Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova vietnieks uzsvēra, ka Doneckas “tautas republika”, Luhanskas “tautas republika”, Zaporižjas un Hersonas apgabali ir neatņemama Krievijas sastāvdaļa. “Mēs nekādā formā nevaram piekrist kompromisam šajā jautājumā,” sacīja Rjabkovs.

Viņš apgalvoja, Krievija principā nevar piekāpties šajā jautājumā, jo tas nozīmētu konstitūcijā nostiprinātā Krievijas valstiskuma fundamentāla elementa pārskatīšanu.

Vienlaikus Rjabkovs, aci nepamirkšķinādams, paziņoja, ka Krievija tikai pievāc savas "vēsturiskās teritorijas", un nav nekādas runas par Ukrainas starptautiski atzīto teritoriju sagrābšanu.

Šomēnes Krievijas diktators Vladimirs Putins jau solīja turpināt Ukrainas teritoriju sagrābšanu, lai ko tas prasītu. Uzturoties vizītē Indijā, viņš žurnālistēm paziņoja, ka Ukrainas teritorijas Donbass un tā dēvētā “Novorosija” tiks sagrābtas jebkurā gadījumā.

Vienlaikus viņš atkārtoja Krievijas propagandas nodrāzto tēzi, ka Krievija nemaz nebija tā, kas sākusi karu Ukrainā, bet ir apņēmības pilna to pabeigt. Indiešu žurnālistēm Putins atkārtoja veco pasaciņu, ka Krievija gribēja dzīvot mierā ar Ukrainu, bet kad Ukraina uzbruka Donbasam un slepkavoja tās iedzīvotājus, un Donbasa iedzīvotāji “referendumā” paši izvēlējās savu likteni būt ar Krieviju, tai “nebija citas iespējas”, kā iejaukties, un viņš esot Ukrainai jau pašā sākumā teicis, ka “Donbasa iedzīvotāji negrib ar jums dzīvot”, piedāvājot labprātīgi atdot tās Krievijai, bet spītīgie ukraiņi izvēlējušies karot.

Pirms tam diktators paziņoja, ka karš beigsies tad, kad Ukraina labprātīgi izvedīs savu armiju un atdos Krievijai visas teritorijas, kuras agresorvalsts grib pievākt, taču nepilnu četru gadu laikā tā arī nav spējusi. “Ja neaizies, tad mēs panāksim to ar karadarbību,” viņš paziņoja novembra beigās. Vienlaikus viņš kā nodrāztu plati atkārto, ka Krievija sasniegs visus “speciālās militārās operācijas” mērķus, taču gatava arī “miera dialogam”, ja Ukraina pati uz paplātes atnesīs visu viņa kāroto.

Zīmīgi, ka Krievijas Aizsardzības ministrijā jau bijusi izkārta jaunā Ukrainas karte, kurā Krievijas sastāvā iekļauti pat ne tikai 2014. gadā anektētā Krima un 2022. gada 30. septembrī anektētie, bet ne līdz galam sagrābtie Zaporižjas, Hersonas, Doneckas un Luhanskas apgabali, bet arī Odesas un Mikolajivas apgabali, pilnībā atņemot Ukrainai piekļuvi jūrai. Pavisam nesen šādi draudēja arī pats Putins, solot atņemt Ukrainai šos apgabalus, ja tā turpinās dot triecienus Krievijas naftas objektiem.

Jāpiebilst, ka kara pieteikšanas runā 2022. gada 24. februārī Krievijas diktators Vladimirs Putins apgalvoja, ka nekādas Ukrainas teritorijas neokupēs un vispār “mēs neko negrasāmies uzspiest ar spēku”.

Kā parasti, Putins sameloja, un 2022. gada 30. septembrī vispirms atzina Zaporižjas un Hersonas apgabalu “neatkarību” (Luhanskas un Doneckas "tautas republiku" neatkarību viņš atzina 21. februārī trīs dienas pirms invāzijas Ukrainā, turklāt robežās, kuras separātisti nemaz nekontrolēja) un dažas stundas pēc tam oficiāli anektēja četrus Ukrainas austrumu Hersonas, Zaporižjas, Doneckas un Luhanskas apgabalus, izpildot vietējo nodevēju Vladimira Saldo, Jevgeņija Baļicka, Denisa Pušiļina (viņš savulaik bija slavenākā Krievijas krāpnieka un finanšu piramīdas MMM radītāja Sergeja Mavrodi palīgs) un Leonīda Pasečņika “lūgumus”, kaut gan Krievija ne tobrīd, ne šobrīd pilnībā tos nekontrolē. Zaporižju (710 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) krievu okupanti arī nav spējuši ieņemt, bet Hersonu (279 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) viņiem nācās pamest 2022. gada novembrī. Tādējādi krievu okupantu rīcībā visas invāzijas laikā tā arī nav nokļuvusi pilnīgi neviens Ukrainas apgabala centrs, izņemot jau 2014. gadā sagrābtās Doneckas un Luhanskas pilsētas.

Pirms oficiālās aneksijas Krievija okupētajās teritorijās sarīkoja “referendumus”, kuros, protams, absolūtais vairākums “vēlējās” dzīvot zem okupantu karoga. Vietējo vēlmi stimulēja bruņotie okupantu karavīri, kuri kopā ar “vēlēšanu komisijas” locekļiem apstaigāja mitekļus.

