Neliels fragments no sarunas ar Māru Zālīti

“Pašlaik ir lejā gāšanās laiks,” viņa saka. Bez tādām lielām skumjām. Vienkārši fakta konstatācija. Mēs jau visi to zinām un jūtam. Bet daži jūt spēcīgāk. Precīzāk. Kā viņa – dzejniece, rakstniece un dramaturģe Māra Zālīte. Māra gan pati sevi par viedokļu līderi neuzskata, vairs ne. “Sākas jauns laikmets, iespējams pat, ka sākas jauna civilizācija, un tas tagad nav atkarīgs no manis,” viņa teiks “Pastaigas” intervijā.

Ko jūs tagad rakstāt? Ar ko nodarbināts jūsu radošais prāts?

Vienu ļoti sarežģītu darbu. Tas man ir iekšējas trauksmes cēlonis, jo neesmu īsti droša, vai rezultāts attaisnosies, vai vispār esmu uz pareizā ceļa… Bet liktenis man to ir piespēlējis. Un arī personīgi Imants Ziedonis.

Viņš jau bija slims, es pie viņa bieži gāju, biju viena no retajiem, kas saprata, viņa runāšanu. Esam pazīstami jau kopš 70. gadu vidus, bijām draugi. Ziedonis ilgi uzturēja mītu, Imantam tādas lietas patika, apgalvojot, ka viņam ir bijis uzrakstīts romāns, bet tas nozagts. Tas nemaz nelikās tik neticami, jo Roaldam Dobrovenskim arī romānu (faktiski portfeli ar romāna rokrakstu vienā eksemplārā) nozaga. Roalds zagli noķēra. Imants brīžiem teica, ka varbūt to romānu pats pazaudējis, bet biežāk tomēr, ka nozagts. Tas taču skan labāk. Kad uz beigām viņš bija ļoti slims, visu laiku atkārtoja: jāstrādā, jāstrādā! Viņš deva man arī nepabeigtas ludziņas, lai nesu un rādu teātriem, tās bija labas idejas, bet nevienam teātrim tomēr īsti nevajadzēja… Vārdu sakot, Imants mani pasauca un teica: tev jāpabeidz mans romāns. Brīnījos – kā, tas taču tev nozagts, pazudis… Viņš: varbūt, ka atrodas, varbūt, ka atrodas, ja atradīsies, tev jāpabeidz. Kad Imants nomira, Ausma kārtoja viņa dokumentus, un… romāns atradās. Faktiski iecere, ideja ar jau uzrakstītiem brīnišķīgiem fragmentiem, tomēr tas nebija romāns. Mapē bija gan mazas strēmelītes, gan uzmetumi, arī sastrīpotas lapas, pat daudzas veselas lapas, viss rokrakstā. Tās bija izredzētai sievietei veltītas Dārznieka vēstules epifāniju stilā. Es apjautājos visiem Ziedoņa radiniekiem, vai atvēl ķerties tam klāt, un visi bija ar mieru. Ausma savā trauksmainajā manierē teica: Māriņa, tev tas ir jādara! Un es tad apņēmos. Tagad trešo gadu pie tā strādāju. Ne jau bez pārtraukumiem, vienu laiku man bija tāda dvēseles krēsla, vai neesmu uzņēmusies ko neiespējamu.

Par ko būs Ziedoņa un Zālītes romāns?

Ziedonis gribēja rakstīt par dārznieku Pēteri Upīti. Sākumā dokumentāli, bet saprata, ka dokumentāli tomēr nevēlas rakstīt. Par Upīti pieejams daudz materiālu, ko es arī studēju. Arī man nav intereses rakstīt dokumentāli. Ziedoņa stilā nejaucos. Attīstu viņa iecerētās līnijas, ievedu vairākus jaunus varoņus, ideja man ļoti patīk. Zālītes romāns, piedodiet, nebūs par Pēteri Upīti, bet par Dārznieku kā simbolisku tēlu.

Un kas šajā darbā ir tas aktuālais?

