļu puisis runājis tikai itāliski un franciski, Dace šīs valodas nezināja. “Bet viņš vienmēr bija kaut kur blakus – kutināja, dziedāja itāļu dziesmas, bakstīja elkonī. Kā mazs puika,” Dace smejas. Un starp viņiem pamazām uzplauka kaut kas vairāk par flirtu. “Vienā ballītē stāvējām uz balkona un abi jutām, ka gribas pabučoties, bet neviens tobrīd neuzdrošinājās,” pasmaida Enriko. Kas ir interesanti – Daces greizsirdība bijusi jūtama diezgan ātri. “Enriko rādīja trikus, un pie viņa pienāca smuka vāciete. Mums vēl nekā nebija, bet es jau skatījos… un jutu, ka man tas nepatīk,” viņa atzīst. “Redzēju viņas skatienu,” piebilst Enriko, “un sapratu, ka es viņai tiešām interesēju.”

Pēc semināra Enriko uzreiz zvanījis Dacei, tiesa, sākumā pat caur bijušo draudzeni, kura tulkojusi viņa teikto. “Domāju – nu gan! Bet viņš nelikās mierā,” Dace atceras. Drīz vien sekojis uzaicinājums uz Itāliju. “Enriko nopirka man biļeti turp, bet es pa kluso nopirku arī atpakaļ, lai viena kāja paliek Latvijā. Drošībai. Bet nevajadzēja.” Enriko tad vēl dzīvoja pie vecākiem, bet mēneša laikā bija noīrējis un izremontējis dzīvokli, iemācījies angļu valodu un nokārtojis visus dokumentus. “Bez maniem vecākiem tas nebūtu izdevies. Tētim vajadzēja palīdzēt ar vīzu, mamma arī bija iesaistīta. Tas bija ļoti sarežģīti, bet mēs visu nokārtojām neticami ātri,” viņš atklāj notikušo.

Pāris dzīvē un uz skatuves

Pāra kopīgais ceļš uz skatuves sākās gluži nejauši. “Zināju, ka Dacei patīk teātris un cirks, bet nezināju, vai viņa grib strādāt šajā jomā. Man pašam patika, ka uz skatuves ir vairāki cilvēki, nevis viens. Kādā brīdī viņa man saka – bet kāpēc negribi uzstāties kopā ar mani? Un es sapratu – viņai tiešām tas patīk,” Enriko atceras kopīgo skatuves gaitu sākumu.

Pirmais solis bijis pavisam amizants. “Enriko mani saģērba par raganu ar līku degunu, briesmīgu lakatu un aizsūtīja pa ielām dalīt konfektes. Tajā laikā vēl pat nerunāju itāliski, tikai – hi, hi, hi,” smejas Dace. Taču valodu viņa apguva ātri – pēc pusgada jau runāja salīdzinoši labi. Savukārt Enriko ar latviešu valodu cīnās joprojām. “Es viņu visu laiku koriģēju, bet viņš pretojas,” Dace saka stingrā balsī. “Viņš norij galotnes.” Enriko smej: “Tas strādā jau trīsdesmit gadu – visi saprot, tikai tev traucē.”

Runājot par attiecībām, abi atzīst – laika gaitā kļuvuši iecietīgāki. “Esmu uguns, Enriko – ūdens. Viņš mani nomierina, es viņu iededzinu. Ja būtu divas ugunis, mēs aizlidotu pa gaisu. Mums ir laba sinerģija,” sevi raksturo Dace. Protams, strīdu netrūkst, bet pāris atradis formulu, kā tos atrisināt. “Kad otrs ir uzvilcies, paskaties viņam acīs un pasaki – es tevi vienalga mīlu. Pret to tu neko nevari izdarīt,” viņa piebilst. Dace uzskata, ka laulības dzīve ir kā dārzs, kas visu laiku jākopj, jāmeklē jaunas taciņas. “Reizēm aizbraucu uz mežu meditēt ar draudzenēm, un Enriko mani palaiž – viņš zina, ka atgriezīšos priecīgāka,” viņa saka. “Es pa to laiku lasu grāmatas,” teic Enriko. Viņa plauktos ir tehniskā literatūra, zinātniskā fantastika, piedzīvojumu romāni, grieķu mitoloģija un, protams, stāsti par Hariju Poteru. Lasīšana viņam ir daļa no profesijas, jo Enriko ir Boloņas Universitātes doktors ar specializāciju teātra vēsturē un commedia dell’arte, viņam ir režisora un aktiera diploms. “Vīrs pārvalda deju, kino un mākslas vēsturi, pasūta labākos iluzionisma žurnālus no visas pasaules. Man reizēm atliek tikai brīnīties – cik gudrs vīrietis var būt!” lepna ir Dace.