Neviena starptautiska organizācija nav atzinusi šo “referendumu” rezultātus. 2022. gada 12. oktobrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, pasludinot “referendumus” par nelikumīgiem. Rezolūciju atbalstīja 143 valstis, atturējās 35 (tostarp Ķīna un Indija), pret balsoja 5 valstis — pati Krievija, kā arī Baltkrievija, Ziemeļkoreja, Nikaragva un tobrīd vēl negāztā diktatora Bašara al Asada Sīrija. Pirms ukraiņu sekmīgā pretuzbrukuma 2022. gada rudenī, patriecot krievu okupantus no Harkivas apgabala un atbrīvojot Hersonu, Krievija plānoja rīkot “referendumus” arī citos Ukrainas apgabalos, piemēram, Mikolajivas un Harkivas apgabalos.

Pēc Donalda Trampa atgriešanās Baltajā namā situācija radikāli mainījās Putinam par labu, pēc triju gadu pārtraukuma ASV uzsākot sarunas ar Krieviju, bet Trampa administrācijas amatpersonām pastāvīgi paziņojot, ka Ukrainai neizdosies atgūt Krievijas sagrābtās teritorijas un to neuzņems NATO. 25. februārī ANO Drošības padome pieņēma ASV ierosinātu rezolūciju par kara izbeigšanu Ukrainā, kurā Krievija nemaz netika nosaukta par agresori un netika pieprasīta okupantu izvākšanās no Ukrainas, savukārt ANO Ģenerālajā asamblejā ASV kopīgi ar Krieviju noraidīja tās agresiju nosodošo rezolūciju. Vēl vairāk, nu Tramps vairākkārt paziņojis, ka par vainīgajiem šajā asiņainajā karā uzskata Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un ASV eksprezidentu Džo Baidenu.

2024. gada 14. jūnijā Putins paziņoja savu ultimātu jebkādu miera sarunu uzsākšanai, pieprasot, cita starpā, lai Ukraina labprātīgi atdod Krievijai visas teritorijas, kuras tā paziņojusi par savām, arī tās, kuras tā arī nav spējusi sagrābt. Citu Putina prasību skaitā ir Ukrainas atbruņošanās, uz visiem laikiem atteikšanās mēģināt iestāties NATO, krievu valodas atzīšana par valsts valodu, sankciju atcelšana. Kopš tā laika Krievijas prasības nav mīkstinājušās ne par mata tiesu, tās propagandistiem un amatpersonām uzsverot, ka šie "dāsnie" piedāvājumi turpmāk tiks tikai padarīti vēl stingrāki.

Šovasar plašsaziņas līdzekļos parādījās ziņas, ka Putins it kā esot piekāpies Trampam un vairs neprasot viņam atdot Zaporižjas un Hersonas pilsētas ar šo apgabalu vēl neieņemtajām teritorijām, pretī prasot, lai Ukraina pilnībā atdod Doneckas un Luhanskas apgabalus, ieskaitot tādas pilsētas kā Kramatorska un Slovjanska ar visiem spēcīgajiem nocietinājumiem, kurus krievi tā arī nav spējuši iekarot. Ja Ukraina atdotu savus nocietinājumus, krievu okupantiem pavērtos daudz brīvāks ceļš turpmākiem uzbrukumiem gan Ukrainas otrās lielākās pilsētas Harkivas, gan Dnipro, gan galvaspilsētas Kijivas virzienā. Tiesa, pašas Krievijas plašsaziņas līdzekļos un amatpersonu izteikumos nekādas piekāpšanās nav atrodamas, prasības joprojām ir maksimālas. Savukārt odiozais eksprezidents un pašreizējais Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Medvedevs vispār neslēpj, ka sen nav runas par kaut kādu “denacifikāciju un demilitarizāciju”, bet Krieviju interesē tikai pilnīga Ukrainas iznīcināšana un tās teritorijas aneksija, bet pēc tam pienāks kārta arī citām valstīm. To pašu pastāvīgi un tiešā tekstā atkārto krievu propagandisti — Ukraina ir tikai pirmais ēdiens, pēc tam ķersies klāt Baltijas valstīm.

Novembrī Tramps paziņoja tā dēvēto 28 punktu “miera plānu” un 21. novembrī deva Zelenskim laiku līdz 27. novembrim piekrist to parakstīt, draudot atteikt amerikāņu atbalstu. Aģentūra “Bloomeberg” pēc tam publicēja skandalozus Trampa īpašā sūtņa Stīva Vitkofa un Putina augsta ranga padomnieka Jurija Ušakova, kā arī Ušakova un cita Putina padomnieka Kirila Dmitrijeva telefonsarunu atšifrējumus, no kuriem izrietēja, ka Trampa plāns faktiski bija uzrakstīts Maskavā ar Kremlim maksimāli izdevīgiem noteikumiem. Vēlāk ASV, Ukrainas un Eiropas pārstāvju sarunās Ženēvā ASV plāns tika uzlabots, vairāk ņemot vērā Ukrainas nostāju, taču Kremlis pirmdien paziņoja, ka Krievija nepieņems Eiropas prasītos labojumus.

Pēc Vitkofa un Trampa znota Džareda Kušnera nesenās viesošanās Maskavā Krievija atkārtoja, ka par Ukrainas likteni runās tikai ar Trampa administrāciju, ignorējot Eiropu un Ukrainu, bet teritoriālajos jautājumos negrasās piekāpties un prasa tai atdot visu, ko tā kāro.

Skotu fotogrāfs Rīgā pabija tikai 48 stundas, bet palika sajūsmā: “10 no 10!”