Pasaules gals. Dārznieks domā, ka pasaules gals ir tuvu. Darbība noris 1939. gadā, pirms kara. Filozofs Špenglers pareģojis Eiropas norietu jau pagājušajā gadsimtā. Dārznieks vēlas radīt jaunu paradīzes dārzu un cer atkārtot Bībelē lasāmo Radīšanas stāstu. Pasaule jārada no jauna. Jāizveido jauna ābolu šķirne, bet galvenais – jāatrod īstā Ieva. Dārznieks zina par kvantu fiziku, kas varētu viņam noderēt. Imantu jau sen ļoti interesēja zinātne, Kultūras fondā viņš rīkoja sanākšanas kopā ar zinātniekiem, es arī tur dažreiz piedalījos. Viņa draugs Andris Buiķis bija matemātikas doktors. Viņš zināja lietas, ko neatzina konservatīvie zinātnieki, bet kas nupat sāk atklāties. Mani arī vienmēr interesējis nezināmais. Tostarp Dievs.

Esat pabeigusi romānu?

Vēl ne. To nav iespējams pabeigt. Rakstot bija jāapgūst gan astronomija, gan kvantu fizika. Ziedonis šos sava romāna pierakstus veica 80. gados. Un varu tikai brīnīties, cik viss rakstītais ir apbrīnojami aktuāls.

Kas jūs ar Ziedoni saistīja?

Domāju, ka mums bija kopīga pasaules uztvere un reakcija uz to. Nav neviena cita dzejnieka, kura vērtības vienmēr ir bijušas arī manas vērtības. Jau kopš jaunības dienām jutu, ka tas ir mans FM vilnis, ko raida Ziedonis. Viņš acīmredzot to sajuta un uzaicināja savā koku grupā, kas 15 gadus braukāja pa Latviju, atbrīvojot no džungļiem dižkokus. Man patika viņa līdera stāja, stūrgalvība, viņa stils, komunikācijas veids, paša dvēseles slēpšana, “sargā priedi miza, sargā bērzu tāss, balta, balta dvēselīte ar migliņu aplaidās”. Un, protams, viņa dzeja. Ne jau vienīgā esmu, kam Ziedonis bija svarīgs. Daudziem manas paaudzes cilvēkiem. Tas nav beidzies.

Jums bija un ir īpašas attiecības ar Jungu un viņa darbiem. Esat teikusi: ja rakstnieks uztver arhetipus, to nepārejošo aktualitāti, tad viņam paveras jauna, plaša pasaule. Notiek pieslēgšanās kopīgai zemapziņai. Vai joprojām to izjūtat kā savu galveno “barošanās veidu”?

Savā ziņā, jā. Jungs noformulēja to, ko sapratu tikai, kad biju uzrakstījusi pirmās divas lugas. Kāds kritiķis bija minējis Jungu. Tad sāku interesēties. Pastāv ne tikai individuālā, bet arī kolektīvā apziņa. Ne tikai nācijas, bet arī cilvēces kolektīvā apziņā. Viens no romāna varoņiem ir tāds, kurš meklē Dievu. Grib saprast. Nākas runāt arī par reliģijām. Diezgan kritiski. Drusku femīni. Negribu aizvainot kristiešu jūtas, pati esmu kristīta, bet man patīk arī senlatviešu dieviņš. Sēņojot es vienmēr pašu skaistāko sēni nolieku uz akmens Mežamātei. Izrādu pateicību un cieņu.

Kā jūs sevī sajūtat latvieti? Ko darāt kā latviete?

Pilnīgi visu! Jo esmu latviete.

Man valoda, humors un ēdiens nāk prātā pirmie.

Ēdiens manā gadījumā būs tas pēdējais. Jūs jau nosaucāt to, kas identificē: valoda, kultūra. Valodu vēl var iemācīties, bet, ja jums nav kultūras bagāžas, ja nesaprotat kultūras kodus… Kultūras kodi ir arī dzejoļos. Ja tie nav zināmi, nevar dzejoli atslēgt. Jātiecas uz cienīgu līdzāspastāvēšanu. Dievs, daba, darbs. Anna Brigadere un vispār latviešu klasiķi ir tik brīnišķīgi savos darbos sintezējuši kristīgos un latviskos elementus. Kristietībai ir milzīga loma Rietumu pasaules – un ne tikai – vienošanā. Mums ir abas identitātes, kam vienai otru nav jāizslēdz, bet jāpapildina.