Veiksmes atslēga

Kad Dace un Enriko 90. gadu vidū ieradās Latvijā, burvju māksla šeit bijusi gandrīz nezināma. “Domāju, ka tieši Enriko bagāža, viņa teātra zināšanas, mīlestība uz vēsturi un kultūru, palīdzēja radīt saturīgas un kvalitatīvas izrādes,” Dace spriež. Pecolli jau no sākuma nolēmuši, ka visam jābūt profesionāli. “Gan rekvizītiem, gan kostīmiem, gan mūzikai un režijai. Pat pirmo reklāmas klipu filmējām ar labākajiem televīzijas režisoriem, sakasījām visu naudu, pat aizņēmāmies. Mājaslapu veidoja meistars, kurš pēc tam ar to piedalījās starptautiskos konkursos. Visu darījām kvalitatīvi,” Dace stāsta.

Šī pieeja ietekmējusi arī cenu politiku, kas 90. gados pārsteigusi pat toreizējo Rīgas cirka direktoru. “Kad uzzināju, ka vietējie burvju mākslinieki strādā par desmit latiem, teicu – mēs prasīsim 150. Sākumā tas likās trakums. Taču Enriko vienmēr uzskatīja – uz leju iet ir vieglāk nekā uz augšu. Sākām ar savu latiņu, un tas nostrādāja – mūs ņēma arī par 150 latiem.” Enriko papildina: “Tajā laikā Latvijā ienāca daudz ārzemju kompāniju, un tām vajadzēja ballītes, jubilejas, svētkus. Vietējo iluzionistu bija maz, tāpēc darba bija vairāk, nekā varējām paņemt.”

Dace stāsta: “Mans vīrs ir stratēģis. Viņš neskatās tikai uz Latviju, bet uz visu pasauli. Latvija ir mīļa, bet maza. Ja gribi šeit strādāt, visu laiku jāmaina programma, un tas prasa milzīgus ieguldījumus. Piemēram, mūsu izrāde The Underwater Bubble Show izmaksāja 250 000 eiro, Ah…Liz ap 80 000 eiro. To nevar atpelnīt tikai Latvijā.” Pāris atceras laiku, kad izrāžu reklamēšana bijis diezgan izaicinošs pasākums. “Kad parādījās e-pasti, es katru dienu sūtīju vismaz 60 vēstules,” saka Enriko. “Bet pirms tam bija tikai fakss un videokasetes. Man bija simt kasešu, ko izsūtīju pa visu pasauli. Tas maksāja daudz, bija laikietilpīgi, bet atmaksājās.” Dace gan bijusi skeptiska. “Es domāju – vai tiešām Honkongā kāds skatīsies mūsu kasetes? Un pirmais līgums bija tieši no Honkongas! Tad es sāku ticēt. Enriko redz tālāk. Viņš vienkārši iet un dara.”

Sapņotājs un karavīrs

“Enriko man ir iemācījis drosmīgi sapņot. Attiecību sākumā draudzenes brīnījās, kāpēc izvēlējos tik maza auguma vīrieti. Atbildēju – vīrieša lielums nav augumā, bet mugurkaulā. Lielums ir drosmē sapņot un mēģināt sapni īstenot. Tieši to Enriko man parādīja un iemācīja,” vīru uzteic Dace. “Bet es viņam devu spēku – kā viņš pats saka, esmu ģimenes brutālais spēks. Viņš sapņo, bet es pieslēdzu enerģiju, lai sapņi kļūtu īsti.” Enriko piekrīt: “Jā, esmu sapņotājs. Bet Dace ir karavīrs.”

Viņš atceras, kā abi cīnījušies par kredītu, lai iegādātos Mystero ēku. “Neviena banka negribēja mums dot aizdevumu, visi domāja, ka mēs esam traki. Atradu Altum programmu, bet bija jāaizpilda daudz papīru, un Dace sāka raudāt – tik sarežģīti, tik daudz skaitļu un formulu…” Dace atceras: “Es četras reizes raudāju un četras reizes viņam zvanīju un teicu, ka nevaru. Nekad mūžā tādu projektu nebiju rakstījusi! Bet vienlaikus zināju, ka man tas jāizdara. Un beigās es tos papīrus sarakstīju!”

Rezultāts bija pārsteidzošs – kredītu viņi saņēma rekordātri. “Man teica, ka lēmums būs jāgaida aptuveni trīs mēnešus, bet es atbildēju – piedodiet, man vajag trīs dienās! Viņi smējās, bet pēc pāris stundām piezvanīja – visa komisija ārkārtas kārtībā nobalsojusi par. Tas tiešām bija brīnums.” Tomēr šo brīnumu drīz vien aizēnoja pandēmija. “Mums Amerikā bija noslēgti līgumi divus gadus uz priekšu, bet trīs mēnešu laikā viss sabruka. Viesizrādes Amerikā pārtrūka pēc astotās izrādes, zaudējām 25 000 eiro. Stāvoklis bija kritisks – vai nu atdodam ēku Altum, vai arī cīnāmies,” stāsta Dace.