Kā latvietei man svarīga arī Latvija kā zeme. Ģeogrāfiski. Man arī Latvijas valsts ir svarīga. Protams, ar savu latvisko identitāti vari dzīvot Anglijā, bet tik un tā bez savas zemes latvietis zudīs. Jā, ir jauki, ka otrā vai trešā paaudze runā latviski, danco, taču piektā un sestā vairs nerunās. Identitāte ar laiku izbeidzas, izžūst, ja līdzās nav dzīva avota.

Vai mēs, latvieši, jūs pazīstam? Mēs zinām, kas patiesībā ir Māra Zālīte?

Ne visi, bet daudzi. Vīrs stāstīja, ka TV raidījumā “V.I.P.” bijis jautājums: vai varat nosaukt rakstnieci, kas ir libretu autore “Lāčplēsim” un vēl vairākām rokoperām un bērnu operām? Neviens nezināja. Es nežēlojos, man vienalga. Jaunā paaudze pirmie dabūja virsū to sērgu, kas nav kovids, bet ir “TikTok” – tāds trieciens pa nesagatavotām smadzenēm, kas daudzus pilnīgi izsit no jebkādas realitātes.

Vēl žurnālā lasi:

Pastaigas vīrietis: baletdejotājs Antons Freimans

Ir mākslinieki, kuru klātbūtne uz skatuves liek apstāties laikam. Latvijas Nacionālā baleta solists Antons Freimans ir viens no tiem – viņa kustībās ir miers un spriegums vienlaikus, elegances un cilvēciskuma sinerģija. Šajā intervijā viņš runā par nogurumu un vieglumu, par pozitīvo slinkumu, par to, kā mācīties ieklausīties ķermenī un kāpēc baleta būtība slēpjas starpkustībās, nevis lēciena augstumā vai tajā, cik tālu uzmesta kāja. Tas ir stāsts par briedumu, pārdzīvojumiem un brīvību – arī tad, kad par mākslu kļūst uz skatuves aizlūzusi elpa un elsas.

Inga Spriņģe: Hanteles un “Chanel”

Vai Latvijā ir cilvēks, kuram nav viedokļa par žurnālisti Ingu Spriņģi? Tādu nāktos, kā saka, ar uguni meklēt un pat tad varētu neatrast. Bet pēdējais gads Ingas dzīvē ir nācis ar lielām pārmaiņām, un tagad viņa pati sevi iepazīst no jauna. Šoruden iznāks Ingas pirmā grāmata “Karsti”, veltīta menopauzes tēmai. Tai jau tiek paredzēts bestsellera liktenis.

Jeļena Bujanova: “Mūsu skola ir par mīlestību, taču disciplīnu neviens nav atcēlis.”

“Redzu mērķi – neredzu šķēršļus!” – šai labi zināmajai veiksmes formulai, kas kļuvusi par daudzu harismātisko līderu devīzi, pilnīgi piekrīt “Exupery International School” dibinātāja Jeļena Bujanova. Pirms desmit gadiem, iepazīstot Latvijas starptautisko skolu ainavu, viņa sapratusi, ka vēlas izveidot pati savu mācību iestādi.

Tā Rīgas pievārtē, Piņķos, radās “Exupery” bērnudārzs un sākumskola ar 25 bērniem, kas pārauga starptautiskā vidusskolā. Tagad te mācās ap 400 audzēkņu no pusotra gada vecuma līdz 12. klasei un strādā ap 100 darbinieku no 35 pasaules valstīm. Īsteni kosmopolītiska daudzveidība! Skola ir nosvinējusi jau trīs 12. klases izlaidumus, un daži jaunieši skolā arī dzīvo, jo “Exupery” ir vienīgā Starptautiskā bakalaurāta skola–pansija (boarding school) Baltijā. Jeļenai skola ir kā mīļš bērns, kas gan prasa nemitīgas rūpes, taču ir arī neizsmeļama prieka avots. “Vislielākā bauda ir skatīties, kā šie bērni aug,” viņa saka.

Kažokādas detaļas un biroja eklektika

Šīs ziemas karstākā tendence ir kažokādas apdare. Turklāt pūkainās detaļas rotā ne tikai mēteļu apkakles, bet arī piedurknes, kabatas, apavus un pat somas. Biroja stils kļuvis neticami populārs un tiek izmantots dažādās interpretācijās – no klasiski konservatīva līdz pārspīlēti ekstravagantam. Un, protams, tagad tas ir pieņemams ne tikai biroja darbiniekiem, bet arī visām aktīvajām modes dāmām.

Stila vizītkarte: Viena lējuma

Dāvis Dāvids Sakne, “Golin Riga” partneris, radošais direktors, fotogrāfs un viens no stilīgākajiem vīriešiem mūsu valstī. Mēs sev vienkārši nespētu piedot, ja šajā rubrikā neviesotos arī viņš.

“Stils nav tikai tas, ko tu velc mugurā. Manuprāt, cilvēkam jābūt viena lējuma – tam, ko viņš domā, kam tic, kā dzīvo, ko piedzīvo, runā un patērē, ir jābūt saskaņā. Stils laika gaitā veidojas, mainās un nostiprinās. To var kopt, noslīpēt un atklāt no jauna. Apģērbs nav svarīgākā dzīves sastāvdaļa, bet tas var daudz pateikt par cilvēku. Var piederēt laikmetam vai stāvēt tam pretī. Signalizēt par pārliecību vai palīdzēt slēpt nedrošību. Domāju, ka ir svarīgi novērtēt tēla spēku. Tas var celt, un tas var graut – kā pašam labpatīk.”

Kultūrceļotāja piezīmes: Izvēdini galvu Helsinkos

Ja tev ir pāris brīvu dienu, kad nav nekādas vēlmes drūzmēties tūristu pārpildītās vietās, lieliska izvēle ir doties tepat pāri jūrai, lai apciemotu Helsinkus. Iesaka mūzikas izdevēja Iveta Mielava.

Kultūrvieta 2025

Lieliem soļiem tuvojoties gada izskaņai, “Pastaiga” kopā ar kultūrbaudītājiem atskatās uz spilgtiem kultūras notikumiem un kultūrvietām Latvijā un pasaulē. Iztaujājām tēlnieci un Pētera Vaska fonda priekšsēdētāju Regīnu Deičmani, mākslinieku Robertu Koļcovu, pianistu Andreju Osokinu, kultūrtelpas “Ola Foundation” dibinātāju un vadītāju Ilzi Pīlēnu un kultūras žurnālisti Ilzi Strengu.

Rudens dizaina tendences 2025: piesātināta mājošana

Šoruden aktuāli kļūst silti, piesātināti un stāstoši interjeri. Kombinējot retrošarmu, dabisku zemes toņu paletes, bagātīgas tekstūras un skulpturālas formas, top daudzslāņaina telpa ar siltu un personisku noskaņu.

10 lietotnes apzinātai dzīvei

Katrā viedtālrunī ir daudz dažādu aplikāciju, ko reizēm lejuplādējam, jo šķiet, ka “vajag”, bet nekad neizmantojam. Taču cilvēki kļūst apzinīgāki – mēs arvien biežāk apzināti izvēlamies lietotnes, lai tās lietotu, tāpat kā apģērbu, ko tiešām valkāsim, un sporta nodarbības, kuras apmeklēsim regulāri. Vai tā būtu mode, fitness, ceļošana vai dienišķā aplikāciju deva – visām ir dziļāka jēga un nozīme, ja tas patiešām tiek izmantots.

Mirdzums tavās acīs

Dzirkstošas, vērīgas, aizrautīgas, jauneklīgas, neaizmirstamas… Acis stāsta par tavu noskaņojumu un raksturu. Jā, daudz ko varam paslēpt zem grima kārtas, matu sakārtojuma un apģērba, taču skatienu viltot nav iespējams. Par laimi, skaistumkopšanas pasaulei ir risinājumi, kā padarīt mūsu acis mirdzošākas. Par aktuālajiem produktiem un procedūrām acu zonai interesējāmies skaistuma salonā “Kolonna” un klīnikā “La Vie”.

Auto ziņas: kurus atstarojošos elementus tumsā vislabāk saskata autovadītājs?