Viņi izvēlējās cīnīties. “Facebook uzrakstīju – atteikties vai turpināt? Reakcija bija neticama – 925 komentāri ar atbalstu un iedrošinājumu. Divdesmit seši uzņēmumi palīdzēja ar naudu un materiāliem. Pat cilvēki, kuri paši dzīvoja trūcīgi, gribēja dot savu artavu. Viena akla sieviete no savas pensijas katru mēnesi atsūtīja piecus eiro, piebilstot: “Mans sapnis nepiepildījās, lai piepildās tavs!” Jānis Jarāns krāsoja sienas, Dagmāra Legante – zelta griestus, citi mākslinieki un draugi vēl dažādas istabas. Visi šeit atstāja savu labo enerģiju,” pateicīgi ir Pecolli.

Iespaidīgā ekspozīcija, kas tagad grezno Mystero muzeju, veidota 25 gadu garumā. “Mēs no katra honorāra pirkām priekšmetus, un draugi smējās – jums jau mājās muzejs! Bet mēs ticējām, ka reiz būs īsts muzejs. Es pat atceros, kā Enriko mani uzaicināja uz restorānu. Domāju, bildinās, bet viņš teica – mums reiz būs muzejs!” Dace smejas.

Maģijas pasaule – bezgalīga un dzīva

Par burvju mākslu dažkārt šķiet – vai tad nav iespējams iemācīties visus trikus, un tad jau viss ir redzēts? Enriko par to tikai pasmaida. “Triku ir tik daudz, ka šī pasaule nekad nebeidzas. Man patīk arī baudīt trikus kā skatītājam. Patīk ar sajūsmu skatīties uz kaut ko, ko pats nezinu un nesaprotu, kā tas ir izdarīts. Tas brīnums man ir svarīgs! Ja kāds triks man ļoti patīk, es to varu izpētīt un mēģināt iemācīties, bet ne visus. Iluzionismā ir tik daudz dažādu jomu, ka visu nemaz nevar aptvert. Mēs mājās glabājam simtiem grāmatu, pat no 19. gadsimta, un tur ir tādi triki, kurus jaunā paaudze šodien pat nezina, ka tie vispār eksistē. Tajā ir milzīgs skaistums – paņemt vecu triku un uzdāvināt tam jaunu dzīvi. Tās iespējas ir bezgalīgas. Protams, ar laiku tu iemācies saprast principus, bet man tik un tā patīk saglabāt arī to nezināmo. Sēdēt skatītāju rindās, skatīties ar bērna acīm un ļauties sajūsmai.”

Kad jautāju Dacei, vai viņa arī tic maģijai, viņa vispirms atbild ar sev raksturīgo pragmatismu: “Esmu skeptiķe un praktiķe, kā neticīgais Toms – man vajag visu sataustīt un pārliecināties pašai. Bet tajā pašā laikā nevaru noliegt, ka ar mani ir notikuši tik daudzi brīnumi, un tieši caur tiem es jūtu – Dievs mani mīl. Tie ir tie mazie apliecinājumi, kas parāda, ka tu esi uz pareizā ceļa.”

Kādu sajūtu dāvināt skatītājam?

Ieejot Mystero mājā, laiks un telpa it kā maina robežas. Pilsētas troksnis paliek aiz durvīm, un skatītājs nonāk pasaulē, kur ilūzijas un realitāte saplūst. Pecolli pāris grib, lai šeit piedzīvotais ikvienam atstāj pēdas ne tikai atmiņā, bet arī sajūtās.

“Kad skatītāji iziet no šova, mēs gribam redzēt viņus smaidām,” saka Enriko. “Tas ir pats svarīgākais – laimīgs skatītājs. Atceros, kad Rīgā notika iluzionisma kongress, Splendid Palace rādījām ļoti senu mēmo filmu ar dzīvo mūziku. Tā bija riskanta izvēle, jo ne visi šodien ir gatavi šādam kino. Nākamajā dienā pie manis pienāca cilvēks, kurš iepriekš bija zvanījis un šaubījies, vai vērts nākt. Viņš bija sajūsmā! Teica, ka tas esot bijis viens no neaizmirstamākajiem mirkļiem viņa trīs dienu vizītē Latvijā. Tieši šādas sajūtas mēs gribam dot.”

Dace papildina vīra teikto: “Šis teātris ir mūsu pateicība mākslai, kas mums ir devusi tik daudz. Muzejs, teātris un, cerams, nākotnē arī burvju skoliņa – tas viss ir mūsu paldies burvju mākslai. Es gribu, lai tā Latvijā stāv līdzās operai un dramatiskajam teātrim. Burvju māksla apvieno matemātiku, fiziku, ķīmiju, psiholoģiju. Tā ir tik daudzdimensionāla, ka ir nopelnījusi savu vietu blakus citām mākslām. Vēlamies cilvēku ievadīt citā realitātē. Lai viņš nonāk pasaulē, kur mainās diena un nakts, kur viss ir citādi. Es pat varētu taisīt albumu – nofotografēt cilvēku brīdī, kad viņš ienāk, un brīdī, kad iziet. Starpība būtu acīm redzama.”

Īstā maģija

Dace bieži saka – esmu vīra mūza. Viņai tas nav tikai poētisks salīdzinājums, bet dzīves formula – iedvesmot un ļaut vīrietim būt vīrietim. “Ārzemēs, kad man kāds prasa padomu, vienmēr saku – thank you, I will ask my boss (paldies, pajautāšu savam bosam) – un norādu uz Enriko. Nekad neesmu gribējusi konkurēt ar vīru – mūsu laulība ir kā alķīmija, kurā visu mūžu ir ko mācīties.” Pāris labprāt iedvesmo citus. “Gribam parādīt, ka mīlestība ir iespējama arī pēc gandrīz 30 gadiem, ka tā var būt jaudīga, lai arī mēs nākam no dažādām kultūrām un strādājam vienā darbā.”

Kaut gan cilvēkiem nereti patīk lasīt, ka kādam iet sliktāk, Dacei un Enriko šķiet, ka tikpat svarīgi ir dalīties arī ar gaišajiem piemēriem. “Saprotu, ka reizēm cilvēkus kaitina tie pārspīlēti saldie stāsti. Bet mums tiešām sanāk diezgan saldi,” ar smaidu atzīst Dace. “Vakaros, kad ir laiks, skatāmies kādu filmu, sadevušies rokās. Enriko tad saka: “Cik man patīk ar tevi šādi sēdēt!” Jūtu, ka esam kā lādētājs un telefons – viens no otra ņemam enerģiju. Arī guļot mums vajag pieskarties, lai notiek šī apmaiņa.”

Sarunas izskaņā jautāju, ko viņi paši viens otram novēl. Dace pirmā pasmaida un tad nopietni saka, ka vispirms viņa novēl Enriko veselību. “Ja ir veselība, tad visu pārējo izdarīsim – nopelnīsim, sadarīsim, sastrādāsim. Un, protams, lai sievai veselība laba,” viņa piebilst, mīļi palūkojoties uz vīru. Enriko piekrīt, bet pieliek klāt arī savu vēlmi – vairāk ceļojumu. “Ir vēl tik daudz vietu, kur neesam bijuši. Gribētos ne tikai darba braucienus, bet arī īstus kultūras un atpūtas ceļojumus,” viņš saka. Tad Dace atkal ienes vieglumu un humoru. “Es tev novēlu, lai tu beidzot izremontē virtuvi!” viņa nosmejas, bet pie reizes atklāj, cik ļoti šis jautājums Enriko sāp. Jo viņš ir pieradis pie kārtības, pie vecāku mājas skaistuma, kur viss vienmēr nospodrināts līdz pēdējam, un tagad virtuve viņam šķiet kā pēc kara. Tā arī palikusi nesataisīta jau 20 gadu garumā, jo vienmēr priekšroka dota citām vajadzībām – te rekvizītiem, te muzeja piebūvei.

Saruna aizved pie kāda Daces ilgi lolota sapņa. “Pārbaudīsim, cik esi lojāls un cik daudz iedziļinies sievas sapņos,” viņa vīru izaicina. Enriko bez ilgas domāšanas atceras: “Ā, savu koncertu!” Un Dace iesaucas: “Jā!” Viņa atzīst, ka prokrastinējusi jau trīs gadus, bet nu 6. februāris ir nolikts, un solokoncerts ar simbolisku nosaukumu Kad sapņi piepildās tiešām notiks. Apakšvirsraksts – Daces muzikālais rasols. Un būs arī īsts rasols! “Jo man katra kārtīga ballīte ir ar rasolu. Tas būs mans muzikālais rasols, jo tur būs viss: latviešu folklora, itāļu dziesmas, pat kurdu tautas melodijas. Ja kaut kas neizdosies, vismaz cilvēki paēdīs,” viņa smejas. Enriko tikai nosaka: “Es tev novēlu, lai tu to beidzot izdari. Jo sapņot ir skaisti, bet vēl skaistāk ir tad, kad sapnis kļūst par realitāti.” Dace papildina: “Tas ir mūsu stāsts. Viens otru pievelkam un noturam līdzsvarā. Un varbūt tā arī ir mūsu īstā maģija.”

"Mana tante satikās ar di Kaprio" - cilvēki soctīklos dalās ar aizvēsturiskām slavenību randiņbildēm